Par grāmatām
04.04.2018

Slepkavnieku meistara atgriešanās

Komentē
0
Saglabā

Par Gunta Bereļa grāmatu "Es nekad nerunāju muļķības", apgāds "Dienas grāmata", 2018

Bereļa jaunākā slepkavnieku galerija ir pilna ar baisām nāvēm, un, jāatzīst, runāt par šiem tekstiem nozīmē arī tuvoties diezgan banālām patiesībām. Berelis atņem visus ieročus ar stāstu gludumu vien.

Banalitāte Nr. 1.: katram jau gadās aizdomāties par to, kā un kad šo varētu piemeklēt nāve. Mirt kaut kā īpaši un dramatiski, kļūt par upuri kādam maniakam vai stihijai, sagādāt atmiņas, noslēpumus un neērtības ļoti vai daļēji vainīgajiem arī pēc aiziešanas – kāpēc ne? Tikt apēstam – deputātu viesībās vai izbadējušos kaķu barā. Pakļūt zem braucoša vilciena riteņiem vai uzsprāgt teroraktā lielveikalā. Nomirt dabiskā nāvē sava dēla acu un molberta priekšā vai saņemt nāvējošu sitienu ar cirvi no dēla. Tikt nolaupītam un saplosītam mežonīgo lauku šķūnītī vai nokļūt izsmalcinātā nākotnes cietumā un lēnām mirt uz speciāli ierīkota moku rīka. Galu galā, nomirt kā Holivudas šausmu filmā, kur tūristi ir medījums, vai tikt nobeigtam teju eksistenciāli kā komerciāli veiksmīgā detektīvromānu sērijā? Nē? Tas viss būtu secīgs un virspusējs ieskats Gunta Bereļa trešā stāstu krājuma "Es nekad nerunāju muļķības" nevainojami veidotajā satura kompozīcijā.

Banalitāte Nr. 2.: stāsts jau nekad nav par tiem, kas aiziet. Ir interesanti vērot, cik daudz Gunta Bereļa stāstos ir vietas slepkavībai vai nāvei kā notikumam un cik tajā ir vēstītāja, slepkavas vai liecinieka personības, un kāda tam vispār nozīme. Proporciju izjūtas liecina, ka šoreiz stāsts galīgi nav par sirdsapziņu, drīzāk par krekliem, kas aizsargā slepkavniekus vai nāves lieciniekus no ārējās pasaules. Stāstā "Sāls. Соль. Salt. Sel. Salz. Sale. Sal. Tuz. Сiль" šis krekls parādās visai simboliski – varbūt tam gribētos pievērst pat vairāk uzmanības, nekā tas Bereļa absurdajā alegorijā būtu pelnījis: mežonīgie Latvijas lauku iedzīvotāji sagrābj nabaga iebraucēju no pilsētas par to vien, ka tas pieprasa "kafejnīcā" pasniegtajam ēdienam sāli (9! valodās), viņa krekls par to dabū soļankas šalti un kā asiņains traips rēgojas līdz pat vīrieša nozušanai, domājams, kādā nāves šķūnītī. Berelis – detaļu meistars – ar niansēm veido psiholoģiskos portretus, bieži vien ļaujot varoņiem runāt ļoti tieši: stāstā ar ņirdzīgi dzejisko nosaukumu ""Melnas spalvas debesīs plīv..."" literatūrzinātniece – dzejnieka slepkava – atzīstas, ka baidās no pasaules; titulstāstā vīrs pašnāvnieks noskauž sievai iespēju tikt apēstai Saeimā, jo negrib palikt viens; stāstā "Puika izaugs par īstu vīru" tēvs, kas pamāca dēlu, kā pareizi pakārt kaķi, atklāti kaunas par nevarīgo mazo slepkavnieku... utt.

Banalitāte Nr. 3.: Berelis runā par mūsu padevīgo, bet nežēlīgo sabiedrību, kurā vientulība, bailes un zinātkāre nekad neveicinās labā rašanos.

