Par grāmatām
14.07.2017

Stāsts, kas izdzīvoja

Komentē
0

Dažas piezīmes par Harija Potera fenomenu

2017. gada 31. jūlijā viņam aprit trīsdesmit septiņi gadi. Viņš ir parasts britu zemes pilsonis: strādā valsts institūcijā, precējies, triju bērnu tēvs, vidēji veiksmīgs karjerā, vidēji nelaimīgs ģimenes dzīvē. Vienvārdsakot, ne ar ko īpašu neizceļas. Bet pasaule joprojām nevar nomierināties un aizmirst viņa jaunības dēkas, kas tricina publikas nervus nu jau apaļus divdesmit gadus.

Es, protams, runāju par misteru Poteru. Kristītā vārdā Hariju (kaut gan, ja tā padomā, nevienā no hrestomātiskās septiņsējumu, vai nu jau jāteic – astoņsējumu, sāgas grāmatām netiek minēts tāds fakts kā Harija kristības, kaut gan ir zināms, ka viņam ir krusttēvs. Tas gan nav liedzis kritiķiem un faniem sacept desmitiem teoriju un vairākas grāmatas par Harija piedzīvojumu kristīgajām analoģijām). Harijs Poters, vārds, kas Lielbritānijā varētu būt aptuveni tikpat ierasts kā mums Kārlis Kalniņš (līdz Jānim Bērziņam / Džonam Smitam laikam viņam tomēr netikt), jau kopš divdesmit gadiem ne tikai Anglijā, bet arī visā pasaulē izraisa reakcijas, kas svārstās no nekontrolētas dievināšanas līdz snobiskai vīpsnāšanai. Vēl vairāk, pusaugu burvja piedzīvojumu sērija, kurai jau teju no pirmsākumiem uzstājīgi tika kabināts klāt apzīmējums "fenomens", patiesi ir kļuvusi par parādību – varbūt pat stihisku –, kas jau sen tālu pārsniegusi viena (kaut arī neprātīgi populāra) literāra sacerējuma robežas. Holivudas filmu franšīze, kuras jaunākais projekts ir plānotā piecu (!) filmu sērija, kas balstās uz daždesmit lappušu plānās grāmatiņas "Fantastiskās būtnes un kur tās meklēt", datorspēles, galda spēles, līdz nākamajam gadam pilnībā izpārdots teātra iestudējums, neskaitāmi Londonas suvenīrveikaliņi, kuros var iegādāt visu "poteriādes" arsenālu, sākot ar burvju zižļiem un beidzot ar dabiska lieluma plīša mājas elfu, fanu klubi, bērnu tematiskās vasaras nometnes, literatūrzinātnieku disertācijas (jā, vainīga, vainīga), domubiedru grupām, fanstāstiem, ilustrācijām pilns internets... ja to nesauc par fenomenu, tad jājautā, ko vispār var par tādu nosaukt.

Un tomēr – interesanti, ka, atšķirībā no daudziem bērnu grāmatu varoņiem, Harija Potera gadījumā plastmasas nieciņi, spēles un pat filmas nav aizēnojušas literāro pirmavotu. Kad šī gada pavasarī kopā ar eksaltētiem citu poterfanu pūļiem murcījos pa laikam taču Londonā lielāko potertematikai atvēlēto veikalu, kas iekārtots Kingskrosas vilciena stacijā līdzās slavenās Platformas 9 3/4 mulāžai (pie kuras, lai saņemtu kāroto fotokadru, jebkurā diennakts laikā jāstāv rindā vidēji trīs stundas ceturkšņus), klausījos visdažādāko paaudžu fanu sarunās, kurās izteikti dominēja viens preču kvalitātes vērtējuma kritērijs: "vai grāmatās tā bija". Poterfani visā pasaulē savus svētos rakstus lasa un pārlasa neskaitāmas reizes, līdz pārzina tik nevainojami, ka pat sīkas atkāpes no teksta raisa sašutumu par profanāciju. (Ja neticat, palasiet forumu diskusijas, kurās tiek apspriesta filmu atbilstība grāmatām!). Tātad, par spīti tendencei uzskatīt, ka: a) mūsdienu jaunieši grāmatas nelasa, īpaši jau biezas un neilustrētas, b) populārās un/vai žanru bērnu literatūras (kas nav viens un tas pats, tomēr šajā gadījumā sakrīt) panākumi slēpjas galvenokārt ap šīm grāmatām kūsājošajā ārpusliterārajā haosiņā, divi vārdi – "Harijs Poters" – šīm teorijām pieliek ja ne treknu punktu, tad vismaz ļoti lielu jautājuma zīmi. Un tas savukārt mudinājis pie darba ķerties literatūras, socioloģijas, psiholoģijas un, kā jau iesākumā minēju, pat teoloģijas nozaru pētniekus, mēģinot aizurbties līdz saknēm un izprast, kur tad slēpjas poterfenomena būtība. Tiesa, dažbrīd publicētajos pētījumos sastopamas arī visai kuriozas nianses, piemēram, aizrautīga cenšanās noskaidrot, vai Harija gudrā draudzene Hermione ir vai nav bijusi melnādaina (galu galā, Hermiones lomas tēlotāja pieminētajā teātra izrādē tāda ir!) un kā ar politkorektumu, ja Cūkkārpas raganību un burvestību skolā nemācoties neviens skolēns ar Dauna sindromu... Lai vai kā, paurbināt fenomena virskārtu vienmēr ir intriģējoši, un ar racēja lāpstiņu nedaudz mēģinās nodarboties arī šis teksts.

