Kadrs no seriāla "Draugi" ("Friends")
 
Proza
01.11.2019

Starpsiena

Komentē
2
Saglabā

Valters skatījās neierāmētajā vannas istabas spogulī un iztēlojās, ko tajā redz meitene, ar kuru viņš jau divus mēnešus dzīvoja kopā, bet vēl nebija saticies. Spoguli viņš šodien nebija tīrījis, un to atkal klāja baltu, izžuvušu pilienu traipi. Valters saslapināja pirkstu, lai tos noslaucītu, bet tie tikai izsmērējās. Tas nekas. Viņš redzēja cauri. Ar katru skatīšanās reizi arvien skaidrāk. Meitenei bija gari, brūni mati, jo tādi bieži locījās pa duškabīnes grīdu, un Valters ķeksēja to kušķus no notekas. Tātad brūnas arī uzacis un acis. Bāla āda, jo jāsargā ar SPF 30 krēmu, ko Valters atrada viņas skapītī. Sārtas lūpas no lūpu spīduma, kas mētājās uz plauktiņa. Vienā nāsī mākslīgā dimanta pīrsings, kuru viņa reiz atstāja izlietnes malā, – Valters to netīšām iegrūda izlietnē un gandrīz aizskaloja prom. Un varbūt vēl kāda dzimumzīmīte uz vaiga. Tai pierādījumu nebija, bet Valters domāja, ka viņai piestāvētu. Un smaržoja viņa pēc kumelīšu tējas ar medu. To, protams, spogulī neredzēja, bet Valters šo smaržu elpoja vienmēr, kad pēc viņas ienāca vannas istabā, un puiša iztēlē tā nolīdzināja viņas vaibstus maigākus, meitenīgākus. Tieši te viņa stāvēja, kad izkāpa no dušas, ietinusies savā sarkanajā dvielī. Valters nopūtās, atskrūvēja un paošņāja viņas kumelīšu ķermeņa krēmu, tad nolika to vietā un atsāka skatīties pats uz savu raupjo, izvirzītām uzacīm apēnoto seju, prātodams, vai viņa kādreiz cenšas iztēloties Valteru. Viņa noteikti iedomājas mani skaistāku, nekā esmu. Un Valters izspieda treknu pumpu uz zoda.

Dzīvokļa durvīs pagriezās atslēga. Valters ieklausījās. Iečīkstējās un aizcirtās ārdurvis, tad durvis uz viņas istabu. Pēdējās dienās viņa bija pasākusi tās dauzīt, un Valters nespēja saprast, vai tas tāpēc, ka viņa par kaut ko dusmojās, vai tāpēc, lai dotu viņam ziņu: "Esmu mājās, nāc iepazīties!" Lai kā arī būtu, Valters negāja. Divu mēnešu laikā viņš jau bija pieradis nekad neiet uz kopējām telpām, kad dzirdēja tur rosāmies kaimiņieni. Valters saviebās, iedomājoties, kas notiks, kad viņš pēc tik ilga laika pirmo reizi nostāsies meitenes priekšā. Kā viņa izsmējīgā pārsteigumā pacels vienu uzaci un jautās, kāpēc viņš visu šo laiku izvairījies. Valters nezinātu, ko atbildēt. Varbūt kautrība, varbūt bailes, varbūt nevēlēšanās uzzināt noslēpumus, kas interesanti tikai, kamēr nav atklāti. Viņam ievācoties, dzīvokļa saimnieks nebija teicis, kas mitinās blakusistabā, tikai pieminējis, ka visos viņam piederošajos īpašumos dzīvo studenti, un tā Valters pats lika kopā meitenes personību no vannas istabā un virtuvē atrastajām lietām un dzirdētajām skaņām.

Viņš paņēma lupatu un stiklu tīrāmo līdzekli no skapīša zem izlietnes un notīrīja spoguli. Tualetes pods un duša bija izberzti jau vakar, grīdas viņš plānoja mazgāt rīt. Valters izmantoja klusuma brīdi, lai no vannas istabas aizskrietu uz savu guļamistabu.

