Foto - Paula Jansone
 
Komentārs
05.11.2018

Starp amatpersonu uzrunām un svētku salūtiem

Komentē
0

Oktobra mēnesis pagāja ne tikai mēģinājumos izveidot jaunu koalīciju Saeimā, bet, par laimi, piedāvāja dažādas formas visiem, kuri interesējas ne vien par šīs valsts kultūru un vēsturi, bet arī par zinātnes filozofiju un socioloģiju vispār.

Kā zināmā mērā pierastākā forma minams jauniznākušais rakstu krājums "Latvija 1918 – 2018. Valstiskuma gadsimts". "Pierastākā" tādēļ, ka krājumu viegli raksturot ar izteikumu "ikvienam, kurš interesējas par Latvijas vēsturi, šis sējums…". Tāpat ir skaidrs, ka mēģinājums 300 lappusēs raksturot ne tikai dažādos politiskās vēstures līkločus simts gadu laikā, bet arī ekonomiku un kultūru attiecīgajos periodos nozīmē to, ka cilvēkiem, kuri par šiem jautājumiem tāpat interesējas, neko būtiski jaunu krājums neatklās. Tas nav pārmetums – šāda veida krājumos, kas pretendē uz pārskata statusu, citādi nevar būt. Apjoma ierobežojumi savienojumā ar apskatāmo tēmu skaitu nozīmē, ka autori nevar ļauties, piemēram, pašiem savu interpretāciju izklāstam vai citu autoru kritiskai analīzei – ir korekti jānofiksē, ja tā var teikt, kopējais diskurss.

Konkrētā krājuma īpatnība gan ir tā, ka starp autoriem ir ne tikai Latvijas, bet arī Vācijas akadēmisko aprindu pārstāvji, un, atklāti sakot, pēdējo sniegums ir vājāks. Piemēram, ir nedaudz savdabīgi, ka svarīgākais, kas bijis sakāms par pērkoņkrustiešiem, izriet no ASV sūtņa Latvijā, nevis no Latvijas avotiem (51. lpp.). Cik saprotu, brāļu draudzēm latviešu kā nācijas evolūcijā nav bijusi nekāda nozīme tekstā par 19. gadsimtu tās vispār netiek pieminētas. Runājot skaidru valodu, Vācijas autori acīmredzot salīdzinoši mazāk izmantojuši avotus latviešu valodā, un tas atstāj noteiktu iespaidu uz viņu rakstīto. Lai gan nevar noliegt, ka arī ārzemju autoru sadaļās parādās interesanti akcenti piemēram, tekstā par vācu okupācijas periodu atgādinājums, ka represijas Latvijā tika vērstas arī pret psihiatrisko slimnīcu pacientiem (jau 1941. gada vasanogalināti vairāk nekā 400 pacienti no Daugavpils psihiatriskās slimnīcas) (130. lpp.).

