¼ Literatūra
08.09.2010

Slāvietes atvadīšanās

Komentē
0
Saglabā

Serhijs Žadans (Сергі́й ЖАДАН) ir dzimis 1974. g. Starobeļskā. 1996. g. absolvējis G. Skovoroda Valsts pedagoģiskās universitātes Ukraiņu-vācu filoloģijas fakultāti. No 1996. līdz 1999. g. mācījies aspirantūrā un doktorantūrā, pētot ukraiņu futūrismu. Tulko no vācu, baltkrievu un krievu valodas. Viņa paša darbi ir tulkoti vācu, angļu, poļu, serbu, horvātu, lietuviešu, latviešu, baltkrievu, krievu un armēņu valodā. Serhijs rīko kulturuloģiskas un mākslinieciskas akcijas, rokkoncertus, mākslas izstādes, klasiskās, garīgās un netradicionālās mūzikas koncertus, ielas akcijas, kūrē izdevējdarbības projektus, festivālus un citus pasākumus. Aktīvs "oranžās revolūcijas" dalībnieks, bijis telšu pilsētas pārvaldnieks Maidānā. Pēc tam diezgan krasi norobežojies no politikas un jaunās politiskās elites.

Serhijs ir autors daudziem dzejas krājumiem (Цитатник, Пепси, История культуры начала столетия un citi) un dažām prozas grāmatām. Viņa proza ar kopnosaukumu "Demokrātiskās jaunatnes himna" (Гимн демократической молодежи), kas tulkota un izdota Vācijā, 2010. g. janvārī bija pirmajā vietā starp bestselleriem, kas tika atlasīti pēc vadošo vācu kritiķu ieteikumiem.

"Žadans jaunajā ukraiņu dzejā ieviesis modi, kas likusi atteikties gan no nacionāliem štampiem (Tarass Ševčenko, aizkrācieši, speķis un gorilka), gan nostalģijas pēc aizgājušo gadu padomju rakstniecības (PSRS tautu brālības). Ukraina Žadana darbos ir kaut kas patstāvīgs un dzīvs, kaut kas reāls un, ja gribat, nevis postpadomju telpai, bet gan Austrumeiropai piederīgs." Aleksejs Karakovskis

Pats Serhijs Žadans par savu dzeju saka šādi: "Pieredze ir galvenais, kamdēļ mēs šeit esam. Proti, lai pieredzi krātu, to pareizi formulētu un izprastu... Literatūra ir liela lopu kapsēta. Ļoti viegli ir zaudēt distances izjūtu, un tad tevi vienkārši ierauj kādā no literatūrcentrtieces vērpetēm. Un tad vari sēdēt starp hiperbolām un metaforām kā pēdējais mūlāps. Literatūru vajag nevis mīlēt, bet gan lasīt."

Serhiju Žadanu reizēm sauc par Kusturicu dzejā. Viņam pieder rindas: "Es vienmēr ticu vijīgajai čigānu plastikai / jo ne katrs spēj tā savilkt jostu. / Ja tu paskatītos viņu pasēs, / kas smaržo pēc sinepēm un safrāna, / ja tu sajustu viņu sasistos akordeonus, / kas izgaro ādas un arābu garšvielu smaržu..." Taču viņu interesē arī bandītiskā attiecību kārtošana deviņdesmitajos gados, naftas industrijas menedžeru attiecības un pusaudžu sapņi.
Realitāte viņa dzejā pārtop maģiskā substancē, kas izspēlējama tūkstoš variācijās, mūžīgā etīdē par dzīvības un nāves tēmu, par rosīšanos un par bezdarbību.
Dzejoļus latviski atdzejojis Jānis Elsbergs.
 

Slāvietes atvadīšanās

Ir visādus gadījies redzēt dauņus,
bet tādi vēl nebija manīti –
viens Zvonimira Bobana kreklā,
otrs – Bobana Markoviča,
baigākā Dienvidslāvijas futbola izlase, klauni tādi.