Viņa istaba bija vērsta pret rietumiem un sakarsusi jūlija vakara saulē. Valtera mugura uzreiz noklājās ar mitru kārtu, savalkātais krekls un auduma šorti lipa pie ādas. Viņš nolēma, ka jāuzvelk mugurā kaut kas tīrs, pirms sākas viņu ierastais vakara randiņš. Bija piektdiena, pusdesmit vakarā, un Valteram jau uzmācās nepārtraukta vēlme saberzēt plaukstas. Randiņi parasti sākās vienpadsmitos un notika otrdienās, piektdienās un svētdienās. Randiņš. Man jāatmet šis vārds. Mēs pat neesam tikušies. Tomēr Valteram bija grūti izdomāt citu nosaukumu tam, ko viņi kopā darīja visu pēdējo mēnesi, tam, kā dēļ gan viņš, gan viņa vasaras vakaros labprātāk sēdēja istabā, nevis apciemoja vecākus vai kopā ar draugiem devās uz ballītēm pie ezera. Valters atcerējās, ka arī šodien kursabiedrs bija aicinājis iedzert, un izvilka no kabatas telefonu, lai aizsūtītu ziņu, ka netiks.

Viņš piespieda sejas labo pusi starpsienai starp savu un viņas istabu. Viņa staigāja turp un atpakaļ. Smagiem soļiem. Vairākas reizes iečīkstējās gulta, it kā viņa apsēstos un no jauna celtos kājās. Atkal. Neilgi pēc Valtera ievākšanās šādas skaņas no viņas istabas bija dzirdamas bieži, bet, kopš sākās viņu kopīgie vakari, arvien retāk un mazāk, un Valters bija lepojies, ka ir spējīgs meiteni mierināt, pat nezinot, par ko viņa raizējas. Taču pēdējā laikā savādie trokšņi bija atsākušies, turklāt otrdienu, piektdienu un svētdienu vakaros tie bija sevišķi skaļi, liekot Valteram mocīties neziņā par to, ko viņš dara nepareizi. Toties randiņu laikā meitene bija mierīga un reizēm pat skanīgi iesmējās – tās bija vienīgās reizes, kad Valters dzirdēja viņas balsi.

Valters nopūtās un sāka rakņāties gultā samestajā kaudzē, mēģinādams atrast kādu mazāk piesvīdušu kreklu, bet visi, kurus viņš pacēla pie nāsīm, oda pēc sāļiem sviedriem. Viņš parasti atcerējās par veļas mazgāšanu tikai tajos brīžos, kad dzīvokļa biedrene darbojās virtuvē, kur stāvēja veļasmašīna. Arī tagad viņas istabas durvis vēlreiz iečīkstējās, un mīksti soļi atplūda līdz virtuves zonai, kas atradās tieši pretī Valtera durvīm. Viņš piegāja pie tām un pielika ausi vietai, kur durvis savienojās ar sienu. Viņa ieslēdza plīti un atvēra saldētavu, izņēma kaut ko čaukstošu, atplēsa un uzbēra uz pannas, sākās skaļa čurkstēšana un eļļas sprakšķi. Kamēr ēdiens gatavojās, viņa staigāja pa virtuvi un reizē čukstus sarunājās ar sevi. Dedzīgi, kā strīdoties. Šādus čukstus Valters dzirdēja bieži, un arī tie laika gaitā bija kļuvuši biežāki un it kā dusmīgāki. Joprojām nevarēja saklausīt vārdus. Latviešu valoda tā noteikti nebija. Valtera ievākšanās dienā tieši šī nesaprotamā runāšana ar sevi un staigāšana bija puisi atturējusi iziet virtuvē aprunāties ar dzīvokļa biedreni, un ne tikai tāpēc, ka viņš nesaprata valodu. Valteram šķita, ka no virtuves un no viņas nāk elektriska spriedze, – ja viņš pavērtu durvis, meitene iekliegtos un viņš dabūtu strāvas triecienu. Vai viņa sadusmotos vai sabītos, ja Valters iztraucētu viņas strīdu ar sevi? Vai varbūt tas bija viņš, ar ko meitene runājās, velti gaidot, ka viņš nāks un atbildēs? Astoņi dažādi iespējamo sarunu pavedieni vienlaikus atraisījās Valtera galvā. Viņš uzlika plaukstu uz durvju roktura. Tā uzgūla rokturim arvien smagāk, gandrīz tik smagi, lai tas noliektos. Bet, kamēr Valtera pirksti lēni, lēni pieņēmās smagumā, čurkstēšana uz pannas apklusa, plīts izslēdzās, soļi un čuksti aizslīdēja līdz blakus istabai, un tās durvis aizvērās. Valtera plauksta noslīdēja no roktura, to neizkustinājusi.

