Kino
15.10.2017

Smieklīgie dzīvnieki

Komentē
0

Filma, kuru "visi atceras kā filmu, ko neviens neatceras" [1] – tā mēdz dēvēt gangsterfilmu "Bandu kari", ko 1928. gada 18. novembrī izrādīja Brodvejas teātrī, Ņujorkā. Nedalītu uzmanība sagrāba mazāk nekā astoņu minūšu garā animācija, ko rādīja pirms filmas.

Skatītāju acis un ausis bija pievērstas tam, kā pa upi slīd animēts tvaikonis, kura skursteņi ieskandina melodiju. Pie kuģa stūres, ar pēdu apņēmīgi piesitot takti un svilpojot, stāv pele īsās biksēs ar kapteiņa cepuri galvā. Pēc mirkļa iesoļo kapteiņa formā tērpts būdīgs runcis, kas aizdzen svilpotāju no posteņa. Brīdi vēlāk kuģis piestāj un pele iekrauj gremojošu govi bez drēbēm vai citām cilvēcības pazīmēm. Tvaikonim attālinoties, tam pakaļ augstpapēžu kurpēs steidzas pelīte ar vijoli un notīm rokās, un celtnis aiz apakšbiksēm ieceļ viņu laivā. Kamēr Mikijs un Minnija uz klāja iepazīstas, krietni mazāk civilizēta kaza apēd notis un instrumentu; atklājuši kazas nodarījumu, Mikijs un Minnija zina, ko iesākt, – abi metas dzīvnieku atskaņot kā leijerkasti. Drīz vien Mikijs pievienojas melodijai ar improvizētām skaņām ko iegūst, sitot pa pannām, gaisā griežot kaķi aiz astes vai staipot pīles kaklu. Publika bija aizgrābta. [2]

Volta Disneja animācijas filma "Tvaikonis Villijs" nebija pirmā filma ar Mikiju, arī ne pirmā animācijas skaņas filma – citi animācijas veidotāji, to skaitā brāļi Fleišeri, jau vairākus gadus iepriekš izmantoja skaņu, taču viņu filmas publikā neizraisīja sevišķu aizgrābtību. Tās gan tika plaši apspriestas kā tāda jauna modes ērmība: arī latviešu prese tās aprakstīja kā burvju mākslinieka ilūzijas – "trikfilmas". Laikraksts "Filma un Skatuve" rakstīja: "Ņujorkā sēž kāds vīrs — brīnummākslinieks. Jā, tas ir īsts brīnummākslinieks, kaut gan patiesībā ir un patiek tikai vienkāršs zīmētājs. Viņu sauc Maksi Fleišeri un tas pagatavo amerikāņu zīmējumu trikfilmas, kuras galvenās lomas tēlo peles, tintes vīriņi, kaķi un citas dzīvas radibiņas." [3] Latviešu lasītāji, jādomā, bija varen uzjautrināti, izlasot avīzē, ka šajās filmās ne vien "zīmējumi dzied jaunākos grāvējus", bet arī "pūblikai obligātoriski jādzied līdzi" [4]. Skanošajās Fleišeru filmās animētas epizodes mijās ar dziesmu tekstiem, pa kuriem lēkāja bumbiņa, tomēr tās necentās veidot dziļāku mijiedarbību starp skaņu un attēlu un, iespējams, tāpēc nespēja rosināt tādu interesi kā Disneja darbs. Kā atzīmē Džanalberto Bendaci, mēs šodien nevaram zināt, vai patiešām skaņas sinhronizācija bija "Tvaikoņa Villija" tūlītējās popularitātes būtiskākais iemesls, taču tā bija nozīmīgs pavērsiens animācijas valodas attīstībā. Komiskais iespaids, ko rada hiperbolizētā skaņa, govs zobiem klandot kā ksilofonam, mūsdienās šķiet visai pašsaprotama animācijas (vai spēlkino komēdijas) valodas frāze, bet toreiz tā bija negaidītā pretstatu savienojumā balstīta novitāte.