Nuja, un, lūk, tiklīdz viņi vagonā iekšā, uzreiz
kārtis rokā un sāk spēlēt uz naudu.
Bet naudas nav ne vienam, ne otram.
Velns viņu rāvis, – domā Zvonimirs Bobans, – tagad
apkāsīšu to ākstu, – domā viņš
par Bobanu Markoviču, – tagad
paliks
viņš man
ar pliku dirsu.

Un Zvonimirs Bobans saka Bobanam Markovičam, – bračka,
brālīt, mums galvenais, lai neizsēdina līdz Vīnei, un tad jau Vīnē
viss būs mūsu rīcībā, un Šengena iekritīs mums klēpī
kā gatavs bumbieris. Prostitūtas, bračiņ, ar savām bizēm
mums krosenes
slaucīs,
mēs iejāsim no Bratislavas puses uz ēzeļiem
kā divi Jēziņi,
tu un es, bračka,
tu un es.

Aha, – Zvonimiram Bobanam atbild Bobans
Markovičs, – protams: kā divi Jēziņi,
izsitīsim šito pilsētu pa tīro, pievāksim jobaniem
ukraiņiem sperto mobiļņiku tirgu.
Tu tikai iedomājies, bračiņ, cik
pasaulē mīklu un noslēpumu, cik maukumāju
un zagtu telefonu:
dzīve par īsu, lai visas vietas
uz ēzeļiem apbraukātu.

Bet tas viņam atbild: beidz, bračka, nevajag,
dzīve stiepjas kā bajāns,
es vilkšu uz vienu pusi,
tu – uz otru.

Un tā viņi brauc, uzmetuši
uz plaukta melno čemodānu,
kur guļ, pārlocīta uz pusēm, viņu
lielā slāvu ideja,
un šī viņu lielā slāvu ideja
ir Ženēvas cirka akrobāte,
meitene, kuru viņi pārlocīja uz pusēm un ielika čemodānā,
laiku pa laikam
izvelkot viņu ārā,
daloties ar viņu maizē un rakijā.

Galvenais – aizvest slāvu ideju līdz Vīnei,
iebraukt pilsētā
svētceļnieku autokolonnas galvgalī.
Pasaulē ir tik daudz dvēseļu jaunavīgu,
mobilo nenozagtu,
spēj tik izstiept
šo dzīvi.

Nu, ko, un tad viņi sāk dziedāt,
dabiski – Balkānu dziesmas,
tik garas, garas, ka pat saviem vārdiem nav iespējams pārstāstīt,
bet apmēram tā:

Kad saule lēc pār Balkāniem
un pirmajiem stariem pieskaras Donavas viļņiem,
tie – Donavas viļņi – sāk iegaismoties,
it kā dibenā gulētu zelta dukāti,
un tad serbu gvardes drosmīgie zaldāti
lec ar visām šautenēm Donavā –
sadabūt tos zelta dukātus meičām
no ostas kvartāliem;
tā viņi arī noslīkst – ar visām šautenēm,
un Donavas viļņi pa smilšaino dibenu
velk viņus uz jūras pusi,
un viņu tumšo, tumšo mundieru dēļ
jūru dēvē par Melno.
 

Big Gangsta Party

Harkova, 94. gads. Saspringta
kriminogēnā situācija. Pilsētā darbojas
noziedzīgs grupējums – ņem priekšā valūtas punktus,
valsts radio viņus sauc par "nekaunīgu dauzoņu grupu";
un, lūk, šī nekaunīgo dauzoņu grupa
ilgi gana maiņas punktu, vairumnieku, centrā,
gana, gana un beidzot noskaidro,
ka maiņas punktā
patlaban stāv vairāki maisi ar piķi –
brezenta maisi ar piķi,
kurus līdz rītam neviens nevedīs prom.
Tad viņi saģērbjas kā uz svētkiem
un dodas ņemt
maiņas punktu.