Pēc neilga laika meitene atkal iznāca no istabas, ar troksni iesvieda metāla izlietnē traukus un gāja uz dušu. Vakaros viņa vannasistabā pavadīja ap trīsdesmit minūtēm, piektdienās mazliet ilgāk. Valters ieskatījās pulkstenī, lai uzņemtu laiku, un izgāja virtuvē.

Vispirms viņš pacēla miskastes vāku un redzēja, ka viņa vakariņās ēdusi saldētus dārzeņus un zivju pirkstiņus. Tad atvēra ledusskapi. Viņas pusē, kā parasts, stāvēja vistas fileja, olas, biezpiens. Viņa rūpējās par figūru, sekoja līdzi uzņemto olbaltumvielu daudzumam. Noteikti nodarbojās ar sportu. Viņai piestāvētu peldēšana. Valters izņēma aliņu, ko izdzert, gaidot, kamēr viņa sagatavosies vakaram. Atkorķēja to pret virtuves skapīša malu un kārtējo reizi nopētīja kurpju kasti, kurā viņa turēja garšvielas. Nekā daudz tur nebija, tikai sāls un pipari, tabasko mērce un pikanto garšvielu maisījums "Meksika". Valters sprieda, ka viņa pati, iespējams, ir meksikāniete – ar Dienvidamerikas temperamentu varētu izskaidrot arī skaļo uzvešanos. Savukārt tas, ka viņai piederēja virtuves taimeris zilas, dzeltenpunktotas vistas veidolā, norādīja uz māksliniecisku gaumi. Valters sāka apsvērt, ar kādiem mākslas veidiem viņa varētu nodarboties.

Viņš par meiteni bija izpētījis jau visai daudz. No redzētajiem priekšmetiem tikai viens viņu mulsināja. Malkodams alu, Valters skatījās uz sienas plauktu paša acu augstumā. Tur stāvēja liela, balta keramikas krūze. Uz tās bija uzzīmēta kaila sieviete ar augstu paceltām, kopā saliktām rokām, milzīgām krūtīm un smilšu pulksteņa vidukli. Matos viņai bija iesprausta spilgti sarkana puķe, līdzīga lielai neļķei, sejā viltīga izteiksme. Izaicinošais zīmējums Valterā sacēla neomulīgas bailes, bet reizēs, kad kaimiņiene mazgājās dušā un viņš tikmēr stāvēja virtuvē, viņam bija grūti par to nedomāt. Vai tas ir mājiens uz kaut ko? Varbūt viņa ir feministe, par ķermeņa atklātību un tā? Krūze vienmēr stāvēja tieši tur, pagriezta ar attēlu pret skatītāju. Šķita, ka viņa no tās nemaz nedzer. Tās malu bojāja iedauzīts robs, un, kad Valters uz to paskatījās, viņam iesvila vaigi, tāpēc viņš tiem pārmaiņus spieda klāt vēso alus pudeli. Pirms trim dienām Valters bija padevies kārdinājumam paņemt krūzi rokās, bet tieši tajā brīdī izdzirdēja kaimiņieni ienākam dzīvoklī, izbijās un nometa to zemē. Viņš krūzi pat nepaspēja pacelt, jo nācās uzreiz skriet uz savu istabu, bet tās pašas dienas vakarā viņš kā atvainošanos bija nopircis piecas sarkanas neļķes kopā ar slaidu stikla vāzi, kura nu stāvēja uz skapīša virsmas zem plaukta.

