Šķēres

Laura Lindstedta (dz. 1976) ir somu prozaiķe, esejiste un recenzente, pašlaik – Nuoren Voiman Liitto priekšsēdētāja, viena no trim autoriem, ko dzirdēsim 11. jūnijā pulksten 19:00 kafejnīcā Taka, kad tur piestās Somijas senākās literārās organizācijas Nuoren Voiman Liitto literārā turneja Hula Hula Run Run.

2007. gadā iznākušais Lauras Lindstedtas romāns "Šķēres" (Helsinki, Teos, 2007) bija viens no sešiem kandidātiem uz Somijas nozīmīgāko literatūras balvu Finlandia.

Romānā stāstīts par vientuļu sievieti, kas adoptē mazu meiteni no Ķīnas. Lielās gaidas un vēlēšanās mīlēt izrādās nepietiekamas. Starp māti un meitu nerodas kontakts, kopīga valoda vai bezvārdu uzticēšanās. Ko darīt, ja bērns nenāk klēpī? Ko darīt, ja māte un bērns baidās viens no otra?
Romāns baisā precizitātē un nenosodot apraksta to, par ko nerunā skaļi: distanci starp bērnu un māti, totālas bailes no neizdošanās un sajukšanu prātā no tā visa.

Tulkotāja.

"Šķēres". Fragments no nodaļas "No kurienes mēs nākam?"

2000. gada 6. augusts

Viņa velk &-zīmes uz balta papīra, aizgūtnēm, knapi elpodama. Kreisā roka balstās pret vaigu, stiepj lūpu pusīti bēgļu gaitās uz auss pusi, iztaisno Kupidona loku, papleš nāsi. Galva paļāvīgi atdevusi savu svaru rokas gādībā, bet pārējais ķermenis ir stīvs, saspringts, no pleciem uz leju bēgšanas gatavībā.
Esmu klusām aizlavījusies viņai aiz muguras, lūkojos pāri plecam, aizturu elpu. &-zīmes, cita pēc citas, lielākas, mazākas, drebelīgām kontūrām un streipulīgas, reizēm ašas un asas, papīru šķeļošas. Kad A4 kļūst par šauru, pirksti pavelk zem pildspalvas jaunu, tīru. Balts, gluds papīrs sarūkošā, sagreizušā kaudzē, līdzās augumā augoša grēda ar &-zīmju ornamentētu celulozi, nelietojamu, pilnu maziem, melniem pirkstu nospiedumiem.

Vairumam &-zīmju augšējais rimbulis saplacis mazā punktiņā, kas atgādina aizvēsturiskas mātes statujas galvu, savukārt apakšdaļa uzblīst nesamērīgi lielā bumbā, punainā, pārbriedušā vēderā. Cilpiņa reti kļūst par īstu, nevainojamu šķeteri; pildspalva ātrajā apmetienā neatrod krustpunktu, par mata tiesu paslīd tam garām un, tāpēc aizkaitināta, kā izaicinot uzvelk beigu strēli gandrīz līdz galvai. Tas zīmei liek ērmīgi kult gaisu.

Reizēm sākums un gals sastopas, bet arī tad zīme neatgādina standartizēto sentēvu, kurš veca viedā rimtumā sēd stabilā noliecienā uz priekšu, prasmīgi saliektiem ceļgaliem. Sākumpunkts stingri nebalstās uz zemes, jo beigu līnija izsit zīmei kāju no apakšas, pienāk par tuvu, gandrīz skar sākumpunktu. Cilpiņa paliek ļogani šūpojamies, pretojas gravitācijai. Gandrīz var saredzēt, kā konjunkcijas zīme gāžas, noliekas uz snīpja, pārvēršas par teļa miesā ietriektu degzīmi.

– Mīļais bērns...

Teikumu aprauj izbīļa taisnotās muguras apsūdzības. Rokas rauš kopā saķēpātos papīrus, un bērns aizsargājot uzguļas tiem virsū. Pastiepju pirkstus un cenšos pieskarties, gribu cieši satvert, pavēstīt: tu esi drošībā, nav noticis nekas slikts; es esmu šeit, mēs tagad esam kopā. Bet rokas savelkas dūrēs. Viens apsūdzošs pirksts paliek izstiepts kā krampī, ar piespiešanos pieduras bērna mugurai, izraisa klusas trīsas. Atkāpjos. Nevarīgi krāju spēkus. Dodos jaunā uzbrukumā. Atvāžu plaukstu, kaut gan pirksti pretojas, dziļi ieelpoju un satveru bērnu aiz rokas. Ieklausos. Nekas nenotiek. Nekas nepakustas. Man kļūst bail. Turēt šķiet velti, bet tvērienu atlaist nevaru. Skaitu sekundes. Tad mani sagaida atalgojums: šņuksts.