Ar atzinīgo novērtējumu "Tvaikonim Villijam" pele Mikijs bija devies ceļā pretim pasaules slavai un likumsakarīgi izsauca neskaitāmus līdziniekus visā pasaulē, vispirms jau pašu mājās Holivudā. Tā aizsākās amerikāņu animācijas zelta laikmets. Par modīgu tendenci kļuva muzikālu īsfilmu sērijas ar aliterāciju nosaukumā – tiklīdz Volts Disnejs sāka Mikija filmas virknēt ciklā "Silly Symphonies", sekoja studija "Warner Brothers" ar sēriju "Merry Mellodies" un "Metro-Goldwin-Mayer" ar "Happy Harmonies" [5]. Katra sevi cienoša animācijas studija centās atrast tādu protagonistu kā Mikijs, ar ko skatītāji labprāt identificētos un ko paturētu prātā, izejot no seansa, kur pēc animācijas redzējuši vēl pilnmetrāžas spēlkino un ziņu hroniku. Lai arī animācijas varoņi Holivudas studijās jau iepriekš bija savstarpēji līdzīgi kopīgās izcelsmes dēļ, Mikija popularitāte bija tiešs impulss tam, lai izveidotos un nostabilizētos centrālu personāžu grupas (kā Donalds un Gūfijs ap viņu) – Blīkšķu Bannijs, Dafijs un Porkijs ("Warner Bros."), Toms un Džerijs ("MGM") un citi vēl mūsdienās labi zināmi komiskie tēli.

Pauls Velss norāda [6] – kariķēti dzīvnieki komiskās situācijās pamazām aizēnoja pilnīgi visas citas animācijas formas. Iepriekš cienījamā, ja tā var sacīt, nopietnā, animācija ar tādiem paraugiem kā Vladislāva Stareviča "Kinooperatora atriebība" (1911), Vinzora Makeja "Lusitānijas grimšana" (1918), Ferdinanda Ležē "Mehāniskais baltes" (1924) un Lotes Reiningeres "Prinča Ahmeda piedzīvojumi" (1926) atkāpās tālākā plānā cimdoto komēdiju dzīvnieku uznācienam. Arī pašam Voltam Disnejam bija jāpiepūlas, lai viņa centieni animācijā ieviest klasiskās mūzikas un abstraktās mākslas elementus netiktu uztverti ar izsmieklu. Vairāku skaņdarbu tēlaino vizualizāciju Disneja 1940. gada "Fantāzijā" kritiķi uzņēma vēsi un skeptiski, un savu tagadējo lomu animācijas vēsturē tā nostiprināja krietni vēlāk. Turpretī Mikijs jau ātri kļuva par kino ikonu, ko nesalīdzināja ar citiem populāriem tēliem vai lomām, bet aktieriem, piemēram, Čārliju Čaplinu, vai pat filmu režisoriem. Arī latviešu presē publicētu rakstu par Loti Reiningeri iesāk rindkopa, kas norāda, ka "Mikijai radusies diezgan bīstama sāncense" [7], ar to domājot nevis kādu Reiningeres veidotu siluetu animācijas tēlu, bet gan pašu Reiningeri.

No kurienes nāca šī līdzīgo antropomorfizēto dzīvnieku plejāde, kas tik veikli iekaroja amerikāņu sirdi? Gan dziedošās Fleišeru filmas, gan Vinzora Makeja (pirms "Lusitānijas" uzņemtajā filmā "Dinozaure Gertija") un viņa priekšteča Stjuarta Blektona "trikfilmas" sakņojās vodeviļas priekšnesumos. Blektona "Smieklīgu seju amizantas fāzes" (1906), kas dažkārt pretendē uz pirmās animācijas filmas titulu, bija filmlentē fiksēts un ar animāciju papildināts priekšnesums, ko citkārt Blektons veica uz skatuves, fiksējot skatītājus no zāles karikatūriskajos "zibensskečos". Blektona zīmējumos dažkārt parādījās rasistiski un etniski noniecinošas karikatūras, piemēram, viņa otrajā filmā "Zibensskeči" (1907) no zīmētiem vārdiem "Coon" un "Cohen" izveidojās menestrelu melnģīmja seja un ebrejiski vaibsti ar lielu degunu. [8]

