Vilnis Heinrihsons "Piedzimšana. Ziemassvētki" (2016). Ieeja ne visiem ir atļauta!
 
Māksla
05.04.2018

Spožums, arī posts

Komentē
0
Saglabā

Par Vilņa Heinrihsona izstādi "Viņa atnākšanas spožums" Cēsu izstāžu namā (2018. gada 10. marts–10. aprīlis)

Cēsu izstāžu namā aplūkojamā Viļņa Heinrihsona darbu izstāde ir neparasta. Tā veidota dažādās tehnikās, tai ir skaņas un priekšmetu pavadījums. Pats mākslinieks par šo multimediālo darbības veidu izstādes katalogā raksta: "Tas mani iedvesmo un rauj uz priekšu aizvien jaunos meklējumos (..) Nesaistu sev rokas ar kādu vienreizēju personisko rokrakstu. Patīk būt brīvam un darīt visu, kas vien ienāk prātā. Laba vieta, kur būt – iepretī savai iesāktai gleznai, cenšoties saprast, kā tā turpināsies." [1] Šeit, šķiet, atbalsojas mūžīgais jautājums par to, kas ir tas, kurš rada, – mākslinieks gleznu, glezna mākslinieku, vai varbūt ir vēl kāds cits radošais Spēks, kura rokās esam vien rīki? Nāk prātā slavenā Vorhola intervija (1963), kur viņš teic, ka vēlētos būt mašīna, ka viņu kaut kas pārņēmis un šī doma viņam patikusi. [2]

Viļņa darbus grūti klasificēt kādā "plauktiņā" – lai arī tie nenoliedzami ir (neo)ekspresionistiski, tajos ir arī figurāls traumatisks reālisms. Pārlaicīgais gleznās savijas ar aktuālo, tagadne piezogas tuvākai un tālākai pagātnei, pat aizlaicībai. Multikompozicionalitāte, kuru kā dzīves daudzslāņainības un eksistenciālo jautājumu samežģītības atsedzēju min izstādes kurators Haralds Matulis, [3] ir sava veida hibriditāte, viens no postmodernisma prakses atslēgvārdiem. Detalizētā piesātinātība šeit atgādina Pīteru Brēgelu Vecāko, bet kompozīcijas deformācijas – vasarā redzētās latviešu postmodernās mākslas "prekursores" Maijas Tabakas gleznas, īpaši "Darba ritmus" (1976) un "Vientuļo" (1981). Kā citi postmodernisma vēstneši minami Auseklis Baušķenieks, Ivars Poikāns, varbūt Miervaldis Polis, sava laika ironiskie atspoguļotāji. Viļņa izstādes vizuālo papildina arī audiālais (Arvīds Augšups apskaņojis izstādi ar kara un dabas trokšņiem un jutekliskiem sakrālu tekstu lasījumiem), kā arī priekšmetiskais (rekvizīti). Žanru sajaukums, tradicionālo kanonu dekonstruēšana laikā un telpā, motīvu serialitāte un stāstu fragmentārisms ir starp bieži minētām postmodernisma pazīmēm. Bet jautājums par to, ko nozīmē atspoguļot laiku vai kas ir vai nav postmoderns, ir pārāk vispārīgs un pārāk atkarīgs no ārpusmākslas faktoriem, lai sniegtu noderīgas "atslēgas" darbu interpretācijā; tas vairāk ir saistīts ar kultūras situāciju.

Ienākot zālē, pret skatītāju pavērsta emblemātiskā, simboliem piesātinātā "Kristus nokāpšana ellē", kas atgādina gotiska dievnama kriptu. Šī glezna neierasti ir lasāma no labās puses uz kreiso (kā vairāki citi triptihi šai izstādē, piemēram, "Adonai" un "Sv. Trīsvienība"), kas atbilst semītu valodu rakstības virzienam. Krāsu gammā dominē baltais un melnais.