Ar vienu roku Valters sakārtoja ziedus. Tad nolika malā pudeli, lai nomazgātu meitenes netīros traukus. Pēc katras ēdienreizes viņa atstāja izlietnē vairākus šķīvjus, bļodas un pannu. Valters notīrīja arī plīti, noslaucīja skapīšus un sienas plauktus. Sākumā viņš bija tīrījis pēc kaimiņienes tikai tad, ja sagadījās, ka reizē jāmazgā arī pašam savi trauki, bet tagad viņš to darīja pie katras izdevības, jo gribēja vēl pirms iepazīšanās radīt labu iespaidu, laicīgi nostiprināt meitenē pārliecību, ka viņš ir kārtīgs džentlmenis, un kaut kā mazināt viņas neizprotamās dusmas un satraukumu.

Ūdens vannas istabā pārstāja tecēt. Valters ieklausījās. Viņa slaucījās, cilāja kaut kādus priekšmetus, tad pieklusa. Valters palika stāvam, tikai pudeli skaļi nolika uz skapīša. Varētu gaidīt, kamēr viņa iznāks un ies garām. Bet Valters zināja, ka nenāks. Arī viņa ieklausījās un, kad Valters bija virtuvē vai priekšnamā, vienmēr sagaidīja viņu aizejam. Tikai vienu reizi Valters bija ienācis dzīvoklī, pirms meitene paspēja ieskriet savā istabā, un viņš ieraudzīja platus, sarkanus svārkus vai kleitas apakšdaļu noplandam viņas istabas durvju spraugā, kura strauji aizvērās. Arī viņa baidījās vai gatavojās, vai negribēja pārtraukt noslēpumu spēli. Valters sprieda, ka viņiem abiem ir visai daudz kopīga. Abiem mīļākā krāsa sarkana, abi mīl seriālu "Friends". Kopš tās dienas Valters nevilšus bija sācis viņu vienmēr iztēloties sarkanā kleitā.

Valters vēlreiz pārlūkoja virtuvi, lai pārliecinātos, ka nekur nav traipu, ka švammītes un lupatiņas ir kārtīgi noliktas vietās, un tad gāja uz savu istabu. Uzreiz pēc tam arī meitene atgriezās savā. Pēc ēnainās virtuves Valteru atkal pārsteidza tas, cik guļamistabā karsti un smacīgi. Rieta saule vairs nespīdēja tieši logā, bet caur bēšajām žalūzijām arī novakares krēsla krāsojās dzeltenīga, tā saplūdināja zemē nobirušās bulciņu drupačas ar veco laminātu un balināja traipus gaišbrūnajā, nomīcītajā auduma dīvānā, uz kura vēl kopš sesijas laika mētājās ekonomikas pierakstu klades. Valters atspiedās pret dīvānu, kuru bija pagriezis tā, lai atzveltne vēršas pret istabas vidu, bet sēžamā daļa beidzas pie starpsienas, – lai kopīgajos vakaros varētu būt tuvāk viņai. Viņš pārlaida skatienu savam midzenim. Nesaklātā gulta iepretī dīvānam bija piemētāta drēbēm un grāmatām, stūrī pie loga iespiestais galdiņš nokrauts ar papīriem un netīriem traukiem. Putekļu kumšķi uz grīdas vakara blāvumā vairs tik ļoti neizcēlās, bet izmētātās netīrās zeķes tupēja stūros kā tumšas žurkas. Vienīgi lielās, zilās lilijas, kas klāja pelēkbaltās tapetes, krēslā šķita gandrīz valdzinošas. Rūpējoties par kopējo telpu spodrību, Valteram nepietika pacietības paša istabai, tomēr viņš nolēma, ka tuvākajās dienās tā noteikti jāsakopj – katram gadījumam. Taču pagaidām viņš noģērba pievilgušo kreklu un šortus un iemeta gultā esošajā kaudzē, novilka zeķes un aizspēra stūrī pie citām, palikdams tikai savos Betmena bokseršortos.

