Sociālā palīdzība

Zini kā, man tavi dzejoļi šķiet ļoti nepatiesi. Man liekas - banāls - tāds šķiet tas, kas nav patiess. Un man šķiet, ka šeit nav patiesības. Un runa pat nav par to, cik saistītas ar realitāti būtu šīs patiesības, jo man vienkārši ir tāda sajūta, ka te vien tiek izkliegti tādi dusmīga pusaudža karasaucieni un virspusējīgas aizvainotības bet dziļuma - nekāda.
"Izvarota patiesība", "kristāla kurpītes", "neērtas atvadīšanās' šķiet kā banāli un tukši vārdi.

Bet šis bija smuki -
''viņš vienmēr sēdēja tur kā nokvēpis izbrauciens''

Vispār jau ir forši, ka ir dusma. Un ka gribas kaut ko pateikt. Bet varbūt vajag tiekties uz kaut ko vairāk kā - "kaut ko".

Lai skaidra redzēšana!

Autors mazliet liekas nepatiess. Ne jau kaut kādi menti ar sīkiem grēciņiem ir pasaules gals (un ar viņu iespējām mainīt citu cilvēku dzīves, šī statusa likmes un paaugstinātās bīstamības tā iemesla pēc palikt pērkamiem) un visa ļaunuma sāls. Pietiek nedarīt nekādas cūcības un ar viņiem nekad dzīvē nebūs nekādas darīšanas. Man tas liekas liekulīgi - šī sabiedrība pati ir pērkama, cilvēki iznīcina viens otru cīņā par varas pārdali, cenšoties jaukties viens otra dzīvēs, cilvēki ir ļauni, nikni, nepateicīgi, zaglīgi draņķi, par to nav neviena vārda, ir tikai menti, galvenais ļaunuma un problēmu cēlonis šajā valstī. Kamēr - kā jau teicu, pietiek nevārīt nekādas cūcības un viņiem pat darba īsti nebūs.
Autors arī ir pārāk sociāli paviršs. Ir tik tiešām mātīties, kurām pieci sīči ir neba nu tāpēc, ka viņas ir paredzējušas viņus audzināt par nākamajiem Ņūtoniem. Ir tik tiešām mātīties, kuras viņas ir salasījušas katru no sava. Tādām arī normāls sociālais darbinieks velta nesaudzīgus niknus un pamatotus komentārus. Nu, un tad ir tik tiešām kārtīgas mātes, kuras vīru ir zaudējušas citu iemeslu dēļ. Dzejnieki nedrīkstētu tik vienkārši likt visu vienādās kastītēs, manuprāt, dzejniekiem tieši vajadzētu kādai kastītei salauzt sienu.
Savādāk visi mēs tiekam padarīti par cietējiem, taču dažs labs no mums ir nopelnījis savas sāpes un - pamatoti. Mani kā autora talanta cienītāju vienmēr ir mocījušas gaidas, kad nu tad īsti būs tas brīdis, kad tik tiešām būs kāda nepamanīta sāpe un netaisnība asi un taisnīgi izcelta, tā, ka pašam jāsajūtas vainīgam un jādomā, ko es varēju darīt, lai šitādi sūdi nenotiktu. Taču tā vietā autors izvēlas neminēt personas, kuras mūs slīcina kontrabandas alkoholā, ārzemju atkarības vielās, finansu shēmās, nepamatotajos ātrajos kredītos, draņķīgos likumos un - nemin to, ka daudzās lietās visur esam vainīgi mēs paši, mūsu ļaunums, zaglība, slinkums vai nolaidība.