Recenzija
25.02.2015

Spoži zeltainais balagāns

Komentē
1
Saglabā

Par "Zelta mikrofona" ceremonijas norisi un ne tikai

24. februāra vakarā vēlreiz pārliecinājos, ka jau vairākus gadus "Zelta mikrofona" ceremonijā valda stīva bezgaumība, kas izpaudās arī 2014. gada labāko (?) mūzikas ierakstu un to radītāju apbalvošanas ietvaros. Turklāt – jau no pirmajiem piedāvātajiem kadriem.

Troksnis par un ap šo pasākumu tika sacelts gana skaļš un gana agri – par to nemitīgi tika atgādināts dažādos interneta medijos; reklāmas un nelielas videoainas ar laimīgajiem nominantiem šad un tad parādījās televizoru ekrānos, bet divās kategorijās pie teikšanas tika cilvēks parastais – ar žetonu palīdzību ļaudīm bija dota tā laime balsot par "Alfas" Gada dziesmu, savukārt viens no lielākajiem Latvijas interneta medijiem piedāvāja balsot internetā, lai noskaidrotu attiecīgā portāla simpātiju balvas ieguvēju. Ja vien šis troksnis atbilstu kvalitātei…

Manuprāt, viena no nepieciešamākajām novitātēm visupirms ir pasākuma producenta, režisora un vadītāja maiņa. Ceremonijas koncepts un virzība jau vairākus gadus ir pliekana un vienveidīga, savukārt pieaicinātais ceremonijmeistars un viņa vadīšanas stils uz skatuves notiekošo padara par ceļojumu vairāku gadu senā pagātnē – viņa neveiklie mēģinājumi jokot nereti nu nemaz nav smieklīgi, kā arī tie ir ļoti paredzami un bieži vien – jēli. Tā, piemēram, frāzēm "Eu, tu ar pupiem, nāc šurp! Niez kāja!" vai arī "Gribi, es tev savu jauno daiktu parādīšu? Varbūt tu arī gribi uz viņa uzkāpt?", lai kādā kontekstā tās tiktu izteiktas, nav vietas šāda tipa pasākumā. Zinu arī, ka neesam runātāju tauta, taču dažu nominantu pieteicēju centieni būt asprātīgiem izskatījās tiešām vāji. Protams, improvizēt drīkst, taču to var atļauties vien tad, ja sanāk. Kā tas šad tad tomēr izdevās pasākuma vadītājam. Arī dažādu populāru cilvēku ietērpšana leģendāru personu veidolā nu nebūt nav asprātīga un oriģināla. Protams, Rainim un Aspazijai, un arī Puškinam mūsu kultūrā bijusi un ir liela nozīme, bet to vizuāla atdarināšana pavisam noteikti nav labākā forma cieņas izrādīšanai šiem dižgariem. Izbrīnīja arī tik bieži pieminētā pasākuma tēma – zvaigznes un kosmoss. Pasākuma rīkotājiem vajadzētu saprast, ka ar dažiem neveikliem jokiem par attiecīgo tēmu nav pietiekami, lai to uzburtu.

Vēl viens bezgaumības augstākās pilotāžas piemērs ir nemitīgā sponsoru pieminēšana ne tikai neskaitāmo reklāmas minūšu (iespējams, galu galā tās summā radīja arī stundas) laikā, bet arī pašas ceremonijas ietvaros. Visnepiemērotākā bija laikraksta, kas stāsta par patiesu dzīvi, gada abonementa dāvāšana vienam no balvas ieguvējiem, ņemot vērā nesenās peripetijas, kas savā virpulī ierāva Jaunā Rīgas teātra aktrisi Gunu Zariņu. Vai šādam žurnālam, kas mēdz publicēt nekad nenotikušas intervijas ar māksliniekiem, tiešām pēc nedēļas ir atrodama vieta kultūras pasākumā? Ja runa ir par "Zelta mikrofonu", šķiet, ka šis balagāns neskādētu jebkādu sponsoru, pat ja tie būtu, piemēram, apbedīšanas pakalpojumi (kas patiesībā no kultūras nav tik tālu kā nebeidzami skandētie esošie sponsori). Arī vairākkārtējā vizināšanās pa skatuvi ar segveju bija, maigi sakot, neizprotama. Tiesa gan, produktu izvietošana Latvijas izklaides projektu un seriālu ietvaros kļūst par visai iecienītu nodarbi, tāpēc, iespējams, mans izbrīns šeit ir nevietā.

