Photo by Matthew Henry on Unsplash
 
Komentārs
20.08.2018

"Sliktāk tāpat nevar būt"

Komentē
0
Saglabā

Šis, daļai vēlētāju raksturīgais apgalvojums "Sliktāk tāpat nevar būt" zināmā mērā ir apbrīnojami optimistisks.

Politiskās izvēles izdarīšana, balstoties "sajūtās", nevis racionālos argumentos, visbiežāk tiek vērtēta negatīvi. Manuprāt, tas nav sevišķi produktīvi: ja mērķis ir izvēles analīze, tad šo izvēli ietekmējošie faktori ir vienlīdz svarīgi un refleksijas vērti.

Lai gan izteikums "sliktāk tāpat nevar būt" it kā liecina par nepārprotami negatīvi situācijas vērtējumu, vienlaikus tas arī nozīmē, ka šī vērtējuma izteicēju ieskatā ir kaut kādi politiskās un ekonomiskās realitātes elementi, ko, atvainojos, sačakarēt nav iespējams, lai kā rokās būtu politiskā vara. Droši vien šādi elementi varētu būt ļoti dažādi – sākot no pārvietošanās brīvības, beidzot ar puslīdz prognozējamām cenām.

Zināmā mērā šīs konstrukcijas atbalstītājiem ir taisnība, pat ja iemesls nav sevišķi glaimojošs. Proti, vairākus elementus Latvija patiešām var ietekmēt maz (sākot ar eiro zonas ekonomisko konjunktūru, beidzot ar lielvalstu attiecībām), attiecīgi šo elementu gadījumā politiskās varas Latvijā saturs personāliju līmenī patiešām nav izšķirīgs, attiecīgi izteikums "sliktāk tāpat nevar būt" ir saprotams. Pavisam plakani izsakoties, skaidrs, ka ne jau no tā, kurš būs pie varas Latvijā pēc 6. oktobra, būs atkarīgs, vai mēs joprojām varēsim kā pēdējo glābiņu izmantot iespēju pārcelties uz citu Eiropas Savienības valsti, vai bankomāti turpinās ierastā režīmā izsniegt naudu utt.

Tomēr jāpiezīmē arī, ka šīs "pesimistu optimisms" var būt maldinošs. Daži piemēri. Tēlaini izsakoties, pēc tam, kad esam dažādos neglaimojošos vārdos izteikušies par pašmāju politiķiem un partijām, mēs tomēr kā nemainīgu elementu uztveram to, ka pastāv brīva iespēja piedalīties vēlēšanās – vai nu kā kandidātiem, vai vēlētājiem. Citiem vārdiem sakot, noliekot malā mūžseno dvēseles kliedzienu "nav jau par ko balsot!", kopumā mēs kā pašsaprotamu uztveram iespēju politisko varu, ja tā var teikt, izbalsot ārā. Atļaušos apgalvot, ka nekas tik pašsaprotams te nav, jo citu valstu pieredze liecina – tas, ka valsts turpina sevi saukt par demokrātisku, jo tajā vispār notiek vēlēšanas, nenozīmē, ka varu ieguvušie grupējumi nevar tā manipulēt ar citiem varas atzariem (t.sk. vēlēšanas uzraugošiem), ka izbalsošana kļūst problemātiska. Galu galā, pat ASV nopietna problēma ir manipulēšana ar vēlētāju reģistriem un apgabalu robežām, par dažām Austrumeiropas valstīm vispār nerunājot. Tāpat mēs varam pēc sirds patikas kritizēt Latvijas interešu Eiropas Savienībā pārstāvēšanas kvalitāti, bet arī te ir visas iespējas noslīdēt zemāk. Mēs nevaram paļauties uz to, ka gan jau "Eiropa", "Rietumi" utt. neļaus mūsu politiskajiem vadītājiem rīkoties kliedzoši kļūdaini – "lielajiem brāļiem", pie kuriem mēs apelējam (ar vieglu īgnumu droši vien), ir būtiskākas problēmas.

