Kadrs no daudzsēriju mākslas filmas "Pepija Garzeķe" (Zviedrija, 1969)
 
Satori diskusija
19.06.2019

Slikto meiteņu kongresa protokols

Komentē
7
Saglabā

Maija izskaņā Ventspils Bērnu bibliotēkā un Rīgas Igauņu vidusskolā viesojās igauņu rakstniece Ketlina Kaldmā, kuras grāmata jaunākā skolas vecuma bērniem "Būt sliktai meitenei ir dievīgi" Maimas Grīnbergas tulkojumā nāca klajā šī gada martā. Sarunā par meiteņu lomām dzīvē un bērnu literatūrā piedalījās grāmatas autore Ketlina Kaldmā, tulkotāja Maima Grīnberga, izdevniecības "Liels un mazs" pārstāves Inese Zandere un Alīse Nīgale, latviešu dzejniece, dramaturģe, prozaiķe Inga Gaile un kultūras žurnāliste Santa Remere. Saruna notika angļu, latviešu un igauņu valodā.

Inese Zandere. Šodien mēs ar Rīgas Igauņu vidusskolas skolēniem runājām par to, ko vispār nozīmē "slikta meitene".

Inga Gaile. Un ko viņi teica?

Inese Zandere. Skolēni uzdeva šo jautājumu Ketlinai, un viņa atbildēja, ka slikta meitene ir droša meitene. Tāda, kas nesēž visu laiku mājās un nedara visu, ko skolotāji un vecāki pieprasa, bet gan dodas laukā un meklē pati savus piedzīvojumus.

Ketlina Kaldmā. Jā. Mums igauņu valodā ir vārds tubli, kas parasti tiek attiecināts tikai uz meitenēm. Kā tas būs latviski?

Maima Grīnberga. Kā mēs to sakām? "Rātnā meitene" laikam.

Inga Gaile. Nevis nepaklausīgā?

Maima Grīnberga. Nē, tieši otrādi. Tāda, kādai meitenei būtu jābūt.

Ketlina Kaldmā. Somu valodā sākotnēji šāda vārda nemaz nebija, un viņi sāka lietot igauņu tubli, kura pamatnozīme ir "laba meitene". Zēniem nekad nav jābūt tubli, bet meitenei vienmēr jādara tas, ko liek, – labi jāmācās, skolas laikā jānes mājās labas atzīmes. Taču pēc skolas beigšanas labā meitene principā pazūd, jo pieradusi būt vienmēr tikai fonā. Labā meitene ir pieticīga, neuzbāzīga, nekad neizceļas ar savu viedokli, nav feministe. Klusās meitenes izaug un kļūst par klusām sievietēm. Mana grāmata ir pret šādu notikumu gaitu. Es gribu, lai tas mainās – lai klusās meitenes iznāk no aizkulisēm un dara visu to pašu, ko citkārt dara zēni. Man šķita svarīgi parādīt, ka arī meitenēm ir piedzīvojumi un blēņas un ka visas interesantās lietas nav tikai zēnu lauciņš. Diemžēl šāda izpratne par sievietes un vīrieša lomu ir dziļi iesakņojusies mūsu kultūrā.

Inese Zandere. Lasot tavu grāmatu, es nepamanīju, ka tajā tiktu pretnostatīta zēnu un meiteņu pasaule. Es to redzu kā bērnu piedzīvojumu grāmatu, kur meitenes un zēni visu dara kopā. Es neuztvēru ideju par to, ka meitenes ikdienā tiktu apspiestas. Vai tev pašai dzīvē ir bijusi tāda pieredze?

Ketlina Kaldmā. Protams, esmu ļoti daudz ar to saskārusies. Taču tev taisnība – grāmatā bērni vienkārši ir vienlīdzīgās lomās.

Inga Gaile. Es tieši tā arī uztvēru.

Ketlina Kaldmā. Tās pamatideja ir, ka visi visu dara kopā, nevis meitenes ir tikai smukas un aizpilda otro plānu. Bet es – jā, es pati uzaugu kā "laba meitene".

Inese Zandere. Tiešām?

Ketlina Kaldmā. Jā, sākumā biju ļoti priekšzīmīga, bet "slikta" kļuvu vēlāk – jaunībā.  (Visas smejas.) Bērnībā es ļoti izjutu šo spiedienu attiecībā uz meiteņu uzvedību. Mēs ģimenē augām trīs māsas un viens brālis. Puika drīkstēja visu, bet meitenes – neko.  Lai arī viņš bija jaunākais, viņš drīkstēja lamāties, sist – darīt visu, kas ienāk prātā, un neviens neko neteica, viņš netika par to sodīts. Bet mēs saņēmām sodu par katru nieku. Jau tolaik savā starpā nolēmām mainīt šo situāciju, jo negribējām dzīvot kā rozā poniji saitītē.

Inga Gaile. Esmu sākusi klausīties Stenfordas profesora, neiroendokrinologa Roberta Sapoļska lekcijas par cilvēku un dzīvnieku sabiedrību, ko viņš lasa universitātes bioloģijas kursā. Viņš runā par to, ka sabiedrībā viens dzimums – tie, kuru ir vairāk, – parasti tiek atstāts novārtā. Vīrieši tiek it kā vairāk godāti, jo zēna radīšana tīri bioloģiski prasa vairāk spēka. Esot pētījumi, ka arī kara vai bada situācijās dzimstot vairāk meiteņu, jo viņas ir vieglāk radīt. Un vēl otra lieta: pēc Otrā pasaules kara bija vīriešu trūkums – viņi bija īpaši, jo viņu bija tik maz. Manā ģimenē zēni joprojām tiek dievināti, bet pret meitenēm ir attieksme "ar viņām viss tāpat būs labi, viņas dzīvē pašas tiks galā". Šī situācija neveidojas apzināti, tā tas vienkārši turpinās no pēckara laika, un daļēji tā ir arī bioloģiski noteikta.