Pētniece Ena Eltone [1] uzskata, ka Harija popularitātes pamatā vispirms ir grāmatu tematiskais raibums. Ļoti mūsdienīgā (bail pat teikt – postmodernā) garā Roulinga savos tekstos ir brīvi miksējusi elementus no dažādiem žanriem – līdztekus klasiskajai bērnu fantāzijai tur ir skolas stāsts, detektīvstāsts, mīta un pasakas atblāzmas, sociāli aktuālas tēmas. "Plika" fantāzijas pasaule, tāpat kā "gourmet" virtuve, saista pamatā pazinējus – taču jaunajam cilvēkam vai žanra neofītam visērtāk pasniedzams ir tieši mikslis no ikdienā sastopamā (skola, stundas, mājasdarbi, kašķīgi un itin ciešami pasniedzēji, sporta spēles un, ak... tā bižainā meitene no paralēlklases) un intriģējoši svešādā, proti, pārdabiskā. Tomēr abas pasaules netiek šķirtas, bet ieaužas viena otrā arvien ciešāk, līdz ar maģiskais kļūst par ikdienas sastāvdaļu, bet ikdiena iemanto nervus kutinoši maģisku auru. Šo pašu principu redzam arī Harija tēlā kā visa seriāla centrālajā asī – necils, ne īpaši apdāvināts, knapi izkūlies no bērnības, kas jebkuru padarītu par antisociālu frīku, viņš tomēr spēj visai skaidri nošķirt, kurā pusē ir tāds mūsdienām neraksturīgs jēdziens kā patiesība, un šī apjausma bruģē ceļu uz būšanu par varoni ne tikai literārā, bet arī burtiskā nozīmē. Neapšaubāmi, Harija izaugšana daļēji ir klasiska neglītā pīlēna pārtapšana ja ne gulbī, tad visai apņēmīgā pīļtēviņā noteikti, taču ne jau uzsvērti nūģiskā āriene ar mūžam izspūrušo cekulu un salāpītajām brillēm ir tā, kas piesaista lasītāju un atdarinātāju pūļus (vai zināt, ka kopš Harija panākumiem atkal ir modē staigāt briļļainam?), bet gan Harija nešaubīgā izvēle par labu "pareizajai pusei". Un tas savukārt rada mūsos mierinošu ilūziju, ka pasaulē pastāv vērtību sistēma, kas garantē stabilitāti.

Un tomēr. Harijs nav pasakas varonis, kurš pēc īslaicīgas eskapādes fantastiskā realitātē atkal nomet krāšņo varoņa ietērpu un atgriežas siltajā midziņā, lai tiktu gādīgu vecāku apčubināts. Iespējams, tieši tādēļ, lai izslēgtu šādu iespēju, Roulinga savu varoni padara par bāreni jau pirmās grāmatas pirmajā nodaļā. Vēlāk Harijs apgūst arī dažu labu vēl skarbāku mācību – proti, to, ka ekstrēmās situācijās (un katras grāmatas sižeta pamatlīnija koncentrējas ap progresīvā sarežģītībā pieaugošu ekstrēmu situāciju, ko lasītājs par aizraujošu piedzīvojumu dēvēs vien tik ilgi, kamēr pašam reālajā dzīvē nenāksies sastapties, piemēram, ar ugunsspļāvēju pūķi vai pulciņu vispusīgi apdāvinātu ļautiņu, kas visi kā viens apņēmušies atbrīvot tevi no dažiem dzīvībai svarīgiem orgāniem) velti ir tverties pat pie vislabākajiem draugiem, viedākā padomdevēja vai vērtīgākajiem padomiem. Katra mācību gada noslēgumā gluži kā mītiskajā iniciācijas rituālā (kāds tas – vismaz saskaņā ar Džozefa Kempbela mītiskā "varoņa ar tūkstoš sejām" teoriju [2] – visnotaļ ir) Harijs neizbēgami paliek viens pret vienu ar savu arhe-ienaidnieku lordu Voldemortu. Šis melnbaltais pretnostatījums gluži loģiski ir saprotams un tīkams gados jaunāko lasītāju saasinātajai taisnīguma koncepcijai, bet būs arī tie, kas sapratīs: šajās dēkās, kas šķietami tam vien domātas, lai neveselīgi paātrinātu lasītāja sirdsdarbību, Harijs faktiski atkal un atkal kā greizā spogulī sastop pats sevi vai, pareizāk sakot, to, par ko viņam ir visas iespējas kļūt un no kā viņu attur tikai paša atkārtotais "nē" visam, kas ir pretrunā ar tādu vecmodīgu jēdzienu kā sirdsapziņa. Harija "pareizums", nostāšanās tajā pusē, kurai gluži dabiski sirsnīgi jūt līdzi arī lasītājs, ir nevis augsta un kaut kādā nesaprotamā veidā iedzimta morālā kaluma, bet gan mokošas un vienmēr no jauna izdarāmas izvēles rezultāts.

