Par grāmatām
21.02.2018

Šķietamais vieglums

Komentē
1
Saglabā

Par Emīlijas Dikinsones dzejoļu izlasi "Āboliņš un bite", "Neputns", 2017

Pirmā doma, kas radās, izdzirdot, ka beidzot latviski iznācis Emīlijas Dikinsones dzejoļu krājums, bija pārsteigums – tas noticis tikai tagad. Daļa no iemesla, kāpēc tas līdz šim nebija izdarīts, gan jau ir tajā, ka latviešu dzejnieku un dzejnieču spēju atdzejot visus pasaules izcilos autorus ierobežo tas, cik viņu ir daudz un cik mūsu ir maz. Tomēr no atdzejotāja Kārļa Vērdiņa priekšvārda var noprast, ka būtisks šķērslis Dikinsones atdzejošanā ir bijusi viņas "mākslinieciskās izteiksmes īpašā savdabība [..] dzejoļu fragmentārā forma, viņas sintakse ar daudzajiem izlaidumiem" (19. lpp.) un citas Dikinsones stila iezīmes. Šādā ziņā bilingvāla izlase ir pateicīgs formāts, kurā iepazīt Dikinsoni – no 1775 dzejoļiem izvēlētajā 101 dzejolī [1] pārstāvēta šķietami liela tematiskā daudzveidība un iepriekš minētā savdabīgā izteiksme, kas uzskatāmi nolasās arī atdzejojumā.

Šķietamais vieglums, ko rada skaidrā pārnese no angļu valodas uz latviešu valodu, piešķir izdevumam ticamību un iespaidu, ka latviešu valodā nokļuvuši ne tikai dzejoļi, bet arī pati autore. Par spīti sintaktiskajām atšķirībām starp valodām, Vērdiņam izdodas saglabāt Dikinsones dzejai būtisko ritmu, iekšējo loģiku. Piemēram, atveidojot "For love of Her – Sweet – countrymen – / Judge tenderly – of Me" kā "To mīlot – Esiet saudzīgi – / Pret Mani – Mīļie ļaudis" (52.–53. lpp.), tiek saglabāts lūzums starp frāzēm, kas Valža Bisenieka 1981. gada atdzejojumā (259. lpp.) ir ticis pilnīgi notušēts. Tomēr, manuprāt, dzejoļus vēl vairāk atdzīvina smalkums, ar kuru atdzejojumā izmantotās atskaņas savās līdzībās bieži atbilst oriģinālam: "Heaven" / "given" pārvēršas par "Debess namā" / "turēdama" (140.–141. lpp.) un "Mana upe tek pie tevis.." (187. lpp.) plūst tikpat veikli un brīvi cik oriģināls. Šī veiklība un rūpīgā turēšanās pie Dikinsones ritmikas padara dzejoļu lasīšanu abās valodās par savstarpēji papildinošu, nevis aizstājošu pieredzi. Es teiktu, ka tamdēļ šo izlasi visinteresantāk ir lasīt apvienojot katru dzejoļu pāri vienā veselumā, atrodot to daudzos satekpunktus. Arī veiktās izmaiņas reizēm izceļ tēlus, kas oriģinālā paslīdētu garām, pārvēršot "Coursers like a Page / Of prancing Poetry – "par "Lappuse kā Kaujas zirgs / Uz Dzejas pakaļkājām –" (54.–55. lpp.), tomēr atdzejojumi lielākoties pakļaujas Dikinsones poētikai.

