Proza
15.06.2012

Slēpnis

Komentē
0

Esmu aizmirsis paslēpju un citu rotaļu, kas ietver nozušanu krūmos vai kāda nama pavēnī, vienkāršos noteikumus, un, kaut itin viegli uzmeklējami, tie manā izvēlē paliek kā reiz nepilnīgi apgūta valoda, ko tagad pazīstu tikai pēc skanējuma, bet vārdi, neskaitot retus izņēmumus, plūst bez nozīmes. Līdzīgi vācu valodai, kuras smagā, tumšām nogulsnēm pilnā mūzika pēc skolas gadiem kļuvusi tāla un neskaidra, bet vienlaikus tuva brīžos, kad tajā sarunājas garāmejoši tūristi. Tāpat puikas un meitenes, nobrāztiem ceļgaliem un tukšiem vēderiem, tagad šķiet kā viesi no bezrūpīgās bērnības, kurā tik bieži slēpos no citiem – kā ejot rotaļās, tā pēc kāda no nedarbiem. Tās ir miglainas izjūtas, kuru trauslās aprises gaismojas vārdos. Kāda sveša un tomēr pazīstama teritorija, draugu un aizgājušo tuvinieku sejas, daudzšķautņainais "es" – atspulgi, kurus izkropļo bezmērķīgā teksta viļņošanās. Tomass Transtremers raksta: "Tu vienmēr jūties jaunāks nekā esi. Sevī es nesu savas agrākās sejas kā koks savus gredzenus. To kopējā summa ir "es". Spogulis redz tikai manu tagadējo seju, es izjūtu visas savas agrākās." Valoda, kurā runāt par zudušajām dienām un mainīgo patību, tiek nejauši atrasta un atkal pazaudēta, tās skopie uzplaiksnījumi atrod atmiņas skatuvi, precīzāk – pussagruvušo estrādi, uz kuras izvēršas aizrautīgie centieni atgūt notikušo, kas, artikulēts greizsirdīgos teikumos, liekas prasts krāpnieks; kāda neredzama roka to rauj tālāk, un tas jau dejo nomaļus, upmalā, kas ir jaunā, neīstā skatuve. Rakstnieks grib dāvāt tēlu, pēkšņi to satver, tad atkal palaiž, kurp to nepacietīgi trenc vārdi – žēlu un prombūtnes haotiskais žests.

Uz domām par slēpšanos mani atkal un atkal uzvedina literatūra. Kādā Natalijas Sarotes romānā es apstājos pie vārdiem: "Viss bija saglabājis savu izsmalcināto pilnību: plašā ģimenes māja, pilna ar nostūrīšiem, kāpnītēm..." Tie man atsauc prātā daudzās telpas, kaktus un vietas "aiz", kur dažādu iemeslu dēļ esmu slēpies. Es ignorēju kontekstu, kādā izskan tie vai citi skaistie vārdi, kavējos norādē, ko pats esmu tajos ielasījis. Ciemojoties pie vecmammas, varu uzkāpt augšstāvā, atvērt zemās bēniņu durvis un pēkšņi iedomāt: es tās veru arī zēnam, kas biju, mēs abi speram soli uz aukstajām oglēm, kur bez īpašas sistēmas novietoti nevienam nevajadzīgi priekšmeti. Varu piepeši – tas vienmēr ir negaidīti – atminēties, kā, pieļauju, par kaut ko iespītējies, šeit uzkāpu paslēpt dažus nespodrus virtuves piederumus, teiksim, nazi vai zupas karoti. Vai citkārt, būdams sliktā omā, nolienu no pārējiem, tādējādi, tik raksturīgi bērniem, izdurot caurumu ikdienas pelēkajā drēbē. Pēc brīža mani sāk meklēt, vēl pēc brīža es garlaikots nokāpju pa stāvajām kāpnēm, kuru galā mani silti apskauj un lūdz piedošanu kā princim.

