dzimmijs13
pirms 4 gadiem
Labi, vien par "Lai arī viņš bija jaunākais, viņš drīkstēja lamāties, sist – darīt visu, kas ienāk prātā, un neviens neko neteica, viņš netika par to sodīts" - atļaušos atgādināt ka piederu pie paaudzes, kur arī puišeļiem neviens neļāva darīt ko tamlīdzīgu! Protams, bērnībā būtu bijis pārlaimīgs par tādu attieksmi... :)
Nesaku ka "tā bija labāk", bet jāatzīst ka skolas gados bija pilnīgi neiedomājama situācija, ka kāds skolnieks varēja skolotājai savainot acis, sasitot viņas brilles (vakar lasīju par šādu atgadījumu).

Skaisle Jatalniece
pirms 4 gadiem
Manā skolā visatļautība bija zēnam , kura māte bija partijas komitejas sekretāre un kā mēs to visi jau toreiz zinājām - mīļākā priekšsēdētājam un kā tāda cara favorīte bija patiesā vietvalde.
Tas puisis drīkstēja pilnīgi visu - patiešām visu. Tagad viņš ir bomzis , nodzēris visus dzimtas īpašumus - bet ne jau visi čekistu vai komunistu bērni nodzērās , daudzi ļoti labi izdzīvoja un veiksmīgi pielāgojoties - arī šodien atļaujas visu.
Tā pieredze bija ļoti skumja. Piemēram, atceros tādu situāciju - mums bija skolā pusdienas. Lielākai daļai - brīvpusdienas. Pirms pusdienām mūs organizēti veda mazgāt rokas, pēc tam uz ēdamzāli. Vienmēr bija jāstāv pa divi un jāuzvedas pieklājīgi. Reiz redzēju situāciju , ka tas vietvaldes dēls - viņa klasei stāvot rindā un gaidot roku mazgāšanu, ar kulakiem sāka klapēt priekšā stāvošo zēnu, kurš bija no nelabvēlīgas ģimenes. Sistais zēns pagriezās atpakaļ un sita pretī, kamēr tas vietvaldes dēļ sāka spļaut un sist un apsaukāties. Tad iejaucās skolotāja - protams, ka viņa aiz auss saķēra un gar zemi norāva - vēl nesmuki apsaukādama, to nabagu. Vietvaldes dēls - kretīniski smīnēja. Es to vēroju un nespēju iejaukties - bet nekad nekad neaizmirsīšu šo skatu- tas man agri lika saprast , ka pasaule ir ļoti netaisnīga. Un galvenā ir nevis dzimumu - kā šeit dāmas skaidro , bet gan sociālā netaisnība. Tā , kura arī šodienas Latvijā nav ne par matu mazinājusies salīdzinot ar okupācijas laiku.
Un vēl - nē - nav tā, ka man ļauns prieks - bet tomēr svaigs piemērs tam, ka ir laiks izbeigt liekuļot un visu laiku kūpināt sieviešu ciešanu altāri. Lūdzu pie galda tādus runātājus, kuri saredz un spēj vērtēt tālākus, augstākus utt. apvāršņus.
https://www.tvnet.lv/6710716/es-piedzeros-un-braucu-pec-berna-sieviete-alkohola-reibuma-pie-stures

dzimmijs13
pirms 4 gadiem
Jā, par tādiem gadījumiem dzirdēts - bet jāatzīstas, personīgi nav nācies pieredzēt.
Starp citu - tiešām jau skolā bija zināms, kura kuram mīļākā? Nu neatceros tādas sarunas... varbūt meiteņu pasaulē ko tādu pārsprieda?