Inese Zandere. Vai tiešām mūsdienās tā joprojām ir?

Inga Gaile. Jā, mazliet. Citā avotā es lasīju, ka tāda ir trešā paaudze pēc kara, bet ceturtajā jau viss vairāk vai mazāk sakārtojas. Mēs esam trešā, tāpēc joprojām esam neapmierinātas.

Maima Grīnberga. Mēs esam trešā paaudze, bet tavi bērni jau ir ceturtā, vai ne?

Inga Gaile. Jā, maniem bērniem jau viss būs kārtībā.

Ketlina Kaldmā. Manas meitas paaudzei nav problēmu ar savu seksualitāti. Tā ir nākamā paaudze, kas uzauga pēc Padomju Savienības iziršanas, un viņi ir ļoti brīvi – viņiem nav raksturīgs šis nežēlīgais dzimumu nošķīrums.

Inese Zandere. Un ko zinātne saka par pārmaiņām?

Santa Remere. Es īsti nezinu, es arī varu runāt tikai no personīgās pieredzes. Manā bērnībā bija tā: vasarā nekādas dzimumu lomas nepastāvēja, visi kopā spēlējās dārza mājiņās. Reizēm tas ietvēra otra dzimuma apskatīšanu plikiem, bet nebija tā, ka vieni labāki vai otri sliktāki. Bet tad no pirmā septembra līdz trīsdesmit pirmajam maijam skolā šīs atšķirīgās lomas tomēr pastāvēja: vienā pusē centīgās meitenes, otrā – zēni, kuri gūst atzinību par kaut vismazākajiem centieniem. Tā bija manā bērnībā, bet šobrīd... man ir mājās pirmklasnieks, kurš īsti neseko tradicionālajām puišu/meiteņu lomām. Viņš lasa grāmatas par dumpīgajām meitenēm un mēdz izvēlēties arī sieviešu dzimtes filmu varoni, par kuru fanot. Bet kolektīvā viņam neklājas pārāk viegli, jo viņu uzskata par meitenīgu. Skolā nodalītās dzimumu komandas joprojām ir realitāte – meitenes ekskursijās sēž vienā pusē, zēni – otrā, un skolotāji arī atbalsta šādu dalījumu gan skolā, gan bērnudārzā. Nekad nav tā, ka viņi teiktu, ka meitenes arī reizēm varētu pakauties. Tāpat viņi ļoti neuzstājīgi saka: "Puiši, nekaujieties!" Tieši otrādi: viņi turpina atkārtot stereotipus, jo, nezinu... darbinieki varbūt ir pārāk noguruši ņemties ar bērnu uzvedību klasē, lai iedziļinātos un padomātu mazliet vairāk par šīm niansēm, kas patiesībā ir ļoti svarīgas.

Ketlina Kaldmā. Jā, šī nodalīšana notiek jau ļoti agri. Mans māsasdēls vēl gāja dārziņā, kad viņam parādījās: "Nē! Sarkans ir meiteņu krāsa. Es nevaru vilkt neko sarkanu, tas domāts meitenēm."  

Inga Gaile. Arī manām meitām tas sākās jau dārziņā ar pavisam it kā niecīgām lietām. Piemēram, viena no auklītēm reiz pateica jaunākajai meitai kaut ko ļoti dīvainu: "Tu esi meitene, tāpēc tava kaka nedrīkst smirdēt. Tev jābūt tīrīgai!" Vai vēl bērnudārzā kāds komentēja: "Cik jauki, ka viņai patīk kleitas!" Un kāpēc kleitas ir "jauki" un labāk par biksēm? Tie ir stereotipi, kas tālāk turpinās arī skolā, jo tajos dzīvot ir vieglāk. Kad pienāk tīņu gadi un sākas dažādas problēmas, skolēniem trako hormoni, arī tad pedagogiem vienkāršāk ir nodalīt: tās ir puišu, bet tās – meiteņu problēmas. Un tas ir skumji.

Santa Remere. Man likās diezgan smieklīgi, ka jau pirmajā bērnudārza dienā audzinātāja mums priecīgi paziņoja: "Grupiņā ir desmit zēni, jūsu dēlam būs jautri – būs, ar ko kauties." O, paldies, kāda laime! Kāda jauka kompānija! Mēs bijām mazliet šokā, jo laikam dzīvojam citas realitātes burbulī.

Inese Zandere. Jā, ar šo man ir problēma – es neko nespēju pateikt par dzimumu pretstatīšanu. Es par to neko nezinu, jo man būt par "sliktu meiteni" nozīmē pavisam ko citu. Es nekad neesmu tikusi apspiesta, un man vienmēr ir bijuši draugi zēni. Es gan nekad neesmu gājusi dārziņā, un arī mani bērni auga mājās. Kad lasu Ketlinas grāmatu, es drīzāk domāju par vārda "slikts" nozīmi – par to, ka būt "sliktam" šajā situācijā patiesībā nozīmē būt labam. Rātnās meitenes nav pietiekami emocionālas un empātiskas, viņas nav tik drošas un tāpēc ir garlaicīgas. Es nekad bērnībā neesmu gribējusi būt meitene. Es vienmēr sevi iztēlojos kā zēnu.

Inga Gaile. Bet tas jau ir tas, par ko mēs runājam!

Ketlina Kaldmā. Mēs tevi pieķērām!

