Foto: Juris Justs, "Riga Stree Photography"
 
Proza
06.11.2019

Stārķis

Komentē
0
Saglabā

Es neatceros, kad iemācījos svilpot. Man liekas, esmu mācējis to vienmēr. Svilpt iemācījos daudz vēlāk. Daudziem liekas, ka tas ir gandrīz viens un tas pats, – ka tas, kurš māk svilpot, automātiski māk arī svilpt. Tā nav. Tā var domāt tikai tie, kuri paši nemāk nedz vienu, nedz otru. Toties viņi māk alfabētu un reizrēķinu. Jo visi taču ir gājuši skolā un tātad māk kā vienu, tā otru. Man tā liekas, jo es nemāku. Nedz vienu, nedz otru. Ja būtu kaut kāda baigā vajadzība, tad gan jau būtu iemācījies pēc tam. Kā svilpšanu. Bet nebija.

Toties kādreiz es mācēju zīmēt putnus, braukt ar vienriteni, žonglēt un taisīt māla traukus. Mana māte bija kā apsēsta ar dažādiem pulciņiem, un es tiku vadāts uz visiem pēc kārtas. Vēlāk viņa teiks, ka es pats to esmu gribējis. Man nav iemesla to kaut kā baigi apšaubīt, kaut gan tas šķiet diezgan sadomāti. Kādu ziemu uz kārtējo jauno pulciņu mani aizvest bija uzticēts tēvam. Mēs veiksmīgi tikām līdz Rīgai, bet uz lapiņas pierakstītā adrese mūs ieveda kaut kādā vārtrūmē. Tēvs kļuva domīgs, un mums nācās ieskriet kafejnīcā. Pēc tam mēģinājām vēlreiz un ilgi maldījāmies pa tumšu kāpņu telpu, zvanoties pie durvīm. Neviens no tiem, kuri atvēra, ne par kādu pulciņu neko nebija dzirdējis, un mums nācās atkal atgriezties kafejnīcā. "Tas taču nekas," es teicu tēvam, kurš bija kļuvis jau pārāk domīgs un skumjš. Mēs vēl nedaudz pamaldījāmies, ieskrējām vēl pāris kafejnīcās un braucām mājās. Paradoksāli, cik līdzīgs viņam esmu izaudzis, man atkal jāiedomājas.

Tas nebija viņš, kurš iemācīja man svilpot, un arī braukt ar velosipēdu viņš man neiemācīja. Centās, bet man nepadevās, un viņš atmeta ar roku. Kā cilvēkam, kurš ilgus gadus strādājis par pastnieku un vispār ar riteni braukājies visu dzīvi, viņam likās absurdi, ka kāds var tik ļoti nespēt noturēties uz velosipēda. Man nācās iemācīties pašam. Es atceros to dienu, atceros, kā sev neraksturīgā neatlaidībā atkal un atkal centos izbraukt apli pa mūsu mājas pagalmu ar vecu "Stārķi". Ceļgali un elkoņi man jau bija lupatās, bet princips bija aptverts – es turpināju gāzties tikai baiļu dēļ un aizvien retāk. Tobrīd, kad mājās atgriezās tēvs, es biju jau apļus trīsdesmit pieveicis bez neviena kritiena. Ieraugot viņu, paātrināju tempu un satraukts atrāvu vienu roku no stūres, lai pamātu. Tā bija dramatiska kļūda. Pacēlis skatienu, viņš redzēja tikai to, kā es neveikli nogāžos pagalma vidū, un neapstājies iesoļoja mājā. "Es droši vien tevi vienkārši nepamanīju," viņš teiks man gadus padsmit vēlāk. Man nav iemesla to apšaubīt.

Skolā arī bija kaut kādi pulciņi, ārpusstundu nodarbības. Mani aizveda uz tautiskajām dejām, it kā man tāpat jau nebūtu gana. Meitene, ar kuru mani salika kopā pārī, bija stipra un enerģiska – dejojot viņa rāva mani aiz rokām tā, it kā gribētu tās izplēst. Dejot tautiskās dejas es tā arī neiemācījos, neiemācījos dejot arī nekādas citas. Par to man reizēm žēl. Skatos uz saviem vienaudžiem, kuri priecīgi pierakstās visādos salsas kursos, klusībā apskaužu viņus, bet skaļi saku: "Jauki, ka cilvēki mūsdienās spēj atrast laiku kam tādam!" Un eju mājās spēlēt spēlītes, skatīties pa logu un lasīt tenku lapas.