Bet maiņas punkts atrodas pašā
centrā; viņi vēl palaiž garām tramvaju,
pārpildītu, un tikai tad iet
ņemt priekšā
savu
maiņas punktu.

Bet tur par viņiem neviens, izrādās, nepriecājas,
sevišķi tad, kad viņi grābj ciet
maisus ar piķi.

Un, lūk, tu ej pa pilsētu, saulainajā ielas pusē,
un viss tev ir slikti – ne naudas, ne darba, ne sociālu perspektīvu,
bet tad uzreiz no valūtas punkta izskrien
dauzoņas svētku treniņtērpos un jož
uz bembi, gluži kā biatlonisti, kas atstājuši tālu aiz sevis
visus pretendentus uz piķi vairumā.

Bet ko gan var darīt Harkovā, 94. gadā,
ar maisu piķa? To var nodot maiņas vairumniekā.
Bet tur viņi visus jau apšāva. Tad nu dauzoņas
izstūrē tramvajam gar purnu
un drāžas, kur deguns rāda.

Bet pāris kvartālus tālāk
ir mājīgs krogs, kur tirgo kokaīnu,
saucas "Elites klubs Karambola".
Un viņi dodas tieši uz turieni un sāk norēķināties
ar piķi, uz kura vēl nav nožuvušas inkasatoru asinis.

Un ko, viņiem atnes arī spaini ar kokaīnu,
un, kamēr viņi liecas pār to kā kājnieki pār
kājnieku mīnu, onaps pa saviem kanāliem sadzenā viņējo bembi
un sāk šturmēt elites klubu Karambola.

Un, lūk, tu ej savā nodabā,
skatīdamies,
kā virs
tramvaju vadiem
ceļas inkasatoru dvēseles, un viss, ko tu vēlies, ir –
vienkārši, normāli nodrāzties, kaut reizi, kaut reizi dzīvē,
un piekāst to visu – sociālās garantijas,
pat darbu piekāst, bet –
kaut reizi, vienalga ar ko!
Un tad pēkšņi pie tavām kājām
sāk mest jaunu biatlonistu līķus,
un katram no viņiem uz krūtīm ir Adidas leibls
kā cauršauta sirds, tā, it kā šī biatlonistu komanda
būtu tikusi pati savas distances krustugunī.

Neredzamas un neizdibināmas,
mana un tava balss paceļas kosmosā.
Cik daudz miglainu, saldu mājienu
mīlas gari mums atstājuši.
Labāk varoņa nāve nekā ledains vecums.
Dusi mierīgi, cīņubiedr,
es nonēsāšu tavu naiku,
es atdošu parādus,
es atbildēšu uz zvaniem
pa tavu trubu,
un, kad piezvanīs tavi vecāki,
teikšu, ka izgājis esi uz mirkli
un drīz būsi atpakaļ,
un tad viņi samaksās par visu.
 

Mercedes-Benz

Dziļa nakts pletās ap mums
un zvaigznes debesīs spīguļoja,
un šajā dziļajā naktī mēs
no Doičlandes tināmies projām.

Kad ir tāda nakts un apkārt neviena nav,
un pa radio visi tikai poliski runā
vai, labākā gadienā, vāciski,
tu noteikti atceries visus radus un tuviniekus.

Lūk, arī es mēģināju, mēģināju, bet nevarēju atcerēties.
Kā tad tā, es domāju, visa dzīve – kā šitas
poļu radio: nekādas cieņas pret pareizticīgiem,
demokrātija, domāju es, dirsā es tādu demokrātiju.

Ko slēpa šī nakts? Ar ko tas viss sākās?
Partneri Berlīnē, strelkas pie krievu sinagogas,
normāls kurss, pusgada garantija
ar tiesībām pagarināt.

