Ilustrācija: Vivianna Maria Staņislavska
 
Proza
06.12.2019

Slapjais sapnis

Komentē
1
Saglabā

Kad ūdens piles krīt, tās krīt uz leju. Sākumā šķiet, ka mākoņus kāds sažņaudzis kā slapjas švammes. No tiem piles nogāžas un pajūk uz visām pusēm. Cita pa ceļam attopas bērzu lapu labirintā, un tās misija ir tecēt uz leju. Cita pile ir kā tikko izšauta lode, kas nelīkumojot ietriecas melnzemes mērķī. Katrai pilei sava pieredze. Katra pile lejā grib satikt citas piles, lai dalītos savā pieredzē. Kad piles savienojas, tās pārvēršas par lielākām lāsēm. Tad viņas var atkal sadalīties mazākās pilēs, ja tām ir kaut kāda raksturu nesaderība. Arī lāsēm piemīt bara instinkts, un tās pat kopojas. Vairākas lāses izveido Strautu, kura straume ļaujas gravitācijas kārdinājumam. Strauts nešķiro. Mazāki zari, skujas un citas taustāmas lietas iemācās peldēt. Un zemākos punktos veidojas jauni organismi, ko sauc par peļķēm.

Mani sauc peļķe Nellija. Esmu parasta vidusmēra peļķe bez nekādiem zemūdens akmeņiem. Vienīgi mana atrašanās vieta biedē cilvēkus. Mana zona ir tieši pie kapiem. Es lieku viņiem pārkāpt pāri saviem komforta aizspriedumiem tieši pirms ieejas kapos. Esmu tāda, kurai lec pāri ne tikai Jāņos, bet arī visu pārējo gadu. Ievācos es šeit, pie kapiem, kad Ūdens izlēma, ka šī būs laba vieta.

Runā, ka spītīgās peļķes varot vienā vietā uzturēties pat viskarstākajās vasarās. Starp citu, es ienīstu siltumu. Vēlme pēc siltuma ir vājuma pazīme. Peļķes nedrīkst būt vājas, citādi tās izžūs kā sen aizmirstie kapu ziedi pie kopiņām. Es pat tik ļoti neienīstu aukstumu: ziemās ledus, pārklājoties man pāri, piešķir mājīguma sajūtu. Šķiet, ka tajos vizuļojošajos brīžos ledus ir kā jumts virs galvas.

Kā jau nopratāt, mani ienīst tie, kuri uz šejieni stiepj savus nekustīgos radiniekus. Es vienmēr esot viņiem ceļā. Kāds paslīd uz manas ledus terases, tad atkal kāds samērcē tās melnās figņas, kuras viņi velk kājās. Mani vairākas reizes ir mēģinājuši aizbērt, bet Ūdens man iemācīja draudzēties ar smiltīm, tāpēc es izbērto ātri vien pārvēršu izlietajā, piedevām visas tās kundzītes, kas manī iekāpj ar tām melnajām figņām uz augstajiem papēžiem, izdara man pakalpojumu – viņas samaisa smiltis ar ūdeni, un tās putiņas no ziedputekšņiem man ir kā saldais ēdiens.

Ik pa laikam kādu no mitrajām istabām es izīrēju vardēm. It kā jau forši, papildu ienākumi, bet mani kaitina viņu balsis. Kad nevaru izturēt to kurkstēšanu, iesūcu sevī kādu daļu ūdens, un viņām nākas lauzt īres līgumu.

Šogad, par laimi, sola lietainu vasaru. Jo, godīgi sakot, es esmu atkarīga. Atkarīga no tām straumītēm, ko lietus laikā dzeru. Dažreiz es dzeru tā, ka otrā dienā slikti paliek un ūdens no manis iesūcas zemē. Gribas padzerties, bet vakar jau viss izdzerts. "Kas par daudz, tas par skādi, bet laba jau daudz nevajag," saka vecs peļķu tautas sakāmvārds. Mazos apjomos straumītes ir ne tikai veselīgas, bet pat vajadzīgas, jo citādi es izžūšu kā tie, kurus te aprok. Bet, tā kā šogad sola lietainu vasaru, es ceru, ka man par to nebūs jāuztraucas.

