Foto - Arturs Pavlovs
 
Mūzika
22.10.2018

Skumja un trokšņaina melanholija

Komentē
0
Saglabā

Par nepieradinātās mūzikas festivālu "Skaņu mežs", 06.10.-13.10.2018

Lai 2018. gada oktobrī dotos uz kādu kultūras pasākumu, diemžēl no kaut kā noteikti jāatsakās. Tā par labu nepieradinātās mūzikas festivālam "Skaņu mežs" nācās upurēt "Rudens kamermūzikas festivāla" organizēto "Bēthovena, Debisī un Šopēna sonāšu vakaru" Kristīnes Blaumanes un Katjas Apekiševas priekšnesumā, turpretī otru "Skaņu meža" vakaru un vienlaikus arī Reiņa Zariņa uzstāšanos – pirmajam Andra Nelsona un Leipcigas Gewandhaus orķestra koncertam. Protams, lai neviens neapvainotos, neaizmirsu arī "Rudens kamermūzikas festivālu", kas kārtējo reizi apliecināja Vinetas Sareikas un viņas domubiedru no "Artemis Quartett" – Tomasa Cētmaira un "Sinfonietta Rīga", Matīsa Čudara un Ievas Salietes – augsto māksliniecisko līmeni. Rezultāts? Pamesti novārtā vēl citi koncerti, teātris un kino. Pamesta novārtā arī grāmatu nomaiņa bibliotēkā, tāpēc Imanuelu Kantu nācās aizstāt pie rokas esošajam Edgaram Vollesam.

Uz jautājumu, vai izvēle 12. oktobra vakarā koncentrēties uz "Skaņu meža" piedāvājumu sevi attaisnoja, jau atkal nav iespējams dot skaidru atbildi. Četri stilistiski dažādi priekšnesumi, kas ietvēra brīvās improvizācijas mākslu, avangarda mūzikas vērtības un elektroniskos opusus, te vēstīja, ka "Skaņu mežā" katrs var atrast kaut ko sev nozīmīgu. No otras puses, mūsdienu skaņumākslas virsotnes šeit mijās ar stipri blāvākām atklāsmēm, turpretī citas uzstāšanās bija ekskluzīvi paredzētas konkrētā žanra faniem, atlikušajiem ļaujot tikai novērtēt vispārējo estētisko kontekstu un secināt, ka tas jāiepazīst līdz galam vienīgi darba pienākumu dēļ. Tā, protams, nav pati labākā atziņa, ar kādu aizvadīt koncerta hronometrāžu, taču – "Skaņu mežā" pieredzēts ne tas vien, un mākslinieku profesionalitāti šoreiz nenācās īpaši apšaubīt.

Katrā ziņā skaidrs, ka arī no pianista Rūdolfa Macata iespējams sagaidīt kaut ko interesantu un uzrunājošu, kas uz klausītāju iedarbotos ne tikai emocionālā, bet arī konceptuālā līmenī. Ne velti viņa radītos opusus Latvijas Radio bigbends spēlējis līdzās jau pieminētā Matīsa Čudara un Krista Auznieka darbiem, un šiem trijiem autoriem un zināmā mērā arī domubiedriem ideju netrūkst. Kas noteikti jāatceras arī brīžos, kad šo ieceru realizācija viņus aizved stipri dīvainos labirintos. Par Mūzikas namā "Daile" pie klavierēm un modulārā sintezatora īstenoto priekšnesumu autors izteicies: "Tas būs kā ceļojums, skaņas un sajūtu izpēte: maksimālisms, minimālisms, haoss un limitācijas." Uzreiz jāteic, ka šeit visvairāk saistīja nevis maksimālisms un haoss, bet gan uz minimālisma izteiksmes līdzekļiem un spēles noteikumiem attiecināmās skaņu plūsmas un motīvi, šīm repetīcijām un to pakāpeniskajiem izvērsumiem iedzīvinot vienu no galvenajiem 12. oktobra vakara emocionālajiem vadmotīviem – melanholisku izjūtu spektru. Brīžiem skumīgāku, citkārt dramatiskāku, vēl citos priekšnesumos – neapvaldītu un trokšņainu, tomēr tieši melanholisku vēstījumu, nevis drūmu un bezcerīgu. Un Rūdolfa Macata spēlē klausīties bija visnotaļ patīkami, lai gan bez dažiem skaņu sablīvējumiem tur tīri labi varēja iztikt – pianista piedāvātais emociju ritējums aicināja labprāt pievienoties šim ceļojumam muzikālajā laiktelpā, arī izvērstās improvizācijas forma turējās kopā tīri pārliecinoši, bet izkoptā virtuozitāte piešķīra visam nepieciešamo slīpējumu. Jādomā, ka ar Rūdolfa Macata radošajiem atklājumiem būs iespēja sastapties vēl daudzkārt arī ārpus "Skaņu meža" ietvariem.