Iepriekš paustais nenozīmē slēptus mājienus par kādu no priekšvēlēšanu procesa dalībniekiem, tas nav šī teksta uzdevums. Runa ir par to, ka apgalvojums "sliktāk tāpat nevar būt" nav tik dzelžaini pareizs, kā var likties. Jāpiebilst, ka apgalvojuma analīzē es apzināti nevēlos ķerties pie tiem pretargumentiem, kas norāda, ka "nemaz tik slikti nav". Lieta tāda, ka mana subjektīvā sajūta var atšķirties no citu sajūtām, un ar ko mana sajūta ir nevērtīgāka, nepareizāka par citu? Te strīdēties ir vienkārši bezjēdzīgi. Ja cilvēka individuālais novērtējums ir pretrunā ar, teiksim, statistiku par vidējās algas kāpumu vai IKP pieaugumu, tad šī pretruna paliks, jo šis cilvēks dzīvo savu, nevis "vidējo" dzīvi.

Ar šo pretrunu starp individuālo pieredzi un "vidējo temperatūru slimnīcā" saistīts vēl kāds bieži sastopams izteikums – "nevar vairs izturēt to muldēšanu". Politiķi un amatpersonas var pat nemānīties, runājot par, piemēram, paveikto un iecerēto veselības aprūpes pieejamībā vai izglītības kvalitātē, bet – ja tas nesaskan ar cilvēka individuālo pieredzi, tad šim cilvēkam "tā visa ir muldēšana".

Domāju, tā ir fundamentāla, mūžīga situācija vai, ja vēlaties, problēma. Piemēram, nav grūti iedomāties ticīgu cilvēku vienalga kādā laikmetā vai zemē, kurš nesaprot, kādēļ augstākie spēki ir tik netaisni konkrēti pret viņu. Un te spriest, ka tas nozīmē aiz kokiem neredzēt mežu, ir bezjēdzīgi. Pieņemu, ka šī sajūta ir uz ilgu palikšanu neatkarīgi no tā, kas ir pie varas, turklāt attiecas arī uz ekspertu un plašsaziņas līdzekļu apgalvoto.

Visbeidzot, ar iepriekšējām divām tieši saistīta sajūta "beidzot nepieciešamas reālas pārmaiņas". Vispirms jāatzīmē, ka runa droši vien ir par politisko lēmumu līmeni, jo visādi citādi reālu pārmaiņu ir tik daudz, ka slikti kļūst – sākot ar biodaudzveidības samazināšanos, beidzot ar izmaiņām cilvēku socializācijas paradumos, kuru sekas grūti prognozēt. Tāpat nepārprotami runa ir par pārmaiņām ar plus zīmi – pārmaiņas var būt arī nevēlamas, bet diez vai runa ir par tām. Tātad, ko mēs varam izlasīt šajā apgalvojumā? Droši vien ar pārmaiņām tiek saprastas visdažādākās – sākot ar citādi veidotiem valsts izdevumiem, beidzot ar aktīvāku valsts iejaukšanos ekonomikā (vai, tieši otrādi, starp citu), tomēr man šķiet, ka dominējošā ir prasība pēc lielāka taisnīguma (lai cik izplūdis ir arī šis jēdziens). Te vajadzētu arī likt punktu, jo mēģināt dažos teikumos savilkt kopā tēmu par taisnīgumu, izpratnes par taisnīguma attīstību, ir neprāts. Tādēļ labāk vērst uzmanību uz to, ka izteikums nozīmē, ka "reālas pārmaiņas" (taisnīgums) apgalvojuma izteicēju izpratnē vispār IR iespējamas, un tas savukārt, ja mirkli padomājam, nebūt nav triviāla, pašsaprotama tēze. Citiem vārdiem sakot, lai gan tekstā minētās sajūtas visbiežāk tiek interpretētas kā dziļas vilšanās izpausmes, zināmā mērā tās liecina par optimismu.

Ideju vēstures speciālisti te var pamatoti aizrādīt, ka sapnim par ideālu valsti dažādos vēstures posmos ir bijušas diezgan savdabīgas izpausmes reālajā dzīvē, t.i., ka priekšstats par "pareizas lietu kārtības" iespējamību vispār vēl nav iemesls sirdsmieram. Tā ir. Tomēr, manuprāt, labāk pukstēšana, kuras pamatā tomēr ir cerība, nekā balsošana, lai kādam ieriebtu (seko garš variantu saraksts…) vai vadoties pēc saukļa "kad nav, tad lai nav". No šī viedokļa sliktāka nekā balsošana atbilstoši "sajūtām" ir manipulēšana ar tām, jo, kad manipulācijas fakts nāk gaismā, pārmaiņu pieprasīšanas – lai cik varbūt naivas un paviršas – vietā nāk vilšanās un skaidrs noliegums.

 

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!