Un, lūk, šī sieviete, ugunīgās naktis,
viesnīca, kur viņa strādāja.
Un es viņai čukstēju: Nataha, tava sirds tagad ir manās rokās,
es jūtu, cik tā ir maiga un karsta.
Un viņa smējās, novēršot skatu – dumiķi, tā tak nav sirds,
tas ir silikons, laid vaļā, tā nemaz nav sirds, sirds man ir cieta un auksta
kā hokeja ripa.

Un, lūk, mēs kopā bēgām no Doičlandes, ar viņas dokumentiem, maniem parādiem,
kā Marija un Jāzeps uz diviem ēzeļiem,
benzīntankos pērkot tikai visvajadzīgāko –
konservus un prezervatīvus.

Un jau pie Varšavas, kad konservi vairs nelīda iekšā
un sprāga nost nomocītais radio, es sāku migt ciet,
sāku pret debesīm celties.
Un tad uz trases iznira motelis.
Viņa pirmā to pamanīja,
pirmā iegāja iekšā.

Nataha, es lūdzu viņu, tikai ne radio, tikai
pāris stundas, Nataha, ļauj atdzist savam silikonam,
izslēdz šito radio "Marija" nahuj; ko tu tur gribi izdzirdēt?
Kādi katoļiem var būt jaunumi?
Nav viņiem nekādu jaunumu kopš beigušies krusta kari.
Ļauj atpūsties savai sirdij, – es čukstēju, velkot ārā
savus zāģus un šķēres,
ļauj tai atpūsties.

Pamodies pēc divām stundām, es savācu viņas dvēseli un aiznesu
uz mašīnu. Domāju, nu, tiešām, – neslēpšu tak viņu bagāžniekā, stulbi kaut kā
bāzt mīļoto sievieti bagāžniekā; lai sēž man blakus,
tikšu līdz Mostiskai * – apglabāšu cilvēciski.

 Un jau pie pašas robežas, nezinu, kā tas gadījās,
rīts bija vēss un spirgts, un es
uz mirklīti aizgāju atliet.

Un tieši tad, kad es aizgāju, viņi sadzina rokā mūsējo Mersedesu –
trīs Berlīnes paziņas, kas brauca pa pēdām un meklēja mūs
pa tumšiem ceļiem, tagad stāvēja pie mašīnas un runājās –
klusu, viņi teica cits citam, beibe guļ, viņš tepat kaut kur ir, klusu,
nepamodiniet beibi,
nepamodiniet beibi.

Ko tu tik drūms, vecīt, – apjautājās ukraiņu taksists,
kad izbraucām no Mostiskas, – kas lēcies? – Un ko es viņam varēju pateikt?
Biju gluži kā Luftvafes pilots,
it kā mans Junkerss būtu notriekts, bet es būtu paspējis izlekt.
Man būtu jāpriecājas, bet es stāvu meža vidū
un tikai atkārtoju: bļaģ, nu kur te tik daudz
baltkrievu partizānu?

Nu, ko, pēc tam vadītājs sāka dziedāt,
protams, bandītu dziesmas,
tik sviestainas, ka nekādiem vārdiem neizstāstīt,
bet apmēram tā:

Neraudi, sirds mana, neraudi,
neplēs kartona dvēseli pušu,
mēs vēl satiksimies,
kad viņpus robežai būšu,

kad viņpus dzīvei būšu,
viņpus valsts muitnīcai,
mēs vēl redzēsimies,
kad tikšu līdz Viņņicai.

Mīļš man dzimtenes sauciens
gluži kā kokaīnšņauciens,
marta debesis drūmās
bez tevis, sirsniņ, bez tevis...

Pametīšu visu, kas ciests,
biznesu pārdošu, lai ir miers,
iziešu Donavas malā,
tur arī atdošu galus.

---
*Mostiska – pilsēta Ļvovas apgabalā, pie Polijas robežas.


Lukoil

Kad pienāk Lieldienas un debesis kļūst pret mums žēlīgākas,
un visi iespringst – Lieldienas tomēr, un tā, –
zemē tad sāk grozīties miroņi,
šķaidot ar elkoņiem aukstos mālus.
Man ir nācies apglabāt draugus,
es zinu, kā tas ir – aprakt savu draugu,
kā sunim kaulu,
gaidot, kad debesis
                              kļūs pret tevi žēlīgākas.