Tad Valters piegāja pie loga, atvilka žalūzijas, apsēdās uz palodzes un palūkojās piecus stāvus zemāk uz mežrozes krūmu, kas auga vienīgajā zaļajā laukumiņā līdzās tramvaja sliedēm. Maija pirmajā dienā, kad viņš ievācās, krūms ziedēja. Dažreiz vēja brāzmas smaržu uznesa līdz pat pavērtajai spraugai viņa aplupušajā, ar celtniecības putām appūstajā logā. Tagad vienīgā smarža, kas sasniedza Valteru, bija kaimiņu indiešu gatavotais karijs. Mežrožu ziedlapas bija nobirušas, un izveidojušies zaļi augļi, kurus no augšas nevarēja redzēt, bet Valters zināja, ka tie jau ir mazu plūmīšu lielumā un drīz nogatavosies. Līdz brīdim, kad tie kļūs sarkani, mums jāiepazīstas.

Līdzās krūmam slējās tramvaja pieturas stabs. Sākumā Valteram nebija paticis, ka pietura ir tieši pie loga, jo tramvaja apstāšanās signāls un graboņa rītos traucēja gulēt un vakaros domāt, bet tagad trīsreiz nedēļā viņš gaidīja pēdējo tramvaju – tā atbraukšana bija zīme, ka tūlīt jāsākas viņa un viņas kopīgajai izklaidei. Dažas minūtes pēc vienpadsmitiem tramvajs ieradās, griezīgi nobremzēja un, neizlaidis nevienu cilvēku, aizkratījās tālāk uz depo.

Valters piecēlās no palodzes, nolika izdzerto pudeli zem galda līdzās pārējām un piespiedās puķainajai starpsienai. Nekas nebija dzirdams. Viņš tāpat vienās apakšbiksēs aizskrēja pēc vēl viena aliņa un iegūlās dīvānā. Ar kreiso roku viņš apskāva savu spilvenu, kam reiz vājuma brīdī bija nopircis sarkanu spilvendrānu, kuru tagad paslepus mazgāja ar viņas maijpuķīšu smaržas veļas mīkstinātāju. Vairākas garas minūtes viņš tā gulēja, ausi piekļāvis sienai, līdz beidzot klusumu pārtrauca skaņas no blakusistabas. Dunoši soļi šurp un turp. Valters norija aizkaitinājumu. Viņš pats šajos vakaros jutās gandrīz laimīgs un nevarēja saprast, kas meitenei vēl neliek mieru. Es jau daru, ko varu, lai tev izdabātu. Nevelc garumā, slēdz iekšā!

Viņš ar labo roku pasniedzās pēc klēpjdatora, kas mētājās virs kladēm, atvēra to un ieslēdza. Varbūt šovakar es varētu uzlikt pirmais. Parasti gan iesāka viņa, izņemot pašu pirmo reizi, kad Valters, kuram tobrīd no saspringtās klausīšanās soļos un čukstos bija sākusi sāpēt galva un ausis, bija apsēdies, lai paskatītos savu tīņu gadu mīļāko seriālu "Friends". Tas vienmēr nomierināja kā zāles. Pēc sērijas viņš bija piespiedis ausi sienai un sadzirdējis, ka viņa skatās to pašu. Citu sēriju, bet to pašu seriālu. Tad Valters pirmoreiz saprata, ka arī viņa seko līdzi tam, ko viņš dara aiz sienām. Arī viņa grib tuvoties, bet līdz galam nespēj. Nākamajā vakarā viņa atkal bija skatījusies "Friends". Valters, kurš visas sezonas bija redzējis vismaz divreiz, uzmanīgi ieklausījās, kamēr saprata, kura epizode tā ir – pirmās sezonas desmitā, kur Ross iegūst mērkaķīti Marselu. Viņš bija uzlicis savā datorā to pašu sēriju apmēram tajā pašā minūtē, līdz kurai bija tikusi viņa, un iekārtojies uz dīvāna. Un tā tas turpinājās visu nākamo mēnesi, trīsreiz nedēļā. Viņa vienmēr sāka pirmā, tad Valters ieslēdza to pašu. Agrāk viņa vakaros bija skaļi klausījusies popmūziku, bet, sākoties seriālu rutīnai, no mūzikas atteicās.