Inese Zandere. Es tikai meklēju pavedienu, kas mani saista ar šīm problēmām, un tad man ir jāsaka, ka tad, kad bērnībā rakstīju stāstiņus par sevi, nākotni vai klasesbiedriem, es iedomājos sevi vizuālā tēlā kā meiteni, kas izskatās pēc zēna – īsiem matiem, biksēs, profesijās, kas vairāk saistās ar vīriešu dzimumu. Mani bieži sauca par sliktu meiteni – bet ne tāpēc, ka es gribētu būt zēns, bet tāpēc, ka es vienmēr nokļuvu situācijās, kad negribēju būt slikta, bet kaut kas notika...

Alīse Nīgale. Tu nokļuvi situācijās, kur tu nerīkojies pieņemami vai tā, kā no tevis tika gaidīts, lai tu rīkotos.

Inese Zandere. Jā, es biju slikta, jo es rīkojos! Atceros gadījumu, šķiet, trešajā klasē – klases zēniem bija iepaticies sist meitenēm pa galvu ar ābecēm, un bija mums tāda Edīte, kas dabūja pa galvu vēl biežāk nekā citas. Tā kā mēs dzīvojām blakus, es viņu pavadīju mājās pēc skolas – viņa raudāja un mēs daudz runājām par šo situāciju. Tā nu kādu rītu es pie brokastīm apsēdos un uzrakstīju vēstuli zēniem: "Ja jūs sitīsiet meitenēm pa galvu ar grāmatām, mēs ar jums nerunāsim." Aizgāju uz skolu, parādīju vēstuli meitenēm, visas piekrita: "Jā, ļoti pareizi, mums ir jārīkojas kopā." Bet, kad mēs iedevām šo vēstuli vienam zēnam, viņš uzreiz to aiznesa skolotājai, un pēc stundas es jau stāvēju klases priekšā un skolotāja uz mani kliedza, ka esmu klases kolektīva šķēlēja. Mani lamāja kādas piecpadsmit minūtes, un neviena no meitenēm neiebilda ne pušplēsta vārdiņa. Neviena!

Ketlina Kaldmā. Nu, bet tieši tā – jo tu biji sliktā meitene!

Inga Gaile. Lielisks stāsts!

Inese Zandere. Bet es nebiju slikta, tikai ap mani veidojās šīs situācijas.

Ketlina Kaldmā. Es rakstu par tādām sliktajām meitenēm kā tu.

Inese Zandere. Tas nenozīmē, ka tā ir meitene, kas kaujas ar zēniem.

Ketlina Kaldmā. Protams, ne! Tā ir meitene, kas pastāv par savām tiesībām.

Inga Gaile. Tas nozīmē, ka meitene prot pateikt: "Es arī esmu, un man arī pienākas." Meitene, kas var pateikt: "Zēni, ko jūs darāt!" Šīs lomas ir sadalītas pa dzimumiem gluži kā Aristofāna komēdijā, un tava rīcība bija ļoti drošsirdīga.

Inese Zandere. Vai ne? Gandrīz kā jaunā Līsistrate. Es, starp citu, rakstīju libretu Jēkaba Nīmaņa kameroperai  par mūsdienu Līsistrati.

Inga Gaile. Man šī pieredze ir ļoti labi pazīstama. Vienmēr viena un tā pati struktūra: tu piecelies un runā, un citi tevi atbalsta: "Jā, jā, es esmu ar tevi."

Inese Zandere. Jā, bet, līdzko sākas konflikts...

Inga Gaile. ...tu vienā brīdi paskaties apkārt, un tur neviena vairs nav.

Inese Zandere. Tipiska situācija.

Inga Gaile. Tomēr kļūst arvien labāk.

Inese Zandere. Jācer, ka tā ir. 

Santa Remere.  Es atcerējos, ka mums vidusskolā dažās klasēs tikpat kā vairs nebija zēnu, jo tā bija valodu skola un zēni nevarēja nokārtot eksāmenus. Kādā klasē bija palicis tikai viens zēns,  un tas pats pa pusei igaunis. Taču kolektīvā joprojām bija šīs lomas: labās un sliktās meitenes. Bija aktīvāki un mazāk aktīvi cilvēki – meitenes, kas nesa krēslus un darīja smagākus darbus, un otra grupa – "meitenīgāka", vairāk pie papīra darbiem. Tik un tā veidojās tāds kā dzimumlomu sadalījums.

Inese Zandere. Viņas pildīja otra dzimuma lomu – redz, kā, mēs bez otra dzimuma tomēr nevaram iztikt. Bet es gribētu parunāt par to, kā šīs lomas parādās literatūrā. Ketlinas grāmata ir viens piemērs, kurā apzināti tiek runāts par šīm situācijām. Bet, runājot par literatūru bērniem un jauniešiem kopumā, – cik lielā mērā tajā parādās situācijas, kas saistītas ar sievietes lomu un stereotipiem?

Inga Gaile. No šī aspekta Ineses Paklones tulkotā nīderlandiešu autora Hīsa Kaujera grāmata "Lielā grāmata par Madaru" ir labs piemērs. Tajā ļoti reālistiski aprakstītas situācijas, kurās dzimumu lomas it kā nav tik svarīgas, tā vairāk  ir orientēta uz pašu personāžu, tomēr tajā parādās arī romantiskā līnija.

Inese Zandere. Kaujers ir Astridas Lindgrēnas memoriālās balvas ieguvējs, un mēs izvēlējāmies izdot tieši šo viņa grāmatu, jo citas populārākās grāmatas, kas visvairāk tulkotas citās valstīs, ir par reliģiskām ģimenēm, kas apspiež savus bērnus, un tas Latvijas ģimenēs liekas neiespējami.

Alīse Nīgale. Nu, nē, mēdz būt visādi gadījumi.

