Foto tekstā - Liana Pachepko, Latvijas Mākslas akadēmija
 
Recenzija
10.02.2016

Spēle bez dzimuma un noteikumiem

Komentē
0
Saglabā

Recenzija par laikmetīgās mākslas izstādi "Neērtais dzimums"

Latvijas Mākslas akadēmijā

Sēžu autobusā. Noskaņojums pacilāts un apcerīgs – kā reiz, lai prātotu par būtisko. Necik tālu netieku, jo manas pārdomas pēkšņi pārtrauc blakus uzliesmojis strīds. Neapmierināts kungs gados tikpat cienījama vecuma blakussēdētājai kaut ko intensīvi skaidro. Kundze pieklusināti iebilst – kāds šis neaudzināts esot. Pati tāda! Viņa saukšot policiju. Viņš pats esot no policijas! Kundze neiztur, pieceļas un pārsēžas. "Vajag būt normālai sievietei!" nobļauj tēvainis. Divas man pretim sēdošas dāmas, neizpratnē sabozušās kā zvirbuļi spelgonī, spriež par strīda cēloni. "Laikam viņš par tuvu piesēdās," apmulsušākā purpina. "Būtu priecājusies," otra ar smīniņu nosaka. Tikām autobuss atiet no pieturas, kurā uzņemti jauni pasažieri. Kadrā ieveļas pārītis. Meitene, kopta, labi ģērbusies un pieklājīga, puisis galīgā pālī ar aliņa skārdeni rokā. Abi apsēžas blakus īgņam. Puisim acīmredzami iekšā griežas pamatīga ķīmiska reakcija, un viņa trulais skatiens stingst te pie viena satiksmes dalībnieka, te otra, līdz atduras pie īgnā veča, kas bez mazākā mulsuma sāk kratīt sirdi. Krievu cilvēks, dienējis armijā, Afganistānā un daudz kur citur. Reiz pat Ķīnas robežu šķērsojis un kaimiņu tautas pārstāvi paceltu roku sveicinājis ķīniski ("Hau!"). Visur viņš kā krievu cilvēks ir uzņemts ar cieņu. Taču saruna pārtrūkst, tā arī nesākusies, jo iereibušajam puisim grūti artikulēt komunikācijai lietderīgas skaņas, un nekas cits neatliek, kā katram atgriezties sevī.

Etīde no atmiņas būtu pagaisusi līdz ar pārējiem ikdienas 90 %, ja vien turpmākās stundas nebūtu jāpavada tādā kā feminisma zīmē. Pēcpusdienā apmeklēju Latvijas Mākslas akadēmijā eksponēto laikmetīgās mākslas izstādi "Neērtais dzimums". Izstādes veidošana ir gadskārtējs studiju uzdevums LMA mākslas zinātnes bakalaura pēdējā kursa studentiem. Šoreiz desmit studentes šķietami izaicinoši pievērsušās dzimuma jautājumam. Tāpēc arī man nekas cits neatlika, kā pievērsties pārdomām par dzimumlīdztiesību – vai drīzāk to vietu un izpratni Latvijā un to, kāda varētu būt mākslas kuratora loma šī jautājuma aktualizēšanā.