Arī smieklīgajiem divkājainajiem dzīvniekiem bija tiešs vizuāls pamats populārās izklaides žanrā – menestrelu šovā. Nav grūti samanīt tādu tēlu kā Mikijs, kaķis Felikss, zaķis Osvalds vai puišelis Bosko līdzību ar melnģīmju (blackface) lomā redzamajiem personāžiem menestrelu šovos. Tāpat kā menestreli, Mikija līdzinieki valkāja cimdus, un tādos tēlos kā Bosko labi redzams, ka gaišā sejas daļa šiem dzīvniekiem veidojas, sapludinot kopā melnģīmju aktieru lielās baltās lūpas un acis. Daži filmu veidotāji šo līdzību attīstīja šodienas skatījumam ļoti nekorektā veidā – kā liekot runāt trūcīgo afroamerikāņu dialektā un frāzēs, kas to parodē, vai, piemēram, minēto melno zēnu Bosko zīmējot rotaļājamies ar pērtiķiem un izskatāmies pēc viena no tiem. Citi, kā Volts Disnejs, pamazām vērsa tēlus etniski neitrālos personāžos, kas nojauca rasu barjeras identifikācijā ar kino tēliem.

Par korektāko un veiksmīgāko pieeju afrikāņu amerikāņu kultūras izmantojumam tiek uzteikts [9] Tekss Aiverijs, kurš pēc afrikāņu amerikāņu pasaku tēla truša līdzības izveidoja Blīkšķu Baniju un piešķīra viņam stilīga bībopa izpildītāja stāju un kustību manieri. Tādas kritiķu augsti novērtētās Blīkšķu Banija filmas kā "Duck, rabbit, duck!" (1953) un "What's opera, doc?"(1957) veidojis Čaks Džonss, kurš attīstīja šī tēla psiholoģiju. Intervijā viņš atklāj [10], ka Blīkšķu Bannijs ir komiskais veiksminieks, kurš nekad pirmais neuzsāk strīdu, bet vienmēr gatavs sevi aizstāvēt un parasti pierāda taisnību. Kā truša atpazīstamības zīmi Džonss izvēlējies tipisku teksasiešu frāzi. "Ē," jaukais puisis Blīkšķis iesāk un mirkli pačāpstina burkānu. "Kas notiek, dok?" ("Eh, What's up, doc?"). Tiesa, saukt Blīkšķi par zēnu nav gluži precīzi: citi tēli Blīkšķi uzrunāja dzimumneitrālos vietniekvārdos, un vismaz septiņās epizodēs Blīkšķu Banijs saģērbjas kleitās un cenšas pavedināt "Warner Bros." universa mačo tipāžus – vai pat tos apprecēt ("Hare trimmed", 1953.). Līdzīgi afroamerikāņu kultūrai, arī drag kultūra Blīkšķu Banija tēlā neparādās noniecinoši kariķētā veidā, bet paplašina tēla daudzpusību un iespējamos scenārijus.

Atkarībā no mākslinieka un studijas plāna tēli mēdza iziet dažādus transformāciju ceļus. Visbiežāk tēlu izskats laika gaitā tika padarīts "mīlīgāks", mazāk mežonīgs (dzīvniecisks) un tuvāks zīdaiņa sejas proporcijām – šo attīstības ceļu var novērot gan sarūkošajos peļu degunos, gan kaķu un trušu arvien apaļākajās sejas formās. Reizēm pārmaiņas bija radikālākas, piemēram Betija Būpa Fleišeru studijā iesāka savu lomu kā antropomorfizēts sunītis ar sievietes figūru, bet 1932. gadā kļuva par cilvēku (tiesa, visai drīz viņas pārvērtības turpinājās Heiza kodeksa ietekmē – sensuāli atkailināto ķermeni nācās ietērpt noteikta garuma kleitās). Pilnmetrāžas animācijas dzīvniekiem filmās darbojās līdzīgs princips kādu varam novērot starp Sniegbaltīti un rūķiem – centrālie tēli (piemēram, Bembijs un Falīna) var arī būt veidoti reālistiski, bet visi otrā plāna varoņi, jo īpaši ļaundari, veidoti groteski, karikatūriski.