Inese Zandere. Var jau būt, bet nu cik ir tādu gadījumu – varbūt desmit? Nīderlandē, kā man stāstīja tulkotāja Inese Paklone, patiešām esot veseli ciemati, kur visi ir ļoti reliģiozi un svešinieks netiek pieņemts. Tajās sabiedrībās ļoti skarbi izturas pret bērniem, un tās ir reālas situācijas. Bet ne pie mums. Tāpēc nolēmām tulkot pieaugšanas stāstu – par mazo meiteni. Šī grāmata gan rakstīta septiņdesmitajos gados, nevis mūsdienās.

Inga Gaile. Ak tā!

Inese Zandere. Bet vai latviešu literatūrā ir tādi personāži, ko mēs varētu saukt par mūsu klasiskajām meiteņu varonēm? Brigaderes Annele it kā ir klusā meitene, bet viņā ir ļoti liels iekšējais spēks.

Inga Gaile. Jā, Annele ir ļoti spēcīga.

Inese Zandere. Viņa ir klusa savās darbībās, bet ne domās. Viņa neprotestē un neprovocē konfliktus, taču mēs jūtam, ka patiesībā iekšēji viņa nemaz nav klusa. Tas parādās arī Aspazijas grāmatā par viņas bērnību. Annele bija no nabadzīgas ģimenes, un viņa atšķīrās no Aspazijas, kas bija daudz ekspresīvāka, eksplozīvāka. Un kādas ir meitenes mūsdienu literatūrā?

Alīse Nīgale. Laura Gundara grāmatās darbojas maza, aktīva meitenīte – Spindzele ar savu vectēvu Vali. Tā gan varbūt nav tā tipiskākā komanda.

Inese Zandere. Tā ir meitenīte, kas māca vectēvam uzvesties.

Inga Gaile. Vai šajā grāmatā ir uzsvērtas tieši dzimumu lomas?

Santa Remere. Īsti ne. 

Inese Zandere. Dzimumlomas ne, drīzāk paaudžu lomas. Viņa grib, lai introvertais vectēvs kļūst atvērtāks pret citiem, viņa grib iemācīt vectēvam sveicināties un sarunāties ar svešiem cilvēkiem ielās un parkos. Spindzele grib, lai vecāki nopietnāk izturas pret vēlēšanām, tāpēc viņa noorganizē mājās vēlēšanu spēli, kur katram kāds ir jāievēl.

Alīse Nīgale. Patiesībā šajā vēlēšanu spēlē veidojas interesanta dzimumlomu situācija, jo mamma ievēl tēti, kas it kā ir gudrākais un atbildīgākais ģimenes hierarhijā, bet procesa gaitā izrādās, ka vectēvs patiesībā ir aktīvāks līderis. Un tad ir diskusija par to, kāpēc mamma balsoja par tēti – kāpēc viņa nedomāja pati ar savu prātu, bet tikai sekoja stereotipam par to, kurš varētu būt galvenais ģimenē.

Inese Zandere. Bet kā ir ar padomju laika grāmatām? Man liekas, Astrida Lindgrēna un Tūve Jānsone bija tik tuvas latviešu lasītājiem, ka viņu grāmatas tika uztverta par vietējo literatūru. Bet sešdesmitajos nevienam nebija nekādu problēmu ar Pepiju – es neatceros, ka jebkad tiktu apspriests tas, ka Pepija ir slikta meitene...

Santa Remere. Un mele!

Inga Gaile. Šādas diskusijas parādās tieši pēdējā laikā.

Inese Zandere. Un ne tikai Latvijā, bet visur pasaulē.

Inga Gaile. Mūsu galvenā problēma ir tā, ka ir pārāk maz literatūras pusaudžiem, – trūkst grāmatu, kuros pusaudži tiktu aicināt būt, kas viņi ir, nevis pildīt dzimumlomas. Aivai Birbelei ir tāda audioluga "Būda mežā" – ļoti jauka, smieklīga ludziņa, antihomofobiska, bet tajā ir izmantoti rupji vārdi. Uzreiz sākās pārmetumi – kā var ļaut bērniem klausīties tādus vārdus kā "dirst"?

Alīse Nīgale. Pat mana sešgadīgā meita zina tādus vārdus.

Inga Gaile. Parasti vārdi –  tā kā tīņi dzīvē runā, bet diskusijās parādījās izteikums: "Lai viņa raksta vien to savu draņķi, viņa tāpat nekad nespētu uzrakstīt neko tik ģeniālu kā "Pepija Garzeķe"." Pilnīgi paradoksāli! Šķiet, šie cilvēki nebija lasījuši Pepijas grāmatas. Un šī attieksme parādās regulāri... Man liekas, ka pusaudzēm literatūrā trūkst iedrošinošu tēlu un paraugu, kam sekot un darīt tā, kā viņas pašas grib. Lielākoties ir pieejami žurnāli un dažādi televīzijas personāži, piemēram, Kardašjanas, kas popularizē ideju, ka galvenais dzīvē ir būt smukām un kļūt par mātēm – gluži kā to propagandē labējie spēki un Viesturs Rudzītis. Nenoliedzami tas arī ir normāls naratīvs, bet latviešu literatūrā ir vajadzīgi arī citi – ka zēni un meitenes var būt autentiski, būt viņi paši un ka skaistuma standarti mēdz būt diezgan problemātiski. Mums ir laba jaunāko bērnu literatūra, bet tad seko tāds kā tukšais periods vecuma grupā no četrpadsmit līdz sešpadsmit gadiem.

Ketlina Kaldmā. Tiešām? Igaunijā ir tieši pretēji. Mums ir sākumskolas literatūra – Piretas Raudas, Andrusa Kivirehka grāmatas, bet tad vecuma posms no desmit līdz trīspadsmit gadiem ir tukšs. Šķiet, tajā gadā, kad iznāca mana grāmata, tā bija vienīgā šai vecuma grupai. Bet mums ir daudz tīņu literatūras.