Paralēles starp Voldemortu un Hariju – materiālas, sociālas un ģenētiskas –, kas katrā nākamajā grāmatā iezīmējas arvien skaidrāk, vienlaikus naivi viendimensionālajam pasakas sižetam izvēršoties tematiskā polifonijā, skaidri iekonturē grāmatas Junga psiholoģisko teoriju kontekstā: varoņa attiecības ar Ēnu beigu beigās izrādās svarīgākas nekā jebkurš cits aspekts, taču, protams, arhetipiskās konstrukcijas ir prasmīgi ievītas kinematogrāfiski košu dēku, tīniski dauzonīga humora un ļoti veiksmīgi iejaukta mitoloģiskā rasola kopīgajā dziesmā. Harijs ir Pītera Pena arhetipa pretpols – viņš nevis demonstratīvi atsakās pieaugt, bet gan izdzīvo šo procesu visās tā niansēs; nav, protams, nejaušība, ka visa sērija aptver tieši zīmīgos pubertātes gadus no vienpadsmit līdz septiņpadsmit – Harijam neiet secen nedz neiedomājami kaitinošas hormonu vētras, nedz "slapjš" pirmais skūpsts, nedz citas tīņa likstas. Taču paldies Dievam, ka tā. Paldies Dievam, ka autore neparedz Harijam kļūt nedz par viktoriānisma ideālo mūžīgi nevainīgā (un savā nevainībā sastingušā) bērna tēlu, nedz klasisko pasakas varoni, kurš rosās saskaņā ar iepriekšnoteiktu un visiem labi zināmu formulu kopumu (pēc trejgalvja velna nāks sešgalvis, bet noslēgumā princeses roka kā likts) un kuru mūždien no ķibelēm glābj autora žigli sarūpēta maģiskā atribūtika "no mašīnas". Harijs, ja vispār mums jāatrod kāda žanriskā piederība, ir mīta varonis, turklāt tas ir mūsdienīgs mīts – stāsts par nenoteiktu, nodevīgu un nestabilu pasauli (un lasītājs, kurš to ir aptvēris, labi saprot, ka šobrīd nerunājam vairs ne par Londonu, ne Cūkkārpu), kurā kaut kādā veidā – bez norādēm, paraugiem un priekšā teikšanas – ir jāuztausta neviena vēl neietais ceļš uz sevi pašu. Stāsts par to, kā neperfektais un tāpēc mums tik līdzīgais varonis to meklē un atrod. Ja stāsts (nevis varonis) turklāt ir ietērpts mānīgi vieglprātīgā detaļu raibumā, tad tas arī visos līdzīga ceļa meklētājos rezonē visskaļāk. Un te nu varam tikai secināt, ka "Harijs Poters" faktiski ir gudra grāmata – tik gudra, ka meistarīgi izliekas, ka tāda nav, un ar to ap stūri ir apvedusi ne vienu vien.

Poteriādes fenomens, kā zināms, nav palicis bez sekotājiem – gan citvalstu, gan pašmāju autori jau divas desmitgades vaiga sviedros nopūlas radīt paši savus poterus un cūkkārpas, tomēr salīdzinājumā ar oriģinālu daudz pieticīgākie šo centienu panākumi liecina, ka šoreiz ar kailas formulas aizgūšanu nepietiek, lai atkārtotu brīnumu. Bet varbūt nav jābūt tik kritiskiem un pie Potera sasniegumiem jāpieskaita arī šis – kopš divdesmit gadiem šī sērija ir kardināli un globālā mērogā mainījusi gan jēdziena "bērnu fantāzijas grāmata" standartu, gan vispārējo viedokli par bērnu (ne)lasīšanu vispār. Un tas, kurš to noliedz, – tas nu gan, ziniet, ir īsts vientiesis [3].

[1] Alton, A. H. Generic Fusion and the Mosaic of Harry Potter. // Harry Potter's World. Multidisciplinary Critical Perspectives. New York: RoutledgeFalmer, 2003.

[2] Campbell, J. The Hero with a Thousand Faces. Bollingen Series XVII. Princeton: Princeton University Press, 1973.

[3] Vientiesis (Muggle) – Harija Potera pasaulē lietots termins, kas apzīmē cilvēku bez maģiskajām spējām.

Bārbala Simsone

Bārbala Simsone (1978) ir filoloģijas doktore, literatūrzinātniece, kritiķe. Viņas specialitāte ir fantāzijas, fantastikas un šausmu literatūra. Ikdienā strādā grāmatu izdošanā. Regulāri publicē jaunā

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!