Izlases sakārtojums iepazīstina ar Dikinsones daiļrades tematiku pakāpeniski, no dabas apcerēm līdz apcerēm par nāvi un mirstību. Šāda tematiskā plūsma palīdz gan iedziļināties katrā nosacīti atsevišķajā tematiskajā nodaļā, gan saskatīt saiknes starp tām – ""Kāpēc Jūs Mīlu", Ser?...", "Es "sieva" – neesmu vairs..." un "Tā cēlās, Viņam paklausot" (194.–199. lpp.) izskata romantiskas attiecības trīs dažādās varas dinamikās, un nāves dzejoļi, kas sākas ar "Mirst Cerība..." (217. lpp.) elēģiski virza cits citu līdz pēdējam dzejolim, kurā mēs atgriežamies pie izlases titultēliem – āboliņa un bites. Izlase rada iespaidu par Dikinsones lirisko varoni kā subjektīvu vērotāju, kas notiekošo it kā iztēlojas: reti kurā dzejolī liriskais varonis darbojas tagadnē. Bieži dzejolī notiekošais attēlots pagātnē (93. lpp.), nākotnē (211. lpp.) vai kādā vispārīgā parādībā, (109. lpp.), par kuru reflektē liriskais varonis. Būtiski izņēmumi ir nāve kā tagadne, (89., 229., 243. lpp.), kas tēlota pretstatā dzīves nenoteiktībai, (135. lpp.), un sakrālā tematika, kas it kā funkcionē ārpus laika. Tādējādi dzejoļi gan iekļaujas romantisma apcerēs par dabas varu, gan implicēti norāda uz cilvēka vietu tajā.

Lai arī lielākoties atdzejojumi veiksmīgi pārnes gan Dikinsones formālās īpatnības, gan dzejoļu saturu, neizbēgami gadās arī brīži, kuros saikne starp oriģinālu un atdzejojumu ir vājāka. "Ne izrāde ir izrāde..." (205. lpp.) atdzejojumā zaudē gan ritmu, gan atskaņas, "Es nemanīta vēroju..." (93. lpp.) pēdējā pantā zūd salīdzinājums, kas saista dzejoļa tēlus, un "Mazs Trakums zaļā Pavasarī..." (67. lpp.) pārvērš āksta tēlu no tāda, kas sevi iztēlojas par Dievu, uz tādu, kas sevi iztēlojas par radības kroni. Šādu misēkļu izlasē ir maz, par ko daļu atzinības jāsniedz Jāņa Elsberga rūpīgajai redakcijai. Kā vērtīgs salīdzinājuma punkts Vērdiņa atdzejojumiem ir pielikumā atrodamie astoņi citu autoru atdzejojumi, kas publicēti starp 1921. un 1981. gadu. Tā ir iespēja ieskatīties citās interpretācijās – ar Vērdiņa centieniem saglabāt Dikinsones izmantoto formu visspilgtāk kontrastē Valža Bisenieka aizrautīgā ritmiskā plūsma. (225. lpp. un 261. lpp.)

Galu galā, kas ir tas, ko mēs no Dikinsones varam aizgūt latviešu dzejai? Pirmkārt, jebkura diža autore ir liels guvums latviešu dzejas pasaulei, kas tiek papildināta ar vēl vienu vārdu, vēl vienu poētisko pasauli un pavedienu, kas ļauj saistīt mūsu dzeju ar pasaules dzeju. Otrkārt, šo izlasi var uzskatīt kā paraugu tam, kā censties saglabāt autora balsi citā valodā, meklējot atbalsis gan tēlos, gan ritmikā, uzturot plūsmu starp dzejoļiem kā katrā atvērumā, tā viscaur grāmatai. Tomēr galvenokārt šķiet, ka tieši iespēja apgūt Dikinsones "sīvo frāzi" (23. lpp.) un viņas ritmiku ir mans lielākais guvums no šīs izlases – tā neļauj tekstam paslīdēt garām, taču nevis lūst, bet gan ceļas un piezemējas kā maza elpa, kā bite.

[1] Izlases pielikumā iekļauti arī astoņi citu autoru atdzejojumi.

E. F. Kuks

E. F. Kuks ir dzimis 1997. gadā, Rīgā. Izbauda popmūziku, debates un melno tēju. Šobrīd Londonā studē antropoloģiju un apgūst ivritu. Lēnām kaut ko saprot.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!