Maima Grīnberga. Jauki! Pastāsti vairāk.

Ketlina Kaldmā. Igaunijā tiek rīkoti jauniešu literatūras konkursi, kuros piedalās daudzas trīspadsmit līdz piecpadsmit gadus vecas meitenes, kas bieži raksta sev un par sevi, līdz ar to ir viņu protagonistes, bieži vien ir stāvoklī, lieto narkotikas, un viņām ir visas iespējamās problēmas pasaulē. Tie varbūt nav pārāk labi uzrakstīti darbi, jo primāri tie ir rakstīti sev, bet tādi ir. Vidusposms gan ir ļoti tukšs. Man nav pēdējo gadu statistikas, bet ap 2015. gadu trīs ceturtdaļas igauņu bērnu grāmatu varoņu bija zēni. Jo vienmēr tiek runāts par to, ka "zēni nelasa" un jo sevišķi viņi nelasa grāmatas ar meitenēm galvenajās lomās. Bet manu grāmatu viņi lasa, jo tajā nav tik skaidri nošķirtas stereotipiskās dzimumlomas. Kad es jautāju autoriem, kāpēc vairāk ir zēnu varoņu, man saka: tā ir vienkāršāk – zēniem ir piedzīvojumi, par ko rakstīt.

Visas. Ooo!

Inese Zandere. Mums padomju laikos bija Zenta Ērgle taču! Viņai bija grāmata "Uno un trīs musketieri", kurā Uno bija meitene, kas visu vasaru tēloja zēnu, līdz piedzīvojums bija galā.

Alīse Nīgale. Un viena poļu grāmata ar līdzīgu sižetu.

Maima Grīnberga. "Rozālija Vējaslota".

Inga Gaile. Tā bija fantastiska grāmata.

Inese Zandere. Mēs parasti savus literatūras tukšos lauciņus aizpildām ar tulkojumiem, un šobrīd tā visbiežāk ir igauņu bērnu literatūra.

Maima Grīnberga. Ketlinas stāsti man bija tuvi tieši tāpēc, ka galvenie varoņi nebija puikas.

Inga Gaile: Tāpēc, ka viņas varone pastāv par savām tiesībām! Tā jau ir visas šīs sarunas jēga, ka zēnu personāži mēdz būt pievilcīgāki. Tāpēc mums ir jāraksta arī par meitenēm. Jo zēniem mēs vienmēr sakām, ka viņi var pastāvēt paši par sevi. Viņi var darboties vieni paši, un viņiem obligāti nevajag draudzeni, bet meitenes bieži vien nav patstāvīgas varones. Meitene ir smuka un gaida, kad kāds viņu apprecēs.

Ketlina Kaldmā. Un tad viņa beidzot iegūs veselumu un būs piepildīta.

Inga Gaile. Tāpēc literatūrai visos veidos ir jāsaka meitenēm, ka viņas ir labas un veselas jau no sākuma. Viņas var būt ar vīrieti, suni, meiteni vai vienas pašas, un viņu dzīve joprojām būs interesanta.

Ketlina Kaldmā. Vēl pirms dažiem mēnešiem kāda draudzene, arī igauņu rakstniece, man sacīja, ka mana dzīve ir neizdevusies, jo es neesmu precējusies...

Inga Gaile. Ak Dievs...

Ketlina Kaldmā. Es ar tādiem cilvēkiem vairs nerunāju. Kā tas var būt tik dziļi iesēdies cilvēkos, ka pat tagad kāds var pajautāt: "Kā tad tā, tu neesi precējusies?" Kas tie par cilvēkiem, kas tā jautā?

Inese Zandere. Kad man bija sešpadsmit, es piedalījos jauno rakstnieku nometnē – pieaugušajiem, nevis skolēniem. Nu, un es tur dzēru un visādi izklaidējos. Kādu dienu peldējos upītē ar riepas kameru un garām gāja jauns žurnālists, kas paskatījās uz mani un teica: "Jaunkundz, peldaties? Nu, peldieties, peldieties, redzēs, kas jūs beigās apprecēs."

Ketlina Kaldmā. Jūs peldējāties plika?

Inese Zandere. Nē, taču! Tagad viņš jau ilgus gadus ir populārs televīzijas ziņu žurnālists.

Inga Gaile. Vienreiz Jana Egle rakstīja tvītu par to, ka tagad, kopš viņa debitējusi literatūrā un viņas fotogrāfijas parādījušās publiski, uzrakstījis kāds sens paziņa: "Tu labi izskaties. Ja vien būtu piecpadsmit gadus jaunāka, es  tevi ņemtu." Viņš neraksta: "Apsveicu ar divām grāmatām un valsts apbalvojumu!" Viņš raksta par izskatu un vēl tik stulbā veidā. Turklāt tev jābūt jaunākai, lai tu man derētu. Kas esi tu? Šīs situācijas atkārtojas atkal un atkal. Pat ja sievietei ir veiksmīga karjera – viņa dara kaut ko citu, kas nav saistīts ar izskatu, piemēram, ir rakstniece vai deputāte, vienmēr parādās komentāri par to, kā viņa izskatās un "būs mana".

Inese Zandere. Kad vīrietis redz sievieti, viņš vienmēr izvērtē, vai tā varētu būt viņa sieva.

Santa Remere. Vai jūs domājat līdzīgi par vīriešiem, kad lasāt par kādu politiķi vai rakstnieku?

Ketlina Kaldmā. Parasti ne.

Inga Gaile. Varbūt reizēm, kaut kādā mērā.

Inese Zandere. Es katrā ziņā nedomāju uzreiz par kāzām. Bet, piemēram, Mārjas Kangro jaunais stāsts ir tieši par to – par vīriešu medīšanu Ventspils rakstnieku namā.

