Recenzija
13.06.2013

Starp sapni un izvēli

Komentē
1

Vaina, atbildība, nejaušība un izvēle – ar šiem mūžīgi pastāvošajiem un urdošu nemieru raisošajiem jēdzieniem manipulē un spēlējas Osvalds Zebris nesen iznākušajā romānā "Koka nama ļaudis", konfrontējot grāmatas dīvainos, savās iekšējās pasaulēs nogrimušos varoņus ar ļaunumu, kas apslēpts gruzd ikvienā cilvēciskā būtnē, gaidot piemērotus apstākļus, kuros iespējams rast izpausmi un piepildījumu. Grāmata ļoti atgādina spilgtu, daudznozīmīgu un baisu sapni, kas vietām sāk līdzināties noguruša prāta murgam, no reālistiskām un simboliskām detaļām būvējot labirintu, kurā pret savu gribu iekļuvušais ar katru mirkli zaudē cerību reiz tikt laukā. Tajā pašā laikā nepamet sajūta, ka no šīs absurdās pasaules sienām lasītājam tiek uzdoti gluži reāli jautājumi par izvēli – ļauties ļaunumam vai stāties tam pretī.

Romāna vēstītāja ir māja, kura vēro savus iemītniekus – Gunāru, Ainu, Zinti, Romānu, Ernu ar mazmeitu Annu, Vešņakovu ar sievu Regīnu un dēliem Mārtiņu un Mihailu, jaunpienācēju Lidiju un runājošo kaķi Gagarinu – un kura lāgiem mēģina ar viņiem sarunāties, izmantojot dēļu čīkstēšanu un putekļu piepildītas elpas nopūtas, bet lāgiem klusi reflektē par savu apdzīvotāju likteņiem, pārdzīvojumiem un skumju un pagātnes sāpju izraisītu ārprātu, kas pakāpeniski ved pretī sabrukumam.

Grāmatas baiso notikumu mudžekli, kurā Zintis nolemj uzņemties atbildību un vadību pār pārējiem mājas iemītniekiem, kas beigās izvēršas drastiskā kontrolē un sāk līdzināties kāda diktatora uzspiestam režīmam, iekustina situācija, kurā Zinta vainas dēļ Anna gūst galvas traumu. Taču, tā kā notikušajam nav liecinieku, par vainīgo tiek uzskatīts Mihails; lai slēptu savu vainu, Zintis ar katru mirkli arvien vairāk un vairāk ir spiests pakļaut, maldināt un iebiedēt pārējos. Par vēl vienu nozīmīgu pavērsienu kļūst Lieldienu mielasts, kura laikā mājas jaunā iemītniece Lidija aktualizē jautājumus par gribu kā cilvēciskās brīvības atslēgu un vienīgo nepastarpināto savas identitātes apliecināšanas iespēju: "– Griba ir mūsu lielākā brīvība, un tā rodas no mūsu cilvēcīguma, – viņai izsprūk negaidīti un tad nākas vien turpināt, – tā izaug no mūsu sirds spējas būt cilvēkam. Un, lai arī mēs nespējam atrast to ūdens pilienu, kurš lika zīlei tapt par ozolu, mēs varam zināt droši, ka pašu spēkos ir šo ūdens pilienu uzsūkt vai atgrūst." (46. lpp.)

Tādējādi romānā līdzās sirreāli baisām notikumu ķēdēm, kurās pa grāmatas lapaspusēm, simboliski norādot uz cilvēciskās būtības tumšākajām pusēm, slapstās un ložņā čūskas, velni, pūķi un citi biedējoši radījumi, iezīmējas teksta filozofiskā dimensija, kas vijas cauri visam romānam. Un pat tajos brīžos, kuros tā varoņi piedzīvo izmisumu un bezspēcību varas priekšā, kas tos pakļāvusi, te nemitīgi pastāv atgādinājums, ka pat visbaisākais ir mūsu izvēle, mēs to esam pieļāvuši, veicinājuši ar tiešu darbību, pasivitāti, bailēm pretoties vai kūtrumu pietiekami iesaistīties savā esamībā, mēs esam nostiprinājuši mūsu pakļāvēju pozīcijas. Grāmata eksistenciālisma garā noliek pavisam mazu, neaizsargātu cilvēku (par diviem centrālajiem tēliem var uzskatīt bērnus Annu un Mihailu) šķietami nepārvaramos apstākļos un tad pakāpeniski izgaismo nepārvaramības patieso dabu, kas sakņojas nevis spēka, bet gribas trūkumā: "Ja vien viņi gribētu stiprāk, veca maize taptu jauna un skābs vīns būtu jau aizvakar atguvis buķeti (..)." (162. lpp) Te, protams, veidojas sasaiste arī ar kristīgo konceptu, kurā vārda "griba" vieta nostājas "ticība". Domājams, ka arī Lieldienu laiks romānā nav nejaušība, grāmatas varoņi cenšas atrast vainīgo, kādu, kuram varētu uzlikt atbildību par visām viņu dzīvēs notikušajām un notiekošajām traģēdijām, kādam ir jātiek sodītam. Par upuri un ķīlnieku vienai no cilvēciskās būtības visspēcīgākajām dziņām – bailēm no atbildības par sevi un savu rīcību – vispirms kļūst Mihails, tiekot nepatiesi apsūdzēts pāridarījumā Annai, un vēlāk Lidija, kura tiek izraidīta no mājas.