Jau tuvojās pusdivpadsmitiem, kad meitene iegūlās gultā un ieslēdza seriālu. Valters viņai uzreiz sekoja. Viņš skatījās ekrānā, spilvenu apskāvis, vaigu piespiedis tapešu lilijai, sūca aliņu un apmierināts grima arvien dziļāk dīvāna spilvenos.

Kamēr no Valtera datora nāca skaņa, viņš nedzirdēja, kas notiek blakus istabā, tomēr zināja – viņi abi skatās vienu un to pašu un prāto viens par otru. Viņi zināja pietiekami daudz, lai saprastos bez vārdiem, un pietiekami maz, lai domāšana par otru nebeigtu aizraut. Varbūt tāpēc viņi turpināja izvairīties. Varbūt abi baidījās, ka, ieraugot, kāds otrs ir patiesībā, viņu kopīgie vakari beigtos. Valters apzinājās, ka viņa iztēlotā meitenes versija ir tikai viena no realitātes iespējām un tikpat labi kaimiņiene var izrādīties, piemēram, četrdesmitpiecgadīga krievu vai vācu valodas skolotāja, kas jau gadiem studē doktorantūrā, virtuvē pie plīts lamā izglītības sistēmu un izvairās no Valtera vien tāpēc, ka negrib, lai kāds viņu redz bez kosmētikas. Kad viņi beidzot satiksies, paliks tikai viens pareizais atbilžu variants, un tomēr nekas Valteru neaizrāva vairāk kā prātojumi par to, kas tad atklāsies, kas notiks pēc tam, kad viņi būs tikuši pāri atvainošanās un paskaidrojuma vārdiem. Viņš saprata, ka visa šī noslēpumainības un randiņu spēle būtu gaužām nejēdzīga, ja nebeigtos ar īstu tikšanos.

Kad pirmā sērija beidzās, Valters gaidīja, ka meitene, kā parasti, uzreiz liks nākamo. Viņi vienmēr skatījās tieši divas. Bet tā vietā viņa sāka ķiķināt, spalgi un aprauti. Pēc brīža iečīkstējās matracis – viņa piecēlās. Atskanēja kluss paukšķis un šķidruma klunkstēšana pret glāzi. Meitene izgāja no savas istabas virtuvē, kaut ko ar troksni tur nolika, ienāca atpakaļ savā istabā un vēlreiz īsi iesmējās. Valters izrausās no dīvāna, pavēra durvīs spraugu, sakoda zobus, kad iečīkstējās eņģes, un paskatījās. Līdzās neļķu vāzei stāvēja atvērta sarkanvīna pudele. Blakus tai bija nolikta krūze ar kailo sievieti. Nekad iepriekš Valters nebija to redzējis izkustinātu no plaukta.

