Savu vēlēšanu iecirkni varu redzēt pa guļamistabas logu. Laikā, kas nepieciešams, lai aizietu līdz tam, grūti pat paspēt izsmēķēt cigareti. Šodien tur došos, visticamāk, vakarpusē, vēl ir laiks.
Reizēm ļoti negribas iet ārā no mājām. It īpaši jau sestdienā, it īpaši, ja nedēļa bijusi spraiga. Es, piemēram, šonedēļ katru dienu mājās esmu bijis visai vēlu, maija beigu pasākumu kalendārs ir sarakstīts ļoti blīvs. Un šodien vairāk par visu gribētos tikai un vienīgi gulšņāt, neko nedarīt, ne par ko nedomāt. Arī līdz tam iecirknim iet, taisnību sakot, diezgan liels slinkums.
Tas gan nenozīmē, ka negribu balsot. Balsošanu uztveru kā atbildīgu pienākumu un domāju, ka šis ir labākais iespējamais politiskās realitātes scenārijs. Man tas nozīmē ne tikai izvēli (kuri cilvēki no kura saraksta dosies strādāt lielajā, mītiskajā Eiropas Parlamentā), bet arī simbolisku apliecinājumu – es atbalstu šo sistēmu. Un tomēr tas nemaina to, ka šodien jūtos slinks un gaidāmais gājiens ārpus mājas mani nebūt neiepriecina – tur nepastāv pretruna.
Interesanti – kāda nebalsotāju vidū ir proporcija starp tiem, kuri apzināti iestājas pret sistēmu, un tiem, kas vienkārši noslinko līdz galam? Un cik daudz cilvēku veido grupu, kas nespēja izcīnīties ar pārcelto iecirkņu tehnisko absurda epopeju un beigu beigās līdz balsošanai netiks, lai kā arī gribēdami? 2014. gada vēlēšanās piedalījās mazāk nekā trešdaļa balsstiesīgo, aptaujas rāda, ka šogad to varētu būt vēl mazāk.
Varbūt tas liecina par to, ka masu līmenī dzīves kvalitāte tomēr pieaug pretēji ierastajam pesimismam. Cilvēki ir tik pārņemti ar darbiem, ģimeni, uzdzīvi vai siltuma baudīšanu, ka negrib atrast laiku jebkam, kas saistās ar draudīgi nogurdinošo jēdzienu "politika" un no tā izrietošajām bezgalīgajām informācijas straumēm. Cilvēki ir pārāk atslābuši, noguruši vai slinki, lai dotos uz iecirkni. Vienmēr gan, protams, ir arī tā daļa, kas dzīvo depresijā, absolūtā neticībā demokrātijai un savas balss spējai mainīt kaut ko milzīgajā pasaules bildē. Bet to proporciju grūti saprast, un arī aptaujas sniedz tikai simbolisku ieskatu.
Es cienu slinkos un anarhistus, daži no viņiem man ļoti patīk, tāpat kā reizēm kultūrā uzburtais romantiskais dzērājs mēdz būt šarmants. Egoisms un vēlme darīt visu tieši tā, kā pašam gribas, neskatoties ne uz ko, – tam ir zināmas priekšrocības. Doma par izolāciju no sabiedrības mēdz vilināt. Es cienu arī šādu izvēli. Neticu arī absolūtai autoritātei, kas varētu izteikt spriedumu – tā darīt ir slikti.
Katram tekstam ir sava auditorija. Nezinu, vai šo tekstu lasīs kāds, kas vēl apsver – iet balsot vai ne. Motivējošu tekstu par šo tēmu ir tik daudz, ka tie, domāju, vairs nestrādā, bet, neatkarīgi no tā, vai iemesls ir ekstāze, atslābums, vienaldzība, slinkums vai nihilisms, izvēle ignorēt apkārt notiekošo diemžēl neliek tam izkūpēt gaisā. Palikšana mājās norobežo mūsu istabas no pasaules tikai līdz brīdim, kad no tām izejam ārā.
Ko ar to visu darīt, protams, jāizvēlas katram pašam. Tomēr ir svarīgi atcerēties, ka šādas izvēles iespējas nav bijušas vienmēr. Tie, kas ignorē visu šo pasākumu, zaudē spēju noteikt to, vai kāds viņu izvēles tiesības var mēģināt apdraudēt. Un kaut vai tikai tāpēc, lai būtu iespēja arī turpmāk sestdienās mierīgi gulšņāt mājās bez sirdsapziņas pārmetumiem, šodien vajag saņemties iziet ārā.
1