Blogs
04.09.2017

Stāsts ir arī par mums

Komentē
1

Vispirms personiska rakstura piezīme. Tekstus par kultūras un zinātnes funkcionēšanu totalitārās iekārtās sāku lasīt tikai pirms dažiem gadiem. Agrāk noraidošas attieksmes iemesls bija paštaisna nepatika pret šādās iekārtās dzīvojošo kompromisiem: "Es tā nekad nedarītu!" Jau vēlāk, mazliet labāk saprotot, kā totalitārisms sakropļo un pazemo indivīdu, noraidošo attieksmi noteica nevēlēšanās vispār lasīt par kaut ko tik traģisku. Un tad, apmēram, 2015. gadā, man parādījās interese par zinātni, literatūru, ikdienas praksēm PSRS pagājušā gadsimta 30.–60. gados. Nācās atzīt pašam sev, ka izšķiršanās, ar kādu cilvēki tolaik saskārās, pamatu pamatos nav nemaz tik atšķirīga no jautājumiem, ar ko saskaras puslīdz reflektējošs cilvēks 21. gadsimtā.

Tālākais ir par Silvijas Radzobes nesen iznākušo darbu ""Kosmopolītu" lieta un Aleksandrs Čaks". Pareizāk sakot, par pazīstamās teātra kritiķes un zinātnieces grāmatu es neko nevaru pateikt, jo neesmu kompetents: vien to, ka man tā liekas izsvērta un vērtīga. Runa ir par indivīda attiecībām ar varu, ko Radzobe atklāj caur Aleksandra Čaka profesionālo dzīvi okupācijas gados.

Būtu lieki aprakstīt Čaka mēģinājumus pielāgoties režīmam – labāk izlasīt grāmatu. Savukārt aspektā, kāds mani interesē (abstrahējoties no Čaka), iezīmējas tēze: ja indivīds sāk spēlēt atbilstoši sistēmas noteikumiem, tad viņš kļūst par sistēmas sastāvdaļu, un – tas būtiski –, lai kā viņš censtos sistēmā iekļauties, apspēlēt viņš to nevar, pakļaušanās nav glābiņš.

1948. gadā Čaks, cenšoties pierādīt sistēmai savu lojalitāti, publiski vēršas pret Andreju Upīti (73.–78. lpp.). Tas neko nelīdz – gadu vēlāk sistēma vēršas pret viņu. Rīdīšanas kampaņā pret Čaku iesaistās arī Eduards Smiļģis, kura augstais statuss (Staļina prēmijas laureāts utt.) šādu māžošanos it kā neprasa. Acīmredzot arī Smiļģis "katram gadījumam" šādi demonstrē savu lojalitāti. Zināmā mērā tas neko nelīdz – divus gadus vēlāk, 65 gadu vecumā, izcilo režisoru pazemojoši nosūta uz Maskavu mācīties sociālistisko reālismu (143.–144. lpp.)...

Citiem vārdiem sakot, nemoralizējot, bet vienkārši aplūkojot kompromisus kā individuālās izdzīvošanas taktiku, jāsecina, ka tā nereti neko nedod pat no indivīda savtīgo interešu viedokļa – vienai sevis laušanai tikai seko nepieciešamība pēc vēl smagāka kompromisa.

Varētu teikt, ka salīdzināt indivīda stratēģijas totalitārā valstī un mūsdienās ir absurdi. Mūsdienu Latvijā nevienu par nepakļaušanos "pareizajam viedoklim" vai algas maksātājam fiziski nerepresē. Bet tur jau tā sāls! Slieksnis kompromisu slēgšanai šodien ir zemāks – nevēlēšanās riskēt ar darbu pierastajā profesijā, ar noteiktu ienākumu līmeni utt.

Protams, var arī teikt, ka šodienas kompromisi nav salīdzināmi ar dalību noriešanas kampaņās komunistu laikos. Taisnība – Staļina laiku ārprāts šajā ziņā nav salīdzināms droši vien pat ar septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem PSRS. Savukārt jautājums, uz kuru man vēl nav skaidras atbildes, ir – cik lielā mērā izvēle paklusēt ir mazāks kompromiss par gatavību iesaistīties neslēptā pielīšanā. Un atkal – mūsdienās paklusēšanu īstenot it kā ir vieglāk nekā, teiksim, Vāclava Havela – disidenta – laikā (skat. 1978. gada eseju "Nevarīgo vara"). Mūsdienās ir vieglāk atrast attaisnojumu – es izvairos no konflikta ne jau tāpēc, ka baidos, bet gan tāpēc, ka mani vienkārši vairāk interesē, piemēram, Bizantijas glezniecība vai spāņu baroks. Es negribu smērēt rokas ar dažādiem ķēmiem Latvijas elitē – tā es sevi pārliecinu. Vai izdodas? 50:50. Ķēmi patiešām ir putekļi plašākā perspektīvā, tomēr nevar noliegt, ka viņi pamanās sacūkot dzīvi daudziem.

Es te nenodarbojos ar pelnu kaisīšanu uz galvas – runa ir par izdzīvošanas taktikām. Radzobe min Pēteri Birkertu, kurš 1947. gadā mēģinājumus sevi "pāraudzināt" nebaidījās sagaidīt ar ironiju (53. lpp.). Tā nu būtu morāli pieņemamākā taktika, tomēr, atklāti sakot, esmu nobriedis kaut ko vairāk palasīt par, piemēram, rakstnieku Kārli Zariņu, kurš gan neemigrēja, par disidentu arī nekļuva, bet pēc 1945. gada līdz nāvei iztiku izvēlējās pelnīt ar tulkojumiem un strādājot Talsu 18. ceļu remonta un būves iecirknī.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!