Foto: Liana Pachepko

Ja aprobežojas ar izstādes aprakstu un darbiem, neko nezinot par pasākuma tapšanas kontekstu, un tāda ir pavisam normāla izstāžu apmeklēšanas kārtība, grūti saprast, par ko izstāde ir un kurš tad īsti to veidojis. Dāmas ir noslēpušās starp visiem pārējiem sadaļā "Projekts tapis sadarbībā ar...", kas liek domāt, ka tas tapis pats no sevis. Izstādes apraksts ir lakonisks, bet ar to pietiek, lai nokļūtu visnotaļ distopiskā pasaulē. "21. gadsimtā, medicīniskā progresa ietekmē, cilvēks ir spējīgs izvēlēties pats savu dzimumu un robežas bioloģiskā identificēšanā var izzust." Pēc teikuma izlasīšanas arī apmeklētājam draudzīgi iecerētais turpinājums nemierina, bet drīzāk atgādina Pandoras vieglprātību. "Izstādē Neērtais dzimums netiek meklētas absolūtas atbildes, vien atvērtas durvis uz diskusiju par neērto un neierasto, ar mērķi no jauna palūkoties uz cilvēka būtību bez dzimuma, dzimtes un ar to saistītajiem stereotipiem." Par spīti teksta loģiskajām un konceptuālajām problēmām, kas mācību darbam daļēji ir piedodamas, iztēlojos, ka izstādes kuratores ir vēlējušās aktualizēt tās potenciālās nākotnes perspektīvas, kādas paver iespēja medicīniski mainīt savu bioloģisko dzimumu. Uz to, ka ar šādu izstādes koncepcijas skaidrojumu cauri netikt, taisnīgi savā feisbuka komentārā norāda māksliniece Mētra Saberova. Izstādes nosaukuma angļu versija skan "Inconvenient Gender", kas, latviešu valodā tulkojot, būtu "Neērtā dzimte", bet jēdziens "dzimte" dzimtes studiju kontekstā norāda uz dzimumlomu kulturāli un sociāli konstruēto, ne dabas, kur nu vēl dieva doto tiesu. Respektīvi, ja izstādes latviskais nosaukums un ievadteksts vedina domāt par bioloģijas un medicīnas zinātņu progresa mijiedarbību ar cilvēku patvaļu, tad angļu versija skaidri norāda dzimtes studiju virzienā. Dzimuma un dzimtes jēdzienu attiecības dažādās teorijās ir dažādas, bet tie nav identi. Tāpat ne jebkura dzimuma un dzimtes tematizācija teorētiskā kontekstā mūs taisnā ceļā aizved pie dzimuma maiņas vai vēlmes nonākt kādā šaubīgā starpdzimumu zonā. [1] Laba tiesa feministu tekstu ir veltīti sievietes skatījuma un pašizpratnes izstrādei, kura nebūtu maskulīna sievietes tēla spogulis. Piemēram, feministes Janas Kukaines pozīciju, vismaz cik spriežu no privātām diskusijām, var skatīt tieši tādā kontekstā. Tai gan nav nekāda sakara ar dzimumlomu robežu graušanu, tieši pretēji – ar to uzsvēršanu un dažādo dzimumu polu diskursīvu līdzsvarošanu.

Foto: Liana Pachepko

Kuratoru komandas pārstāves apmulsušajam izstādes apmeklētājam tomēr ļauj orientēties mazliet labāk, divās radiointervijās ("Kultūras rondo" un "Naba KŪL") skaidrojot izstādi. "Neērtais dzimums" nosaukumā ir tādēļ, ka klasiskās dzimumlomas, pēc kuratoru ieskatiem, visiem ir kļuvušas neērtas vai neatbilstošas mūsdienu situācijai. Tātad nav gluži tā, ka izstādē nav runa par valdošu dzimumlomu izpratni un tās sadursmi ar mūsdienu problēmām. Jo, patiesi, neviens no izstādes darbiem ar izstādē lasāmo nesabalsojas. Ļoti vispārīgi savelkot kopā atšķirīgo darbu vēstījumus, tajos tiek tematizētas klasiskās – vīrieša un sievietes – heteroseksuālas dzimumlomas un tikai vienā Arņa Balčus fotogrāfijā – Latvijā vēl arvien ārkārtīgi eksotiskas seksualitātes pāra mīlēšanās. Savukārt tādiem vīriešsievietes tēliem kā Jāņa Mitrēvica pašportrets, kurā mākslinieka seja rotā kailu sievietes ķermeni, ar dzimuma pāroperēšanu nav nekāda sakara. Izstādē eksponēto darbu potenciālais kopkoris drīzāk dzied dziesmu par dzimtes patriarhāli heteroseksuālu izpratni un dažādām tēlainām, bet ne pārāk uzbāzīgām novirzēm no meldiņa. Auseklis Baušķenieks savulaik pieklājīgi vizualizējis stereotipus par abu dzimumu nepārvaramo atšķirību un modernās sievietes dažādo lomu – mātes un strādnieces – nesaderību. Katrīna Neiburga jau analītiskāk izskata dzimumstereotipu sadursmi it kā vīrišķīgā un savulaik itin bīstamā arodā – taksista amatā. Gintera Krumholca sintētiskais matu fēnotājs "Mārtiņš", kas izvēlēts par izstādes naglu un reklāmas seju, ļauj domāt par nekrietnu uzbrukumu Latvijā valdošajam īsta vīrieša tēlam. Mārtiņš ir rozā, sevi kopj, un sešpakas vietā viņam ir visai parasts vēderiņš. Kopumā gan Mārtiņa augums ir tā neko. Bet izstādes aprakstā apgalvots, ka par stereotipiem runāts netiks.

