Foto: Kristians Vīdegers (Unsplash)
 
Komentārs
18.03.2019

"Slavenas sievietes" un vēstures neizprotamība

Komentē
6
Saglabā

Par laimi, krietni attālā pagātnē palicis laiks, kad vēsturei veltītu tekstu lasītājam agri vai vēlu nācās secināt, ka kaut kas ar iegūto informāciju nav kārtībā, jo tā salīdzinoši maz vēsta par, tēlaini izsakoties, pusi no cilvēces. Vēstures "objekti" neproporcionāli bieži bijuši vīrieši, vēsture skatīta vīriešu acīm. Mūsdienās tā nav, un gluži laba situācija šajā ziņā ir arī Latvijā. Mums ir gan sevi pierādījušas autores, piemēram, vēstures zinātņu doktore Ineta Lipša (darbs "Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914–1939" u.c.), gan salīdzinoši plašs apskatīto tēmu loks. Varam izlasīt gan par Latvijas Universitātes studentēm pirmajos gados pēc valsts nodibināšanas, gan par šajā pašā periodā cietumos ieslodzītajām; ir pētītas gan sievietes Rīgas tirdzniecības palīgamatu dzimtās 18. gadsimtā, gan sievietes – pravietes agrīnajā kristietībā. Citiem vārdiem sakot, pētnieku (un, pieļauju, arī lasītāju) uzmanību izpelnās ne tikai plašu atpazīstamību ieguvušas valdnieces, sabiedriskās darbinieces vai izcilības kultūrā.

Lai arī problēmas šajā sakarā pastāv, tās saistītas ne tikai ar, pārgudri izsakoties, patriarhālo diskursu vēstures pētniecībā, bet arī ar objektīviem šķēršļiem vēstures izprašanā vispār. Stereotipi dažkārt laika gaitā paši atmirst, vai tiem var radīt alternatīvus tekstus un tēmas, bet ar citiem šķēršļiem ir ķēpīgāk.

Piemēram, avotu nepietiekamība. Var būt patiesa vēlme noskaidrot, kā, teiksim, 19. gadsimta sākumā dzīvojušās rīdzinieces uztvēra priekšpilsētu nodedzināšanu, bet, ja pētnieka rīcībā nav šo rīdzinieču izteikumu, tad viņam atliek vien vīriešu skatījums uz šo notikumu. Tāpēc avotu apzināšana un publicēšana ir ļoti nozīmīga. Piemēram, lasīt vācbaltietes Luīzes Meijeres atmiņas par 1919. gadu Latvijā ir interesanti tieši tādēļ, ka Meijeres skatu punkts ir atšķirīgs no "hrestomātiskajiem" skatījumiem. Problēma ir tā, ka šādu avotu var vienkārši nebūt. Nevis tie nav atrasti un publicēti – pastāv iespēja, ka konkrētajā laikmetā dzīvojušās sievietes tādus nav atstājušas. Var, protams, mēģināt šo "balsi" rekonstruēt, izmantojot vīriešu radītos avotus. Vienalga, vai runa būtu par sievietes teikto un fiksēto kādā 16. gadsimta tiesas protokolā, vai par 17. gadsimta literārā darba varones izteikumiem. Šādā veidā strādā, piemēram, ikgadējais almanahs "Adam & Eve". Te gan neizbēgami rodas jautājums, vai šāda pastarpināta, caur citu avotu "izlaista" konstrukcija ir jēdzīga un vai pētījuma varonei viņas "skatījums" patiesībā netiek piedēvēts un "vārdi ielikti mutē".