Man jāpiepūlas, lai atcerētos, ka tā bija māte, kura iemācīja man lasīt. Tāpat kā ar svilpošanu vai pīpēšanu – man liekas, ka vienkārši vienmēr esmu to mācējis. Bet es atceros kaut kādu bērnu grāmatiņu par jenotiem, atceros, kā to burtoju un aiz muguras sēž viņa, pacietīgi palīdzot atcerēties burtus, kurus uzreiz pēc tam atkal aizmirstu. Interesanti, ko viņa domāja tobrīd? Vai viņa būtu spējusi iedomāties, ka nekad neizlasīšu, piemēram, "Karu un mieru", bet padsmit reizes pārlasīšu "Teātra romānu"? Vai, ka rītos, kad steidzīgi jānodod raksts, es tā vietā apātiski lasīšu komentārus zem publikācijas par Kiviču? Droši vien jā, intuitīvi. Man par to ir maz nojēgas – par to, kā ir būt mātei. Vai vismaz tēvam.

Bet vēl pirms tam man ir seši un vecāmāte māca man pareizi rakstīt burtus. Mans kreiļa rokraksts ir kaitinoši šķībs, viņas tēlnieces plauksta biedējoši smaga. Burti nevēlas savienoties glītās līnijās, tie grib gāzties un ripot lejup pa burtnīcas līnijām, bet vecāsmātes vadībā tiem tomēr nākas sastāties savās vietās. Pirmajā klasē es pat tiku uzslavēts par glītu rokrakstu, bet ar to arī mani panākumi beidzās. Burti, sajutuši nesodāmību, ar divkāršu sparu metās pār līniju malām, gāzās kaudzē, un visai ātri mans rokraksts kļuva nesalasāms pat man pašam. Daudzi glabā savas pusaudžu gadu pierakstu klades, lai šad un tad, it kā nejauši tām uzduroties, ar skumju smaidu tās pāršķirstītu. Man tādu bija pilns čemodāns, kuru pārvācoties vadāju no vienas dzīvesvietas uz nākamo. Vairāk dumju, pusapzinātu baiļu dēļ, negribot zaudēt saikni ar aizgājušo laiku. Pēc tam visu izmetu. Salasīt tur tāpat ne velna nevarēja, un skumjiem smaidiem arī bez tā visa iemeslu pietiek.

Jāiemācās mīlēt sevi, lai spētu mīlēt citus – tā viņi saka un aizgrābti šūpo galvu. Man tā vienmēr likusies neko nenozīmējoša klišeja. Vēl vairāk – kurš gan kaut puslīdz paškritisks, kaut nedaudz sevi pazīstošs cilvēks spētu sevi tiešām mīlēt? Es uzaugu pie jūras, bet peldēt iemācījos gados divdesmit. Un tāpat ar šo izteicienu – es tikai tagad sāku aptvert tā būtību. Un man jādomā par to, kur, kad un kā viņiem visiem iemācīts mīlēt sevi. Droši vien turpat, kur iemāca jaukas, nepiespiestas sarunas un vēlmi kādam kaut ko pierādīt.

Es neuzmanīgi apsolīju viņai, ka iemācīšos itāļu valodu. Tas bija nu jau pirms pusotra gada, pagaidām esmu iekalis pāris frāžu. Ir nedaudz sarežģīti tam pievērsties, jo paralēli nepārtraukti nākas mācīties visu ko citu. Bieži vien no jauna. Gandrīz katru rītu jāmācās saņemties, lai izlīstu no gultas un dotos uz darbu. Jāmācās savaldīties, runājot ar cilvēkiem, ar kuriem runāt negribas, vai ar cilvēkiem vispār. Jāmācās stāvēt rindā un izlikties, ka viss ir kārtībā pat tad, kad kārtībā nav pilnīgi nekas.

Jāmācās, piemēram, nesajukt prātā. Bet es iemācīšos. Arī to sasodīto itāļu valodu. Paņemšu varbūt akadēmisko savā būvmateriālu noliktavā vai tamlīdzīgi. Pierakstīšos kādā pulciņā. Jābūt taču tādiem pulciņiem, kaut kam no sērijas "Iemācīsim reizrēķinu un mīlēt sevi tiem, kam pāri 30!". Kaut gan guglēt drošības pēc es to neiešu.

Tēmas

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!