Un ir tādas sociālas grupas,
kurām ir īpaši svarīgi šamējie rituāli,
es ar to domāju visupirms vidēja mēroga biznesu.
Visiem ir nācies redzēt,
kādas skumjas pārņem šos Krievijas
naftas kompāniju reģionālos pārstāvjus,
kad viņi sabrauc bezgalīgajos
kapsētas plašumos aprakt
vēl vienu brāli ar cauršautām plaušām;

visiem ir nācies dzirdēt spēcīgos siržu pukstus,
kad viņi stāv pie kapa
un noslauka skopās asaras un puņķus savos
dolče un gabāna,
un tempj henesī
                     no vienreizējiem
                                            traukiem.

Tā, lūk, Koļa, – viņi runā, – cauri nu ir ar tevi.
Bezgalīgajos ofšora laukos
mēs, kā meža zosis rudenī, krītam saltajos
aizmirstības klajos ar skrotīm aknās.

Kā gan, – viņi apspriežas, – uzposīsim
mūsu brāli
tālajam ceļam
līdz zaigojošajai Lukoila Valhallai?
Kas viņu pavadīs
tumšajās šķīstītavas alās?

Beibes, – visi saka, – beibes,
viņam vajadzēs beibes,
labas beibes,
dārgas un bez kaitīgiem ieradumiem,
viņas sildīs mūsu brāli ziemā,
atveldzēs viņa asinis pavasarī,
pa kreisi no viņa gulēs platīnblonda beibe,
un pa labi no viņa gulēs platīnblonda beibe,
tā, lai viņš ij nepamanītu, ka jau miris.

Ak, šī nāve – teritorija, kur nepieņem
                                             mūsu kreģitkas.
Nāve ir naftas teritorija,
                         lai nafta nomazgā viņa grēkus.
Mēs noliksim viņam pie kājām ieroci un zeltu,
kažokādas un smalki samaltus piparus.
Kreisajā rokā ieliksim viņam jaunāko nokiju,
labajā – pareizu ladanku no Jeruzalemes.
Bet galvenais – beibes,
divas beibes, galvenais – divas platīna beibes.
Jā, tas ir galvenais, – visi piekrīt.
Galvenais, – piekrīt beibes.
Galvenais, galvenais, – piebalso Koļa no zārka.

Uz Lieldienām mēs visi tādi sentimentāli.
Stāvam, gaidām, kad mirušie
celsies un iznāks pie mums no viņpasaules.
Nekad tik ļoti neinteresējies par nāvi,
kā apglabājot draugus.

Kad viņi trešo dienu dežūrē
pie morga durvīm, viņš trešās dienas rītā
beidzot nāvi pārvar ar nāvi un iznāk
no krematorijas pie draugiem, un ierauga –
viņi visi bezspēkā guļ
pēc trīsdienu plosta,
vienkārši vāļājas zālē
novemtos
dolče un gabāna.

Un tad viņš klusi,
                       lai nepamodinātu,
savāc vienam no viņiem
nokijas lādētāju
un atgriežas
ellē
pie savām
blondīnēm.
 

Donbasa sēnes


Pavasarī Donbass slīgst miglā un saule slēpjas aiz sopkām.
Tāpēc ir jāzina vietas,
jāzina, ar ko sarunāt.

Tas bija vecā sūkņu ceha darbinieks,
alkoholisma nodeldēts vīrs.
"Mēs," viņš iepazīstoties teica, "sūkņu ceha strādnieki,
vienmēr esam skaitījušies proletariāta elite, jā, jā, elite.
Tajā laikā, kad viss gāja pa pieskari, daudzi
nolaida rokas. Tikai ne sūkņu ceha
darbinieki, tikai ne mēs.
Mēs toreiz savācām neatkarīgās kalnraču arodbiedrības,
dabūjām trīs vecā kombināta korpusus
un sākām tur audzēt sēnes."

