Par grāmatām
21.01.2019

Smiekli ar skatu uz proletāriešiem

Komentē
0
Saglabā

Par Viļa Lācīša stāstu krājumu "Sekss un vardarbība", apgāds "Mansards", 2018

Pagājušais gads latviešu literatūras vēsturē ieies kā sevišķi kupls un spilgts dzejas un īsprozas žanros. Viens no gada nogales notikumiem bija ilgi gaidītais Viļa Lācīša krājums, kurā no divdesmit diviem īsprozas darbiem astoņpadsmit ir iepriekš publicēti periodikā. Stāsti būs labi zināmi pārsvarā portāla "Satori" lasītājiem – laika posmā no 2014. līdz 2016. gadam te publicēta lielākā daļa krājuma satura. Tagad, kad darbi sakārtoti vienotā izdevumā un pēc noteiktiem kompozīcijas principiem, ir radīta iespēja tos pārvērtēt un aplūkot no cita skatpunkta.

Salīdzinoši nesenā sarunā [1] Māris Bērziņš dalījās ar komisku epizodi no kādas tikšanās ar lasītājiem, kurā, diskutējot par romāna "Svina garša" veiksmi un popularitāti, kāds no publikas esot bildis, ka romāna panākumiem ir elementārs skaidrojums, jo darbā ir klātesoši divi masu kultūras visvairāk pieprasītie elementi – sekss un vardarbība. Viļa Lācīša krājuma tituls norāda ne vien koķetēriju ar populārās/masu kultūras parādībām, bet arī spēlēšanos ar dažādām novalkātām klišejām, kas autora īsprozā ienāk gan ar formāliem, gan saturiskiem paņēmieniem. Vēl jo vairāk – literatūrā izdomāt ko jaunu patiešām ir teju neiespējami – kā izrādās, tad kāds Vilis Lācītis ir īslaicīgi darbojies arī trimdas literatūrā. [2]

Autora debija bija trāpījums kā naglai pa galvu, jo romāns tika izdots tam ārkārtīgi piemērotā laikā. Gluži kā Laimas Kotas "Šampinjonu derība" (2002) iezīmēja pirmās postpadomju desmitgades un gadsimtu mijas izceļojušo un ārzemēs strādājošo latviešu likteņus, tāpat arī "Stroika ar skatu uz Londonu" (2010) lasītājus sasniedza visai pretīgā, tumšā un cinisma pilnā laikā. Ironiski, ka burtiski pirms krājuma "Sekss un vardarbība" izdošanas apritēja precīzi desmit gadu kopš politekonomiskās krīzes eskalācijas valstī un banku sektorā, kas radīja vēl jo lielāku iedzīvotāju aizplūšanu no Latvijas. Būtiski piebilst, ka rakstnieka jaunajā krājumā sociālie motīvi vai kriminālā intriga papildināti ar spilgtiem anekdotiskiem elementiem, arī absurda estētiku, taču redzeslokā – ne tik daudz aizrobežu, kā drīzāk atgadījumi tepat dzimtenē.

