Foto: "Unsplash"
 
Sleja
19.09.2022

Skolotāji un vara

Komentē
3

Žurnāls "Foreign Affairs" jeb "Ārlietas" ir domāts cilvēkiem, kuri ikdienā lemj par pasaules likteni. Es pie tādiem nepiederu, bet nopirku jūlija/augusta numuru, jo tas bija veltīts jautājumam "Kas ir vara?". Jautājums būtībā ir filozofisks, savukārt man ikdienā nākas nodarboties ar sociālās filozofijas pasniegšanu, tāpēc arī šāds pirkums. Vēl precīzāk – lēmumu iegādāties žurnālu, lai gan tas ir grāmatas cenā un mājās jau stāv pāris galu galā neizlasītu numuru, noteica raksts "What Makes a Power Great", ko sarakstījis RAND domnīcas pētnieks Maikls Mazars (Mazarr). Nosaukums burtiski tulkojams – "Kas varu padara par varenu?", bet es to sapratu kā atsauci uz lielvarām (great powers) – kas varu padara par lielvaru? Te atkal komentārs – savā laikā ar studentiem runājām par "lielvaras" definēšanu un mana darba definīcija bija, ka lielvaras ir tās valstis, kuras var rīkoties, nerēķinoties ar citām valstīm. Kāds no studentiem aizrādīja, ka Ziemeļkoreja tad arī būtu jāpieskaita pie lielvarām, kas neizklausās saprātīgi. Tāpat skaidrs, ka nav jau tādas valsts, kas varētu pilnībā nerēķināties ar citām, tāpēc man gribējās zināt, ko labu par šo jautājumu Mazars pateiks.

Izrādījās, ka viņa raksts nebija gluži tikai par lielvarām (lai gan viņa atbilde uz mani interesējošo jautājumu būtībā bija tāda, ka lielvaras nav precīzi definējamas). Viņš norādīja, ka ir dažādi faktori, kas nosaka, kāpēc atsevišķas valstis dominē starptautiskajā arēnā vai kādā vēstures periodā. Un noteicošais faktors nav armijas lielums vai iekšzemes kopprodukts, tā vietā Mazars uzsver sociālos faktorus. Tāpat nevar teikt, ka šādas valstis vienmēr panāk savu – tās var zaudēt karus, ciest ekonomiskās krīzes, bet tomēr saglabāt savu ietekmi (te gan jāsaka, ka galu galā, kādu varu raksta autors sauc par "great", nebija nemaz tik skaidrs, jo, ja pareizi sapratu, tad viņš pie šādām varām pieskaitīja Romu un Itālijas valstis renesanses laikmetā, bet nepieskaitīja Habsburgu Spāniju un vēlīno Otomaņu impēriju, lai gan es teiktu, ka abas noteikti pretendē uz lielvaras apzīmējumu, ko nevarētu teikt par Itālijas mazvalstīm).

Nu lūk, un, vēsturiski salīdzinot dažādas valstis, Mazars un viņa kolēģi bija nonākuši pie septiņiem nosacījumiem, kas raksturo nozīmīgas, ietekmīgas, konkurētspējīgas varas: 1) ambīcijas, kas raksturīgas nācijai kopumā, 2) plašām sabiedrības grupām ir iespēja piedalīties kopējā projektā, darboties, izgudrot, gūt labumu, audzēt labklājību, 3) kopīga un vienota nacionālās identitātes apziņa, 4) aktīvas, sakārtotas, ietekmīgas, mērķtiecīgas un efektīvas valsts institūcijas, 5) efektīvas sociālās institūcijas, 6) tajās īpašs uzsvars tiek likts uz mācīšanos, izglītību, zinātkāri un spēju adaptēties, 7) šīs sabiedrības ir daudzveidīgas un plurālistiskas – tas nenozīmē obligāti etnisko daudzveidību, bet dažādu skatījumu, viedokļu un pieredzes līdzāspastāvēšanu.

Manuprāt, šie septiņi punkti liek padomāt. Gan par Latvijas situāciju kopumā, un gribas atgādināt, ka Latvija šobrīd nav tā ietekmīgākā, bagātākā un dinamiskākā sabiedrība Eiropā (manuprāt, nav jēgas salīdzināt Latviju ar ASV, Ķīnu vai, teiksim, Nīderlandi, bet pavasarī biju Prāgā un tiešām aizdomājos par to, kāpēc Rīga nevarētu būt līdzīgāka šai pilsētai tieši dinamikas un dzīvesvides ziņā). Gan par jebkuru sabiedrības jomu, kuru mēs gribētu redzēt labāk attīstītu, piemēram, izglītības sistēmu.

Te dažas piebildes. Pirmkārt, tas, ka Mazars nosauc šādus punktus, nenozīmē, ka tie jāuztver kā akmenī iecirstas patiesības. Otrkārt, būt varenam, attīstītam un dinamiskam nav vienīgais mērķis dzīvē, jautājums ir – ko mēs gribam. Treškārt, neviens nesaka, ka šos faktorus var radīt mākslīgi, tā vai citādi te ir runa par vēsturisko nejaušību, turklāt šo faktoru sakrišana nav mūžīga un valstis, kas vienu gadsimtu ir ietekmīgas un varenas, nākamajā var pazust no zemes virsas, bet, no otras puses, teiktais nenozīmē, ka mūsu izvēlēm nav nekādas ietekmes uz valsts vai sabiedrības likteni.