Lai daudzos animācijas filmā nepieciešamos zīmējumus izveidotu pēc iespējas ātrāk, tēlu ķermenim bija jābūt iespējami vienkāršam. Tas noteica, ka personāžu žesti, tāpat kā izskats, nebija reālistiski, un scenāristi veidoja tiem piemēroti groteskus sižetus, kuru īsā formāta dēļ darbību virzīja gegi, nevis stāsts. Šādi animācijas filmas kļuva arvien komiskākas, un, kā norāda Džefs Rovins, pasaulē, kuru drīz sagaidīja postoši kari un ekonomiskā krīze, animēto zvēru ālēšanās bija patīkams atelpas brīdis. Mazāk nekā gadu pēc "Tvaikoņa Villija" pirmizrādes, 1929. gada oktobrī, sākās finanšu krahs Volstrītā – melnās ceturtdienas un melnās otrdienas panikā tika strauji pārdotas miljoniem akciju. Sekoja Lielā depresija, no kuras daudzas valstis vēl nebija atkopušās, kad 1939. gadā sākās Otrais pasaules karš. Pēc uzbrukuma Pērlhārborai 1941. gadā karadarbībā iesaistījās arī ASV. Visu šo laiku Holivudas spēlkino žanri piedāvāja iluzoras, skaistākas dzīves vīzijas, un arī īsās animācijas filmas, kas ievadīja kinoseansus, bija koncentrēta un ļoti novērtēta eskeipisma forma, pat tad, ja pieskārās drūmām tēmām. Melnajās komēdijās varēja norīt un izspļaut pretimnākošas lodes, uz pusēm pāršauts suns salipa kopā nedaudz īsāks, un šāviens sejā atstāja tikai kvēpus un dusmas par izmuļķošanu. Komiskie dzīvnieku tēli veiksmīgi iederējās absurdajās komēdijās un atsauca atmiņā savas kultūrpiesavinošās saknes. Kā, citējot vēsturnieku un kultūras kritiķi Taviju Ņjongo (Tavia Nyong'o), norāda [10] pētniece Lorēna Monseina Roudsa, menestrelu pievilcība ir spējā "visu apvērst, novest līdz burleskai un padarīt melnu".

ASV iesaistīšanās karadarbībā ieviesa vairākas pārmaiņas gan animācijas filmu saturā gan tēlu atveides principos – tika uzņemtas gan informatīvas, izglītojošas un stāstošas propagandas animācijas filmas, gan filmas, kas rādīja šausmas tēlaini, piemēram, "Der Fuerer's face" (1943). Disneja filmā Donalds Daks ir fabrikas strādnieks nacistiskajā Vācijā. Dramatisku gaismēnu ieskāvumā viņš arvien pieaugošā tempā cenšas izsekot patronām uz konveijera un salutēšanai ik pēc mirkļa, līdz nenovēršami sāk jukt prātā. Viņš attopas gultā, ierauga salūtā paceltas rokas ēnu un jau steidzas tam atbildēt, bet tad apjēdz, ka atrodas mājās Amerikā un ēnu met Brīvības statujas figūriņa uz palodzes. Aizkustinātais Donalds metas apskaut un bučot lēdijas Brīvības mierinošās aprises.

Būtiska nozīme bija arī afroamerikāņu kareivju dienestam ASV armijā un rasu iecietībai, ko tālab vajadzēja veicināt, – nācās pārskatīt attieksmi pret nicinošajiem melnādaino portretējumiem karikatūrās [11]. Studija "United Productions of America" (UPA), kas darbības sākumā veidoja instruktāžas un kara treniņu filmas, bet vēlāk kļuva par vienu no jaunās animācijas spēcīgākajiem pārstāvjiem pēc-Disneja laikmetā, izveidoja filmu "Cilvēku brālība" (1945), kas izglītojošā formātā runāja par rasu vienlīdzību. Šai filmai, kur gan nenoliedzami atrodami daži trūkumi, bija liela ietekme uz turpmāko afrikāņu amerikāņu personāžu atveidojumu.