Maima Grīnberga. Tās tik bija pamatīgas medības!

Inese Zandere. Tātad ir sievietes, kas arī skatās un novērtē vīriešus!

Maima Grīnberga. Vienīgi Mārjas gadījumā tas ir mazliet ironiski domāts.

Ketlina Kaldmā. Es ik palaikam dzirdu tādus stāstus. Tikai šajos gadījumos mūs ar Mārju mēdz saukt par fašistu govīm, jo mēs esam sievietes, kas pašas izvēlas, ar ko gulēt, nevis otrādi.

Inga Gaile. Bet kāds tam sakars ar fašismu?

Ketlina Kaldmā. Nezinu, varbūt domāta eigēnika...  ka tikai vīrieši var izvēlēties, ar ko gulēt, bet tev jābūt pagodinātai, ka tevi izvēlējās.

Inga Gaile. Šie uzskati turpina izplatīties un iespaido pusaudžus un bērnus. Turklāt mums Izglītības likumā vēl ir šie "tikumības grozījumi"!

Ketlina Kaldmā. Jums jātiek no tiem vaļā!

Inga Gaile. Jā, jo tie atstāj ietekmi – pat mūsu skolā. "Papardes zieda" izglītojošie pasākumi tagad gan atkal ir atļauti, bet es runāju ar šīs organizācijas pārstāvi Ivetu Ķelli, un viņa teica, ka tagad, kopš pieņemti šie grozījumi, tā esot pastāvīga cīņa – skolas vairs nav tik atsaucīgas.

Alīse Nīgale. "Papardes zieda" lekcijas turklāt pat nav par dzimumu lomām, bet par pašu pamatu – seksuālo attīstību un higiēnas jautājumiem.

Inga Gaile. Tikumības grozījumi atbalsta bipolāras dzimumu lomas.

Inese Zandere. Un jūs jau zināt, kā mums gāja ar "Lupatiņiem"? Tur ir trīs zēni un viena meitene, un šis dalījums ir diezgan skaidrs.

Ketlina Kaldmā. Ā, nē, Igaunijā tas nav tik skaidri – mūsu valodā viņiem nav dzimuma. Es pat nezinu, kurš ir kurš.

Inese Zandere. Bet kāda skolotāja no Liepājas, kas bija lasījusi grāmatu un redzējusi multfilmu, "Facebook" rakstīja: "Kā gan kāds var uzrakstīt kaut ko tik muļķīgu un tik ļoti uztiept bērniem šo geju propagandu!" Latviešu valodā viņi nav bezdzimuma, jo mums ir galotnes. Un  tad kādā mazā dziesmiņā, ko komponējis Jēkabs Nīmanis, ir šādi vārdi: "Slapji mammai mati, slapja viņa pati." Es nekādi nespēju saprast, kā šajos vārdos nolasās incests.

Visas. Ko?! Ak Dievs!

Inga Gaile. Es vēl saprotu: varbūt tur ir kāda seksuāla konotācija, bet kādā sakarā incests...

Ketlina Kaldmā. Izklausās pēc Krievijas.

Inga Gaile. Bet cilvēki, kas saskata šādas lietas, paši liekas traumēti.

Inese Zandere. Viņi jau speciāli meklē tādas tēmas. Ko tikai neesmu dzirdējusi par Kivirehka grāmatām. Vienreiz saņēmu garu vēstuli, kurā plaši analizēts, kas ir sirreālisms, un, ja Kivirehks raksta kā sirreālists, mēs nevaram šīs grāmatas dot bērniem. Bērnu žūrija uzspiežot bērniem lasīt šādas grāmatas. Tas bija nosūtīts arī bibliotēkai, pašvaldībai, avīzēm.

Ketlina Kaldmā. Vienmēr gadās kāds trakais.

Inese Zandere. Bet diemžēl mums ar viņiem ir jācīnās savā darbā.

Inga Gaile. Ne jau jācīnās, tikai atkal un atkal jārunā par to, ka var būt dažādi mākslinieciskās izteiksmes veidi, ir jāizglīto cilvēki par mākslu. Ka tajā nav vienmēr visiem jābūt attēlotiem kā pozitīviem, izskatīgiem un pašpārliecināti mērķtiecīgiem. Māksla runā par dzīves realitāti dažādos veidos.

Maima Grīnberga. Bet kā ir ar tevi, Ketlin, vai tu izjūti, ka igauņu bērnu literatūrā esi vienīgā, kas raksta šādā veidā – par meiteņu līdzvērtīgumu?

Ketlina Kaldmā. Man nav īsti atbildes šobrīd.

Inese Zandere. Piretas princeses arī ir par to pašu.

Maima Grīnberga. Pireta diezgan ironiski raksta par šīm lomām.

Ketlina Kaldmā. It kā jā, bet dažus princešu stāstus Francijā, piemēram, atteicās publicēt. Bija viens stāstiņš par princesi, kas cīnījās ar pūķiem, bet tad viņa apprecējās un beidza cīnīties. Viņa tika izprecināta, lai vairs nesistu pūķus. Franči šo stāstiņu izlaida, jo viņi nevarot kaut ko tik atpakaļrāpulīgu publicēt.

Santa Remere. Bet kā ar Lotes multfilmām un grāmatām? Viņa ir diezgan braša un arī populāra.

Inga Gaile. Viņa ir diezgan stereotipiska, manuprāt. Varbūt pati Lote ir braša, taču viņas mamma jau pirmajās filmas minūtēs atgādina, ka meitenei jādomā par figūru un nevar ēst tik daudz pankūku, cik gribas.

Santa Remere. Bet Izgudrotāju ciemā viņi visi ir dīvainīši, kas bieži runā muļķības un atkārto visādas valodas klišejas. Tomēr Lote ir izglītota un emancipēta.