Te nonākam pie vienlīdz interesanta un nepatīkama jautājuma par to, vai pētnieks 21. gadsimtā spēj avotu pareizi interpretēt, vai viņš saprot cita laikmeta kontekstu. Kā ilustrāciju var minēt kādu Berlīnē nesen notikušu Vācijas Arheoloģijas institūta organizētu starptautisko semināru. Pārstāstot ļoti vienkāršoti, runa ir par atrastām mirstīgajām atliekām – šie cilvēki, kas dzīvojuši krietni pirms mūsu ēras, sirguši ar iedzimtām veselības problēmām, un atradumi liecina par diviem faktiem: a) konkrētais cilvēks ir nodzīvojis tik ilgi tāpēc, ka viņa apkārtējie nepārprotami par viņu ir rūpējušies; b) viņš/viņa ir apbedīti tā, ka radies secinājums par viņu augsto sociālo rangu kopienā. Protams, viena interpretācija par šādiem atradumiem varētu būtu tāda, ka reta slimība kopienā tika uztverta kā goddevīgu attieksmi pelnījusi īpatnība, atšķirība, varbūt pat izredzētība. Bet tikpat labi var minēt, ka apbedījumos atrastie, par spīti savām veselības problēmām, ir nodzīvojuši tik ilgi, jo viņu sociālais un materiālais stāvoklis bijis labs.

Jau pieminētā almanaha pēdējā, pērn izdotajā sējumā ir kāds eksorcismam veltīts teksts, kas tapis 16. gadsimta nogalē Francijā. Ar šodienas izpratni iespējams veidot ērtu konstrukciju – cilvēku ar normai neatbilstošu uzvedību uztvēra kā ļauno garu apsēstu un pret viņu attiecīgi arī izturējās. Savukārt konteksta analīze rāda, ka aina nav bijusi tik vienkārša. Kopienā ir bijuši cilvēki, kuri, jā, situāciju uztvēruši kā Sātana rīcību, bet ir bijuši arī tādi, kas to interpretējuši kā garīgu kaiti un pat kā sliktas audzināšanas sekas. Citiem vārdiem sakot, šodienai raksturīgā izpratne par "tumšo pagātni", kad sievieti vai vīrieti viegli apvainoja sakaros ar elles spēkiem un, daudz nedomājot, nomušīja, var būt pavirša. Ja izmantojam tādu popsīgu piemēru kā "raganas" – vai mēs pietiekami labi apzināmies, ka avotos raganas lielākoties parādās tad, ja par viņām kāds sūdzējies un tikušas izvirzītas apsūdzības par, visbiežāk, viņu radītām nelegālām rīcības sekām? Protams, var arī izvirzīt pieļāvumu, ka "ārpus kadra" paliek gadījumi, kad apsūdzētā varas priekšā stādīta netika, un atliek tikai minēt, kā kopiena "raganu" uztvēra šādā gadījumā.

Ja mēs paliekam savā šodienas izpratnē par to, kas ir ērta un pilnvērtīga dzīve, tad mums būtu jāsecina arī tas, ka līdz pat 19. gadsimtam mūsu priekšgājējiem pieklājās savu grūto likteni sākt apraudāt, jau no rīta pieceļoties, un turpināt to darīt līdz gulētiešanai. Cik saprotu, tā gluži nebija, jo tolaik bija cita atskaišu sistēma. Ja modernā cilvēka izpratnē vērtība ir "palikšana vēsturē" un attiecīgi kā liecība netaisnai situācijai tiek interpretēts "slavenu" sieviešu salīdzinoši nelielais skaits starp šodien zināmajiem, piemēram, viduslaiku domātājiem un māksliniekiem, vai nevar būt tā, ka pašiem tolaik dzīvojošajiem un dzīvojošajām tas tā nelikās, jo nebija tik būtiski?

Ņemot vērā, cik vienpusīga optika vēstures un kultūras aprakstīšanā ilgstoši lietota, var tikai novēlēt, lai sieviešu nozīmei un viņu pasaules skatījumam veltītu pētījumu būtu vairāk. Piemēram, mani interesētu lasīt par mūsu dižgaru, nācijas tēvu, pamatlicēju utt. sievām, mātēm, draudzenēm, māsām un kaimiņienēm, bez kurām šie kungi nebūtu tādi, kādi bija. Vienlaikus ir jāmēģina izvairīties no šodienas modeļu piemērošanas citu laikmetu aprakstīšanā un skaidrošanā.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!