Par Jura Zvirgzdiņa grāmatu "Dancis uz virves", apgāds "Pētergailis", 2015
Otrajam pasaules karam latviešu modernajā mitoloģijā ir atvēlēta īpaša vieta. Cilvēku apziņā tas ir kļuvis par sava veida vēstures izšķirošo momentu, tādu kā izturības pārbaudi, kas piešķir tautai pašidentifikācijas tiesības. Kāpēc tā ir, man nav ne jausmas, taču šāds iespaids rodas galvenokārt no Otrajam pasaules karam veltītās literatūras pārbagātības, turklāt runa ir tieši par daiļliteratūru, nevis dokumentālo žanru.
Un tas viss, protams, ir ļoti labi līdz brīdim, kad izrādās, ka, jo populārāka un iecienītāka tēma, jo vieglāk to ekspluatēt savtīgās interesēs. 2014. gada Prozas lasījumos katrs trešais stāsts kā pēc grafika bija par Otro pasaules karu, un neilgi pēc tam mums ar draugiem radās joks: ja vēlies, lai kāds tevi ņemtu par pilnu, sāc tekstu ar vārdiem "Tūkstoš deviņi simti četrdesmit pirmajā gadā...".
Lieki piebilst, ka biju pārsteigts, uzzinot, ka Jura Zvirgzdiņa jaunākais romāns "Dancis uz virves" ir ne par ko citu kā par Otro pasaules karu, turklāt nevis par konkrētu tā fragmentu, bet gan par periodu no 1939. gada 23. augusta līdz 1944. gada 10. oktobrim, kad Rīgā iebrauca padomju tanki. Nav tā, ka šāda tēmas izvēle būtu kaut kas neticams. Gluži otrādi, pēc manām domām, ja Latvijā ir kaut viens rakstnieks, kurš šo (un vispār jebkuru) tēmu var atrisināt godpilni un bez asarām, tad tas ir Juris Zvirgzdiņš. Un šeit es uzreiz lauzīšu dramatisko spriedzes principu un paziņošu, ka šis romāns manas cerības pilnā mērā attaisnoja.
Grāmatas varoņi, pirmās brīvvalsts laika vidusšķiras rīdzinieki, jau no sākotnējām ainām liekas mīļi un pazīstami. Viņi ballējas kādā Alberta ielas dzīvoklī, ļaujas saviesīgām sarunām, dzer degvīnu no špicglāzītēm, stāsta žurnālā "Atpūta" izlasītas anekdotes, un, ja neskaita dažādas atsauces uz laikposmu iezīmējošām detaļām, tādām kā Ķuzes šokolādes fabrika, restorāns "Alhambra" un ciklamenu krāsas pomādes, tikpat labi varētu iztēloties, ka darbība risinās nevis Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas dienā, bet pagājušo piektdien. Tā ir gandrīz idilliska. Lasot šīs ainas, arī man labprāt gribētos iedzert šnabīti ar Zvirgzda kungu un uzlūgt Olgu Timmu uz deju Zāras Leanderes dziesmas pavadījumā, ja vien šis konkrētais datums nenestu līdzi tik milzīgu vēsturisku nenovēršamību. Ja vien tam visam jau pēc pāris stundām nebūtu lemts sabrukt.
Taču izrādās, ka šī fatālā priekšnojauta arī ir smagākais pārdzīvojums, kādam lasītājs tiek pakļauts. Kā pirmo reizi mūžā lecot ar gumiju: sarežģītākais ir izkāpt no funikuliera. Tālāk dabas likumi visu izdara tavā vietā. Tas pats notiek arī ar grāmatas varoņiem. 20. gadsimta vēstures dramatiskākās epizodes seko cita citai, un romānā netrūkst atsauču uz kara laika smagajām reālijām. Taču viņus tās īpaši neskar. Jau no paša sākuma viņu izvēlētā pozīcija ir pēc iespējas neiesaistīties notiekošajā un neļaut tādam sīkumam kā globāla mēroga bruņots konflikts ietekmēt savu ikdienas dzīvi. Vēl jo vairāk, tas tiek pasniegts kā saprātīgs risinājums situācijā, kad cilvēka galvenais uzdevums ir savu pieticīgo spēju robežās turēties pretī notiekošajam. Zvirgzdiņš ir žēlsirdīgs autors, un viņa tēliem tas izdodas.