Būt vientuļam un slēpties – tā ir spēle bez striktiem noteikumiem, dažkārt – nepieciešamība, līdzeklis, lai darītu ko citu. Piemēram, iemigtu. Sega uzvilkta līdz deniņiem, seja pret sienu, labā roka pielikta ausij, kas vēl nav skārusi spilvenu un ir patīkami vēsa. Kopš noskatījos raidījumu par citplanētiešiem, man ir bail. Esmu neredzams, tumsa mani gan biedē, gan sargā. Radio ziņas pulksten desmitos, vecmamma jau klusi krāc. Kādu dienu sastrīdos ar vectēvu, paņemu darbnīcā nazi un paslēpjos malkas šķūnī rūpīgi tēst mazu koka durkli, kas man nedāvās laimi. Pēc pusstundas saprotu situācijas bezjēdzīgumu un izeju no šķūņa ēnainā laukā: tagad to pametis ābeļu un plūškoku labirints, kā arī daudzie upeņu un ērkšķogu krūmi, kas reiz tik sapņaini viļņojās negaisa priekšnojautās. Vecīte (tā mēs dēvējām vecvecmammu) mēdza aiz tiem jokojoties slēpties un šaut uz mani ar pistolē saliektiem pirkstiem. "Piu, piu," tik neveikli. Kaimiņu bērni, kad siltos vakaros viens otru galinājām, tā neskandēja. Redzu sevi, paslēpušos aiz garāžas, ar koka automātu pie krūtīm, galvā brūna berete, es izbaudu satraukuma pilnos vientulības brīžus, pēc tam teatrāli krītu zālē. Tagad es tā vairs nevarētu – tik nedabīgi, ar "tas nav nopietni" smīnu uz lūpām, stīviem soļiem, kā ākstoties, skrietu kādam virsū, tieši nāvē, neizkliegdams pirmais liktenīgo "tra ta ta ta". Smieklīgi to iztēloties. Manī noplakusi vēlme uzvarēt, bet tolaik, piemēram, spēlējot "Divpadsmit kociņus", es ticēju – esmu labākais, un skubināju citus sākt cīņu. Paglābjos aiz Normunda mājas, mana kreisā acs, uzglūnēdama laukuma centrā novietotajam dēlim ar sprunguļu duci, tik tikko rēgojas gar stūri. Voda izgaist aiz veikala. Es, kā allaž, esmu labās pozīcijās, tomēr mirkli vilcinos – bailēs vai žēlastībā –, tad tomēr skrienu, nolecu no zemā mūrīša saules pielietajā ielokā. Esmu centrā pie dēļa. Situ. Gaisā uzlido divpadsmit kociņi. Tad atkal nozūdu slēpnī. Vai citkārt, spēlējot paslēpes, apguļos grāvī, aiz ozola raženā stumbra. Ir vēls, un tētis no balkona bezpersoniski sauc: "E!" Vēlreiz: "Eee!" Tad nospiež cigareti pelnutraukā (viņš tad vēl smēķēja) un atgriežas istabā pie televizora. Bērni, kā norāda Valters Benjamins, "spēlē ne tikai pārdevēju vai skolotāju, bet arī dzirnavas vai vilcienu", arī novakarē satumsušu koku, kam zaglīgiem soļiem tuvojas voda un izceļ mani no rāmās slepenības, uzvaroši saukdams: "Artis!" Bet es nespēju vārdos atrast zudušo spēli un klusos nostūrus, kur dusmoties uz pārējiem, līdz apnīk. Būtu "muļķīgi" tagad pazust, neatbildēt uz vēstulēm un telefona zvaniem. Meklēju patvērumu. Bezmērķīgi vadu.

2012. gada maijs–jūnijs

Tēmas

Artis Ostups

Artis Ostups apguvis filozofiju Latvijas Universitātē un Prāgas Kārļa universitātē. Šobrīd strādā LU Literatūras folkloras un mākslas institūtā un studē literatūrzinātni Tartu Universitātes doktorantū

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!