Bet ja nu stāsts nemaz nav par ļaunumu, bet gan par literatūru, kas sit un var nosist? Ne velti tik prātā paliekošs ir krājuma pēdējais stāsts "Doga noglāstīšana neatvieglo krupja norīšanu", kurā varonis dedzina grāmatas un tad ķeras arī pie rakstniekiem, jo viņa metaforiskā trauma ir lasīšana: "Iedomājieties, mazais cilvēks pamazām sāk apjēgt, kas ir pasaule un ko šajā pasaulē viņam pasākt, bet te pēkšņi – blaukš! – viņam ar grāmatu pa pakausi." (143) Pirmkārt, tam ir terapeitiska iedarbība. 10 stāsti ir veidoti pēc samērā līdzīgas shēmas, varbūt pat nedaudz vienveidīgi, taču visnotaļ noderīgi tiem, kas vēlas redzēt labi veidota stāsta dramaturģiju (atvainojiet vienkāršošanu): vispārīgi par sevi ar nelielām nostalģijas vai sentimenta notīm + [pakāpeniska kustība] + maziem vai lielākiem triepieniem veikta nonākšana pie asiņainas, absurdas ainavas ar topošo vai tapušo nelaiķi/nelaiķiem. Visbiežāk, protams, pats vēstītājs ir "staigājošs mironis", kas ir visnotaļ labi izskaidrots: maniaks paliek maniaks. Otrkārt, tas ir deja vu. Nedaudz pieviļ tas, ka izlasot jau trešdaļu no grāmatas, kaut kur ap žanriski atslogojošo vēršanos pie VKKF mākslas projektu konkursu komisijas stāstā "Nāves triumfs" stipri uzmācīgi nākas atcerēties Paula Bankovska "Trakos večus", kur dīvaiņu dzīvesstāstu, atmiņu un aizraušanos neskaitāmās kārtas veidoja nedaudz pabiezu un apnicīgu garozu... Treškārt, lai gan stāstu krājums ir gaidīts krietni sen un kopš "Mīnotaura medībām" (1999) ir izaugusi vesela paaudze, Berelis kā īsās prozas meistars nostiprina pozīcijas, sniedz lasītājam to, ko tas gaida, – spraigu un spilgtu literatūru, "literatūru par mūsdienām" un pat viegli ietiecas sabiedrības un politikas kritikā. Par formas pievilcību un aizraujošo lasāmību atbild stāstu novelistiskums, kas kopumā liek aizdomāties, vai tik nevarētu autoram ironiskā kārtā piedēvēt jaunu žanru: noveles + nāve = nāveles. Bez šaubām, nāveles kā žanrs lieliski atbilstu arī tam, ko visbiežāk mēs izjūtam, kad ikdienā izlasām ziņas par kārtējo bojāeju, katastrofu vai slepkavību tepat vai citur: eh, nāveles.

Bereļa stāstu iedarbība uz lasītāju ir kā tādi centieni pārliecināt par to, cik varena un bezjēdzīga var būt literatūra – viņš to, starp citu, vēl pilnasinīgāk darījis jau krājumā "Mīnotaura medības", kur gan tekstu žanriskā dažādība, pat literārās maskas (Viestura Reimera stāsti) un literatūras pašrefleksija postmodernisma manierē sagādā daudz izaicinošāku un nevienmērīgu ceļojumu un pārdzīvojumu kompleksu. Pirms gandrīz 20 gadiem izdotajā stāstu krājumā Berelis atļaujas būt pļāpīgs, ar uzviju pats savu valodu izbauda un vēl pamanās sagrupēt stāstus vairākās kategorijās. Slepkavnieku ir papilnam arī "Mīnotaura medībās", taču stāsti it kā nav vēl tik koncentrēti, ļaujas filozofēšanai un jau minētajai literatūras pašrefleksijai. Teksti brīvi pastaigājās un bija acīmredzami svarīgi gan Gunta Bereļa daiļrades, gan latviešu literatūras kontekstā kā sarunas par literatūru, kā "māksla par mākslu", kā atvadas no 20. gadsimta.

To, kur pašlaik latviešu literatūras kartē atrodas jaunākais Gunta Bereļa stāstu krājums, gribētos vieglprātīgi nodēvēt par postkriminālromāna smeldzi. Tas ir arī rakstnieka ceļš uz stāsta žanrisko pilnību un daļēju lasītāja lomas atvieglošanu, jo "Es nekad nerunāju muļķības" ir viens no visvieglāk sagremojamiem Gunta Bereļa tekstu kopumiem un, šķiet, samezglotākais, ko tas sniedz: liek nomušīt nāvi sevī. Bet ir nāvīgi patīkami atzīt, ka grūti iedomāties citu īsprozas autoru jaunākajā latviešu literatūrā, kurš būtu bijis tik konsekventi un meistarīgi ieinteresēts nogalēšanas motīvā.

Jūlija Dibovska

Jūlija Dibovska (1987) brīvā laikā ir literatūras kritiķe, bet visbiežāk vada projektus izdevniecībā. Kā arī cenšas pabeigt promocijas darbu par literārā kinematogrāfiskuma elementiem Alberta Bela dai...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!