Komentārs
04.02.2016

Spēles ar "demokrātiju"

Komentē
3
Saglabā

Dažkārt centieni politisku lēmumu pieņemšanu padarīt demokrātiskāku ne tikai nesasniedz cerēto, bet arī rada dīvainas blaknes.

Laika nogrieznī, kad sākas debates par ekonomikas ministra kandidatūrām topošajā Kučinska valdībā, premjera amata kandidāts pauda, ka kandidātam ir, citēju, jāatnes mandāts no uzņēmēju organizācijām. Citiem vārdiem sakot, šo organizāciju publisks apliecinājums, ka tām pret kandidātu nav iebildumu.

Te svarīgi nodalīt divas situācijas. Tas, ka par kandidātiem izsakās visi, kam nav slinkums, ir normāla situācija. Pat ja varētu apšaubīt vērtējuma devēja zināšanas un objektivitāti. Savukārt pavisam cita situācija ir tad, kad tiek pieprasīta vērtējuma formalizācija un tas tiek pasludināts par gandrīz vai izšķirošu faktoru izvēlē starp kandidātiem. Pieņemot, ka šādas situācijas var atkārtoties, īsais novērtējums šādai "nozares iesaistei" ir – tā ir ļoti apšaubāma metode. Vairāku iemeslu dēļ.

Pirmkārt, šādu "demokrātiju dzīvē" tikpat labi var interpretēt kā slazdu līdzi lemt uzaicinātajam. Ja "nozares pārstāvji" ir publiski un nepārprotami apliecinājuši atbalstu kandidātam X, tad šādi viņi sev arī ierobežo kritikas iespējas par X nākotnē. "Jūs taču paši atbalstījāt!"

Otrkārt, šāds modelis neizbēgami paver ceļu strīdiņiem par to, ko tieši uzaicinātie pārstāv, kas viņiem dod tiesības runāt "visas nozares" vārdā? Un, ja viņi runā "vairākuma" vārdā, tad kāpēc viedoklis par X nav prasīts arī "mazākumam"? Turklāt kāds ir pamatojums pārliecībai, ka "mandāta devēja" intereses sakrīt ar valsts attīstības, tātad vesela lēruma citu indivīdu interesēm? Savukārt, ja šāda pamatojuma nav, tad vai nu "mandāta saņemšanas" kritērijs ir jāattiecina uz visiem ministra amata kandidātiem, kas pasākumu pārvērš par farsu, vai arī nav jānodarbojas ar šādām muļķībām.

Šajā aplamajā situācijā, starp citu, vainīgi ir arī paši politiķi, kuri grib būt tik "atvērti dialogam", ka sāk spēlēties ar valodu. "Partneri", "nozare" un kas tik vēl ne, tikai ne apzīmējums "lobiji". Lai gan "lobijs" ir normāls vārds normālai aktivitātei. Cita lieta – ja tu saki "lobijs", tu mazini tam iespēju pretendēt uz kaut kādu teju vai visas nācijas interešu līmeņa pārstāvēšanu.

Par blaknēm. Uz mirkli padomāsim, ko vispār nozīmē šāda "mandāta atnešanas" prasība. Konkrētajā gadījumā to, ka uzņēmēju organizācijām apriori ir pareizāka izpratne. Un to, ka neveiksmes gadījumā vainīgi ir politiķi, ierēdņi, savukārt paši uzņēmēji pie vainas nav nekad, jo nevar būt. Pārcilvēki, īsi sakot, kuri paši nekad "neshēmo", nekļūdās savos lēmumos.

Tā ir pilnīgi nejēdzīga kādas sfēras interpretācija – definējot, ka vieniem (arodbiedrībai, citas formas NVO, "nozares autoritātei" utt.) ir tikai taisnība, kompetence, leģitīmas prasības, savukārt tiem citiem (ministrs, valdība, parlaments utt.) ir jāapzinās, ka viņu vienīgā funkcija ir apkalpot pirmos. Man nav iebildumu pret versiju, ka "politiķiem algu maksā nodokļu maksātāji, tātad...". Es iebilstu pret versiju, ka tie "pirmie" ir nevainojami un viņu soģa tiesības ir neapstrīdamas.

Turklāt iebildumu pamatā nav kaut kas tik sentimentāls kā aizdomas par netaisnīgumu utt.

Pirmkārt, šāda prakse grauj vēlēšanu jēgu, jo "mandāta" prasīšana un nebeidzamā novērtējumu došana nozīmē, ka principā mēs jau vēlēšanu dienā saprotam, ka neko jēdzīgu tāpat nesabalsosim, vien kaut kādus indivīdus, kuriem visu laiku jānorāda uz viņu kļūdām, "mandāts" jāatņem vai jādod.

Otrkārt, tas viss ir kaut kā... intelektuāli pliekani. Mēģinu iztēloties, kā "mandāta devēji" formulē savu nostāju. Visticamākais, tiek aptaujāti NVO biedri, mēģinot noskaidrot, vai, viņuprāt, nozarei klājas labāk vai sliktāk laika nogrieznī, kurā kaut kur paralēli amatpersonas statusā darbojas vērtējamais politiķis. Pieņemsim, ka biedru vairākums secina, ka kļuvis sliktāk, attiecīgi "mandāts" nav dodams. Tātad tas nozīmē, ka visi procesi nozarē lielā mērā tiek noreducēti uz politiķi. Nav demogrāfijas, globālo ekonomisko tendenču, tirgus konjunktūras, nekā nav – ir tikai politiķis (ministrs, parlaments, valdība). Kurš kaut kādā mistiskā kārtā izrādās ne tikai aplam nepiemērots amatam (vairumā gadījumu), bet arī visu varens. Manuprāt, tas ir pliekani. Un neproduktīvi – ja kādam (piemēram, uzņēmējam) ir psiholoģiski komfortablāk visā vainot politiķi, lai tā būtu, tomēr dažādo faktoru ignorēšana galu galā šim kādam pašam par labu nenāks.

Pat ja pieņemam, ka konkrētā "mandāta nešanas" epizode ir specifisku apstākļu sakritības noteikta (uzņēmēju lobiju nelāgā pieredze ar ministru Reiru), tendence – politikas absolutizēšana – saglabājas arī citās jomās. Ja vien būtu īstie politiķi, ja vien valsts pareizi rīkotos, tad jau nu gan, tad būtu cita lieta... Mans ikdienas darbs ir saistīts ar politikas aprakstīšanu, tādēļ man nav jāpierāda politiķu trūkumi un nepieciešamība pēc jēdzīgākas politikas. Bet lokālā politika nav alfa un omega. Pretējā gadījumā mēs iekārtu, kurā dzīvojam, paši aprakstām kā kaut kādu dīvainu monarhiju (visu nosaka Politiķis!), nevis demokrātiju, kuras skaistums un vienlaikus sarežģītība ir visdažādāko spēlētāju mijiedarbība.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!