Foto: "Unsplash"
 
Šajā dienā pirms 100 gadiem
30.10.2019

Škic, škic, viss šiks*

Komentē
1
Saglabā

Turpinām Latvijas valsts simtgadei veltīto publikāciju sēriju "Šajā dienā pirms 100 gadiem", kurā autori caur 100 gadu vecu laikrakstu fragmentiem mēģina saprast Latviju.

Kāda sieviete ar pseidonīmu "Baskāje" 1919. gada 1. oktobrī uz laikrakstu "Baltijas Vēstnesis" nosūtījusi savas pārdomas par apaviem, ar kuriem, kā var nojaust, tajā laikā staigāja diezgan liela daļa Latvijas moderno pilsētnieču. Komentāra nosaukums ir "Dāmu ievērībai", un tas ir publicēts avīzes sadaļā "Balsis no publikas" (citēts precīzi, saglabājot pirmavotā publicēto rakstības stilu): "Dāmas jādara uzmanīgas nepirkt nepraktiskās modes kurpes un zābakus, kādi tikai redzami un par kuriem tos pērkot dubulti un dubulti jāpārmaksā, caur ko apavu veikalnieki tikai iedzīvojas, bet pašām no apaviem maz labuma. Daudzreiz esmu dzirdējusi – tas un tas kurpnieks taisot mazākais "šiku kājiņu" un izturot "fasonu", lai gan jau pēc īsa laika dod tās "remontēt". Un tā minētiem apavu veikaliem pietiek peļņas no šādu "šiku" apavu pircējām vien, tāpēc arī solīdus un nēsājamus apavus pavisam maz pagatavo un tā dāmu lielā mērā pirkto "šiko" apavu dēļ jācieš citiem mazturīgiem. Bez tam ļoti bieži pašas "šiko" apavu pircējas izdod savu beidzamo grasi pat aizņemdamās, bet lai tik iegūtu "šiku". Tāds "šiks" jau dažu dāmu novedis bezizejas stāvoklī. Vispārīgi turīgākām dāmām vajadzētu atturēties no "šika", tad mazturīgās mazāk ķēmotos pakaļ un drīzāk varētu sagaidīt normālākas cenas!"

Kaut arī nekad dzīvē neesmu valkājusi kurpes ar šiku kājiņu, vēlme iegādāties nepraktiskus apavus man ir pazīstama. Pusaudžu gados ziemas zābaku pirkšana bija viens no lielākajiem pārbaudījumiem manām attiecībām ar mammu. Es gribēju zābakus, kuru fasons pēc iespējas vairāk atgādinātu kedas. Mamma gribēja, lai man ir zābaki, kuri būtu pēc iespējas siltāki. Kedas ar siltinātu iekšpusi gandrīz apmierināja mūsu abu prasības. Tomēr tikai gandrīz, jo mammai bija vēl viens nosacījums – zābaki nedrīkstēja viegli laist cauri mitrumu. Kedas ar siltināto iekšpusi, protams, šo kritēriju neizturēja. Mammas praktiskie apsvērumi man likās diezgan nejēdzīgi, jo gribējās tomēr arī ziemā izskatīties daudzmaz stilīgi. Vai mana mamma rakstīja, piemēram, uz avīzi "Rīgas Balss", lūdzot citus atturēties no kedām līdzīgu zābaku iegādes, lai viņa nenonāktu bezizejas situācijā un viņas bērns (tas ir – es) nesaslimtu ar plaušu karsoni? Nezinu, ceru, ka ne. Tomēr ir vēl kādi apstākļi, kas būtiski atšķir manas mammas un Baskājes situāciju. Proti, laikā, kad mēs gājām meklēt ziemas zābakus, kas izskatās pēc kedām, ir silti un nelaiž cauri mitrumu, nenotika karš. Baskājes sašutuma pilnais komentārs publicēts 1. oktobrī. Tieši šajā dienā Bermonts nolemj ieņemt Rīgu. Pirms dažiem mēnešiem Rīgā notika cīņas starp landesvēru un Padomju Latvijas armiju, tam sekoja terors; pēc dažām dienām sāksies cīņas ar Bermontu. Bet tagad – kurpes. Šādā laikā uztraukties par modi un apavu cenām – tas ir zināmā mērā apbrīnojami. Iedomājos, vai arī es, redzot ielās tankus, drosmīgi saķertu draugu aiz rokas un teiktu: "Turpinām iet! Rimčikā sieram "Masdaam" ir atlaide, un man tas ir svarīgi." Nezinu, it kā jau ceru, ka ne.

