Attēlā - Ksenija Sobčaka
 
Blogs
23.10.2017

Spoileris sieviešu dzimtē

Komentē
0

Nezinu, kā jums, bet manā pagājušās nedēļas ziņu topa otrajā vietā, uzreiz aiz "Labvēlīgā tipa" 25 gadu jubilejas svinībām, bija Ksenijas Sobčakas nu jau oficiālā kandidēšana uz Krievijas prezidenta krēslu nākamā gada marta vēlēšanās. Šis sižets ir gana interesants, lai to mazliet pakomentētu. Protams, man par to nav pieejams nekāds "insaids", nekas tāds, kas nebūtu pieejams atklātos informācijas avotos. Vienlaikus šeit tiek izspēlēta gana interesanta kombinācija, kurā skaisti parādās cilvēku motivācijas sarežģītība – lai kārtējo reizi demonstrētu, ka tās vērtējumā pavirši spriedumi ir nepieļaujami.

Vispirms, es līdz galam neticu vulgārajam spriedumam, ka Sobčaka to dara tikai kā "spoileris", lai novērstu liberālo aprindu uzmanību no Alekseja Navaļnija nu jau gandrīz drošās nepielaišanas vēlēšanām. It kā jau šāds gājiens tīri teorētiski būtu iespējams. Tomēr šaubas vieš divi fakti. Vispirms, Sobčaka ar šādu gājienu pamatīgi sabojātu savu reputāciju un savā pielaizīšanās vēlmē Kremlim kļūtu par otru Josifu Davidoviču Kobzonu (tikai bez viņa varenās balss) vai otru Ņikitu Sergejeviču Mihalkovu (tikai bez viņa izcilajām filmām). Vai tiešām to būtu gatava darīt tikai 35 gadus veca, bezgala lecīga un apdāvināta mediju dīva, kura vēl nesen ar skandālu aizgāja no lojālo zvaigžņu nometnes un pievienojās liberālajiem margināļiem? Par naudu šeit visdrīzāk nav runa: ja Sobčaka būtu naudaskāra, viņa nemūžam nebūtu aizgājusi no siltā darba federālajos kanālos, lai vēl dabūtu sev uz galvas OMONu un kratīšanas dzīvesvietā. Tātad tur ir kaut kas cits. Leonīds Radzihovskis teic, ka viņas iespējamais ieguvums pēc neizbēgamā zaudējuma Putinam vēlēšanās varētu būt tāds kā "liberālā Kiseļova" statuss kādā no "lielajām" televīzijām. Tas balstās pieņēmumā, ka Sobčaku vada uzmanības trūkums – sak', liberālisms gan ir laba lieta, taču "Doždj" jau īsti neļauj izvērsties šai ugunīgajai jaunkundzei. Iespējams, tā ir, taču nodevējus īpaši nemīl neviena no pusēm, un atgriezties režīma lojālistu pulkā būtu diezgan pagrūti (kā nekā, ja mani atmiņa neviļ, Sobčakas mīļotais vīrietis kādu laiku bija arī Rīgā satiktais Iļja Jašins). Tādējādi Sobčaka ar laiku pārvērstos par tādu kā liberālo Žirinovski – faktiski nekaitīgu kandidātu, kas ar spilgtām kampaņām piesaista sev citādi nekontrolējamo protesta elektorātu.

Otrs iebildums "spoilera" hipotēzei ir apstāklis, ka nav skaidrs, kādēļ kaut kas tāds būtu vajadzīgs Putinam. Protams, Sobčaku uzvarēt viņam nebūs grūti, un viņas dalība vēlēšanās noteikti palielinās vēlēšanu līdzdalību. Tas, cik noprotams, Vladimiram Vladimirovičam ir jūtīgs jautājums, jo viņš negrib uzvarēt vēlēšanās ar 30 procentu līdzdalību. Taču diez vai šim nolūkam vislabākais paņēmiens ir noalgot profesionālu "šovvumenu" Sobčaku – gluži kā bērnu viesībām var noalgot klaunu. Problēma tajā, ka šādā veidā pats Putins sevi degradē līdz šova līmenim – kas viņa "pieticīgā, bet draudīgā" politiķa imidžam diez ko neatbilst. Protams, ka Sobčaka vēlēšanās kļūs par galveno atrakciju, pārējiem Putina konkurentiem (Žirinovskim, Zjuganovam un Javļinskim "Kaukāza gūsteknes" trijotnes lomā) pilnībā noejot ēnā. Taču es gan nezinu, kā jūtas lielvalsts prezidents, kas kaismīgās vēlēšanās ar visu savu lieljaudas kampaņas aparātu ir uzvarējis Kseniju Sobčaku. Es baidos, ka tās nebūtu tādas vēlēšanas, pēc kādām ir ilgojies Putins. Skaidrs, ka Krievijā prezidenta vēlēšanas vispār nerīko tādēļ, lai noskaidrotu, kurš tajās uzvarēs. Tām ir pavisam citi uzdevumi: vispirms, pastāvošās varas leģitimācija, otrkārt, "stresa tests" pārvaldes aparātam, nodrošinot vajadzīgo rezultātu. Taču šie uzdevumi Putinam nebūt nav otršķirīgi, un ar graujošu rezultātu uzvarēt enerģisko opozicionāru Navaļniju tomēr būtu daudz efektīvāk, nekā uzvarēt Kseniju Sobčaku. Ja Sobčaka tiešām ir vienkārši māņu kandidāts, lai novērstu uzmanību no Navaļnija, tad šāds gājiens ir tik demonstratīvs, ka cilvēkiem ir grūti noticēt viņas pašiniciatīvai.

Nav tiesa, ka autoritārās valstīs politika ir garlaicīgāka nekā demokrātijās. Reizēm ir pavisam otrādi. Skaidrs, ka Ksenija Sobčaka pati par sevi nebūs par iemeslu tai "režīma maiņai", uz kuru daudzi tik ļoti cer. Tomēr tā var izraisīt kaut kādu neprognozējamu notikumu attīstību. Tas Krievijas vēsturē ne reizi vien ir pieredzēts: mēs esam tiktāl pārliecināti par savām shēmošanas spējām, ka beigās visu salaižam grīstē. Turklāt mums nebūtu uzreiz automātiski jāpieņem Sobčakas pašas sacītais par meliem: politiķi parasti visbriesmīgāk melo, runādami patiesību. Zināmu pozitīvas intereses devu raisa arī fakts, ka Sobčakas ekonomisko programmu rakstot Vladislavs Inozemcevs – manuprāt, viens no adekvātākajiem mūsdienu Krievijas ekonomistiem. Īsi sakot, apgādāsimies ar popkornu, jo izrāde tikai sākas.

Ivars Ijabs

Ivars Ijabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. 2019. gadā paziņojis par lēmumu kan...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!