Neesmu aizmirsis, ka tas ir mācību darbs un no ceturtā kursa studentēm ir aplami prasīt to, ko sagaidām pieredzējušu kuratoru veidotās izstādēs. Arī pats uzdevums savā šībrīža formā ir ārkārtīgi sarežģīts, lai arī LMA iniciatīva ir apsveicama. Pat pieredzējušu jaunu kuratoru kolektīvam profesijā augsti kvalificētu konsultantu pavadībā kopīgiem spēkiem tikt pie labas izstādes ir liels izaicinājums ar tikpat lielu neizdošanās risku. Tajā pašā daudzmaz loģiski definēta, stilistiski skaidra, kā arī laikam līdzi ejoša koncepcija būtu mākslas zinātnes bakalaura studiju beigšanas minimums. Te gan akmens ne tik daudz jauno zinātnieču, cik neatlaidīgi stagnējošās un ļoti cienījamu vecumu sasniegušās Latvijas augstākās izglītības sistēmas lauciņā. Tomēr, ja sāksim skaitīt iemeslus, kāpēc Latvijā kaut kas ievērojami atpaliek, ko parasti uztveram kā dabas stihiju, nevis konkrētu cilvēku drosmes un gribas trūkuma rezultātu, te arī pārdomas par izstādi varēsim beigt.

Viss gan nav tik bēdīgi, un gana spožs cerības stars spīd no tā paša izstādes koncepcijas brikšņa. Galu galā, LMA studentes ir bijušas redzīgas un pievērsušās šobrīd patiešām aktuālai problēmai, nevis pilnā mērā sekojušas Latvijā īpaši mīļai izstāžu veidošanas praksei – miglaini runāt par pārpasaulīgo. Un šī problēma vai drīzāk problēmas ir jautājumi par seksualitāti un dzimumlīdztiesību, kas neizbēgami ir saistīti arī ar dzimuma/dzimtes izpratni. Ir īstais laiks par šīm tēmām runāt, ņemot vērā pēdējo gadu politiskās iniciatīvas, dažādas citas īpatnējas parādības [2], kā arī ap tām mutuļojošas diskusijas. Mans jaunākais favorīts ir tepat "Satori" publicētais Artas Hartas raksts. Lai ieraudzītu tēmas aktualitāti, nav pat jāskatās tādos mērogos. Šī raksta sākumā pieminētais notikums autobusā vien ir labs piemērs, kas spilgti uzrāda pie mums valdošo dzimumlomu izpratni. Dusmīgo vīrieti saērcināja sievietes neapmierinātība. Tik ļoti, ka viņam, visiem klātesošajiem dzirdot, nācās dāmu audzināt par normālu sievieti – laikam jau tādu, kas mīļa un neiebilst. Savukārt pārdzēries lumpenis mūsu īgņam šķita pilnīgi cienījams sarunas partneris. Vismaz manā paaudzē vīrietim turēt pamatīgu šmigas kvantumu vēl joprojām ir cēli. Savukārt mana asprātīgākā pretimsēdētāja savā komentārā atražoja klasisku patriarhālas sabiedrības klišeju – pati vainīga. Bet es, tāpat kā viss pārējais autobusa sastāvs, paliku Latvijā tik populārajā "pati/pats uzprasījās" modā, un mēs mierīgi turpinājām savu dienišķo ceļu.

Notikums autobusā trāpīgi parāda, cik dzimumlomu un seksualitātes izpratne Latvijā ir ērta, par spīti sīkajām un ikdienišķajām, kā arī grūti nepamanāmajām diskriminācijas un mizogīnijas izpausmēm (tas, ka Latvija nav pievienojusies Stambulas konvencijai, šo "ērtību" tikai trekni pasvītro). "Neērtais dzimums" ir pelnījis nepārspīlētu uzslavu, jo tās veidotājas ir mēģinājušas šo tēmu loku problematizēt. Tiesa, lai sāktu prātot par medicīnas sniegtajām iespējām mainīt dzimumu, ir jāpavada daudzi valdošos diskursus transformējoši gadi auglīgās sarunās par dzimuma un dzimumlomu izpratni, nepieciešamajiem likumdošanas un valsts pakalpojumu uzlabojumiem virzībā pretim dzimumlīdztiesībai un daudzveidīgākas seksualitātes izpratnei, kas tad sabiedrībā radītu brīvu telpu arī salīdzinoši retajām dzimuma maiņām vai eksperimentiem ar dzimti. Citādi "Neērtais dzimums" koncepcijas neprecīzas komunikācijas dēļ itin viegli var piepulcēties šobrīd populārajam bubuļu pulciņam, kurā jau iekārtojušies bēgļi izvarotāji, izlaidīgie homoseksuāļi un citi ķēmi.