Romānā ir daudz nāves, kas kaut kādā mērā ir ārkārtīgi iederīgi un iedarbīgi, nāve, jo īpaši tāda, kas ir slepkavības vai pašnāvības rezultāts, tāpat kā šķietami nejauša nāve, uztur spriegumu un pasvītro nepieciešamību un grūtības kļūt par sevi, jo varbūt kļūšanas par sevi svarīgums ir ieraugāms tikai tad, kad būt un izdzīvot ir izdevies par mata tiesu, kas arī precīzi atklājas romāna beigās: "Cerība ir kļuvusi par pamatu jaunam namam, kas pieminēs gan asaras, gan arī asinis, jo nekas jau nevar tapt no tukša gaisa vien. Un savam namam ar visu, kas tajā reiz krāsies, mainīsies, pārtaps, viņi dos arī vārdu: "Būt"." (166. lpp.)

Nāves efekts mazliet sašūpojas mirklī, kad Romāns, kurš strādā pie zinātniska atklājuma, nogalina savu mīļāko Regīnu, jo viņu pārņēmusi pārliecība, ka sievietes patiesais nolūks ir bijis aizkavēt atklājuma izdarīšanu. Tobrīd sāk šķist, ka intrigu, noziegumu un negaidītu pavērsienu tik neliela apjoma tekstā ir mazliet par daudz un tie vairs nav uztverami nopietni, bet šķiet absurdi un muļķīgi, turklāt pārāk izteikti disonē ar filozofiskajām atkāpēm un plūstoši poētiskajām personāžu iekšējo pārdzīvojumu atklāsmēm. Tomēr, absurdajai kopnoskaņai nostiprinoties, šī sajūta pakāpeniski izlīdzinās, un arī Regīnas nāve grāmatas kontekstā iegūst jēgu.

Gan Regīnas noslepkavošanas, gan Romāna pašnāvība ironiskā manierē apspēlē ģenialitātes un ārprāta tēmu; Romāns ilgi strādājis, lai veiktu savu atklājumu, bet pēc viņa nāves viņa istabā uz tāfeles atrod uzrakstu "Vek un vek, un vek, un vek", kas ir arī kārtējā atsauce uz Dostojevska "Velniem".

"Koka nama ļaudis" ir kā tiešu un netiešu literāru un filozofisku atsauču pārblīvēts visums, kurā periodiski sadeg, atdzimst un rodas no jauna zvaigznāji un planētas, un beigu beigās, koka namam sabrūkot, šī pasaule ir iznīcinājusi pati sevi. Tādu iespaidu šī grāmata arī atstāj: tā nepaliek ar mani kopā ilgi pēc tās izlasīšanas, tomēr lasīšanas gaitā man ir izdevies uz laiku iemājot starp koka nama ļaudīm, piedzīvot viņu ilgas, ārprātu un bailes, man ir bijis mazliet ar viņiem kopā jāmirst, un šķiet, ka visbeidzot kopā ar Annu, Mihailu un Lidiju man ir izdevies izglābties – varbūt par mata tiesu.

Tēmas

Katrīna Rudzīte

Katrīna Rudzīte ir dzejniece un feministe. Par dzejas krājumu "Saulesizplūdums" (2014) saņēmusi Latvijas literatūras gada balvu. Interesējas un reizēm raksta par literatūru, kultūru un aktuāliem proce...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!