Man ļoti patīk vērot cilvēkus. Es nezinu, vai tas ir slikti, bet, manuprāt, tieši pie kapiem var redzēt viņu patiesās sejas. Uz kapiem jau neiet tikai bērēs. Ir tādas tantes, kas te nāk katru dienu. Tā vien šķiet, ka viņas pašas gaida to mirkli, kad varēs gulties blakus saviem vīriem un citiem radiem. Ir ģimenes, kas nāk apkopt klusējošos tikai uz svētkiem. Nē, nē, puķu zagļu pie mums nav! Te puķes zog no kaimiņu dārziem, lai tās aiznestu uz kapiem. Ir redzēti arī gadījumi, kad puikas pa kapiem brauc ar to kājminamo verķi uz diviem riteņiem, bet es tur nekādu ļaunumu nesaskatu. Tiem tur lejā pilnīgi vienalga, kas notiek 2 metrus augstāk.

Nē, bail man nav, sākumā bija bailīgi palikt pa nakti te pie tiem kapiem, bet tagad esmu jau pieradusi. Es cenšos ātri iet gulēt, lai man nerēgojas nekādi ērmi ar tieksmēm izlīdzināt zemi.

Nedēļas beigās būs kapusvētki. Jau šodien mani pamodināja pārītis ap sešdesmit, kas ar augsti pacelto degunu neieraudzīja mani, un plunkš! Būtu vēl nedaudz pasnaudusi, bet tās sievietes pukošanās bija dzirdama līdz pat pumpim.

Šajās dienās miera nebūs. Es jau jūtu. Brauks vēl tie jobanie pļāvēji. Mani tā kaitina, kad pļaujot visa tā zāle iekrīt manī. Un, ja es tajā dienā, kad viņi pļāva, vēlējos būt dzidrā peļķe?! Man tad jāgaida vējš, kas visus netīrumus izskalos manos krastos. Vispār, ja es nedzīvotu pie kapiem, es laikam uzsāktu kādu tūrisma biznesu. Manos krastos uzbūvētu mazas mājiņas, kurās pa nakti varētu palikt visi, kas vēlētos. Ūdenī es uztaisītu laipu un uzliktu zīmi UZ GALVAS NELĒKT, un izīrētu dažādus peldlīdzekļus. Iedomājieties, cik tas būtu skaisti: "Atpūtas komplekss pie peļķes Nellijas"! Bet kurš gan gribētu atpūsties pie kapiem?

Vakar bija atbraukuši tie pļāvēji. Ko pļāva, to arī nopļāva. Pēc tam nāca grābēji. Ko nopļāva, to arī nogrāba. Pēc tam atbrauca vācēji un visu novāca. Izlīdzināja arī kurmja rakumus. Man kurmis pārāk netraucē, bet vienu rītu es pamodos pārāk sausa, un izrādījās, ka kurmis kaut kur netālu no manis bija veicis savus arheoloģiskos izrakumus un daļa no mana ķermeņa vienkārši aiztecēja. Protams, ne viņš speciāli. Pats esot gandrīz noslīcis savā kļūdā, tāpēc ar slapju sirdsapziņu atrakās līdz manim un zaudējumus centās atlīdzināt, padziļinot mani.

Es īsti nezinu, kas ir labāk – būt mazai, bet dziļai peļķei vai lielai un seklai? Es esmu kaut kas pa vidu, mans dziļums ir pietiekams, lai kādu sadusmotu, un mans izmērs ir pietiekams, lai visi zārka nesēji dziļi nopūstos, ejot iekšā kapos.

Bēres ir interesants process. Te netālu ir baznīca. Kad notiek bēres, parasti visi no turienes uz kapiem nāk kājām. Priekšgalā kāds ar krustu. Kā pieņemts, viņš ir parādes atklājējs, un viņš pirmais nāks manos apskāvienos, pareizāk sakot, manos apšļakstienos. Viņa seja, sajūtot auksto ūdeni, daudz nemainās. Es nezinu, kā tur ir, bet man liekas, ka baznīcu likumi nosaka, ka viņš savu seju nedrīkst mainīt, arī iekāpdams peļķē, ja veic kādu nozīmīgu rituālu. Pēc tam nāk tas, kuram ir tiesības pieņemt jauno "studentu" kapu akadēmijā. Aiz viņa nāk arī pats reflektants. Patiesību sakot, nevis nāk, bet guļ. Jo viens no iestājpārbaudījumiem ir nomirt, lai tiktu pieņemts šajā mācību iestādē. Protams, gan mācītājs, gan mironis arī izslīd cauri maniem slapjajiem māliem. Viņiem nav izvēles. Un visbeidzot nāk visi, kuri grib novēlēt veiksmīgu jauno mācību gadu. Laikam nav jāsaka, ka arī viņi, tāpat kā kolonnas priekšgals, izslīd man cauri un pēc tam klusi sačukstas: "Suka, slapjas!"