Atgriešanās pie kara tematikas – "Kurzemē. Ja nenošaus un Kurzemē. Paliec sveiks" ir kā atgādinājums arī par mūsdienās bojā ejošo ciešanām un aizlūgšana par viņiem. Savā ziņā ikviens traumas atkārtojums ir realitātes apliecinājums (tā Lakāns), bet arī freidiska traumas pārstrāde un atsvešināšana – atkārtošana darbībā vai sapņu vīzijās – liecina par psihes atveseļošanos un centieniem integrēt traumu psihes ekonomikā. Kā strandējis kuģis – starp citu, motīvs, kas Viļņa gleznās "uzpeld" bieži, – Kurzeme dreifē nenoteiktībā, un no kuģa, kas nav nekāds glābjošais baznīcas joms, ļaudis nokāpj tumsā, ellē, ēnu valstībā: bez uzvaroša karoga. Aprūsējis kuģis kā izdzisis vulkāns ar lauztām proporcijām, avarējis tanks ar nodurtu snīpi – arī kara mašīnas šķiet nogurušas. Virs tanka redzam dokumentālus foto, bet pa labi no tā – žilbinošas gaismas bumbu, no siekalām zemē spļauto, kas aklos redzīgus dara? Daudzu Viļņa gleznu uzstādījumā – lietosim Barta jēdzienu studium – ir arī punctum (punkts, dūriens, maziņš caurums, maziņš traipiņš), "tas pats izšaujas no kadra kā bulta un caururbj mani (..) tā ir kāda nejaušība tajā, kas man trāpa (bet arī ievaino mani, sagrābj mani). [4]" Tāda manā skatījumā ir šī gaismas bumba gleznā ar tanku un cilvēks, kas krīt tukšumā vai levitē kaut kādā starptelpā gleznā ar kuģi. Virs viņa lidinās plēsoņa vai varbūt miera dūja? Cilvēks met zemē driskas, kuru aprises pārsteidzoši atgādina Latvijas kontūras, bet kur un kas tobrīd ir Latvija, cik tālu ir aiztikšķējis tās laikrādis? Uz kartes vietvārdi vācu valodā (Windau, Libau), bet gleznas apakšmalā vērojamas kaut kādas veļu orģijas vai raganu sabats – viss deg kvēlās liesmās. Kaut ko jau no mūsu kopvēstures neapšaubāmi gribētos sadedzināt, lai arī teju aksiomātiska ir atziņa, ka kopdzīves pamati, kolektīvā atmiņa glabā gan senču diždarbus, ar ko mēs narcisistiski lepojamies, gan viņu pārciestās un – ak vai! – arī nodarītās netaisnības un pārestības, ko mēs kautrīgi noklusējam. Un cik daudzas lietas ir aizmirstas!

Spēcīgs vēstījums ir arī "Spitālīgo" sērija, kas liecina par to, cik daudzos līmeņos kara ietekme uz personību ir kropļojoša, kas īpaši jāpatur prātā nesenā totalitārisma un pašreizējās morālās inflācijas kontekstā, mūsu "lietu automātiskuma" (dixit Badiū) laikmetā, kur tehnikas progress un peļņas diktāts vairs nav apturami, bet vārdā sauktus noziedzniekus aizstāj "bezvārda aktori", piemēram, SIA un korporācijas. [5]

Reālistiskākā manierē attēlots krastā izmests (īstenībā norakstīts) kuģis, igauņu zemūdene "Lembit", kuru varam aplūkot divās gleznās ar tādu pašu nosaukumu. Kā sagūstīts zvērs tas tiek vilkts krastā, kas atklāts brēgeliskā detalizētībā, tad mēs iekļūstam tā iekšienē kā Jona lielas zivs vēderā. Bet kur ir izeja no šī gūsta – vai caur tualetes podu, izsitot iluminatoru, nokāpjot vēl dziļākā pazemē, vai gar uzrakstu ВЫХОД? Un – par kādiem grēkiem tas sūtīts? Kuģis it kā izsūc antropomorfu figūru gleznas centrā, bet virs tās lidinās sagūstīta dūja.

Leonīdam Breikšam veltītais darbs ("Leonīda Breikša motīvs") ar kokos piebriedušu nakti un tautas brīvības vārdā elpotām gāzēm veidots uz improvizēta materiāla jauktā tehnikā. Apspēlējot gleznas nosaukumu un tajā citētās dzejas, šķiet, Leonīda Breikša motīvs ir lasāms tautiskā atslēgā, bet pantos jūtama arī grūtsirdība, dzīves zudības un pārejamības atskaņas. Teksti ārkārtīgi organiski integrējas gleznās, saplūdinot kopā vizuālo un tekstuālo – mākslu un literatūru.

Kristīgā tematika ir daudzos darbos, kuros prasmīgi saliktas ceļazīmes (Bībeles toponīmi) vai kristīgās ikonogrāfijas simboli (lauvu "jaunulis" un Simsons no Soģu gr. 14), šur tur maziem burtiem ierakstīti Bībeles citāti, kas aicina pienākt gleznai klāt un izlasīt tos. Tā gleznā "No Ījaba grāmatas" lasāmas rindas no Ījaba grāmatas (40:1-26), bet "Trīsvienībās" un "Krustos" ir dažādu terminu attēli oriģinālvalodās. Simboliskais blīvums, piemēram, "Piedzimšana. Ziemassvētki", "Piedzimšana. Kristība" un "Nāve. Krustā sišana", kā arī radīšanas ciklā ("Genesis I un II") vedina uz kontemplāciju un epochē, uz sprieduma atlikšanu.

