Photo by Elijah Hiett on Unsplash
 
Sabiedrība
06.12.2018

Sociālo un strukturālo faktoru ietekme uz garīgo veselību

Komentē
0

Garīga raksturu traucējumu [1] globālais slogs

2014. gadā 45% pasaules populācijas dzīvoja valstī, kurā ir mazāk par vienu psihiatru uz 100 000 cilvēku. Pēc šī paša gada datiem, saskaitot kopā valsts un privātajā sektorā nodarbinātos garīgās veselības speciālistus (psihiatrus, psihologus, medmāsas un sociālos darbiniekus), Indijā ir vidēji 0,56 garīgās veselības speciālisti, bet Nigērā, kas ir viena no nabadzīgākajām valstīm pasaulē, ir vien 0,17 garīgās veselības speciālistu uz 100 000 iedzīvotāju. Turpretim, piemēram, Norvēģijā uz šo pašu iedzīvotāju skaitu ir vidēji 29,69 psihiatri (no 227,5 garīgās veselības speciālistiem), Lielbritānijā – 14,63 psihiatri (no 96,8 speciālistiem), bet Latvijā – 12,5 psihiatri (pārējie speciālisti nav uzskaitīti). Garīgās veselības speciālistu trūkums un/vai nepieejamība ir viena no nopietnākajām garīgās veselības problēmām visā pasaulē, bet jo īpaši ekonomiski noplicinātos reģionos. Tāpat, neatkarīgi no valsts, tā daudz nopietnāk ietekmē nabadzīgākos un lielākoties lauku teritoriju iedzīvotājus. Tā ir cikliska problēma – no garīgās veselības problēmām skaitliski daudz vairāk cieš tieši nabadzības un vardarbības skartu reģionu iedzīvotāji, taču iepriekšējie piemēri apstiprina to, ka garīgajai veselībai ir luksus preces birka – to aizvien vēl neuzskata par gana būtisku daļu no kopējās cilvēka veselības un tādēļ globālās un nacionālās veselības politikas ietvaros tai bieži pievēršas vien tad, kad līdzekļi to ļauj. Tajā pašā laikā apmēram 7,4% no globālās veselības slimības sloga (burden of disease – angļu val.), kas kvantitatīvi izsaka slimību un traucējumu ietekmi uz populācijas veselību un dzīvildzi, veido hroniski garīga rakstura traucējumi, pirmajās vietās ierindojot depresiju un trauksmi. Tas nozīmē, ka garīga rakstura traucējumi līdz ar neiroloģiskiem traucējumiem veido trešo lielāko slimības slogu pasaulē uzreiz aiz kardiovaskulārām un infekcijas slimībām. Lai arī dati uzrāda, ka nabadzīgajās valstīs psihisko traucējumu slogs ir krietni mazāks nekā t.s. attīstītajās valstīs, patiesībā šis slogs ir apmēram vienāds – nabadzīgajās teritorijās galvenokārt dominē infekcijas slimības, bet garīgie traucējumi parasti tiek nepietiekami diagnosticēti, tostarp trūkstošo speciālistu dēļ. Lai padarītu šos statistikas rādītājus nedaudz taustāmākus, minēšu, ka Latvijā depresīvi traucējumi pēc Pasaules Veselības Organizācijas 2017. gada datiem ir ierindoti 7. vietā kā veselības problēmas, kas izraisa hronisku nespēju. [2] Globālās veselības ietvaros šādi skaitļi, protams, ir satraucoši. Turklāt, tikai tos šķetinot, var saprast, cik ļoti cieši garīgā veselība ir saistīta ar cilvēka kopējo veselības stāvokli un cik ļoti atkarīga tā ir no sociālpolitiskiem un ekonomiskiem apstākļiem, kā arī tos ietekmējoša. Ne velti 2007. gadā globālās garīgās veselības pārstāvji publicēja uzsaucošu un uz pārmaiņām mudinošu rakstu "No health without mental health" ("Nav veselības bez garīgās veselības" – tulk. A. Ž.) – garīgā veselība ir jāintegrē visos veselības politikas aspektos, tostarp veselības sistēmas plānošanā un izpildē. [3]