Visbeidzot principi, kas darbojas vienā jomā, ne obligāti ir attiecināmi uz citu. Mani, piemēram, vienmēr ir kaitinājis, kad menedžmenta vai biznesa kontekstā sāk spriest par "Suņdzi" – 5. gs. p. m. ē. sarakstīto ķīniešu traktātu par kara mākslu. Var jau visu ko no šī teksta mēģināt izspiest, bet galu galā tas vienkārši ir darbs par karu. Tāpat nav pamatoti attiecināt valstu attīstības principus uz izglītības sistēmu. Un tomēr… Tomēr interesanti. Vismaz var pamēģināt kā pārdomu līdzekli. Tā ka uzskatiet, lūdzu, turpmāko tekstu vienkārši par etīdi par Mazara nosaukto septiņu faktoru tēmu.

Un tātad… Latvijas izglītības sistēmas problēma, protams, nav tikai zemajās algās. Algām ir nozīme, tāpat kā nozīme ir padomju mantojumam, nelielajam Latvijas iedzīvotāju skaitam un ekonomiskajam attīstības līmenim kopumā. Tas kopumā ietekmē to, kā viss notiek un kāpēc mēs nelīdzināmies tiem paraugiem, kuriem vēlamies līdzināties. Tur jau tā lieta, ka mums ir darīšana ar problēmu samezglojumu, kur, velkot aiz viena striķa gala, diez vai vērts cerēt, ka visi mezgli vienlaikus atraisīsies.

Bet es aicinātu šo samezglojumu skatīt vēl plašāk – tas ir jautājums par mūsu sabiedrību. Pirmkārt, es nedomāju, ka mūsu sabiedrība patiešām novērtē izglītību, zināšanas un zinātkāri, vismaz ne pašu par sevi. Tas jūtams daudzos līmeņos – no skolēnu vecākiem un skolēniem vai studentiem līdz ministriem un deputātiem. Daļēji tas ir daudz dzirdētais jautājums par profesijas prestižu. Izglītības attaisnojums biežāk ir praktisks, funkcionāls vai ideoloģisks. Bet praktisko un ideoloģisko vajadzību vienmēr ir daudz vairāk nekā to, kuras saistītas ar izglītību, un ir daudz efektīvāki veidi, kā vismaz īstermiņā spiedīgākās vajadzības apmierināt. Rezultātā kopš neatkarības atjaunošanas izglītība, zināšanas un jaunrade nekad nav bijusi starp galvenajām prioritātēm. Tas atspoguļojas arī mūsu valsts budžetos, un sabiedrība to ir pieņēmusi, turklāt valdošajai elitei ir izdevies izglītības un zinātnes finansējumu jautājumu iepakot kā garlaicīgu īdēšanu: sak, viņi jau tikai sūdzas. Lai būtu, bet simptoms kopējai attieksmei tas ir.

Jāpiebilst, ka šādu praktiski orientētu pieeju, manuprāt, ir grūti savienot ar līdzdalību un kopīgu identitāti. Teiksim, mēs gribam būt ambiciozi informātikas jomā un attīstīt tieši šo nozari. Ja visi būtu vienisprātis, ka tas ir tas, kas mums vajadzīgs, iespējams, šāds projekts ietu cauri, bet, ja tas tā nav – un acīmredzami nav –, tad šāds mērķis nozīmē šķirošanu, nodalīšanu, kaut kā liegšanu, atbilstoši mēs iegūstam nevis dinamisku un radošu vidi, kur visi darbojas un mijiedarbojas, bet kontrolētu sfēru, kur regulāri jāatskaitās par to, ko domā, un jātaisnojas, ja nedomā par acumirklī izmantojamām lietām.

Laiku pa laikam izglītības ministri ir gribējuši būt efektīvi un radīt efektīvu izglītības sistēmu. Bet jautājums ir šāds – vai efektīva sistēma ir iespējama bez tā, ka visiem iesaistītajiem ir kopīga misijas, ambīciju, identitātes apziņa? Te arī algu jautājums – viena lieta, vai skolotāju un pasniedzēju alga ir adekvāta (zināma atbilde meklējama faktā, ka skolās trūkst skolotāju), bet otrs – tas, ka valsts vadītāji regulāri sola palielināt algas vai atbalstīt zinātni, tomēr to nedara, grauj uzticību. Rezultātā pati ministrija darbojas kā ārējs, neuzticams, kontrolējošs un dažkārt pat naidīgs spēks, nevis kā līderis, kurš kopā ar skolotājiem vēlas sasniegt ambiciozus mērķus.

Protams, nevajadzētu iedomāties, ka skolotāji un pasniedzēji ir jēriņi. Vairākās nozīmēs. Diez vai var teikt, ka viņus visus vieno kopējās profesionālās identitātes apziņa, mērķtiecība un ambīcijas. Viņi apgalvo, ka ir pārstrādājušies un no sistēmas noguruši, – daļa jā, bet daļa tīri labi dzīvo institucionālā sistēmā, kurā noder arī dažādas viltības un izdzīvošanas prasmes, un atsaukšanās uz sūro likteni ir viena neliela prasme. Tāpat es neticu, ka situāciju var mainīt, izķerot melnās avis un aizvietojot tās ar, piemēram, importētiem jēriem. Tas, manuprāt, ir naivi. Es teiktu: ja vispār šī situācija ir maināma un mūsu izglītības sistēma var kļūt ambiciozāka, tas ir izdarāms tikai ar politiskās līderības palīdzību. Es neceru, ka mūsu politiskā vara nopietni mainīs attieksmi pret izglītību un zināšanām, bet pildīt solījumus un neizturēties pret skolotājiem kā pret aitu baru viņi varētu.

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!