Te mēs arī nonākam pie izstādes kuratora lomas. Par spīti Latvijā valdošajam priekšstatam, ka kurators ir kāds, kas apkalpo mākslinieku vēlmes un vajadzības, viņu lielisko ieceri aizvadot līdz triumfālam mirdzumam ekspozīcijā, kuratora loma ir stipri vien daudzpusīgāka, un tā ietver visai pamatīgu atbildību. Laikmetīgās mākslas izstādes kurators mēģina formulēt būtisku un aktuālu koncepciju (vietējā un/vai starptautiskā līmenī), kura tiek realizēta izstādē publicētajos tekstos, katalogā, kā arī pašā izstādes darbu ansamblī. Otrkārt, kurators rūpējas par izstādes eksistenci, bet mūsdienās savā ziņā nekas neeksistē ārpus informācijas laukiem. (Tā nav liela problēma, ja šāda eksistence nav svarīga. Izstāde gan nav tas gadījums.) Treškārt, laikmetīgās mākslas izstādi var salīdzināt ar hokeja komandu. Komandas un līdz ar to katra tās dalībnieka veiksme un izdošanās būs atkarīga ne tikai no katra individuālā talanta un profesionalitātes līmeņa, bet arī saspēles un komandas gara. Hokeja fani labi zina, kas notiek ar slikti organizētām zvaigžņu komandām. Bet komandas garu nodrošina neviens cits kā treneris. Galu galā, izstādes kuratoru un mākslinieku komandas mūsdienās var gan veidot, gan sašūpot valdošu diskursu vai valodu, kurā mēs domājam un runājam.

Foto: Liana Pachepko

Tātad, ja piezemēju savas vērtējošās ambīcijas tuvāk studiju darba statusam, "Neērtā dzimuma" gadījumā tematiskais loks ir izvēlēts trāpīgi, izstāde ir komunicēta un skaidrota radiopārraidēs, kā arī rīkota to pavadoša diskusija. Tajā pašā laikā jaunās zinātnieces ir vairījušās no pietiekami konkrētas tēmas un potenciālās spēles lauku atstājušas pārāk nenoteiktu un miglainu. Lai pilnībā izbēgtu no iespējas rasties priekšstatam, ka izstāde pauž kādu nostāju vai viedokli, tās veidotājas noslēpjas starp tiem, ar kuriem sadarbojoties izstāde tapusi. Šāda stratēģija, iespējams, nav skaidrojama tikai ar studiju laika biklumu – tā ļoti spilgti liecina par valdošo kuratora uzdevumu un pienākumu izpratni Latvijā. Uzskaitot sevi līdzās māksliniekiem, dāmas varētu radīt iespaidu, ka pašas pretendē uz māksliniekiem līdzvērtīgu statusu. Un tas gan būtu patiešām neērti.

[1] Pols Presiado savā grāmatā "Testomāns" spilgti apraksta savu testosterona gēla lietošanas pieredzi, skatot to plašākā, filozofiskā kontekstā. Preciado, B. Testo Junkie: sex, drugs and biopolitics in the pharmacopornographic era. The Feminist Press at the City University of New York. 2013.

[2] Par Viesturu Rudzīti šoreiz plašāk neizteikšos, kaut arī tieši viņš bija viens no "Neērtā dzimuma" sakarā rīkotās diskusijas ekspertiem. Par nožēlu Rudzītim, nu jau ir arī ekstravagantāki piemēri. Pirms kāda laika feisbuku pāršalca īpaši iepriecinoša vēsts, ka Liepājas Universitātes Mūžizglītības nodaļa piedāvā vienas dienas kursus "Kā mūsdienu sievietei saglabāt savu sievišķību". Vēl viens atgādinājums par mūsu augstākās izglītības stāvokli un statusu.

Kārlis Vērpe

Kārlis Vērpe ir studējis filozofiju, nesen aizstāvējis disertāciju, kas veltīta attēla apziņas fenomenoloģijai, pasniedz nodarbības filozofijā un fotogrāfijas ideju vēsturē dažādās izglītības iestādēs...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!