Festivāla "Skaņu mežs" organizētāji arī 2018. gadā snieguši lielisku atbildi uz jautājumu, kādēļ tik piesātinātajā kultūras pasākumu klāstā laiks noteikti jāatvēl arī viņu piedāvātajām programmām – turpinot izsenis iedibināto tradīciju, festivālā bija dzirdama mūzika, ko radījis viens no avangarda skaņumākslas klasiķiem, kura daiļrade Latvijā līdz šim zināma tikai teorētiski. Franču komponists Tristāns Miraijs līdzās savam laikabiedram Žerāram Grizē pazīstams kā spektrālās mūzikas jēdziena definētājs (turpat arī Igs Difūrs, Klods Vivjē, Pēters Etvešs un vēl vairāki citi respektējami vārdi, kas šeit neizsaka pilnīgi neko); Kloda Vivjē mūžs pārtrūka jau 1983. gadā, Žerāra Grizē dzīve beidzās 1998. gadā, bet Tristāns Miraijs ir radoši aktīvs vēl tagad, gadu pēc septiņdesmitās jubilejas. 4. oktobrī viņš sniedza meistarklasi Mūzikas akadēmijā, bet 12. oktobrī Mūzikas namā "Daile" publika iepazinās ar 2016. gadā komponēto opusu "Sogni, ombre et fumi" stīgu kvartetam. To interpretēja "Quatuor Diotima" (Juņpens Žao, Konstansa Ronzatī, Franks Ševaljē un Pjērs Morlē), ar ko Miraijs arī sadarbojās.

Tātad – komponista oriģināliecerei atbilstošs atskaņojums ar niansētiem un daudzveidīgiem stīgu ansambļa vaibstiem un četru spēlētāju muzikālās sarunas saliedētu īstenojumu. Un, lai gan spektrālās mūzikas harmoniskie parametri realizēti, balstoties uz datora veiktu matemātisku analīzi, Miraijam tas bijis tikai pieturas punkts, lai izvērstu melanholisku, klusinātu un emociju virmojumos mainīgu stāstu. Nepārprotami subjektīvu un izsmalcinātu vēstījumu, kura stilistiskā ievirze, tēlu palete un noskaņu gamma atsauc atmiņā Jauno Vīnes skolu ar Šēnberga liriski dramatiskajām apcerēm un Berga brīvi plūstošajām daudzslāņu kompleksitātēm. Tādējādi stīgu kvartetam "Sogni, ombre et fumi" nāca par labu tradīcijas un novatorisma balanss, kā arī partitūrā ievītās rezignētās zemstrāvas un eksaltēto uzbrāzmojumu brīži, noteikti arī precīzi būvētā forma, tādēļ skaņdarba izskaņa raisīja vēlēšanos – vēl vairāk Miraija. Gan viņa lielos orķestra opusus, gan kamermūzikas darbus. Magnusa Lindberga mūzika šeit skan regulāri, nu vairs nezināms nav arī Pjērs Bulēzs, un pienācīgo vietu tieši tāpat būtu vērts atrast Tristānam Miraijam. Bet "Quatuor Diotima" ar lielu prieku mēs atkal dzirdētu, piemēram, "Rudens kamermūzikas festivālā".

Par itāļu elektroniskās mūzikas autori Katerīnu Barbjēri teikts, ka viņa koncentrējas uz "tādiem mākslinieciskiem paņēmieniem kā minimālisms un atkārtošanās". Arī tas, ka viņu interesē "sintezatoru spēja polifoniski un poliritmiski veidot sarežģītas un stingras struktūras laikā un telpā". Attiecībā uz pirmo apgalvojumu melots nebija – minimālisma elementi šeit tiešām izpaudās uzskatāmi. Otrais apgalvojums jau ir diskutablāks – iespējams, ka koncepcijas stadijā muzikālās struktūras arī izskatījās nospriegotas, taču skaniskais rezultāts vērtās pārlieku amorfs un izplūdis, pārāk piezemēts un iepriekšparedzams. Tiesa, pret Katerīnas Barbjēri mūzikas konstruktīvo līmeni nekas principiāls nebūtu iebilstams – ko viņa bija izplānojusi, to arī realizēja priekšnesuma dramaturģiskajā arhitektonikā. Un līdzīgi ar skaņdarba intonatīvo līmeni un emocionālo jomu – elektronisko motīvu saistījums darbojās tīri labi, noskaņu atveidojums un tembru partitūra vismaz uz kādu brīdi spēja izsaukt ieinteresētu simpātiju klātbūtni. Taču kopumā tomēr jāatzīst, ka itāļu mākslinieces veikums ne ar ko nepacēlās pāri neskaitāmiem citiem šādā žanrā un stilistikā radītas mūzikas paraugiem un tajos atklātās profesionālās varēšanas līmenim – te dzirdētajām idejām pietrūka spilgtuma, novatorisma un intensitātes, bet tembru, harmoniju un tekstūru salikumi pamatā saucami par triviāliem. Prasmīgi īstenotiem, bet triviāliem.