Šovakar jāiet gulēt laicīgi. Vajadzēs nomazgāties. Rītdien tie svētki kapos, gribu būt diezgan dzidra. Labi, līdz rītam!

Jā, neticami, taču arī peļķes mazgājas. Gan jau ir kādi izņēmumi, bet peļķe Nellija vienmēr ievēro personisko higiēnu. Ja viņai būtu zobi, tad arī tos viņa tīrītu. Bet šovakar viņa bažījas par kaut ko citu. Ne jau viņa izvēlējās būt peļķe tieši pie kapu ieejas. Viņai nebūtu nekas pretī gulēt arī kādā klusākā vietā. Viņa īstenībā ir satraukusies, ka rītdien daudzi viņā iekāps un būs dusmīgi un apvainojušies. Kādi tur svētki, ja tu esi tas, kas visu sabojā?!

Viņa pat mēģināja iesūkt nedaudz ūdens sevī, lai krasti būtu sausāki, bet tas neko daudz nelīdzēja. Viņai īsi pirms miega izlija arī kāda Asara. Pagaidiet! Tā nebija nekāda asara, tā bija pile! Un vēl viena! Re, kur vēl! Bija skaidrs, ka debesīs nav skaidrs. Lietu šajā apkaimē bija aicinājušas sēnes, neviens cits. Un šis nebija nekāds lietutiņš, šis bija Lietus. "Gāza kā ar spaiņiem" pat nebūtu īstais apzīmējums. Šeit gāza kā ar vannām. Likās, ka lietus ir kāds atraktīvs delfīns, kas baseinā šļakstās uz visām pusēm. "Tā tik vēl trūka," nodomāja Nellija, "ja tā turpinās līt, es rīt būšu trīsreiz lielāka." Tagad gan viņa sāka raudāt pa īstam. Jebkura meitene sāktu raudāt, ja uzzinātu, ka rīt kļūs trīs reizes lielāka...

Rīts iesākās drūmi. Saule šodien nebija tikusi prom no mākoņiem. Koki izskatījās tā, it kā būtu tikko no dušas. Smiltis bija uzbriedušas kā rauga mīkla. Bet kas tad te! Kapu vārtu baltie stabi no abām pusēm bija ūdenī. Ūdens bija tik daudz, ka zīmīte uz staba – GALVENĀ IEEJA – būtu jānomaina pret – GALVENĀ PELDVIETA. Grants ceļš šorīt bija izbraucams tikai traktoristam Gunāram. Dīķis pie kapiem bija tik liels, ka bērni pat gribēja ņemt makšķeres un ķert zivis. Situācija bija nopietna. Vietējie mēģināja rakt grāvīšus, lai ūdens plūstu prom, bet tas neko daudz nelīdzēja. Ūdens sevi iekrāsoja dzelteni duļķainā tonī. Vidējo dziļumu pašreiz noteikt nevarēja. Čiekuri kā tādi pludiņi peldēja uz vēja pūsto pusi. Taču vienīgā, kas šodien vēl nebija modusies, bija Nellija. Bet viņu vairs redzēt nevarēja. Tikai tās tantes, kas uz kapiem nāca katru dienu, apmēram zināja, kur viņa gulēja. Nebija ne burbuļu, ne mazo viļņu. Nellijas vairs nebija.

Peļķe miegā bija noslīkusi.

Tēmas

Oskars Otomers

Augumā garš kā divdaļīgais trolejbuss. Prot pāriet gājēju pāreju, liekot soļus tikai uz boldīgi baltajiem taisnstūriem. Saistībā ar rakstīšanu zina alfabētu un citas fonēmas.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!