Bet reizē domāju, ka Baskāji var saprast. Pat tāds cilvēks kā es, kurš karu nekad nav pieredzējis. Tikai lasījis par to internetā, redzējis ziņās un varbūt tuvākajās dienās saņemsies aiziet noskatīties filmu "Dvēseļu putenis". Nevar jau visu laiku domāt un runāt tikai par karu. Kad cilvēki devās piketēt pret dzīvnieku izmantošanu cirkā vai pret aizliegumu nedzemdējušām sievietēm ziedot olšūnas, arī atradās tādi, kas iebilda: "Sīrijā mirst cilvēki, Latvijā trūkst ārstu, bet jūs tērējat laiku šādiem niekiem?" It kā šīs problēmas viena otru izslēgtu un grīdu drīkstētu slaucīt tikai tad, kad ir uzlikts jauns jumts. It kā cilvēkiem arī ikdienā nepiemistu tendence strīdēties par to, kurš apēdis visu sieru un kurš par vēlu atnācis mājās, kaut gan vajadzētu pārrunāt būtiskākus attiecību jautājumus. Piemēram, tādus: "Kādā veidā mums abiem nosargāt savu skaisto mīlestību līdz mūža galam?" Dažkārt, lai tiktu uz priekšu, vispirms jāatrisina siera jautājums. Varbūt kādam paļāvība par to, ka otrs bez atļaujas neiznīcinās viņa sieru, ir viens no harmoniskas kopdzīves pamatakmeņiem. Iespējams, arī Baskāje domāja, ka nekā nevar palīdzēt karā, tāpēc vismaz centīsies pasargāt kādu naivu, mazturīgu sievieti no izputēšanas. Vai arī viņa savas dusmas un aizkaitinājumu par karadarbību un vispārējo nabadzību nolēma izgāzt vismaz uz "šiko" apavu īpašniecēm. Visādi var būt.

Tomēr skaidrs ir viens – arī par simt gadiem vecākā pasaulē cilvēki turpina karot, pirkt nepraktiskas lietas un rakstīt anonīmus komentārus. Patiesībā izbrīna, cik pārsteidzoši daudz no mūsdienu latvieša var atrast šajā komentārā. Pirmkārt jau, mums [1] joprojām ļoti patīk aizņemties. Pēc 2008. gada krīzes hipotekāros kredītus zviedru bankas vairs pakaļ nemet, tagad esam gatavi samierināties ar mazumiņu un paņemt vismaz SMS kredītu. Dzīvi bez telefona līzinga vairs atceras reti kurš latvietis. Mūsdienu latvieša paruna vēsta, ka nekad nevajag ļaut telefonam sev piederēt līdz galam. Kad viens līzings tikko nomaksāts, ir pēdējais brīdis ņemt nākamo! Turklāt mēs lepojamies ar savu aizņemšanās mīlestību un ar godu to izrādām katram Latvijas ciemiņam. Šķiet, drīz tūristi mērķtiecīgi brauks aplūkot ne tikai mūsu jūgendstilu, bet arī krāšņo lombardu apbūvi Rīgas centrā. Varbūt pēc gadiem to pat iekļaus UNESCO pasaules mantojumā kā unikālu kultūras pieminekli.

Nākamā īpašība, ar ko cīnāmies jau vismaz simt gadu, ir nespēja uzņemties atbildību. Baskājes komentārs sākas kā rūpju pilns brīdinājums, tomēr beidzas ar mēreni agresīvu pārmetumu kurpniekiem un turīgām sievietēm, nosodot viņu apavu izvēli. Mūsdienu emancipētā Baskāje, iespējams, rīkotos radikālāk. Viņa savāktu domubiedru grupu, kas sāktu valkāt īpaša fasona paštaisītus zābakus un iestātos pret "šiko kājiņu" dominanci apavu tirgū. Par šo akciju rakstītu visās avīzēs, līdz lielākā daļa pilsētnieču staigātu jaunā modeļa apavos un tos sāktu iekārot arī turīgās dāmas.

Tomēr mūsdienu latvietis joprojām baidās pieaugt un pārstāt uzvelt vainu kādam citam – ļaunajam vagaram. Teorētiski pat zviedru bankas, SMS kredītu kompānijas un lombardi darbojas pēc vairāk vai mazāk saprotamiem, visām iesaistītajām pusēm iepriekš zināmiem noteikumiem. Mēs esam informēti, ka tās nav labdarības organizācijas. Bet kāpēc tad, kad pie durvīm klauvē parādu piedzinējs, mēs zvanām "Bez tabu" un sūdzamies, ka esam apkrāpti? Mūsu politiķi joprojām algo PR speciālistus, kuri viņiem tā arī nespēj pateikt pašu galveno. Vainas atzīšana un uzņemšanās ne tikai atvieglo sirdsapziņu, bet arī citu acīs mēdz raisīt cieņu. Valstij iepriekšminētos biznesus vajag regulēt, radot mazāku risku iedzīvotāju nonākšanai bezizejas stāvoklī. Lombardiem un kazino nav jābūt pieejamiem ik pēc 15 metriem, rotājot pilsētas ainavu blīvāk par kokiem un atkritumu tvertnēm, un arī katram pašam vajadzētu uzņemties daļu atbildības. Jāsāk piedzīvot pakāpenisku kolektīvo briedumu. Gribētos, lai mūsu mīļākās rindas dziesmā "Pūt, vējiņi!" – pats par savu naudu dzēru, pats skrēj’ savu kumeliņu – beidzot no sapņa kļūtu par realitāti.