– Parādi man, ko esi sazīmējusi, – iedrošinādama mudinu. Bērns paslejas no papīriem, it kā saprastu, asaraini nožagojas, norīstās un nošņaukājas. Mūsu priekšā totālā nekārtībā stāv roku sviedros izmirkusī &-zīmju armija.

Mērķtiecīgi dodos pie kumodes, izceļu ārā kaudzi papīra, bieza, raupja, iedzeltena. Līksmi noblīkšķinu grēdu uz galda, augšējo maigi noglāstu kā no kara pārnākušu varoni, dezertieri, mātei allaž vienlīdz mīļu. Tos baltos, plānos taupīsim printerim.

Brīdi klusām vēroju, kā bērns aizdomīgi paņem pirmo loksni. Bružā pirkstos, piespiež pie deguna un apošņā. Šķiedrās iesūcies sasmacis, atvilktnē sastāvējies gaiss. Kad liku kaudzi uz galda, smaka iecirtās degunā arī man, lēta un poraina papīra atbaidošā smaka. Nevaru palikt gaidām. Negribu lūgt piedošanu. Eju atpakaļ uz virtuvi un laižu ūdeni tukšā izlietnē. Viņai būs ar tiem jāiztiek.

Vēlāk pielavos atpakaļ pie galda. Bērns ir nolikts gulēt, puncītī siermaizes pusīte un glāze piena. Parkets man zem kājām draudīgi čīkst. Tirdošā krakšķoņa man seko, ar katru soli pieņemas. Kā slāpēti spurdzieni tā atskan no sienām, griestiem, kā klusināta ķiķināšana atlec no kaktiem, paklāja, kļūst par izsmējīgu ērcināšanu manās ausīs. Makulatūra nav aiztikta. Biezie papīri akurātā kaudzītē stāv galda malā, tieši tur, kur tos atstāju. Toties ar &-zīmēm apķēpātie A4 ir izmantoti otrreiz. Papīrs pagriezts. Daudzie papildu triepieni un leknā krāsainība neļauj pazīt agrākos konjunkcijas zīmju pudurus, kas pārvērtušies par gūpiju bariem. Tās peld prom no manis, izklīst dažādos virzienos, kā ieraudzījušas plēsīgu zivi.

Tas blēdīgi brieda manī, it kā pusnemanāmi, viens rudens, un viss sāka rādīties jaunā gaismā: ja nu tur stāvētu divi šķīvīši, un ja nu tur stāvētu divas ūdens glāzes. Tur, uz manas virtuves galda. Neko citu toreiz vēl neredzēju, tas bija vienistabnieks, kur mitinājos, bija atsevišķa maza virtuvīte un bija sienas niša, queensize gulta tūlīt aiz niedru aizkara, man vietas pietika. Un tad pamazām kļuva šauri. Domās. Pirms trim gadiem – šķīvji, glāzes, dakšiņas, naži, karotes, viss pa divi. Maza gultiņa, arī tā sāka iezīmēties kaktā, un bērna balss, mazas meitenes aicinošie čuksti, skūpstu ieplakas uz vaigiem. Tad apķēros piezvanīt uz pāris vietām.

Viss risinājās strauji. Viņi, tas ir – amatpersonas, mani tūlīt ņēma nopietni. Pa pastu sūtīja papīru kaudzes lasīšanai, tabulas, statistiku, kontaktus. Citiem nebildu ne vārdiņa, vēl ne. Perināju šo domu tikai pie sevis, ļāvu vienistabniekam pildīties, pildīties, ļāvu pati sev niekoties, ļāvu kājām nest: nonācu lielveikalu bērnu nodaļās, pie bērnu apģērbiem nonācu, turēju rokās trīs mēnešus veca bērna gaišzilo vilnas jaciņu – un noliku, ātri. Tas bija neaptverami maziņš adījums, gandrīz lelles apģērbs, mīksta alpakas dzija, kreiliski, labiski, kreiliski, labiski. Ielocīju jaciņu atpakaļ plauktā un turpināju ceļu, prom no lācīšiem, prom no lācīšiem, kuru spiedpogas sniedzās no kakla izgriezuma līdz papēžiem. Tādu būtu viegli uzģērbt bērnam, trīs mēnešus vecam, gaisu spārdošam ķiparam, tas notiktu gandrīz pats no sevis, mazā Michelin riepiņu kāja ieslīdētu biksēs, ar vienu spērienu iekšā, ar vienu prasmīgi sagaidītu spērienu nonāktu savā vietā, tad pirksti iegultu zeķes pēdā – labi, pareizi. Un tukši vīkstītās dūrītes tur, un no lācīšiem izvilktie netīrie autiņi šiten, un viss ikdienišķais atkal reiz būtu garām: mazmazītiņā dupsīša mazgāšana remdenā ūdenī, īsi kastrētiem nagiem. Beigās pirkstagals Natusan, jau atkal, katru mīļu dienu. Nē – tikai ne pārāk mazu bērnu!

