Smēķētāji tumsā

Man šķiet, ka kritiķa ( un tādi mēs esam visi, kas dzīvojam katrs savā laikā) vienīgās tiesības ir pateikt publiski (agorā), ko viņš/viņa domā par kaut kāda priekšmeta vai koncepcijas "radītāja" tiesībām šo priekšmetu vai koncepciju publiskot. Kritiķa pamatjautājumam jābūt: kas tāds īpašs ir N vai M personas intencēs, ka viņš/viņa grib, spēj, iedrošinās, uzdrīkstas savu lolojumu (gleznu, dzejoli, cirka priekšnesumu, konceptuālu sūdu čupu utt., u.tml.) nodot atklātībai. Un otram pamatjautājumam jābūt: kāpēc, pie joda, man jāgrib kaut ko teikt par šo gleznu, dzejoli, cirka priekšnesumu, konceptuālu sūdu čupu utt., u.tml. Jo viss taču pāriet, pazūd un pa lielam neatstāj nekādas pēdas.

Varbūt kļūdos, tak aizdomas, ka ar jēdzienu "kritika" te izprot mazliet ko citu, nekā Eiropā, proti, dievzemītē kritika vairāk ir politkorekts sinonīms vārdam "nogānīšana", kamēr citur tā vairāk atbilst apzīmējumam "recenzija". Līdz ar to pie ļoti augsta citu nogānīšanas līmeņa praktiski nav kritikas. Kā izteicās viens paziņa no ZA par kritiku vēstures zinātnē: "Ja es uzrakstīšu recenziju par kolēģa publikāciju, tad būs nevis atbildes raksts, raisīsies diskusija, bet gan kritizētā darba vienkārši pārstās mani uz ielas sveicināt un turpmāk uztvers kā personīgu ienaidnieku." Līdz šim sliecos domāt, ka tas tāds "padomiskuma" mantojums - PSRS kritika automātiski nozīmēja uzbrukumu un kritizējamā kompetences un atbilstības ieņemamajam amatam apšaubīšanu, un arī šobrīd pie mums jebkura kritika tiek tieši tā uztverta. Taču Skultes domas liek man revidēt šo uzskatu, šķiet, ka viss nav tik vienkārši, bet fenomena saknes ir krietni dziļākas.