Domas
08.06.2015

Starp mums, tenisa bumbiņām, runājot

Komentē
3

Pagājušajā ceturtdienā gadskārtējās Jesajas Berlina dienas ietvaros ar priekšlasījumu uzstājās Berlina literārais mantinieks un viņa darbu redaktors Henrijs Hārdijs no Oksfordas. Tā bija lieliska runa "Jesaja Berlins un cilvēka daba", kuru visnotaļ dzīvi papildināja paša Berlina video citāti. Es ceru, ka Henrija runas ieraksts reiz parādīsies arī internetā, kad to varēs baudīt arī visi tie, kas ceturtdienas vakarā netika uz šo pasākumu. Šķiet, ka tā bija viena no retajām reizēm, kad domājošā Eiropa uz mirklīti bija Latvijai "tuvu pienākusi" (kā sacīts Evaņģēlijā).

Par Berlina, Eizenšteina un Rotko "piesavināšanu" mūsdienu Latvijā jau gana plaši ir izrakstījies mans kolēģis Daunis Auers [1]. Tādēļ es šeit īsāk neaprakstīšu šo savdabīgo fenomenu, kad Rietumos labi pazīstamas izcilības bez īpašas saiknes ar latviešiem vai Latvijas valsti (politiskā, ne teritoriālā nozīmē) tiek atklātas no jauna mūsdienu Latvijas "eiropeizācijas" kontekstā. Tā vietā es mazliet pakavēšos pie kādas Hārdija runas tēzes, kura iezīmē Berlina dziļās saknes apgaismības liberālismā un vienlaikus – arī kādu būtisku plaisu, kura viņu šķir no 21. gadsimta reālijām. Runa ir par cilvēka morālo dabu, kura, pēc Berlina domām, sakņojas dziļi cilvēka prātā un viņa komunikācijā ar citiem. Tieši šeit ir rodams pamats universālām, no kultūras neatkarīgām morāles pamatnormām, kuras raksturo "cilvēka cilvēcīgumu" – piemēram, "nenogalini", "nezodz", "nemelo". Lai parādītu šāda cilvēcīguma robežas, Hārdijs citēja kādu zīmīgu fragmentu no Stīvena Ljūka intervijas ar Berlinu, kuru es šeit citēšu pilnā garumā:

"Iedomāsimies, ka es satieku kādu cilvēku, kurš dur ar adatu [Hārdija variantā – ar nazi] citiem cilvēkiem, un es viņam saku: "Kādēļ tu tā dari?" Cilvēks atbild: "Tāpēc, ka man patīk." Es saku: "Tev patīk nodarīt citiem cilvēkiem sāpes?" [Atbilde] "Nē, ne īpaši." Šis gan būtu saprotams nolūks – es saprotu sadismu. Tad es viņam vaicāju: "Bet kādēļ tad tu tā dari?" Un viņš atbild: "Tāpēc, ka man tas patīk." "Bet tu taču saproti, ka tas rada viņiem lielas sāpes," uz ko viņš atteic: "Jā, es saprotu gan." Tiktāl būtu skaidrs. Taču tad es saku: "Bet kādēļ tu to īsti dari?" Un viņš atbild: "Man taču tas patīk. Man patīk durt ar adatu virsmās, kas izrāda pretestību." "Bet, ja es tev iedotu tenisa bumbiņu, vai arī tā būtu laba diezgan?" "Jā, protams," viņš atbild, "tā ir tikpat laba kā cilvēka āda." Tieši šajā punktā es pārstāju viņu saprast." [2]

Šā absurdā piemēra nolūks ir pilnībā skaidrs: parādīt, ka cilvēku komunikācija balstās fundamentālos pieņēmumos par labu un ļaunu. Cilvēki, iespējams, ir gatavi nogalināt kādas "svētas" pārliecības vārdā – tas vēl būtu saprotams. Taču cilvēks, kurš pilnīgi bezjēdzīgi nodara sāpes citiem tādēļ, ka viņam ir vienalga, kur durt – citā cilvēkā vai tenisa bumbiņā, – mums liekas kaut kādā fundamentālā nozīmē necilvēcīgs. Universālas morāles saknes ir redzamas tieši šajā neizpratnē par principiāli necilvēcīgu darbību.

Un te, lūk, sākas interesantais, kas Berlina sacīto šodien parāda mazliet atšķirīgā gaismā. Vispirms, pat tad, ja pašai cilvēka saprātīgajai apziņai piemīt šāda nespēja uzskatīt citus cilvēkus par līdzvērtīgiem ar nejūtīgām tenisa bumbiņām, pastāv vesela virkne sen pārbaudītu tehnoloģiju, kuras ļauj šo nespēju pārvarēt. Visefektīvākā no tām ir spēja pārliecināt, ka kāda cilvēcisku būtņu kategorija (piem., ebreji, melnie, geji, krievi utt.) patiesībā nemaz nav cilvēki. Citiem vārdiem, lai cilvēks varētu iedurt citā cilvēkā nazi gluži kā tenisa bumbiņā, iepriekš ir jāveic viņa dehumanizācija. Sabiedriskās domas apstrādes tehnoloģijas šajā virzienā šodien ir sasniegušas vēl nebijušus augstumus. Tieši tas, manuprāt, arī ir visriebīgākais šajā "hibrīdkarā" starp Krieviju un Rietumiem, kur abām pusēm (bet jo īpaši Krievijai) patīk izstādīt pretējo pusi kā "necilvēkus" šā vārda burtiskā, nevis metaforiskā nozīmē. Atcerēsimies stāstu par Debaļceves krustā sisto puisēnu, "zooloģiski patoloģiskās" vīzijas par amerikāņu gejiem un tamlīdzīgi. Tādā veidā tiek pārvarēta sākotnējā cilvēku nespēja durt cilvēkos kā tenisa bumbiņās.

Varētu jau, protams, pieņemt, ka šī "masu dehumanizācijas" situācija ir izņēmums un pati par sevi patoloģiska. Taču aiz tā patiesībā stāv kādas daudz principiālākas šaubas par pieņēmumu, ka cilvēki kopumā patiešām vēlas būt cilvēciski, proti, saskatīt visās citās cilvēciskās būtnēs kaut ko principiāli atšķirīgu no tenisa bumbiņas. Tā varbūt savulaik varēja likties lieliskajam intelektuālim Berlinam viņa Oksfordā, visu mūžu strādājot Rietumu apgaismības un liberālā racionālisma tradīcijā, kurai ļoti patika ticēt indivīdam, viņa prātam un cilvēcībai. Taču šodien, mūsu reģionā raugoties uz milzīgo pieprasījumu pēc dehumanizētiem ienaidnieka tēliem, varbūt ir pienācis laiks būtiski koriģēt šo labsirdīgo pieņēmumu – kamēr vēl nav par vēlu.

[1] Auers, D. 'We lay claim to him!' Isaiah Berlin, Mark Rothko, Sergei Eisenstein and the europeanization of Latvian national identity. National Identities, 15(2), June 2013, 125–138.

[2] Berlin, I. In Conversation with Steven Lukes. Salmagundi, No. 120 (FALL 1998), pp. 52–134, p. 104.

 

Tēmas

Ivars Ijabs

Ivars Ijabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. 2019. gadā paziņojis par lēmumu kan...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!