Rotaļlietu nodaļā atradu centimetrus desmit garu plastmasas žirafi un nez kāpēc to nopirku. Vai likt maisiņā, varbūt iesaiņot kā dāvanu, pielaizījās jauns zēns dūnainām ūsām un nepārprotami nestudējis, pie krūtīm tikai divi karodziņi: Somijas un Anglijas. Nē, būs labi tāpat, somas dibenā, pa taisno tur, un paldies, bez maisiņa: es nelietoju plastmasas maisiņus. Ja iespējams. Mājās to jau tāpat par daudz. Priekšnama augšējā skapī, un, kad skapja durvis atver... tie veļas ārā! Un atpakaļ vairs nelien, kaut gan skaits ir akurāt tāds pats! Nekādus maisiņus, paldies.

Mājās noliku žirafi uz televizora, pelēkbalta 28 collu krāma, kurš bija daudz par lielu dzīvoklim, dižmanīgi aizņēma vienu vērtīgu mana mājokļa kaktu un par kura iegādi ilgi guģojos, jā, tā bija kļūda. Vīrietis man to notirgoja gandrīz spaidu kārtā, smaidīja un pārliecināja: drīz sāksies jauns laiks, digitālais laiks, ja iegādāsies tagad, būsi gatava jaunajam laikam – platekrāna televizors par puscenu! Augstas izšķirtspējas tehnika, tāda mūs gaida nākotnē, ja tagad nopirksi, saproti pati: tev jau būs gatavs aparāts! Vīrietis uzpakšķināja teļļukam, nostājās aiz tā un no jauna paskatījās uz mani, pasmaidīja un blenza tieši acīs, jukušais vīrietis, un turpināja, turpināja tik savu runājamo.

Te nu tās bija: saplacinātas galvas, tukli koki, izstieptas mājas. Neatradu īstos iestatījumus, instrukcija bija stulba, pilna kļūdām, ideālās bildes estatījumu eseivošana, kungs dievs! Lai paliek. Katrā ieslēgšanas reizē būtu vajadzējis piemeklēt ekrāna formātu, un es noguru, pieradu. Pareizos iestatījumus uzregulēju tikai pagājušajos Ziemassvētkos, Fanijas un Aleksandra dēļ. Ak, šie brīnišķīgie ēdiena kalni! Telpa aiz telpas, samts, porcelāns! Un tie cilvēki: tie pieaugušie cilvēki, tie dumiķi, tās prasmīgi konstruētās lelles, kuru būtību vecais maestro bija izšķīris ar dažām replikām, pašapmierināts, berzēdams rokas, pat pārlieku pašpārliecināts: šis, lūk, ir tāds vīrietis, un šī, lūk, ir tāda sieviete, vai tici; viens izklaidīgs žests, viens izvairīgs skatiens – šāds, lūk, cilvēks, vai tici? Šo filmu es mīlēju ienīst. Mīlēju cūku šņukurus, sveces, kristāla kroņlukturus. Ienīdu personāžus – visus, izņemot Faniju un Aleksandru. Žirafe no garo, izliekto skropstu apakšas skatījās uz mani, un es ēdu kāļu sacepumu. Līdzko ieskanējās mūzika, ar plustaustiņu palielināju skaļumu, paņēmu vēl mazliet siļķes kažokā. Paņēmu vēl mazliet aknu sautējuma un vēl mazliet marinētās siļķes, totāli pārēdos, gandrīz līdz nemaņai. Katru ēdienu no sākuma līdz galam biju gatavojusi pati. Gribēju mazliet pavingrināties, vai es protu, un es nudien pratu. Ēdiena bija stāvgrūdām, un toreiz man nebija kārtīgas saldētavas; visu noēdu pati. Ēdu un gulēju, ēdu un gulēju. Skatījos televizoru un izslēdzu, nopūtu sveces un gulēju. Ieelpoju hiacintes smaržu, krustnagliņas, piparkūkas, stearīnu, un tas bija brīnišķīgi, par spīti visām graizēm un aizcietējumam, un nelabumam tas bija gandrīz pārāk brīnišķīgi: mani labākie Ziemassvētki.