Psihiski traucējumi kā pieredze ir visai vientulīga – ir grūti otram izskaidrot, kāpēc, piemēram, nevar atbrīvoties no nomāktības, ko nozīmē nepieciešamība neskaitāmas reizes dienā mazgāt rokas, lai tiktu vaļā no netīrības sajūtas vai bailēm inficēties, un galu galā, ko nozīmē dzirdēt balsis. Tajā pašā laikā garīgie traucējumi kā kategorija ir sociāla un publiska. Psihisku traucējumu saturs un nozīme veidojas konkrētos sociālkulturālos apstākļos. Tas daļēji izskaidro to, kādēļ, pat sekojot starptautiskām diagnostiskām vadlīnijām, psihisko traucējumu kritēriji ne vienmēr ir viegli pielāgojami konkrētam gadījumam. Atšķirības psihisko traucējumu izpausmēs, saturā un šo traucējumu kategorizēšanā konkrētā sabiedrībā daļēji ietekmē to, vai psihiskie traucējumi vispār tiks uzskatīti par traucējumiem un vai traucējumi ir tāda apmēra, ka psihiatra vai cita garīgās veselības profesionāļa atbalsts tiks uzskatīts par nepieciešamu. Šeit gan uzreiz piebildīšu, ka kultūrspecifiskiem faktoriem psihisku traucējumu pieredzēšanā un skaidrošanā ir robežas. Precīzāk, tie neatceļ to, ka, par spīti psihisku traucējumu izpausmju un cēloņu iespējami dažādiem skaidrojumiem, pastāv starpkulturāla vienojoša atziņa, ka ir cilvēki, kas (periodiski, mirklīgi vai ilgstoši) atrodas ārpus kultūrspecifiskā garīgā visuma. [4] Tajā pašā laikā, lai arī kultūras un vides atšķirīgās ietekmes dēļ psihisko traucējumu ārstēšana nevar būt universāla, universālai vajadzētu būt garīgās veselības speciālistu pieejamībai un aizsniedzamībai. Tādējādi var teikt, ka cilvēka slimības vai traucējumu pieredze ataino ne vien sociālās vides un kultūras morālo domēnu, bet arī palīdzības un atbalsta sistēmas pieejamību. Psihisko traucējumu gaita ir pilna nospiedumu, kas vēsta par nepielūdzamo laika zobu profesionālas palīdzības neesamības gadījumā, medicīnas institūciju veiksmēm un neveiksmēm, radniecības un citu sociālo attiecību doto un mainīgo, kā arī to, ko konkrētajā gadījumā nozīmē "rūpes". [5]

Diagnozes svars

Diagnozes uzstādīšana un profesionālas palīdzības sniegšana konkrēto indivīdu ietekmē vairākos veidos. Protams, neviena indivīda ārstēšanās pieredze nekad nebūs identiska. Tomēr es mēģināšu ieskicēt atsevišķas līdzības, kurām var tikt pakļauts pacients, kurš kādā brīdī uzsācis terapiju pie profesionāla garīgās veselības speciālista, piemēram, psihiatra. Psihiatrs pārvērš indivīda pieredzi, kas aptver gan konkrētos traucējumus, gan visu viņa dzīvi tādā veidā, lai tai varētu uzstādīt diagnozi un pielāgot, viņaprāt, atbilstošu terapiju. Gan diagnoze, gan izvēlētās ārstēšanas metodes raksturo konkrētā laika un reģiona nostādnes (šo domu izvērsīšu plašāk nedaudz vēlāk), kā arī visticamāk terapeita skolu un akadēmisko, kā arī profesionālo "ģenealoģiju" jeb "kurš mācīja kuru".