Viļa Lācīša stāsti atgādina iztālēm noklausītus piedzīvojumus – vēstītājs it kā iemieso daudzbalsīgu kompāniju, kas iesilušā omulībā censtos pārspēt viens otra stāstus; intonatīvi un pēc būtības tie ir visai radniecīgi savulaik populārā humoristiskā izdevuma "Dadzis" stāstiņu manierei par dažādām sadzīves situācijām. Stāstu varoņi galvenokārt ir neaptēsti tūļas ar visai aprobežotām zināšanām kā par celtniecību, tā par jebko citu – toties viņiem allaž ir viedoklis, kuru neatņemami pavada primitīva un vulgāra humora izjūta. Vārdu sakot – Lācītis būtībā parāda iemeslu, kādēļ mūsdienās tik daudzas jaunceltnes ir dzīvībai bīstamas vai pat drīzāk – kādēļ vārdam "haltūra" galvenokārt ir negatīva konotācija. Viens no krājuma spilgtākajiem piemēriem sastopams stāstā "Kulināri", kurā kāds izglītots, taču visu darba dienu izsalcis un nokaitināts strādnieks haotiski organizētu remontdarbu laikā lieto skaļas frāzes par paša muļķību un sociālā taisnīguma principa neeksistēšanu ("Nē, nu latvieša gēns – tas ir skaidrs – kā vagars uzsvilpj, tā dzimtzemnieks skrien. Redz, ko nozīmē valdības pohujistiskā attieksme pret studentiem un valsts izglītības sistēmu. Studenti būtībā ir valsts augošās smadzenes, mēs, izglītotie, taču to valsti veidosim un vadīsim, bet tiem zagļiem vienalga. Viņi zog un rij, bet es pa trīisnt faking eiro aukstumā stiepju maisus ar atkritumiem – vot, kas par faking šaizi šinī valstī notiek, bet visiem pie dirsas." (43.-44.)), taču, pēc noteikto pienākumu izpildes paēdis turpat darba busiņā atsaldētu un instrumentiem sakapātu pelmeņu masu, labpatikā un padevīgā sagurumā piekrīt identiskai haltūrai nākamajā dienā. Paņirgšana par "intelektuālo bezdarbnieku" vai "smagi strādājošajiem darbaļaudīm" (epizodiski – arī par "sabiedrības krējumu") šajā gadījumā autoru pat ne tik daudz tuvina Vilim Lācim, kurš savos darbos visai ideālistiski lūkojās uz tamlīdzīgiem raksturiem, kā drīzāk Andrejam Upītim, kurš principa pēc uz visām dzīves parādībām raudzījās ar lielu negatīvismu un ironiju.

Pēc Viļa Lācīša debijas literatūras kritikā par vienu no visvairāk apspriestajiem aspektiem kļuva valodas lietojums romānā. Patiesi, Lācīša darbi bez vienkāršrunas un slenga nav iedomājami. Krājumā autors izvēlējies virkni jēdzienu skaidrot zemsvītras piezīmēs, turklāt veic to visai lietišķi – nereti atklājot arī konkrētā vārda iespējamo etimoloģiju, kas visbiežāk izriet no dažādām PSRS vēsturiskajām īpatnībām. Par spīti tam, ka līdzīga prakse bijusi arī iepriekšējos autora darbos (debijā – pat atsevišķa slenga vārdnīca pēcvārda vietā), toreiz pamatā tika tulkotas visai pašsaprotamas parādības, turpretī šoreiz autors sniedz ieskatu patiešām interesantā "vietējās" leksikas pasaulē. Jāatzīst, ka vulgāro jēlību pārdaudzums joprojām ir autora problēma – lai arī to lietojums ir šķietami fundamentāls noteikta sociālā slāņa vai profesijas atveidē, dažbrīd dialogu prastums un pārsātinātās rupjības šķiet nemotivētas, nevietā un lasītāju nevis izklaidē, bet gan nogurdina. Plaši izmantots arī vienuviet krājumā formāli-dramaturģiski izspēlētais slepstiks [3] jeb vairākos stāstos klātesošais trulais ķermeniskais humors: programmiski allaž kādam būs lemts nokrist no balkona, iebraukt grāvī vai tikt iespiestam zem flīģeļa, vai pēc traumas spēt sarunāties tikai klasiskajos pantmēros, savukārt neatļautā vietā atstātam busiņam noteikti tiks izblieztas vadītāja pusē esošās pavērtās durvis utt. To atsver Lācīša spožā stāstītprasme atsevišķās liriskās atkāpēs – paralēli virtuves remontdarbiem tiek detalizēti skaidroti galda etiķetes principi un dažādu ēdienu sastāvs, ar tiem saistītās tradīcijas un vēsture; "Esejā par maisiņu" tiek skaidrota nupat kopš šī gada sākuma lielveikalos nosacīti ierobežotā izgudrojuma nozīme rietumu pasaules un postpadomju valstu iedzīvotāju acīs. Šāds vēstījuma veids Lācīti paradoksāli tuvina kādam citam salīdzinoši nesenam un būtiskam īsprozas krājumam – Haralda Matuļa "Vidusšķiras problēmām" (2018). Lācītim tās ir "proletāriešu problēmas", par vienojošu krājuma principu izvēloties pašradītu mitoloģiju ar sociāli skaidrotu pasaules sākumu – Lielo celtnieku, kurš sadalās vairākos proletāriešos: "Vadus gan viņš savienoja pavirši, tāpēc tie mēdz dzirksteļot. Tautā to sauc par pērkonu." (8.) Krājuma izskaņā šis tēls likumsakarīgi atklājas kā nevīžīgs lubraks. Kaut kādā ziņā to var uztvert par koķetēriju ar noteiktiem priekšstatiem par strādniecības kultūru (vēl jo vairāk – par arhetipu, kurš tika mākslīgi radīts un ilgstoši uzturēts sociālistiskā reālisma kanona laikā) un šo priekšstatu noārdīšanu. Lai arī rakstnieka darbus var vērtēt dažādi, Vilis Lācītis šobrīd latviešu literatūrā viskonsekventāk aplūko tieši šo jautājumu loku.