Saksofona spēles meistars Matss Gustavsons, kura uzmanības centrā ir šī instrumenta dinamikas, artikulācijas, tembrālā kolorīta robežu pārbīdīšana, festivālā "Skaņu mežs" ir bijis gaidīts viesis jau iepriekš. Līdzīgas slavenības statuss piemīt arī Tērstonam Mūram, kurš trīsdesmit gadus bijis ģitārists indīroka grupā "Sonic Youth", bet pēc tam migrējis aizvien eksperimentālāku, aizvien izaicinošāku projektu virzienā. Kopsolī ar Matsu Gustavsonu, kuram vismaz 12. oktobra vakarā interesants vairs nešķita ne frīdžezs, ne brīvās improvizācijas estētika (lai gan improvizācijas raksturu šis priekšnesums nepārprotami saglabāja), savu pašreizējo galamērķi sasniedzot trokšņu mūzikā. Rezultāts nebūt nebija monotons – abu mūziķu uzstāšanās, ko ievadīja saksofona skanējuma aprautie akcenti un lineārākās enerģētiskā piesātinājuma plūsmas, kam pieslēdzās ģitārista spēlētās virāžas un, visbeidzot, elektroniskie skaņu efekti, liecināja par pārdomātu māksliniecisko dramaturģiju, no kuras, protams, nebija atdalāms arī tembru diapazons un muzikālo raksturu atspoguļojums. Tāpat arī šajā priekšnesumā, kas bija paredzēts gan akustiski, gan tīri fizioloģiski tverams, atsevišķus skaņu viļņus pat varēja raksturot ne tikai kā dinamiski uzbrūkošus, bet arī kā koloristiski spilgtus. Tomēr kopaina neatstāja iespaidu, ka šis būtu piemērotākais veids, kā Matsam Gustavsonam un Tērstonam Mūram parādīt savu virtuozitāti un tembrālo daudzveidību – uzstāšanās otrajā pusē saksofonists galvenokārt koncentrējās uz elektroniskās partitūras atveidi, bet ģitāras skanējuma asie un stiklainie rakursi tā arī palika tikai neliela daļa no solista rīcībā citkārt esošā variāciju klāsta. Un, protams, šāda mūzika primāri adresēta žanra cienītājiem. Pārējiem klausītājiem trokšņa tur būs daudz par daudz, bet muzikologi to uzlūkos nevis kā estētisku vērtību, bet kā konkrētu sociālantropoloģisku fenomenu.

Bez šaubām, žēl, ka nākamajā vakarā nebija iespējas iepazīt ne Lindas Leimanes jaundarbu, ne eksperimentālās ambientās mūzikas pārstāvja Viljama Basinska veikumu, ne arī mikrotonālās improvizācijas vijolnieka un altista Meta Maneri sadarbību ar portugāļu "RED Trio". Taču nekur nav teikts, ka šie mākslinieki ir ekskluzīvi piesaistīti "Skaņu mežam" un ka latviešu autoru darbus pēc pirmatskaņojuma nevarētu spēlēt vēl un vēl – katrā ziņā no festivāla "Skaņu mežs" nākotnē īpaši gaidīšu kādu iekšēji izsmalcinātu un bagātīgu elektroniskās mūzikas paraugu vai laikmetīgā džeza priekšnesumu, bet citās Latvijas koncertzālēs – Tristāna Miraija mūziku, Žerāra Grizē, Kloda Vivjē, Štefana Nikulesku un Johannesa Friča skaņdarbus. Tas noteikti nāktu par labu gan latviešu komponistiem, gan atskaņotājiem, gan klausītājiem.

Armands Znotiņš

Armands Znotiņš ir mūzikas un kultūras kritiķis, Normunda Naumaņa balvas 2017. gada nominants. Apmeklē koncertus un raksta par tiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!