Tas acīmredzami bija uzaicinājums. Valtera mute izstiepās līdz sāpēm garā smaidā, un viņš uz pirkstgaliem iegāja virtuvē. Viņš lēja vīnu krūzē, cik klusi spēdams, sirdij dauzoties. Ja nu viņš pārpratis un tagad zog? Bet, līdzko Valters kopā ar krūzi atgriezās uz sava dīvāna, viņš dzirdēja nākamās "Friends" sērijas sākumu. Viņš ātri izdzēra atlikušo alu, tad ķērās pie vīna. Pēc sērijas beigām meitene devās uz virtuvi uzpildīties un atgriezusies sagaidīja, lai to pašu izdara Valters. Bet Valteram otrajā reizē drebēja rokas, un viņš nevilšus pielēja krūzi teju līdz augšai. Pudele palika gandrīz tukša, tāpēc viņš aizgāja pakaļ vēl vienai, kuru pats bija ielicis skapī ar cerību kādreiz izlietot kopā ar meiteni. Valters to atkorķēja un atstāja līdzās pirmajai. Kad viņš ienāca savā istabā, viņa atkal iesmējās, tikko dzirdami. Valters, joprojām smaidīdams, atslīga dīvānā.

Tukšojot otro pudeli, viņi noskatījās vēl vairākas sērijas, bet Valters tām nesekoja līdzi. Viņš žņaudzīja sarkano spilvenu un tik stipri spieda seju pie sienas, ka sāka sāpēt vaiga kauls. Viņš skatījās uz krūzi. Vīna lāse notecēdama atstāja sarkanu sliedi pār kailās sievietes krūtīm. Viss Valtera ķermenis saspringti pulsēja, tagad viņš bija pārliecināts, ka viņa šo krūzi devusi kā zīmi, ka panākusi Valteram pretī un tagad gaidīja, ka viņš būs tas, kurš saņemsies un nojauks sienu starp viņiem – pārnestā nozīmē. Fiziski vajadzēja iziet no istabas un pieklauvēt pie viņas durvīm. Valters divos lielos malkos izdzēra krūzi tukšu.

Kad viņi bija noskatījušies astoņas vai deviņas "Friends" sērijas, vīns bija beidzies un tuvojās trijiem naktī. Valters jutās iereibis. Turēdams spilvenu vienā rokā, viņš izsvempās no dīvāna, nostājās tam blakus, pieplaka vēsajai sienai un uzlika uz tās plaukstu. Viņa bija klusa. Tūlīt, tūlīt es iešu pie tevis. Minūtes desmit Valters klausījās tikai to, kā paša pulss sitas pret sienu. Tad viņš kārtējo reizi izdzirdēja soļu dunu. Turp, atpakaļ. Varbūt viņa dejoja? Soļi bija tik smagnēji, ka vairāk izklausījās pēc palēcieniem. Šonakt viņa noteikti priecājās, nebija taču nekā, par ko satraukties. Valters atrāvās no sienas, sāka klusiņām dziedāt "Friends" tituldziesmu "I’ll be there for you" un dejot pa istabu, saķēris divus sarkanā spilvena stūrus. Viņš lika spilvenam griezties, virpuļoja un palēcās kopā ar to, cēla sev virs galvas un tā aizrāvās, ka satrūkās, kad meitene piepeši izgāja no savas istabas, skaļi aizcirzdama durvis.

Valters uzreiz apklusa, bez skaņas pieslīdēja pie savām durvīm un piespieda tām ausi. Nekas nebija dzirdams. Kur viņa ir? Kaut kas nošvīkstēja, sakustējās pavisam tuvu viņam. Viņa bija tepat. Varbūt arī pielikusi ausi durvīm tajā pašā vietā, tikai no otras puses. Karsts vilnis iesitās Valteram vēderā un aizplūda lejup līdz ceļgaliem. Viņam šķita, ka saož vīnu viņas izelpā. Viņš uzlika plaukstu uz roktura. Tad attapās, ka joprojām ģērbies tikai Betmena apakšbiksēs, bet nespēja atkāpties, lai uzvilktu šortus, jo negribēja iet prom no viņas. Viņš lūkojās, vai nevar aizsniegt drēbes, neatejot no durvīm, un atcerējās, ka nav paspējis arī sakopt istabu. Nekas. Pēc visa, kas starp mums noticis, gan viņa pieņems mani, kāds esmu.