Pacienta ciešanu epizode vai atkārtošanās iegulst terapeita pielietotajā traucējumu taksonomijā: turpmāk pacienta psihisko traucējumu izraisītā pieredze (vai vēl plašāk – sociālpolitisko, ekonomisko vai personīgo apstākļu pieredze, kas var būt vai nu cēlonis, vai papildus ietekmējošs apstāklis garīgās veselības pārmaiņās) tiks skatīta kā pacienta morālās pasaules ietekmētāja. [6] Vienkāršāk sakot, var uzdot jautājumu: kā šī psihiatriskā transformācija ietekmē pacienta pieredzi? Skarbākie kritiķi teiktu, ka šādā gadījumā pacienta pieredze, jo sevišķi, ja garīgās ciešanas ir sekas vardarbībai vai ilgstošai strukturālai nabadzībai, tiek pārvērsta par diagnozi un tādējādi tiek pārlieku vienkāršota. Vai, piemēram, kara laikā piedzīvotais var tikt aptverts ar nozoloģisku nosaukumu "pēctraumatiskā stresa traucējumi" un tiem atbilstošiem kritērijiem? Ļoti iespējams, ka ne. Diagnoze neaptver ne pieredzes komplicētību, ne nenoteiktību, ne ikdienišķību. Tajā pašā laikā, piemēram, psihiatrs un antropologs Arturs Klainmans (Arthur Kleinman) ir veselīgi paškritisks arī par etnogrāfijas nozīmi slimības pieredzes naratīvu veidošanā. Viņš izsaka pieņēmumu, ka brīžos, kad antropologi dokumentē indivīda vai cilvēku grupas ciešanas kā sekas konkrētām represīvām ekonomiskām, politiskām vai privātām varas attiecībām, viņi indivīda ikdienas pieredzi līdzīgi kā psihiatri pārvērš par ko patoloģisku. [7] Paturot prātā, ka psihiskie traucējumi ir kompleksu attiecību ansamblis, tos var saprast tikai caur attiecību trauslumu un caur ikdienišķo jeb to, kas ar cilvēku notiek ikdienā. [8] Tādējādi, atceroties, ka zināšanas un izpratne par garīgiem traucējumiem veidojas ne tikai psihiatrijas ietvaros, uz psihiatrisku diagnozi vajadzētu raudzīties nevis kā uz noteiktām un negrozāmām eksperta zināšanām, bet kā uz dialoģisku procesu.

Dialoģisks process nozīmē, ka ar garīgiem traucējumiem sirgstošie ir intersubjektīvas rīcībpersonas, kas aktīvi piedalās psihisko traucējumu konceptualizēšanā. Vienlaikus ir svarīgi nenovērtēt par zemu biomedicīniskā, tostarp psihiatriskā, diskursa svaru. Lai arī medicīnisko zināšanu dominējošais tēls no nepieejamas un neapstrīdamas patiesības ir mainījies uz zināšanām, kas ir sociāli un simboliski ražotas [9] (un jāatzīst, ka psihiatrijas diskurss ir vienmēr bijis drusku ļodzīgāks par kopējo biomedicīnisko diskursu) un turklāt kļūst daudz pieejamākas arī pacientiem, atšķirība starp profesionāla psihiatra un pacienta zināšanu apjomu joprojām ir liela. Šī atšķirība nostiprina psihiatra kā eksperta nozīmi un rada zināmas varas attiecības ne tikai pacienta un ārsta saskarsmē, bet turpina