Krājuma labākie stāsti ir "Rozīte", "Kulināri", "Potjomkina ateja", "Kāzu brauciens" un "Бля буду". Diemžēl daudzi darbi, kas kompozicionāli izkārtoti krājuma otrajā daļā un kuriem nav tematiska sakara ar Lācīša hrestomātisko "celtniecības" motīvu, ir lieki un neiekļaujas pārējā krājuma kompozīcijā; lai gan ir arī izņēmumi – atšķirīgais un smalka humora caurvītais "Palasiet man uz nakti par smecerniekiem", "Geji un krākas", Ērvinam Velšam raksturīgā manierē dinamiskais "Ģenētiskais kaujas suns Bentlijs". Visnotaļ asprātīgs risinājums rasts arī krājuma titulstāstā, kur forma ņem virsroku pār saturu tiešā šo vārdu nozīmē, kas savukārt mazliet atgādina dažādos 90. gadu īsprozas eksperimentus [4].

Autora mēģinājumi tuvoties absurda estētikai ne vienmēr ir veiksmīgi, arī iziešana ārpus "brigādes" anekdotiskajiem gabaliem vien dažreiz izrādījusies atalgojoša. Ja atmestu daļu krājumā iekļauto stāstu, "Sekss un vardarbība" varētu kļūt par būtiskāko Viļa Lācīša grāmatu kopš debijas un ļautu daļēji aizmirst tādus no mākslinieciskā viedokļa visai apšaubāmus darbus kā "Pamodināt Lāčplēsi" (2011), "Amsterdamas princips" (2013) un "Garais ceļš uz Hantimansijsku" (2012). Ja jūs nekaitina apdullinoši truls, taču vienlaikus vietumis smalki asprātīgs humors, lasiet Lācīša stāstus un priecājieties par visnotaļ atzinīgi vērtējamo pēdējo gadu latviešu īsprozas daudzveidīgo kopainu! Nešaubos, ka vairāki autora stāsti kļūs par sava žanra klasiku.

 

[1] 21.11.2018. Andreja Upīša memoriālajā muzejā notikušajā diskusijā ar "Mēs. Latvija, XX gadsimts" romānu sērijas autoriem: Ingu Ābeli, Gundegu Repši un Māri Bērziņu.

[2] Ņujorkā izdotajā ASV latviešu laikrakstā "Laiks" 1985. gada 23. marta numurā nodrukāts kāda Viļa Lācīša publicistiskā manierē tapis dzejolis "Jūtu pārslas". Brīnišķīga literatūrvēsturiska sakritība!

[3] Slapstick (angļu val.) – viens no komēdijas vai plašākā izpratnē – humora – paveidiem, kura pamatā līdz absurdam pārspīlēts fiziskums. Pēc būtības pielīdzināms farsa jēdzienam. Lai arī tā vēsture ir senāka, īpašu popularitāti tas piedzīvoja 20. gs. sākumā un mēmā kino laikmetā. Fiziskās komēdijas elementi turpina būt izplatīti mūsdienu kino, taču visbiežāk tiek izmantoti cirkā.

[4] "Sekss un vardarbība" ir viens no īsākajiem stāstiem latviešu prozas vēsturē.

Arnis Koroševskis

Arnis Koroševskis ir literatūrzinātnieks un kritiķis, Andreja Upīša memoriālā muzeja galvenais speciālists.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!