"Sēnes?" es neticēju.
"Jā. Sēnes. Gribējām audzēt kaktusus ar meskalīnu, bet pie mums,
Donbasā, kaktusi neaug.

Zini, kas ir galvenais, kad audzē sēnes?
Galvenais ir, lai tev ieper, tieši tā, draugs, – galvenais, lai ieper.
Mums – iepēra, tici man, mums arī tagad ieper, iespējams, tāpēc
ka mēs tomēr esam proletariāta elite.

Nu, un tātad – mēs pievācām trīs korpusus un iesējām savas sēnes.
Nu, un tad – darba prieks, pleca sajūta,
pats zini – tā reibinošā darba sasniegumu sajūta.
Bet galvenais – visiem ieper! Visiem ieper arī bez sēnēm!

Problēmas sākās jau pēc pāris mēnešiem. Mums tur ir nopietns
rajons, pats redzēji, nesen nodedzināja benzīntanku,
turklāt – milicija turpat viņus arī savāca, viņi pat uzpildīties
nepaspēja, tā gribējās nodedzināt.
Un, lūk, viena brigāde sagribēja mums uzbraukt, nolēma pievākt
mūsu sēnes, iedomājies? Man liekas, mūsu vietā katrs būtu
salūzis, tāda ir kārtība – visi lūst,
katrs atbilstoši savam sociālajam statusam.

Bet mēs sanācām kopā un padomājām – labi, sēnes – tas ir labi,
bet runa jau nav par sēnēm un pleca sajūtu,
un pat ne par sūkņu cehu, lai gan tas bija arguments.
Vienkārši, mēs padomājām – lūk, tagad sadīgs raža, izaugs
mūsu sēnes, izaugs un, tēlaini izsakoties, savārpos,
un ko mēs teiksim saviem bērniem, kā skatīsimies tiem acīs?
Vienkārši, ir lietas, par kurām tev ir jāatbild, no kurām
tu tā vienkārši nevari atteikties.
Lūk, tu atbildi par savu penicilīnu,
bet es atbildu par savējo.

Vārdu sakot, tesāmies turpat sēņu plantācijās. Tur mēs
viņus arī novācām. Un, kad viņi krita uz siltajām sēņu sirdīm,
mēs domājām –

Viss, ko tu dari ar savām rokām, strādā tavā labā.
Viss, ko tu izlaid caur savu sirdsapziņu, sitas
vienā ritmā ar tavu sirdi.
Mēs palikām šajā zemē, lai mūsu bērniem nebūtu
tālu jāiet uz mūsu kapiem.
Tā ir mūsu brīvības sala,
lauksaimniecības
paplašinātā apziņa.
Penicilīns un Kalašņikovs – divi cīņas simboli,
Donbasa Kastro ved partizānus
caur miglainām sēņu plantācijām
uz Azovas jūru.


Zini, – viņš man teica, – naktī, kad visi aizmieg
un tumšās zemes iesūc sevī miglu,
es pat miegā jūtu, kā zeme griežas ap sauli,
es klausos, klausos, kā viņas aug –

Donbasa sēnes, nedzirdamās nakts himēras,
dīgstot no tukšuma, izaugot no akmeņoglēm,
kamēr sirdis stāv kā lifti naksnīgās mājās,
Donbasa sēnes aug, aug, neļaujot nomirt
no skumjām visiem ticību zaudējušiem un pazudušiem,
tāpēc ka, vecīt, kamēr mēs esam kopā,
ir kāds, kas uzraks šo zemi,
atrodot tās siltajās iekšās
melno nāves krāsu,
melno dzīvības krāsu.