Skaisle Jatalniece
pirms 4 gadiem
Protams, ka nezinu vai tieši tajā brīdī, kuru aprakstu jau zināju par mīļāko būšanām.
Mamma mūs ļoti mīlēja, bet nu bija ļoti skarba ar mums. Visu laiku bija kaut kas jādara un jābūt kārtīgiem. Kad bija tās retās reizes, kad pēc pusdienām mūs visus "izlika '' sētā spēlēties un piekodināja netraucēt, jo mamma ar tēti gribot pagulēt - es gan nojautu, ka runa nav par pagulēšanu. Ka tas ir kaut kas cits, bet kurā brīdī es konkrēti sapratu, kas ir tas cits - lūk, to , protams, ka neatceros.
Vēl ir tā, ka es mēdzu sūdzēties , visu laiku un vienmēr un par čekas stukači nekļuvu visticamāk tikai tāpēc, ka biju par jaunu un dumju. Bet lūk, kad mammai sūdzējos par to puišeli , ka viņš sit un ko tur vēl dara - mamma vienmēr teica - sit pretī. Viņa nekad neiesaistījās tā, ka nāktu uz skolu un runātu ar skolotājiem, ka tas zēns tā un šitā.
Ko es novēroju, ka ja kādu stipri piekāva un viņa vecāki nāca uz skolu sūdzēties - ka tas nav normāli - tad nekas nemainījās - skolotāji ( lielākā daļa) pauda attieksmi - to pašu, ko mana mamma - ar tādām lietām jātiek galā pašiem - nav ko sūdzēties. Citiem vārdiem - neviens neiedrošinājās nostāties pret to partijnieci.

Vai tad šodien nav tāpat u n vēl vairāk? Tikai nu mums ir nevis viena - komunistu, bet daudzas partijas

Skaisle Jatalniece
pirms 4 gadiem
" ka tikai vīrieši var izvēlēties, ar ko gulēt, bet tev jābūt pagodinātai, ka tevi izvēlējās." - protams, nezinu, kā tas ir Igaunijā , bet Latvijā šitas ir 19. vai pat 18.gs. Latvietes vienmēr bijušas ar krampi un pat ja dzīve situsi tieši sejā un grūdusi tieši dubļos, tad tik un tā ir izdzīvotājas. Uzreiz prātā nāk Liene - Smukā Liene no Zaļās zemes - kā veco veci pie vietas nolika ....

Skaisle Jatalniece
pirms 4 gadiem
"Ketlina Kaldemā. Vēl pirms dažiem mēnešiem kāda draudzene, arī igauņu rakstniece, man sacīja, ka mana dzīve ir neizdevusies, jo es neesmu precējusies..." - man atkal ir cita pieredze - man ir divas manas skolnieces , kuras abas ir sludinājušas , ka nekad neprecēsies. Ka dzīvos tā kā viņu skolotāja Skaisle. Arī draudzenes un paziņas man ir teikušas, ka lai es par dzīvi te daudz nežēlojoties, jo es to dzīvojot kā pati gribot, kamēr viņas lūk , esot spiestas rēķināties ar vīriem un visu to, kas nāk komplektā .... es atkal spriežu, ka tas ir dziļi subjektīvi. Man nekad nav bijis uzstādījums - jāprecas vai nav jāprecas. Ja ir cilvēks, kuru gribi saukt par vīru - protams, jāprecas. Ja nav par to pārliecība - baudam 21.gadsimtu.

''Pat ja sievietei ir veiksmīga karjera – viņa dara kaut ko citu, kas nav saistīts ar izskatu, piemēram, ir rakstniece vai deputāte, vienmēr parādās komentāri par to, kā viņa izskatās un "būs mana"." - kāda liekulība! Literātes, pavērtējiet sevi - katru reizi, kā ir intervijas medijos ar jums - visas ir izkrāsotas, sapucētas - piedodiet par rupjību - no priekšas un pakaļas. Spriežu, ka fotošops ar' uz nebēdu tiek lietots. Ar vīriešiem tā nav. Kā reiz nesen Bereli gan bildē redzēju, gan dzīvē - sapratu, ka viņš fotošopu savām bildēm ir attiecis. Tad par ko ir runa , kundzes?! Nenormāli kaitina šī liekulība. Dariet vienu un sludiniet citu. Fuj!

