Recenzija
13.11.2014

Šoreiz Klēra

Komentē
1
Saglabā

Skatos Fransuā Ozona jaunāko filmu "Jaunā draudzene" (Une nouvelle amie, 2014) un nevaru noslēpt smaidu – tik ļoti trāpīts Latvijas šībrīža karstajā topikā, kurš kopš ārlietu ministra kamingauta ar jaunu spēku ir mediju, soctīklu, sarunu, baznīcas un varbūt pat dažu politiķu dienaskārtībā. Protams, tā ir vistīrākā sagadīšanās, ka Ozona filma nonāk Latvijā tieši šobrīd, un tomēr – spēja uztaustīt jautājumus, kas jau nodarbina cilvēku prātus, parasti ir laba profesionāļa pazīme. Jāsaka gan, ka lielākā daļa Ozona filmu trāpa, provocē, liek par kaut ko runāt un, galvenais, domāt – viņa kino pasaule izaicinoši darbojas starpzonā starp sievišķo un vīrišķo, miesisko un garīgo, izsmalcināti intelektuālo un pirmatnēji brutālo, normālo un atšķirīgo, vai, ja kādam labpatīk – abnormālo. Labilā robeža starp ārējo, reālo un ne vienmēr saprotamo un izskaidrojamo cilvēka iekšējo pasauli, seksualitāte, identitātes meklējumi, sabiedrības pieņemtās robežas un robežparkāpēji ir viņa tēmas, un kičs, ironija, sarkasms, vieglums, sentiments un eksperimenti ar hibrīdžanriem – viņa rokraksts. Laikam jau pēc šī ievada un manas atsauces uz Latvijas aktualitātēm aši un īsi jāpiebilst, ka "Jaunā draudzene" nav "atkal par gejiem", bet par viena cilvēka drosmi atzīt, ka esi citādāks, un otra drosmi to pieņemt. Kas svarīgi – publiski.

Pēc savas labākās draudzenes Lauras nāves Klēra (Anaīsa Demustjē) dodas raudzīt, kā atraitnim Dāvidam (Romēns Diriss) sokas ar meitiņas auklēšanu, un ierauga Dāvidu... blondā parūkā un Lauras kleitā. Klēras pirmā spontānā reakcija ir: "Dāvid, tu esi perverss!" Tomēr abu attiecības turpinās, filmas garumā liekot rudmatainajai, nedaudz androgīnajai Klērai un filmas skatītajam mulst un lauzīt galvu – vai tas ir aizliegtā augļa vilinājums, Klēras identitātes "maigās svārstības" (pagātnes ainas ar bērnības draudzeni Lauru iezīmē diezgan plūstošu robežu starp dvēselisku un juteklisku Klēras pieķeršanos sirdsdraudzenei) vai tolerances, pieņemšanas un savu personīgo aizspriedumu un paštaisnuma piežmiegšanas pārbaudījums, kas jāiziet katram, lai kļūtu par nobriedušu, stipru un brīvu personību...tas ir, sevi pašu, es gribēju teikt. Ozons atzīst, ka ideja par "Jauno draudzeni" viņa galvā rotējusi jau pārdesmit gadus, kopš Rutas Rendelas, britu trilleru un slepkavniecisku mistēriju autores, stāsta izlasīšanas, taču vīrieša pārģērbšanās par sievieti, kas it kā jau izmantota neskaitāmās filmās ("Džezā tikai meitenes", "Sirdspuķīte"), finansētājiem tomēr šķitusi ļoti šaubīga tēma – ja vien šī pārģērbšānās nav joks vai neizbēgamu apstākļu diktēta nepieciešamība, bet vīrieša identitātes daļa.

"Jaunā draudzene" ir viens no šodien tik aktuālā double storytelling kino paraugiem – trilleru un detektīvu kārā skatītāja identitātes daļa var drebošu sirdi sekot intrigai, kad un kā Klēru un viņas jauno draudzeni Virdžīniju (tā sauc Dāvida sievišķo daļu) pieķers Klēras vīrs vai Lauras turīgie vecāki, bet otra, kvalitatīva Eiropas autorkino izslāpusī daļa – testēt savu pieņemšanas spēju limitus vai to, cik daudz "mēs katrs esam divi". Starp citu, šajā testā arī Klēra iziet visas stadijas, sākot ar jau pieminēto: "Tu esi perverss!", kam seko: "OK, mēs varam paspēlēt šo spēlīti, bet tikai nevienam neteiksim!" (kas ir kā atbildes reakcija sabiedrības nostājai "lai savās guļamistabās dara, ko grib... "), līdz finālā pēc dažādām peripetijām tomēr nākas atzīt, ka tikai patiesība ļauj dzīvot brīvi. Īstenībā jau režisors Klēru nostāda izvēles priekšā – ja Rendelas kriminālstāsta varone fiziski nogalina savu draugu-draudzeni transvestītu, Ozona filmā Klēra Dāvidu gandrīz nogalina netieši, atsakoties publiski atzīt viņu attiecības. (Klērai drošāks gājiens šķiet vīram paziņot, ka Dāvids ir gejs, nevis viņas jaunā draudzene Virdžīnija). Komā esošo Dāvidu, atvainojiet, aizmigušo princesi Virdžīniju (ak, brīnišķīgais Ozona talants kičīgi apspēlēt klasikas citātus), no nāves miega spēj atmodinat tik viens – patiesība. Lūdzu, te jums viena kamingauta anatomija, lietojiet!

Ozons savu izvēli – neslēpt savu homoseksuālo orientāciju – ir izdarījis jau sen, un atšķirīgā, citādā, ne no šīs pasaules dzīves izjūta ir daudzu viņa filmu intonācija (un ne jau tikai seksuālās orientācijas tiešā nozīmē). Par viņa brīvības, talanta un inteliģences pakāpi, manuprāt, liecina nevis tas, ka viņš par to runā savās filmās, bet viņš par to runā – brīvs no bailēm, dusmām, naida, kā smejies – bez paštaisnuma, aizvainojuma, sevis vai citu šaustīšanas un tiesāšanas, viegli, gudri, ironiski, brīžiem ar humoru, brīžiem ar sarkasmu. Nu, tā ka mums vajadzētu prast par to un visu ko citu runāt, bet īsti nesanāk.

Pats Fransuā Ozons intervijā savā lapā www.francois-ozon.com atzīst, ka savās filmās runā par personīgām, intīmām tēmām, bet viņam nepatīk , ja sanāk pārāk tieši – vislabāk to esot darīt, slēpjoties kādas sievietes ādā. Tātad šoreiz Klēra.

Filmas "Jaunā draudzene" pirmizrādi uz Latvijas ekrāniem 19. novembrī piedāvā Rīgas Starptautiskais kino festivāls sadarbībā ar kinoteātri "Splendid Palace" vien dažas dienas pēc pasaules pirmizrādes.

Tēmas

Kristīne Želve

Kristīne Želve ir režisore un prozaiķe, autore dokumentālajai filmai par latviešu izcelsmes somu režisoru Teuvo Tulio "Fedja" (2012) un dokumentālajai spēlfilmai par Mēriju Grīnbergu "Mērijas ceļojums...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!