ietekmēt daudz plašāku kultūras produkciju un reprodukciju, kas skar pacientu arī ārpus ārsta kabineta. Plūstošo un mainīgo indivīda un diagnozes mijiedarbību filozofs Īans Hakings (Ian Hacking) dēvē par "cilpas efektu" (looping effect – angļu val.). Cilpas efekts raksturo situācijas, kurās cilvēki sāk atpazīt un izprast sevi caur jauniem konceptiem. Tā nav tikai savu psihisko traucējumu pieredzes nosaukšana jauniegūtās diagnozes vārdā, bet šīs diagnozes internalizācija jeb "iesavināšana", kas var ietekmēt pašuztveri, pieredzi, darbības, emocijas, citiem vārdiem, tā var būtiski ietekmēt būšanu šajā pasaulē vai savā ziņā pat "radīt" jaunu sevi. [10,11] Cilpas efekts gan nozīmē arī to, ka mainītais "es" turpina sekmēt ideju maiņas, tādējādi tā nav vienvirziena ietekme. Garīgās veselības profesionālais diskurss ir cieši saistīts ar specifiskas valodas lietojumu, kas savukārt ietekmē to, kā psihopatoloģija ir teoretizēta, praktizēta, pieredzēta un ārstēta. Šajā ziņā Hakings nedaudz līdzinās t.s. sociālās marķēšanas (social labeling angļu val.) teorētiķiem [12], kuri apgalvo, ka cilvēka identitāte un uzvedība ir cieši saistīta ar to, kā viņi tiek klasificēti un aprakstīti. Kā papildu nosacījumu sociālās marķēšanas teorētiķi min arī to, ka cilvēks, kuru sabiedrība marķē kā slimu, ir atkarīgs no savas sociālās pozīcijas sabiedrībā un pieņemtajām sociālajām normām. Proti, cilvēki, kuriem piemīt vairāki sabiedrībā stigmatizēti stāvokļi, ir daudz mazāk aizsargāti pret vēl vienas vienkāršotas birkas – "garīgi slims" – piekarināšanas. Piešķirtā birka ietekmē ne vien sociālās attiecības (Ko par mani padomās? Vai es dabūšu darbu? u.c.), bet arī to, vai indivīds būs spējīgs šo birku nomest. Tieši pret šo marķējumu jeb birku šobrīd mēģina cīnīties šī gada rudenī Labklājības ministrijas uzsāktā sociālā kampaņa "Cilvēks, nevis diagnoze", kas tiek "organizēta ar mērķi veicināt cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem (GRT) iekļaušanos sabiedrībā, rosināt dialogu ar sabiedrību par humānas un saprasties spējīgas vides radīšanu Latvijā". [13] To sakot, jāmin, ka ir arī pacienti, kuriem savas diagnozes noskaidrošana nāk kā milzīgs atvieglojums – beidzot viņi "zina", kas ar viņiem notiek. Turklāt šādas zināšanas sniedz ne tikai ārstēšanas iespējas, bet arī konstruē jaunu identitāti un paver iespējas satikt sev līdzīgos, ar kuriem dalīties pieredzē un praktiskos padomos. Ne velti teju katram traucējumam var atrast dažāda veida forumus vai palīdzības grupas. Te vietā gan ir jautājums: kas notiek ar identitāti, kura ir īpaši spēcīgi balstīta uz diagnozi, ja diagnoze pēkšņi mainās vai tiek atcelta?