Iespēju plašām diskusijām raisa arī žūrijas kompetence un to izvirzītie kritēriji atsevišķu nominantu un balvas saņēmēju noskaidrošanai. Protams, neesmu tiesīgs un spējīgs spriest par lielāko daļu nomināciju, taču tajā daļā, kurā jūtos gana spēcīgs, lai paustu savu viedokli, atļaušos klaji nepiekrist žūrijas lēmumiem. Piemēram, man radās retorisks jautājums – pēc kādiem principiem labākā hiphopa un deju mūzikas albuma balvas ieguvēji bija pārāki par saviem konkurentiem? Ja par kritēriju izvirza kaut ko vairāk par popularitāti, tad šai pseidoapvienībai nebija nekādu iespēju savā īpašumā iegūt "Zelta mikrofonu". Un no tā izriet tikai divi varianti – vai nu popularitāte kā noteicošais faktors, vai arī klaja žūrijas locekļu vienaldzība vai neprofesionalitāte. Neviens no šiem variantiem nav, maigi sakot, pieļaujams. Taču tas mani neizbrīna, jo, vadoties pēc Antreta Grebkena raksta ""Zelta mikrofona" žūrija – kas ir šie cilvēki?" portālā "Tinteszobs", šīs nominācijas žūrijā apmēram puse locekļu praktiski nekad nav saskārušies ar attiecīgā žanra mūziku. Protams, pastāv iespēja, ka tādi brīnumi manāmi tikai un vienīgi attiecīgajā nominācijā, bet – vai tiešām? Tiesa gan, skumīgo sajūtu kaut uz mirkli spēja izgaisināt Roberta Gobziņa bilstais pēc nenopietno jauniešu pateicības runas (lasi – muļķīgajiem izteicieniem).

Tāpat vilties lika jau pieminētās itin biežās un garās televīzijas reklāmas, kas beigās ceremonijas norisi ekrānos sabremzēja par vairāk nekā pusstundu, lai gan birka "TIEŠRAIDE" joprojām karājās ekrāna augšējā labajā stūrī. Turklāt reklāmas pauzes nereti sākās vai beidzās tām nepiemērotā mirklī, piemēram, kad mākslinieki jau sākuši uzstāties. Turpinot par tehnisko aspektu, jāpiemin neskaitāmas problēmas. Piemēram, jau pēc pirmā reklāmas pārtraukuma raidījums tika saraustīts līdz nepazīšanai – no "Latvian Voices" uz balvas pasniegšanu par labāko koncertuzveduma, teātra un kino mūzikas albumu, pēc tam atgriežoties pie "Latvian Voices". Nezinu, vai šādiem brāķiem vajadzētu notikt it kā puslīdz nopietna pasākuma tiešraidē. Jāatzīst arī, ka pats ceremonijas sākums tika palaists garām, jo visur izdaudzinātās tiešraides nodrošinātāja mājaslapā tā nebija atrodama, un tikai pēc interneta meklētājprogrammas izmantošanas uzzināju, ka tiešraide tomēr pieejama pavisam citā interneta vietnē. Pirmais, kas lika sevi manīt, – diezgan zemā attēla un arī skaņas kvalitāte. It kā taču komerctelevīzija, taču jāatzīst, ka valsts televīzijas piedāvātās tiešraides internetā ir daudz kvalitatīvākas un ar vairākām kvalitātes opcijām, kas nav mazsvarīgi.

Nav jau tā, ka šajā ceremonijā būtu saskatāmas tikai negatīvas ievirzes, taču tās izteikti nomāc retās pozitīvisma drumslas, kas šad tad parādījās uz gana spilgtā, bet pustukšā galda. Šo īpatsvaru derētu samainīt. Vai tiešām Latvijas populārās mūzikas scēna ir tik nenopietna, ka tās vienam no svarīgākajiem pasākumiem jābūt organizētam šādā lēta balagāna formātā?

Tēmas

Rolands Paeglis

Rolands Paeglis interesējas par nepieradinātām izpausmēm, mīl neatkarīgu mūziku un šad tad arī raksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!