Ārkārtīgi iejūtīgi tēlotas daudzas Kristus figūras ("Kristus nes. Rēķini. Noslēpumainais"), kā arī kompozicionāli perfektais "Ticības ceļš", kaut arī no tā dveš biedējoša tumsa un vientulība. Vientuļi tēli – zarā sēdētājs darbā "Nāve. Krustā sišana", akā iemestais (Jeremija?) gleznā "Apsolījuma piepildīšanās", kur arī dominē balti melnā gamma, ubadze pie daudzstāvu mājas "Piedzimšana. Ziemassvētki" – tie visi ir robežtēli, izstumtie, citādie, neredzamie, apzināti neredzētie. Nudien, "mēs tagad redzam neskaidri, kā raudzīdamies atspulgā, bet tad – vaigu vaigā," līdz atzīšanai.

"Pāri upei" ir viens no ekspresīvākajiem darbiem, kurā jūtama zināma pārsātinātība. To pašu var teikt arī par gleznu "Svarīga izšķiršanās" – varbūt tā ir arī šķiršanās starp vīrieti un sievieti? Tik daudzas sejas, daudzi ķermeņi fonā, arī zārks, mirušie, kas atstājami aiz muguras. Mākslinieka skatiena (regard) visaptveramība kā Lakāna "skatiens" (gaze) maģiskā reālisma filmā, kas ir homogēns lauks, no kura ir izslēgti punktēti enerģijas pulsējumi (punctual beats of energy), [6] sniedz mums mirklīgu dievišķa redzējuma un daudzformu radītspējas ilūziju, vienlaikus, šķiet, arī rauj stopkrānu un rāda "sarkanās līnijas" – saka "tev nebūs, tavai acij nav iespējams, nav pieejams!" Savukārt Moriss Merlo-Pontī "Uztveres fenomenoloģijā" runā par "transcendentālo lauku", kas nozīmē, ka mūsu refleksija nekad nedabū savā skatienā visu pasauli, dislocēto un priekšmetiskoto monāžu daudzīgumu (pluralité), un šai refleksijai ir pieejams tikai daļskats un ierobežotas [uztveres] spējas, [7] proti, mums "nespīd" skatiens no visām pusēm, vienlaicīgs, tāds, kas eksistē pirms subjekta, gluži kā valoda pastāv pirms runātāja un vārds (lógos) pirms pasaules. Tāpēc jāteic, ka Viļņa darbu pārdomāšana nav viegls un patīkams process, jo skaudri parāda vizuālās un tekstuālās "upes" filtrēšanas robežas.

Tehniski meistarīgi uzgleznotajos darbos jaušams pretrunīgums, vēlme atklāties un slēpties vienlaikus. Mākslinieks Vilnis iznirst un kā žilbinošas gaismas stars apskalo pasauli. Bet spožums nenovēršami atklāj arī Radītāja radītās pasaules un tajā mītošās radības postu, gluži kā perfekta āda zem mikroskopa parādās varbūt vairs ne tik pievilcīgos arumos.

[1] Heinrihsons, Vilnis. 2018. Viņa atnākšanas spožums, izstādes katalogs, b.v., 4. lpp.

[2] Forster, Hal. 1996. The Return of the Real. Art and Theory at the End of the Century. Massachusetts: MIT Press, 131. lpp.

[3] Heinrihsons, Vilnis, op.cit., 5. lpp.

[4] Barthes, Roland. 1980. Chambre claire. Note sur la photographie. Paris: Ed. du Seuil; Citēts pēc Ievas Lapinskas latviešu tulkojuma: Barts, Rolāns. 2006. Camera lucida. Piezīme par fotogrāfiju. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 37. lpp.

[5] Badiou, Alain. 2005. Le siècle. Paris: Editions du Seuil, 22. lpp.

[6] Sk. sīkāk: Jameson, Frederic. 2007. Signatures of the Visible. London and New York: Routledge, 196. lpp.

[7] Merleau-Ponty, Maurice. 1945. Phénoménologie de la perception. Paris: Gallimard, 74. lpp.

Tēmas

Dens Dimiņš

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!