Foto: Jāņa Rēmusa ilustrācija
 
Bērnu bibliotēka
23.05.2019

Būt sliktai meitenei ir dievīgi

Komentē
0
Saglabā

"Būt sliktai meitenei ir dievīgi" ir Ketlinas Kaldmā (Kätlin Kaldmaa, 1971) trešā prozas grāmata bērniem, Igaunijā tā izdota 2016. gadā, nominēta Igaunijas Kultūrkapitāla Literatūras balvai un 2017. gadā iekļauta starptautiskajā "The White Ravens" katalogā. Aprīlī "Būt sliktai meitenei ir dievīgi" latviešu valodā izdevis apgāds "Liels un mazs", šajā publikācijā – fragments no grāmatas. No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga.

Stāsta notikumi risinās ap 1980. gadu. Padomju Igaunijā ir kāds parasts kolhoza ciemats, ir kartupeļu lauki un cūku kūtis, ir deficīts – dažādu preču trūkums – un neglītas skolas formas. Tā nav nekāda memmīšu pasaule – lai šo vietu iepazītu, vajadzīgi rūdīti bērni. Bieži vien gājieni uz mežu un pie upes ir bīstamāki, nekā bērni spēj aptvert, bet pieaugušo tuvumā nav un bērni var visu izmēģināt uz savas ādas. Rakstniece grāmatas tapšanā izmantojusi savus bērnības iespaidus. 

 

PIEKTĀ NODAĻA, kurā tiek ievilkta elpa

Dažas dienas vienkārši ir drausmīgi garlaicīgas. Pamosties, garlaicīgi. Izmet mazu līkumu pagalmā, garlaicīgi. Skaties teļļuku, garlaicīgi. Lasi grāmatu, garlaicīgi. Visādā ziņā šodien ir tik garlaicīgi, ka man no šīs garlaicības metas slikta dūša. Pārējie garlaikojas tieši tāpat. Mamma laikam saprot, ka mums uzbrukusi kaut kāda bīstama infekcija, visādā ziņā viņa liek mums vilkt mugurā jakas un tīties ārā. Lai mēs garlaikojoties tur, kur neesam citiem pa kājām.

Tupam pagalmā uz verandas malas. Drausmīgi garlaicīgi. Nevienam nav ko teikt. Nav ko teikt nevienam. Lota ar zaru baksta zemi, Saska mēģina spiedzot paskraidelēt, tomēr viņam nevīžojas, es tāpat vien kluknu. Aiz dzīvžoga parādās Dāvis.

– Čau, ko darāt?
– Neko. Garlaikojamies.
– Uzspēlējam kārtis?
– Negribas.
– Noejam lejā pie lielā vītola.
– Negribas.
– Te dirnēt arī negribas.
– Negribas.
– Nu bet aizejam tāpat vien līdz upei.
– To mums gribas?
– Nu, lai būtu. Tik un tā nav ko iesākt.

Slienamies augšā un īpaši lēni slājam uz upes pusi. Šodien kājas pašas no sevis dodas pavisam citā virzienā nekā parasti. Parasti mēs darbojamies Pagrabkalnā un pie bumbas bedres, taču šodien ir pavisam cita diena. Negribas.

Tā nu mēs vienkārši ieslājam kaut kādā krūmājā, kur nav itin nekā interesanta, pat ne ēnas no bumbas bedres, un paliekam stāvam.

– Nu, un ko tagad? – jautā Dāvis.
– Nezinu.

Piepeši aiz muguras atskan skrapstoņa. Lota aiz lielas garlaicības ir uzrāpusies kokā. Uzrāpusies tik augstu, cik iespējams, un sāk šūpoties. Šūpoties koka galotnē vai šūpoties kopā ar koka galotni, nez kā to vajadzētu teikt, mēģiniet iztēloties. Viņas seja kļūst arvien laimīgāka.

– Kā ir? – es prasu.
– Pilnīgi... citādi! Pamēģiniet jūs arī, – Lota paziņo.

Tas divas reizes nav jāsaka. Mudīgi mudīgi visi salien kokos. Es vispirms mazliet pastumju uz augšu Sasku, un tikai tad kāpju savā kokā.