Lai arī šī sociālās marķēšanas un Hakinga cilpas efekta ideja raksturo pacientu kā rīcībpersonu, tā arī īpaši koncentrējas uz diagnozi kā sociālās pasaules nišu, kas plūstošai un neviendabīgai ikdienas dzīvei uzspiež specifiskas vērtību un normalitātes sistēmas, tā apšaubot indivīda pašnoteikšanās spējas. [14] Piemēram, antropoloģe Sāra Pinto (Sarah Pinto) savā etnogrāfijā atklāj, ka Indijas psihiatrijas praksēs diagnoze retu reizi ir uzmanības centrā. Pacientus daudz vairāk par precīzas diagnozes uzstādīšanu interesē ārstēšanas saņemšana medikamentu formā. [15] Turklāt garīgās veselības speciālisti arvien vairāk uzmanības pievērš tam, vai un kā diagnoze varētu ietekmēt pacienta dzīvi – vai diagnoze būs papildu sociālā un emocionālā nasta un, ja tā, kā to varētu novērst vai risināt?

Diagnožu popularitāte

Vēl viens "veids, kā kļūt trakam" [16] ir kļūt par konkrētā laikā un telpā izplatītas un pat populāras diagnozes ķīlnieku. Jau minētais Īans Hakings apraksta t.s. pārejošās garīgās kaites (transient mental illness – angļu val.). Pārejošas garīgās kaites ir vēsturiski novērojamas konkrētā laikā un vietā, bet pēcāk zaudē savu popularitāti. Piemēram, antropoloģe Vieda Skultāne ir pētījusi [17], kā valodu, kas apraksta ciešanu pieredzi, caurvij 20. gadsimta Latvijas vēsture. Viņa atklāj, ka gan laju, gan medicīnas profesionāļu plaši lietotais diskurss "nervi" apraksta tādu kopīgu ciešanu pieredzi, kas tieši izriet no dzīves Padomju Savienībā. Hakings, savukārt, kā piemērus min disociatīvo fūgu (saukta arī par disociatīvo amnēziju) [18] un histēriju – abas kaites bija izplatītas un bieži diagnosticētas Eiropā un Amerikā 19. gadsimtā, bet vēlāk šādas diagnozes bija sastopamas arvien retāk – , kā arī disociatīvus identitātes traucējumus (agrāk – multiplas personības traucējumi), kas ik pa laikam piedzīvo popularitātes paisumus un bēgumus. Piemēram, 1970. gados šīs diagnozes izplatību viņš skaidro ar jaunu psihisko traucējumu vadlīniju ieviešanu psihiatrijā. Šāda saistība starp atjaunotu vadlīniju vai klasifikācijas izdošanu un atsevišķu traucējumu diagnožu skaita palielināšanos ir tikusi minēta vairākkārt. Otrs iemesls kādas diagnozes popularitātei varētu būt saistāms ar laikposma specifiskiem sociālās un politiskās telpas apstākļiem, ko viņš dēvē par "ekoloģisko nišu", kas stimulē psihisko traucējumu simptomu klasificēšanu tieši tā un ne citādi. Šiem simptomiem ir jābūt pamanāmiem, neizprotamiem un tādējādi uz robežas starp sabiedrībā akceptējamu un neakceptējamu darbību vai sajūtām, kā arī jāpiesaista medicīnas profesionāļu interese. Arī starptautiskie slimību klasifikatori šādos gadījumos var tikt pielāgoti "nacionālajām īpatnībām". Arī Latvijas teritorijā izmantotā slimību klasifikācija ir piedzīvojusi vērienīgas izmaiņas. Līdz pirmajam Starptautiskā Slimību Klasifikatora (SSK) 10. versijas tulkojumam latviešu valodā 1997. gadā tika izmantotas puslīdz adaptētas klasifikatora versijas krievu valodā. Tā, piemēram, salīdzinot ar rietumu SSK, padomju SSK versijās psihoneirotiskie traucējumi ieņēma visai maznozīmīgu pozīciju. Depresija ilgu laiku tika klasificēta tikai kā vecu cilvēku slimība, bet dažāda veida somatoformi traucējumi, piemēram, neirastēnija vai trauksme, tika klasificēti kā neiroloģiskie, nevis psihiskie traucējumi, kā tas bija Rietumeiropā un ASV. [19] Lai arī šobrīd neirastēnija ir pārvietota uz sadaļu "Psihiskie un uzvedības traucējumi" un apakšsadaļu "Neirotiski, ar stresu saistīti un somatoformi traucējumi" (pēc priekšpēdējā SSK-10 datiem), neirastēnijas nozīme Latvijā aizvien nedaudz atšķiras no Rietumu valstu izpratnes: šeit tā tiek saprasta kā paaugstināta trauksme saistībā ar neparedzamiem (darba) apstākļiem un psihoemocionālu spriedzi, turpretim Rietumu valstīs to saprot kā fiziska un garīga izsīkuma stāvokli, ko bieži saista ar pārstrādāšanos un izdegšanu. Līdzīgs stāsts ir ar šobrīd "popularitātes" vilni piedzīvojošo, bet no padomju gadiem saglabājušos diagnozi – veģetatīvā distonija jeb somatoformā veģetatīvā disfunkcija, kas Rietumeiropā un ASV kā diagnoze praktiski nav pazīstama. Simptomi, ar ko sirgst veģetatīvās distonijas pacienti, pilnīgi noteikti ir reāli. Pajautājiet jebkuram, kas to ir piedzīvojis! Vai šie simptomi varētu iegult kādā citā diagnozē? Visticamāk, ka jā.