Līdzīgi kā Baskājei, mums joprojām nepatīk bagāti cilvēki. Visi apavu tirgotāji ir vienādi un domā tikai par to, kā iegrūst mazturīgas sievietes bezizejas situācijā. Pēc tam viņi ļauni smejas, dzerot šampanieti no saviem apaviem ar "šikajām kājiņām". Varbūt pat tieši tam viņi šos zābakus iecerējuši – šampanieša dzeršanai, ne staigāšanai. Mums uzņēmējs neasociējas ar cilvēku, kurš ir gribējis būt pats sev priekšnieks, tāpēc smagi strādājis, neredzot ģimeni un dažkārt arī dienasgaismu. Tāpat arī ne ar cilvēku, kas riskējis un ieguldījis visus iekrājumus idejā, kurai viņš ir intuitīvi ticējis. Nē, uzņēmējs ir cilvēks, kurš ērti iekārtojies 27 valsts uzņēmumu padomēs, visās saņemot ne tikai lielu algu, bet arī regulārus kukuļus. Bagāti cilvēki ir zagļi, un viņu vieta ir cietumā. Un nevar jau arī mums pārmest. Kad pirms 20 gadiem uzticējām valsti šarmantajam uzņēmējam Andrim Šķēlem, viņš mūs brutāli piečakarēja. No šīs un vēl citu harismātisko vagaru atstātās traumas atgūties joprojām ir grūti. Tāpēc tagad mēs izvēlamies drošāko ceļu un atdodam balsi par garlaicīgiem ierēdņiem. Vai krītam otrā galējībā un noticam radikāliem, skaļiem, dažkārt garīgi nestabiliem līderiem, kuri vismaz neizskatās pārāk bagāti.

Šķiet, ka Baskāje būtu sajūsmā, uzzinot, kādas anonīmo komentāru iespējas paveras mūsdienu pasaulē. Tagad viņai būtu iespēja nosodīt turīgo sieviešu apavu izvēli pa taisno viņu soctīklu profilos. Komentāru sadaļu piedāvā gandrīz visi interneta portāli, turklāt tagad vēl modē ir nākusi arī atgriezeniskā saite. Ja nepatīk kāda viesnīca, taksometra šoferis vai kafejnīca, uzreiz var novērtēt tos ar vienu zvaigzni un sodīt ar bargu komentāru! (Izņēmums ir vienīgi restorāns "Čili pica", kas noslēdzis jebkādu klientu atsauksmju iespēju pie sava uzņēmuma profiliem sociālajos tīklos.) Ja gribas kaut ko konservatīvāku, var zvanīt uz Latvijas Radio 1 "Brīvo mikrofonu".

Vēl, protams, nav zudusi latviešu mīlestība pret svešvārdiem. Vārds "šiks" Baskājes komentārā minēts septiņas reizes. Tā nu šķiet, ka mūsdienās pa īstam mainījies ir tikai patērētāju tiesību regulējums. Neskaitot, protams, karu, bet par to Baskāje nerunā. Ja apavu "šikā kājiņa" gada laikā noplīsīs, dabūsi atpakaļ naudu vai arī jaunus apavus vietā. Nu, ja vien pats nebūsi vainīgs pie noplīšanas situācijas. Daļa atbildības ir jāuzņemas arī pircējam. Lai kā arī varētu likties pēc iepriekš rakstītā, man sirdī ir liels mīļums pret Baskāji. Tomēr zināmā mērā Baskāje ir kaut kas, kas mums katram sevī vēl jāpārvar.

[1] Mana literatūras skolotāja mēdza domrakstos pie "mēs" lietojuma pierakstīt piezīmi: "Kas ir "mēs"? Mēs – komunisti?" Šeit un turpmāk ar "mēs" ir domāti latvieši un Latvijas iedzīvotāji.

*Nosaukumā izmantota atsauce uz grupas "Bermudu divstūris" dziesmu "Zaudējam brāli".

Tēmas

Anete Konste

Anete Konste ir pabeigusi kultūras menedžmenta maģistra studijas, bet šobrīd pārsvarā ir aizņemta ar visplašākā spektra rakstu darbiem. Augsta taisnības izjūta un detaļu valdzinājums jaunībā raisījis ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!