Man jums jāsaka, ka tā nu ir viena galīgi neparasta sajūta. Tā, kad tu uzlien tik augstu, cik iespējams, un šūpodamies iekustini galotni, un tā galotne sāk līgoties. Jo, redziet, tās nav nekādas parastās šūpoles, kas kustas uz priekšu un atpakaļ. Ak nē. Šīs ir tādas šūpoles, kas cilvēku likumiem nepakļaujas. Tās itin kā mazliet kustas uz priekšu un atpakaļ, bet vairāk griežas pašas ap savu asi, un koka ass, kā zināms, ir sakne. Ja pietiek drosmes noliekt vairāk, tad var dabūt lielāku ātrumu. Kustības trajektorija ir visai neparedzama.

Līgojamies un šūpojamies tur visi kā nez kādi sapņu dzīvnieki. Reizēm pat saskrienamies, mēs ar Dāvi reizēm spējam sadot rokas, un tad divatā var uzņemt tādu ātrumu, ka piepeši atskan krakšķis un notiek strauja sadursme ar zemi. Kas noticis? Nekas īpašs, vienkārši koku stumbri neizturēja šūpošanos un pārlūza uz pusēm. Tā nav nekāda problēma. Alkšņu mums pietiek. Nevienam šeit tie nepatīk. Izņemot mūs. Fiksi fiksi atrast jaunus kokus un mudīgi mudīgi atpakaļ koka galotnē. Tikmēr arī Lota ir nogāzusies zemē kopā ar galotni. Taču Saska kā pats mazākais savā koka galotnē spiedz un lidinās bez bēdu. Mazais mērkaķēns.

– Saska, turies stingri! – es viņam uzsaucu, pati rāpdamās nākamajā kokā.

Šis koks neko daudz šūpoties negrib. Stumbrs par resnu. Kāpju lejā un meklēju tievāku. Atrasts. Kāpju. Šūpojos. Ak, cik brīnišķīga sajūta! Tā pagalam neparasti izšaujas cauri vēderam, un galva ir viegla, kā es nezinu kas. Pasaule ir tik jauka, tik jauka! Lota šūpojas, Dāvis šūpojas, Saska šūpojas, es šūpojos. Katrs savā augstumā, Lota sev šoreiz atradusi sevišķi labu, slaiku koku un šūpojas veselu rumpja tiesu augstāk nekā es.

Atkal kaut kur nokrakšķ. Tas ir Dāvis. Dzirdama lādēšanās, ķepurošanās un čaboņa. Dāvis atrod jaunu koku. Piepeši atskan briesmīgi skaļš krakšķis un pēc tam baiss blīkšķis. Paskatos apkārt – Dāvis koka galā, Saska koka galā, Lota zem koka. Pat te no augšas redzams, ka Lota nekustas. Kāpju, lecu, brāžos lejā no koka.

Lota nekustas, pat NEELPO, un viņas seja pamazām kļūst zila. Lota NEELPO.

Lota NEELPO.

Lota NEELPO.

– Dāvi! – es iekliedzos. – Dāvi!

Dāvis saprot, ka kaut kas ir aplam, veicīgi nolien lejā, palīdz nokāpt no koka Saskam, un viņi abi skrien pie mums. Lota neelpo un kļūst arvien zilāka.

– Kas mums tagad jādara?! Kas mums jādara?!

Galvai zibenīgā ātrumā cauri šaujas visādas lietas, līdz uzrodas doma par mākslīgo elpināšanu, bet tas taču nav gluži tas, saka galva, un tad ceļas roka un zveļ Lotai tieši pa vidu krūškurvim, un Lotas plaušas piepeši sāk strādāt, un Lota ievelk elpu tā, kā neviens nekad nav vilcis agrāk un neievilks arī vēlāk.

– Guli, guli, nekusties, – es noglaudu Lotai vaigu.

Lotas acis skatās tieši debesīs, un tomēr paiet daudz laika, pirms zilā Lota atkal kļūst par Lotu cilvēka krāsā. Tikai bālāku. Tad mēs palīdzam viņai piecelties un lēnītiņām ejam uz mājām. Mājās līdz vakaram lasām katrs savu grāmatu, un nevienam ne mirkli nav garlaicīgi.

Ketlina Kaldmā

Ketlina Kaldmā (Kätlin Kaldmaa, 1971) ir igauņu rakstniece, kas strādā gan ar prozu, gan dzeju. Viņa studējusi angļu valodu un literatūru, atdzejo, raksta literatūras kritiku, ir strādājusi Igaunijas ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!