[1] Garīga rakstura traucējumi (GRT) ir lietussarga termins, kas aptver gan psihiskas saslimšanas/traucējumus, gan arī intelektuālās attīstības traucējumus. Tekstā, kas seko pēc sadaļas "Garīga rakstura traucējumu globālais slogs", es lietošu īsāku terminu "garīgi traucējumi", ar tiem domājot psihiska rakstura, ne intelektuālās attīstības traucējumus, vai arī lietošu terminu "psihiski traucējumi". Termins "traucējumi" tiek lietots, lai norādītu, ka pastāv klīniski atpazīstamu simptomu vai uzvedības kopums, kas vairumā gadījumu saistīts ar ciešanām un personīgu funkciju traucējumiem, bet vienlaikus arī lai izvairītos no termina "slimība" lietošanas. "Slimība" konceptuāli atšķiras no "traucējumiem": "slimība" pārsvarā apzīmē stāvokli, kam raksturīgi funkcionāli traucējumi, strukturālas izmaiņas un specifisku pazīmju un simptomu klātbūtne, savukārt "traucējumi" apzīmē stāvokli, kam raksturīgi funkcionāli traucējumi bez strukturālām izmaiņām, un, lai gan dažiem traucējumiem vai traucējumu kategorijām mēdz būt ļoti konkrētas īpašas pazīmes un simptomi, to klātbūtne nav nepieciešama nosacījumam, lai to dēvētu par traucējumu. "Traucējumi" bieži ir vairāku simptomu kopums, kas turklāt var atšķirties gan kombinācijās, gan ar to, cik spēcīgas ir šo simptomu izpausmes.

[2] Depresīvie traucējumi ierindojas aiz muguras sāpēm, kritienu, hronisku galvassāpju, diabēta, insulta un ar vecumu saistītu dzirdes zaudējumu izraisītām veselības problēmām.

[3] Prince, Martin, et al. "No health without mental health." The lancet 370.9590 (2007): 859-877.

[4] Andrew Scull. Madness: A very short introduction. Vol. 279. Oxford University Press, 2011.

[5] Das, Veena. Affliction: health, disease, poverty. Forms of Living, 2015.

[6] Kleinman, Arthur, and Joan Kleinman. "Suffering and its professional transformation: Toward an ethnography of interpersonal experience." Culture, medicine and psychiatry 15.3 (1991): 275-275.

[7] Kleinman, Arthur, and Joan Kleinman. "Suffering and its professional transformation: Toward an ethnography of interpersonal experience." Culture, medicine and psychiatry 15.3 (1991): 275-275.

[8] Das, Veena. Affliction: health, disease, poverty. Forms of Living, 2015.

[9] Kuipers, Joel C. "“Medical discourse" in anthropological context: views of language and power." Medical Anthropology Quarterly 3.2 (1989): 99-123.

[10] Hacking, Ian, and Jan Hacking. The social construction of what?. Harvard university press, 1999.

[11] Haslam, N. "Looping effects and the expanding concept of mental disorder." Journal of Psychopathology 22 (2016): 4-9.

[12] Piemēram, Hovards Bekers, Edvīns Lemerts, Tomass Šefs, Ervings Gofmanis , u.c.

[13] Kampaņa ir radīta ES fondu pasākuma "Deinstitucionalizācija" ietvaros, kas paredz atbalsta sniegšanu cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem ārpus institucionālas vides.

[14] Das, Veena. Affliction: health, disease, poverty. Forms of Living, 2015.

[15] Pinto, Sarah. Daughters of Parvati: Women and madness in contemporary India. University of Pennsylvania Press, 2014.

[16] Hacking, Ian. Mad travelers: Reflections on the reality of transient mental illnesses. University of Virginia Press, 1998.

[17] Skultans, Vieda. "From damaged nerves to masked depression: inevitability and hope in Latvian psychiatric narratives." Social Science & Medicine 56.12 (2003): 2421-2431.

[18] "Galvenā pazīme ir atmiņas zudums, parasti par svarīgiem neseniem notikumiem, un tas nav saistīts ar organiskiem psihiskiem traucējumiem, bet ir pārāk smags, lai to varētu izskaidrot ar parastu aizmāršību vai nogurumu. Slimnieks dodas mērķtiecīgā ceļojumā ārpus ikdienas parastajām vietām. Kaut arī fūgas laikā cilvēkam ir amnēzija, slimnieka uzvedība šajā laikā neatkarīgam vērotājam var likties pilnīgi normāla." SSK-10

[19] Skultans, Vieda. "From damaged nerves to masked depression: inevitability and hope in Latvian psychiatric narratives."Social Science & Medicine 56.12 (2003): 2421-2431.

Anna Žabicka

Anna Žabicka ir sociālantropoloģe. Galvenās intereses ir fiziskās un garīgās veselības, medicīnas un nāves antropoloģija. Patīk staigāt pa kapiem, jo tur apslēpta vēsture par cilvēkiem, kuri nav iekļa...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!