Man taču nudien bija iemesls svinēt, jo viņi bija man atraduši Ķīnā bērnu! Tas notika ātri, tas ilga tikai sešus mēnešus, bērnu viņi nozīmējuši neparasti ātri, priecājās amatpersona Somijā, tev ir paveicies. Somijā viņi lietu izskatīja savu gadu, vispirms mani, pēc tam papīrus. Ķīnā papīri nogulēja piecus mēnešus, un es satraucos: vai viņi mani ņems? Jeb vai viss tomēr bijis velti. Vai viss aizies bojā, izsvērtās atbildes, paskaidrojumi, ko esmu sacerējusi vakaru pēc vakara, atkal pārrakstījusi, atkal un atkal. Visas tās neskaitāmās lapas, zigzagainie palīgteikumi, īsie domu pārrāvumi, pauzes. Vai tas bijis velti. Šā vai tā, tur nu tās bija, svarīgās lietas, viņu pārraudzībā. Amatpersonas prasmīgi sastādītā apkopojumā, tulkotāja trāpīgajā angļu valodā, mans stāsts into apt English, into striking style. Tur nu viņi iztēlojās manu situāciju, noticēja: ļāva man beidzot gaidīt bērnu. Un nu tas bija garām. Nu tikai vajadzēja apstiprināt piedāvājumu un gaidīt uzaicinājumu doties ceļā.

Tātad šampanieti! Pirmdien tūlīt aiznesu uz darbu pudeli Taittinger. Jau vairāk nekā pusgadu tur modri bija sekojuši, kā mana lieta attīstās. Noslēpums tas vairs nebija, nē, tas bija kopīgs sarunu temats, gandrīz jau apgrūtinošs. Nedēļas sākumā viņi vienmēr prašņāja cik tālu tad esam tikuši, uzplāja pa muguru – vai tad beidzot ledus sakustējies, riteņi sākuši griezties, un tā viena, tā viena nelaimīgā, kura visu rudeni nemācēja nomainīt plati: vai ir jaunumi, vai ir jaunumi? Kāpnēs pamatīgi aizelsusies, kāpiena pušu pārtrītā balsī viņa durvju spraugā slienājās: vai ir jau-nu-mi. Siekalām mutē. Sviedru pilēm uz deguna. Un tā smaka: Fii dezis un sasmakuši bēniņi, ptu tu velns. Mitro padušu kultivēts baktēriju perēklis, vai tad viņa pati nesaprot? Būtu izvārījusi drēbes etiķī vai biežāk pirkusi jaunas! Vai ir jaunumi? Vai ir?

 Pamazām tas kļuva apgrūtinoši – vienmēr tās pašas atbildes, vienmēr tajā pašā murrājošajā balsī: jāgaida, nu vairs atliek tikai gaidīt.

Pēc Ziemassvētkiem man vairs ilgi gaidīt nevajadzēja. Dienās līdz Jaungadam mēs dežūrējām četratā un visi saskandinājām graciozās kristāla glāzes. Mūžveca korupcijas dāvana no Padomju Savienības – kā jūsu darba vietā ierasts risināt šādas problēmas? Redz, pie mums nesaskaņas starp biedriem cenšas atrisināt bez tiesas prāvām! Visīstākā vodkas delegācija nedēļas iepazīšanās braucienā, mums katru mīļu vakaru saunas karstas, un glāzes viņi atveda, un sievām kā suvenīrus aizveda zeķbikses. Un kurpes! Melnas, baltas, dzeltenas kurpes, ādas kurpes, zīda kurpes, zamša kurpes; un smaržas; un rokassomas! No antilopes ādas, zamša un zīda darinātas rokassomas! Vecākie kolēģi, paceļot glāzes, nekad neaizmirsa pasmieties par šo vizīti. Bet tagad viņi nebija uz vietas, viņi bija pie savām ģimenēm, kopā ar mazbērniem, mājās. Kafijas telpas luminiscences spuldzes gaismā glāzes sašķindinājām mēs četri. Sestdien sāksies jaunais gadu tūkstotis. Par jauno laikmetu un jauno māti, nudien bija iemesls, par ko saskandināt. Augstas laimes!