Skaisle Jatalniece
pirms 4 gadiem
Ļoti interesanta saruna. Ļoti.
Es neliktu virsrakstu sliktās meitenes. Es to visu redzu citādāk. Es uzskatu, ka ir aktīvie enerģiskie, ja vēlaties - ekstravertie, un ir klusie, pieticīgie - ja vēlaties - introvertie cilvēki. Lūk, es biju un esmu pirmās grupas cilvēks un mans brālis ir otrais. Arī mana vecākā māsa bija otrā - viņa bija skolas un visas pilsētas skaistule numur viens. Toties mani bērnībā saukāja par pašpuiku un buciņu. Kas man bija prātā - to es uz mēles - ja kāds man šķita muļķis esam - tad tā arī teicu. Kad spēlējām indiāņos - es biju savas cilts valdonis , bet mans brālis bija tikai ierindnieks ienaidnieka ciltī. Mēs tuvējā mežiņa taisījām slepenas būdas - cilts nometnes, viens otru izsekojām un karošana pamatā izpaudās kā būdu izpostīšana un dūru tuvcīņa, no kuras ar gudru ziņu centos izvairīties.
Kad tagad - nobriedušā vecumā runāju ar brāli (viņš ir psihiatrs) - es secinu, ka mums ir ļoti līdzīgas bērnības traumas - tēva klātneesamība ģimenē, tēva mīlestības, uzmanības trūkums. Nesaskaņas starp tēti un mammu, kad tētispacela roku pret mammu. Mammas mūžīgā aizņemtība , asums, ātrums - var teikt - mūžīgi nepietiekošā mātes mīlestība. Kad es saku, ka man trauma ir arī māsas skaistums, ka es skaitījos gudrā, bet māsa smukā ,( jaunākā māsa ir divi vienā - gudra un smuka ), ka to ļoti pārdzīvoju, viņš saka, ka es to izdomājot, jo viņš no bērnības atceras, ka es biju visu visvairāk mīlētā. Vecāki, vecvecāki, skolotāji, kaimiņi , draugi - visiem es esot bijusi mīļa un lai es padomājot, ka man vienīgajai esot bijušas gauži mīļas iesaukas . Mani tas tik ļoti pārsteidz,ka viņš tā domā. Tātad tam subjektīvajam pasaules redzējumam, tiem pārdzīvojumiem - tam ir milzu nozīme. Mana skaistā māsa saka - kāds labums , ka viņa bija skaista. Ka visi viņu kritizējuši un par katru soli vai vārdu nosodījuši. Ko savukārt, es nu nekādi neatceros, ka tā būtu bijis. Es atceros, tikai tādu tiešu un konkrētu skaudību - par to cik viņa skaista, cik loti viņa patīk visiem.
Arī šobrīd - viss šis diskurss par stereotipiem par meitenēm un zēniem - kādiem jābūt vieniem un kādiem otriem , vai - precīzāk, ka vajadzētu būt vienādiem - vairāk ir pļāpas, nevis nopietna īstenība. Tā ir mana pārliecība. Es gan skolā esmu strādājusi , gan savu bērnu un pēc tam audžubērnu audzinājusi. Savu dzīvi esmu dzīvojusi un nekad nekad neesmu izjutusi jel vismazāko diskrimināciju,tikai tāpēc , ka esmu sieviete. Pat ir bijušas situācijas, ka uz ielas - Kaļķu ielas - divi puiši sit trešo un esmu gribējusi mesties pa vidu, bet tik daudz apjēga ir bijusi, ka fizisko spēju ziņā tomēr atškiros.
Cits stāsts ir par attiecībām ar vīriešiem - mani šokē joprojām , piemēram, kad Inga Gaile savā dzejā pārmet, ka vīrietis tāds un šitāds, bet - ir tācu 21.gs. - mēs pašas izvēlamies saus vīriešus - Svētā Debess - nu kaut katru vakaru citu, vai visam mūžam vienu - tā taču ir mūsu brīvība. Tā maksā - jā ,protams, bet tā atkal ir cita tēma
 ATGRIEZTIES UZ RAKSTU

PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!