Alīse Nīgale. Viņa draudzējas ar zēniem.

Ketlina Kaldmā. Pirmā Lotes filma ir labāka, kamēr Andruss rakstīja scenāriju. Vēlākās sērijas ir jau stereotipiskākas, autoriem jau ir cits domāšanas veids, un tas kļūst par naudas pelnīšanas projektu.

Maima Grīnberga. Jaunā Andrusa grāmata "Lielais putekļu eņģelis" arī ir par meiteni.

Inese Zandere. Turpinot Ingas domu par stereotipiem. Kad es pirmo reizi biju pirtī ar mazmeitu Rūtu,  viņa pateica divas lietas: "Baba, resns vēders" un "Baba, dzelteni nagi".

Alīse Nīgale. Es nedomāju, ka viņa ar to domāja, ka tev būtu jāizskatās citādi. Viņa pirmo reizi redzēja tevi pirtī un nosauca visu, ko redz.  

Inga Gaile. Bērni mēdz tā runāt. Kad mana meita pirmo reizi satika vienu draudzeni, kas ir augumā diezgan liela, viņa arī vaicāja: "Ko tik liela?" Tas bija diezgan neveikls moments, bet es paskaidroju, ka cilvēki mēdz būt atšķirīgi. Tā nebija reakcija uz "resnumu", bet gan uz kaut ko atšķirīgu.

Ketlina Kaldmā. Viena lieta, kas man patīk Islandē,  – tur visi iet uz publiskajiem baseiniem principā jau no dzimšanas. Ūdens nav hlorēts, tāpēc pirms peldēšanas ir kārtīgi jānomazgājas vismaz 15 minūtes. Un bērni jau no mazotnes ir pieraduši redzēt plikus cilvēkus – visos izmēros – tievus, resnus, tāpēc nav šīs ķermeņa kaunināšanas un greizo skatienu.

Santa Remere. Japānā meitas iet vannā ar tētiem, bet dēli ar mammām.

Inese Zandere. Bet kāpēc?

Santa Remere. Tā ir tradīcija, lai nebaidītos no otra cilvēka ķermeņa, nebrīnītos, to ieraugot. Tas jau no seniem laikiem pieder pie mazgāšanās rituāla.

Ketlina Kaldmā. Igaunijā arī kas līdzīgs ir bijis. Meitas iet ar tētiem, lai kādu dienu viņām nebūtu baigais atklājums, ka viņiem tur viss citādi.

Inese Zandere. Pie mums gan tā nav. Vismaz literatūrā un kino viens no klasiskajiem motīviem ir "puika pirtī!". Jau no Jāņa Jaunsudrabiņa laikiem. Lielās meitenes spiedz, ieraugot pirtī mazu puiku, kurš mazgājas ar savu mammu.

Ketlina Kaldmā. Mums gan ir kopīgās saunas, kur visi iet kopā.

Alīse Nīgale. Tas droši vien ir saistīts ar valodas atšķirību! Jums nav dažādu dzimšu galotņu un nav nodalītas pirtis.

Inga Gaile. Pēdējā stendapa izrādē Džemma Sudraba runāja arī par vīriešu diskrimināciju saistībā ar dzimumlomām: ja skolotājs ir pārāk atsaucīgs un aicina viņas meitas līdzi uz muzejiem un tamlīdzīgi, viņai uzreiz parādās aizdomas, ka viņš varētu būt pedofils. Skolotājs ir jauks cilvēks, bet viņa netiek vaļā no bailēm un nespēj palaist meitas ar šo skolotāju, pat ne ar klasi kopā. Tas, protams, bija pārspīlēti, bet viņai ir taisnība – tā notiek. Piemēram, ballītēs, kur ir mazs bērniņš, sieviete var būt galīgi piedzērusies, bet viņai ļaus paturēt bēbīti, kamēr vīrietim neuzticētos. Ja man darbā par aukli pieteiktos vīrietis, es būtu piesardzīga un mazliet apdomātu.

Santa Remere. Tiešām, pat tu?

Inga Gaile. Es viņu ņemtu darbā, tomēr man būtu kāda šaubu ēna. Man tā ir bijis, jāatzīstas.  Un es strādāju ar to, lai sevī apkarotu šīs šaubas. Es zinu, ka daudziem citiem arī tā ir. Sievietes netur aizdomās par pedofiliju, it kā tas nebūtu iespējams. Bailes no vīrieša tumšās ielās ir empīriskas – tās nāk no pieredzes. Tās var būt neapzinātas bailes, kas radušās tūkstošiem gadu laikā, bet, protams, par tām arī ir jārunā. Tāpat arī par stereotipu, ka šķiršanās gadījumā bērniem jāpaliek kopā ar māti. Latvijas tiesās viņi nav pietiekami strikti arī par naudu un atbalstu, un to, ka vīriešiem jādod 50%.

Santa Remere. Uzskats, ka vīrieši ir bezatbildīgi, tiek kultivēts jau kopš bērnības. Reizēm klases grupās zēniem tiek pierīkota klāt meitene, kas viņus pieskata, lai viņi neatstāj pēc sevis nesatīrītu un nedauzās.

Ketlina Kaldmā. Meitenes ir zēnu uzraudzītājas.

Santa Remere. Tāpat kā skolēni tiek izsēdināti. Sliktajiem puišiem jāsēž ar labajām meitenēm.

Inga Gaile. Lai tu pildītu mātes lomu.

Inese Zandere. Es atcerējos vēl vienu labu varoni – tipisku slikto meiteni, tā ir Mētra no Mairas Dobeles grāmatas "Nepareizās dzīves skola".

Ketlina Kaldmā. Mairai ir somu ietekme.