Tiem, kuriem ir priekšzināšanu līmenis, oktobris iezīmējās ar publisko lekciju ciklu "Latvijas ceļš uz neatkarību no 1905. līdz 1918. g. Austrumeiropas kontekstā". Šo ainternetā redzamo priekšlasījumu nosaukumā ir vairāki būtiski akcenti. Gan tas, ka joprojām 1905.-1906. gada notikumi Latvijā tiek analizēti salīdzinoši maz un nemeklējot jaunas interpretācijas, lai gan, par spīti tam, ka starp šiem notikumiem un 1918. gadu bija I Pasaules karš, lielā mērā tieši Piektā gada revolūcija veidoja cilvēkus, kuriem savukārt vēlāk bija liela nozīme valsts tapšanā (mag. hist. Dainis Poziņš). Austrumeiropas konteksts (Dr. hist. Ēriks Jēkabsons) ir jo būtisks, lai saprastu, cik patiesībā sarežģītas bija attiecības starp nācijām, kas, Krievijas impērijai brūkot, centās izveidot savas valstis, un te labāk zināmās domstarpības starp poļiem un lietuviešiem ir tikai viena no epizodēm. Šī tēma ir jo svarīgāka, lai saprastu, kādēļ arī vēlāk, divdesmitajos – trīsdesmitajos gados, baltiešu vēlme savstarpēji sadarboties bija no šodienas veselā saprāta viedokļa neatbilstoši vāja. Savukārt Dr. Jāņa Šiliņa viedoklis ir svarīgs kontekstā ar jautājumu, kādēļ Latvijas pilsoniskās aprindas tik ilgi saglabāja lojalitāti cara režīmam vai, vulgāri izsakoties, kādēļ latviešu politiskie aktīvisti tik ilgi "iejūdza". Replika: nav viegli formulēt radikālākas prasības, kad desmitiem tūkstošu bēgļu no Latvijas ir finansiāli un arī personiskās drošības ziņā atkarīgi no Krievijas varas iestāžu attieksmesJāpiezīmē, ka priekšlasījumu forma ir interesanta arī publikas jautājumu dēļ – lektori demonstrē zināmu nervu sistēmas stabilitāti, atbildot uz "āķīgo jautājumu cienītājiem" tradicionālo Tautas padomes pretnostādīšanu Latviešu pagaidu nacionālajai padomei ("18. novembris nav īstā diena…") vai viegli mazohistisko un arī iecienīto jautājumu, kādēļ lietuvieši un igauņi valstiskumu proklamēja ātrāk. Ja neironizē, tad ceļš uz valstiskumu joprojām ir tēma, kurā pētniekiem ir ko darīt.

Ja lekciju cikls vēl turpināsies, tad "Barondienu" konference ir beigusies. Uz jautājumu, kāds sakars filologu un folkloristu saietam ar vēsturi, atbildi sniedz konferences nosaukums "Tradīcijas un valsts". Jāsāk ar to, ka, manuprāt, taisnība pētniekam Tomam Ķencim, kurš konferences sākumā atgādināja, ka nedrīkst aizmirst, cik lielā mērā valsts, kā arī politiskā ideoloģija ietekmē un maina tradīcijas saglabāšanu. Un šis ir ne tikai vēsturi, bet arī mūsdienas skarošs jautājums. Piemēram, Gunta Pakalna ziņojums par to, kā padomju okupācijas gados veidotie latviešu pasaku krājumi nebija tikai par epizodēm, kas smieklīgas no šodienas viedokļa ("kungam" pievienoja "vācu" utt.). Savā būtībā tas bija par to, kā šodiena ietekmē pagātnes interpretāciju. Vai, kā trāpīgi diskusijās piezīmēja Dace Bula – ja, lasot okupācijas laika folkloristu piezīmes, mēs šodien saskatām tajās ironiju par tā laika realitāti, vai varam būt droši, ka šo ironiju paši tur "nepiedomājam"? Kā to, ko "izlasām" pagātnē, ietekmē mūsu priekšstati par šo pagātni? Ko mēs, ja tā var teikt, pieliekam klāt turklāt ne jau vienmēr apzināti (no šī viedokļa būtiskas bija arī Māras Mellēnas pārdomas par to, kā šodienas izpratni par latviešu folkloru un tradīcijām ietekmē daļā sabiedrības populārā koķetēšana ar visdažādāko paveidu ezoteriku). Galu galā kā to, kā mēs 2018. gadā runājam par Latvijas valstiskuma izveidi pirms simts gadiem un tālāko tās attīstību, ietekmē mūsu šodienas priekšstati par to, kas ir "pareizi" un "nepareizi", kas ir likumsakarība un kas – nejaušība.

Rezumējot: konkrētās sabiedrības intelektuālā ekosistēma, manuprāt, ir puslīdz labā stāvoklī, ja paralēli politiskās loģikas noteiktajam skatījumam uz vēsturi funkcionē pētnieciskās loģikas un ētikas diktēta rosība. Tai nav pašmērķīgi jābūt konfliktā vai dzēlīgas vīpsnāšanas attiecībās ar oficiozu; svarīgāk, lai tā spēj uzturēt savu dienas kārtību. No šī viedokļa simtgadi sagaidām ar varbūt ne plaukstošu-zeļošu, bet arī ne panīkušu humanitāro un sociālo zinātņu vidi.



Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!