 

Revolveri un rozes

Deviņdesmito sākumā, agrā rudenī, varēja nomirt
no šo vārdu izrunāšanas vien – rudens sākums, deviņdesmito sākums,
veca kriminālhronika, kurā
fūru karavāna brauc no Doičlandes, cauri poļiem, uz austrumiem. Priekšējā
mašīnā sēž apsardzes priekšnieks – jauns polis
ar armijas karabīni,
melnā ādiniecē,
krievu maskēšanās tērpā –
dzen savas desmit fūres
gar miegainiem Mazūru ezeriem.

Un nav zināms, ko viņi tur ved un uz kā rēķina raujas
cauri laikam, kas ir pārstājis iet šajā viņu tēvzemes apgabalā, un nav zināms,
kāpēc viņš neguļ, ja jau visas Berlīnes pornožurnālu sievietes
dzied viņam, dzied –

Guli, komandier, guli, kamēr vēl guli,
kamēr vēl ir tev miers;
kad tu nodarbojies ar seksu, tavas rētas spīd istabā tumšā,
kad tu lauz maizi, lūst virs ezeriem debesis,
guli, komandier, guli, visi mirst, visi dzimst,
visi pāriet uz otru brīvības krastu, nāve
dod vienu priekšrocību – tā atbrīvo tevi no atbildības par preci,
guli, komandier, guli, tādā naktī katra sieviete pacietīgi gaida,
bažīgi čukstot – nu, ko tu, nu guli tak, guli.

Skaties, cik viņam tumšas asinis, – teica viens opers otram, –
tas no noguruma. It kā viņš nebūtu gulējis pēdējos desmit gadus. Aha, –
piekrita otrs, – vai arī gulējis ļoti slikti. Izskatās, ka šauts no tuvuma, – atkal
ierunājās pirmais, – no sākuma priekšējo mašīnu nomētāja ar granātām,
pēc tam apšāva pārējos, te nepārskatāms ceļa posms, redzi,
tur viņus sagaidīja, es arī viņu vietā tā būtu darījis, – teica pirmais. –
Kādu dienu izdarīšu ar.

Un, lūk, tagad viss viņam beidzies –
                                  ar asinīm uz karabīnes, pirktas arābu pusē,
ar rupjiem diegiem, gluži kā šuvē pēc operācijas.
Un tikai operi noputējušos bušlatos klusē,
un tikai patologanatoms krata galvu, zinot, kā bija.

Un tikai māte raudās kaut kur Vroclavas rajonā
par dēlu, kuru tik agri novākuši tie komunisti.
Un dzērves dzenās gaisa strāvas virs ezera sastingušā
ar muskuļiem, trenētiem kā sporta velosipēdistiem.

Un pavasarī, kad, gadu pēc gada, no Palestīnas tās atgriezīsies,
tad lidos apkārt tām melnajām vietām, kas smird pēc svilušiem riteņiem,
lidos apkārt pie upes izvietotajām armijas daļām,
lidos apkārt visiem stindzinošajiem ezeriem,

lidos apkārt tiem gaisa koridoriem, kur bijušais ir tik blīvs,
ka laiks tur pamirst kā mironī sirds,
un zinādams, kāda tā ģeogrāfija, kuru pārkāpa dzērves,
kāda tā politika, tā ekonomika ir,

es atkārtoju viņām līdzi: guli, mīļā, guli,
tik gara ir mūsu dzīve, ka mēs
atkal paspēsim tikties ar tiem, kas tik agri aizgājuši no mums,
guli, bija to vērts, lai visi šī kontinenta vīrieši apcērt cits
citam galvas, lai tu tomēr varētu pārdzīvot tik siltu decembri,
visi mirst, visi dzimst,
turēties pie tevis, tas ir kā turēties pie pareizrakstības,
beigt tevī, tas ir kā beigt dzīvot,
lūk, tāda vēsture, tāda pagātne, gluži kā kartupeļu lauki,
ar kuriem tev nav nekāda-nekāda sakara.

Atdzejojis Jānis Elsbergs.

 

Serhijs Žadans

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!