Viņa iesmējās bez balss. Tad Valteram ausīs iegriezās raupja, asa ieklepošanās, it kā kāds grasītos ko teikt, tomēr vārdi nesekoja. Valters sarauca uzacis un pacēla galvu. Šķiet, arī viņa atrāvās no durvīm, jo bija dzirdami soļi un virtuves skapīša iečīkstēšanās, laikam viņa pret to atspiedās vai tam uzgūlās. Dīvaina, slapji sūcoša skaņa. Auduma berzēšanās pret audumu. Tad pret grīdu nošķindēja plīstošs stikls. Visdrīzāk Valtera vāze, virtuvē citu trauslu priekšmetu nebija. Dobja, vīrišķīga balss skanīgi iesaucās: "Bļeģ!" Viņa strauji ievilka elpu, tad iesmējās savā spalgajā balsī, bet slāpēti, it kā turētu mutei priekšā roku.

Viens un vēl viens solis iečīkstināja grīdu pie pašām Valtera durvīm.

Valters centās atkāpties, bet vairs nevarēja pakustināt kājas, jo viss viņa ķermeņa smagums bija piepeši sakrities tajās. Viņš atkal izdzirdēja čukstus – nu tie bija tik tuvu, ka varēja saklausīt dažus atsevišķus vārdus: tā bija krievu valoda. Čuksti plūda raiti, bez apstājas, it kā tur runātu cilvēks, kam vispār nav jāelpo, – vai arī divi.

Meitene pusbalsī dusmīgi noprasīja: "Что ты хочешь, чтобы я сказалa ему?"*

"Šššššš," uzreiz sekoja čuksts.

Un piepeši Valteram lika salēkties klauvējiens pie durvīm. Raupjš un dobjš, tāpat kā balss, kas bija lamājusies, un sāpīgi skaļš. Viņš strauji caur muti ievilka elpu, tad aizturēja to, papurināja galvu, piespieda kājas locīties un kāpās atpakaļ. Patiesībā mēs jau pazīstam viens otru tik labi, ka varbūt pat nevajag satikties. Mums vairs nebūtu, par ko runāt.

Klauvēja vēlreiz. Valters mēmi aizlavījās līdz logam un uzrausās uz palodzes. Viņš attapās, ka joprojām spiež pie krūtīm sarkano spilvenu, un nedomādams aizsvieda to prom.

Pēc pāris nebeidzamām minūtēm čuksti un soļi atplūda no durvīm. Valters klausījās, kā kāds saslauka un izber atkritumu spainī stiklus. Tad atkal atvērās un aizvērās blakusistabas durvis. Vēl pāris reizes ieskanējās meitenes smiekli, gultas iečīkstēšanās. Tad klusums.

Par spīti tam, ka nemanot uzmācies pārgurums nospieda ķermeni, Valters palika sēžam uz palodzes, līdz uzausa gaisma. Viņa skatiens klejoja no pretējās ielas māju plakano jumtu dzegām uz mākoņu plūksnām debesīs, un tikmēr bezsaturīgas domas biezā, neizšķiramā mutulī skalojās pret loga ailu atspiestajā pakausī, un viņš neatrada nevienu, kurai pieķerties.

Atskanot pirmā tramvaja signālam, Valters paskatījās lejup uz pieturu un samiedza acis. Izskatījās, ka mežrozes krūms joprojām ir zaļš, neviena sarkana punktiņa. Valters sāka blenzt uz krūmu, blenza ilgi un cieši, kamēr viņam ienāca prātā, ka meitene varētu būt topošā aktrise, kas mācās lomas, staigādama un sarunādamās ar sevi dažādās balsīs.

Viņš juta vienu mutes kaktiņu paslejamies augšup. Vēl bija laiks. Varbūt kādu citu vakaru.

 

*Ko tu gribi, lai es viņam saku?

Tēmas

Alise Redviņa

Alise Redviņa ir dzimusi 1995. gadā un raksta kopš 8 gadu vecuma, publicējusies presē un interneta medijos, studē valodas un kultūru, raksta savu pirmo romānu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!