Inese Zandere. Protams, bet viņa raksta par savu padomju pieredzi, tāpat kā tu. Tas nozīmē, ka tad, kad literatūra ir balstīta reālajā dzīvē, no dzimumu attiecībām un lomām nevar izvairīties, jo realitātē tās pastāv. No tām var izvairīties tikai izdomātā literatūrā.

Ketlina Kaldmā. Mums ir mācību grāmatas piektās un sestās klases skolēniem, kurās ir abu dzimumu piedzīvojumu stāsti. Ir divi varoņi – brālēns un māsīca, vienreiz viens ir gudrāks, otrreiz – cits. Vienreiz viens zina kaut ko, citreiz – otrs. Ļoti vienmērīgi sadalīts.

Maima Grīnberga. Kurš ir autors?

Ketlina Kaldmā. Es!

(Visas smejas.)

Inga Gaile. Par brašām meitenēm arī Ievai Melgalvei  ir grāmata "Zvaigzne, Bulta un Laī".

Inese Zandere. Tā man arī ļoti patika.

Santa Remere. Es no savas bērnības vēl atceros vārdu "ļurba", ar kuru tika implicēts, ka esmu ļoti neveikla un nevīžīga. "Neviens neprecēs tādu ļurbu."

Ketlina Kaldmā. Neviens neprecēs tādu, kam abas rokas kreisās.

Inese Zandere. Vārdam "ļurba" ir divas nozīmes: piedzēries cilvēks, kas nevar nostāvēt kājās, un otra – vēdzele, ļurkana zivs, kuru nevar paņemt rokās.

Santa Remere. Un tas ir ļoti dīvaini, jo man nešķita, ka mana mamma patiešām par mani tā domātu. Viņa noteikti tādu frāzi bija dzirdējusi par sevi sakām bērnībā un katru reizi, kad dusmojās, to vienkārši atkārtoja. Normālā situācijā mēs runājām par to, ka precēšanās nav svarīga, – man nav jāprecas, ja es negribu. Bet kāpēc tagad tu man saki, ka neviens neprecēs ļurbu? Man šķiet, ka tur bija kaut kāds iekšējais konflikts – viņa pati likās diezgan emancipēta, taču viņas valoda tāda nebija, lai dotu adekvātu padomu ikdienišķā situācijā.

Alīse Nīgale. Tieši tāpēc svarīga ir bērnu literatūra!

Inga Gaile. Tā dod jaunu naratīvu. Ir grūti sākt runāt jaunā veidā, ja neesi pieradis to dzirdēt savā ģimenē un vidē. Kad es sāku runāt ar bērniem jaunā veidā, es jūtos neveikli, jo tie nav mani vārdi. Bet literatūra var dot atbalstu un palīdzēt atrast īstos vārdus.

Inese Zandere. Es izaugu bez vārdiem, kuros runāt par savu seksualitāti, par to, kas saistīts ar seksu vai higiēnu. Tā bija joma, kurā izpaudās mana apspiestība. Mana mamma bija apsēsta ar ideju, ka nedrīkst iet pie kaimiņiem. Mēs varējām spēlēties uz ielas, pļavā, bet spert kāju pār kaimiņu slieksni bija ārpus diskusijas. Otra lieta – nekad nevienam nedrīkstēja neko stāstīt par mūsu ģimeni vai lietām, kas mums pieder. Tās bija kara un izsūtīšanas sekas – cilvēki baidījās par jebko runāt. Bet mans lielais grēks bija mēnešreizes: vienpadsmit gadi ir par agru, lai tās sāktos, un tas, ka es pastāstīju par to draudzenēm, – tas bija vēl ļaunāk!

Otrs gadījums: kad biju slimnīcā, kāda lieliska sieviete man pastāstīja, kā rodas bērni. Viņa to izstāstīja skaistā veidā, bet mana māte, protams, par tādām lietām vispār nerunāja. Tā sieviete teica: "Lai radītu jaunu dzīvību, cilvēkiem ir uz brīdi jāsavienojas." Cilvēki kļūst par vienu – tas bija tik poētiski!

Alīse Nīgale. Normāli!

Inga Gaile. Dabiski!

Inese Zandere. Tajā nebija nekā vulgāra. Protams, es pastāstīju citiem bērniem pagalmā, un tas tad nu bija mans lielākais grēks. Es biju populāra sliktā meitene.

Santa Remere. Es arī biju vislabāk informētā mūsu pagalmā.

Inese Zandere. Tad jau tiešām mēs esam šeit sapulcējušās sliktās meitenes. Un ko darīt? Jāaudzina nākamā slikto meiteņu paaudze.

Alīse Nīgale. Vai jūs apzināti bērniem izvēlaties grāmatas ar meitenēm galvenajās lomās?

Inga Gaile. Varbūt jā. Es pati arvien vairāk lasu sieviešu rakstīto literatūru un nopietni izvērtēju vīriešu autorus.

Ketlina Kaldmā. Man ir līdzīgi.

Alīse Nīgale. Vai tomēr galvenā ir teksta kvalitāte? Vai tu izvēlētos slikti uzrakstītu grāmatu, jo to rakstījusi sieviete?

Inese Zandere. Protams, galvenais ir teksts.

Ketlina Kaldmā. Es nesastopu tādas slikti uzrakstītās grāmatas.

Santa Remere. Es izvēlos grāmatu "Būt sliktai meitenei ir dievīgi", jo nosaukums ir daudzsološs. Es zinu uzreiz, ka tas būs par dzimumu lomām.

Inese Zandere. Tiešām? Jums nu gan ir intuīcija!

 

Tulkoja un pierakstīja Santa Remere.
Fotografēja Renāte Kalniņa, "Liels un mazs".

 

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
7

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!