Kas notika ar amizantajiem dzīvnieku tēliem? Tie turpināja uzjautrināt un priecēt arī pēc kara, un daži pārdzīvoja pat amerikāņu animācijas zelta ēras norietu, kļūstot par televīzijas seriālu vai pilnmetrāžas animācijas filmu personāžiem. Taču amerikāņu animācija, kas ilgi centās pierādīt, ka daži zīmētie dzīvnieki ir smieklīgāki par citiem, bija pierādījusi apgalvojumu, ka visi dzīvnieki ir smieklīgi. Kad 1954. gadā Lielbritānijā ar amerikāņu izlūkdienesta finansiālu atbalstu [12] tika ekranizāta Džordža Orvela "Dzīvnieku ferma", filmas veidotājiem Džonam Halasam un Džojai Bačelorei bija nopietni jāpiepūlas, lai izvēlētos rakursus, vaibstus un kustības, kas neļautu viņu veidotos dzīvniekus sajaukt ar Holivudas smieklīgajiem zvēriņiem. Mikijam, kurš taisa mūziku, raujot kaķi aiz astes, bija jāpazūd no apvāršņa, lai varētu parādīties niansētāka un baisāka cilvēciskotu dzīvnieku vardarbība, kad Napoleons paņem pie sevis kucēnus, lai izaudzinātu asinssuņus.

[1] Bendazzi, G. Animation: a World History. Boca Raton: CRC Press, 2016, p. 96.
[2] The Museum of Modern Art, MoMA Highlights, New York: The Museum of Modern Art, revised 2004, originally published 1999, p. 137.
[3] "Dziedošie zīmējumi", Filma un Skatuve, Nr. 22, 31.01.1931.
[4] "Dziedošie zīmējumi", Filma un Skatuve, Nr. 22, 31.01.1931.
[5] Skaipa sarunā starp raksta autori un jauno dzejnieku un antropologu Edvardu Kuku tikai izvirzīti potenciāli latviskojuma varianti "Sviestainās simfonijas", "Mundrās melodijas" un "Heisā harmonijas". Ja šīs versijas kādu lasītāju ierosina bagātināt animācijas vēsturi ar labākiem latviskojumiem vai jebkādu latviskojumu kalambūru pilnajiem animācijas sēriju nosaukumiem, ko šobrīd neņēmos tulkot, viņš tiek laipni aicināti iesniegt savu variantu.
[6] Wells, P. Classic literature and animation: all adaptations are equal, but some are more
equal than others. // Cartmell, D., Whelehan, I. (eds.) The Cambridge companion to literature on screen. Cambridge: Cambridge University Press, 2007.
[7] "Siluetu spēle uz ekrāna un darbnīcā", Rīts, Nr 94. , 06.04.1937.
[8] Lehman, P. C. The Colored Cartoon: Black Representation in American Animated Short Films, 1907–1954. Amherst: University of Massachusetts Press, 2007.
[9] Intervija ar Čaku Džonsu portālā EmmyTVLegends.org.
[10] Lorēna Monseina Roudsa. Melnģīmji Latvijā.
[11] Lehman Christopher P. The Colored Cartoon: Black Representation in American Animated Short Films, 1907-1954. Amherst: University of Massachusetts Press, 2007.
[12] Vairāk par šo: Leab, D. J. Orwell Subverted: The CIA and the Filming of Animal Farm. Pennsylvania: Penn State Press, 2008.

 

 

Ieva Viese

Ieva Viese-Vigula ir beigusi Audiovizuālās kultūras un Kultūras teorijas programmas Latvijas Kultūras akadēmijā. Dzīvo Rīgā, lēnām strādā pie grāmatas par Rozi Stiebru un Ansi Bērziņu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!