Iespējams, "Dancis uz virves" ir jaukākais kara romāns, kādu jums jebkad gadīsies lasīt. Uzsvars šeit ir tieši uz jaukumu, kas jau pats par sevi stājas pretrunā ar romāna vēsturisko uzstādījumu – visapkārt haoss un vecās pasaules drupas, kas tur jauks? Turklāt runa nav par humānisma uzvaru pār cilvēka postošo dabu, kā bija, piemēram, Remarka "Trīs draugos", un arī ne par rotaļīgu vieglprātību, kuru vislabāk, šķiet, iemieso romāni par krietno kareivi Šveiku. Gan humānisms, gan vieglprātība "Dancī uz virves" ir klātesoši un būtiski motīvi, taču svarīgākais šeit ir spēja saglabāt cilvēcību par spīti visam. Hašeka asprātīgās tirādes "Šveika dēkās" caurstrāvo melns un bezcerīgs sarkasms un lielākā daļa joku beidzas ar nikniem suņiem, kuri sagrauž zīdaiņus šūpuļos vai ko tamlīdzīgu. Cik saprotu, tas ir veids, kā sadzīvot ar apkārtējo realitāti, turklāt pieļauju, ka viens no jautrākajiem (un, ja tā, bail iedomāties, kādi varētu būt tie citi).
Arī Zvirgzdiņa tēli sadzīvo ar apkārtējo realitāti, taču viņi to dara mierīgi un saprātīgi, it kā apzinoties, ka vienīgais veids, kā palikt dzīviem un nesajukt prātā, ir vadīt savas dienas tā, it kā nekāda kara nebūtu. Kā rezultātā romāna varoņi notikumiem iet cauri ar nesatricināmu mieru un pašcieņu, turklāt ne uz brīdi nezaudējot cilvēcību un pirmskara laiku hēdoniskos ieradumus.
Zvirgzdiņa pasaulē cilvēkam nav par katru cenu sevi jāpierāda, nav jāaizstāv abstrakti goda jēdzieni, nav jānoliek dzīvība pašpasludinātu autoritāšu priekšā. Šajā pasaulē galvenais pārbaudījums ir nezaudēt elementāru līdzjūtību. Un izrādās, ka tikai pie šādas lietu kārtības dzīve turpina būt dzīvošanas vērta. Nedaudz padomājot, ir viegli secināt, ka racionāli argumenti par labu tā saucamajai attaisnotajai vardarbībai vienmēr tiek izteikti nākotnes formā. Bet šeit nav runa par nākotni. Viss, kas notiek, notiek "šeit un tagad", un par to, vai tāda nākotne vispār pienāks, nevienai no iesaistītajām personām nav skaidras pārliecības. (Bet mēs, protams, zinām, ka tā pienāks, jo, kā jau minēju, Zvirgzdiņš ir žēlsirdīgs autors).
Brīžiem gan rodas iespaids, ka rakstnieks saviem varoņiem ir piešķīris nepelnītu imunitāti, pārcilvēciskas privilēģijas vai pat pilnīgu nemirstību. Nāk prātā vecā anekdote par cilvēku, kurš lietus laikā ierodas darbā pilnīgi sauss, turklāt bez lietussarga, un uz kolēģu jautājumiem, kā viņam tas izdevies, atbild: "Starp lāsītēm gāju, starp lāsītēm." Dokumentālās literatūras cienītājiem šāda pieeja, iespējams, liksies neatbilstoša patiesībai. Jo šajā grāmatā arī vēsturiskās personas vienmēr atrodas īstajā vietā un īstajā laikā, proti, varoņu redzeslokā. Izlasījis grāmatu, es aizdomājos: ja kāds man to visu atstāstītu, es būtu bezgala skeptisks un teiktu, ka tas izklausās pārāk teatrāli. Taču, baudot šo stāstu Jura Zvirgzdiņa izpildījumā, rodas iespaids, ka viss ir pareizi. Visam tā arī jānotiek. Es ilgi lauzīju galvu, mēģinādams saprast, kā tas nākas, ka romāna elementu kopumam pēc visiem dabas, kompozīcijas un Mērfija likumiem nebūtu jāstrādā, taču tas strādā nekļūdīgi kā pulksteņa mehānisms. Varbūt tas ir pateicoties autora spējai nolīdzsvarot drāmu un komēdiju pareizās proporcijās (sarežģīts uzdevums). Varbūt tas ir saistīts ar unikālo balsi, kas ir piešķirta katram varonim (vēl sarežģītāks). Varbūt Juris Zvirgzdiņš apzinās, ka latviešiem nenāktu par ļaunu palutināt sevi un atļauties nedaudz vairāk pašironijas. Grūti pateikt, bet, lai kas tas arī būtu, rezultātā tas veido labu literatūru un šajā romānā ir klātesošs.
Jā, tā ir koķetēšana ar lasītāju. Jā, tā ir bezrūpīga vēstures interpretācija. Jā, tā pavisam noteikti ir viegla lasāmviela par smagām tēmām. Tieši tāda, kādas mums šajā pārmērīgi nopietnajā vidē tik ļoti pietrūkst.
0