Proza
21.06.2018

Skārleta+Oļegs=LOVE

Komentē
0
Saglabā

Viņa sēdēja slinkajā vakara saulē slimnīcas priekšā uz aplupušā soliņa, uz kura zīme vēstīja, ka smēķēt aizliegts, un alkani vilka jau trešo pēc kārtas. Vieni vienīgi aizliegumi – cukuru nedrīkst, vienkāršos ogļhidrātus nedrīkst, alkoholu ne tik, piepūlēties un uztraukties arī ne. Miers un miegs. Daudz miega. Jo vairāk, jo labāk. Lai gan par pēdīgo viņai nemaz nav īpaši jāpiekodina – Skārleta neatceras pēdējo reizi, kad no brīva prāta vispār būtu spējusi palikt nomodā ilgāk par 22.00. Ar vai bez pusmiligrama ksanaksa, bet labāk jau ar, lai nav naktī pa entajiem lāgiem jāraujas augšā un izmisumā jāķer pēc elpas, baiļojoties, ka tepat aiz loga piemājas puķudobē Kims ir nometis atombumbu vai Zemei milzu ātrumā tuvojas verdoša komēta, kas visupirms nokausēs ādu no miesas, bet pēc tam pārvērtīs visu gailošās oglēs, miegs ir vienīgais no viņas sadugušā ķermeņa fizioloģiskajām izpausmēm, kas vēl darbojas, kā nākas. Viss pārējais ir diezgan atteicies kooperēties kā tāds gražīgs diendusu neizgulējis bērnelis.

Pēdējie trīs gadi pavadīti, pārsvarā dzīvojot ar Dievu uz pusēm, reizēm pat uz vienu trešdaļu, periodiski stiprinoties ar antidepresantiem, trankvilizatoriem un neiroleptiķiem, jo kā gan lai citādi izskaidro notiekošo, ja ne kā vājprātu vai kaut ko tam radniecīgu. Vienmēr jau nav vienādi. Ir dienas, kad nepietiek jaudas, lai no otrā stāva nonestu sagrabējušo holandieti un aizmītos līdz darbam, un ir dienas, kad mierīgi var svelmē nobrist pārdesmit kilometru pa aizaugušiem mežiem, gandrīz aizmirstot par sāpēm, tirpšanu, krampjiem un reiboņiem. Tiesa, vienmēr jāpatur prātā, ka labajās dienās nekādā gadījumā nedrīkst pārāk aizrauties un pāršaut pār strīpu, citādi sekos divas vai pat trīs sliktās dienas, pilnībā kliedējot siltās atmiņas par ārpuskārtas piedzīvoto labo dienu.

Pavisam sliktajās dienās reizēm nav iespējams pat izrausties no gultas. Sajūta tāda, it kā virsū būtu uzlikts milzīgs čuguna vāks. Ne nogrūst nost, ne arī caur šķirbiņu izlīst laukā. Melnie lina aizkari paliek neatvilkti, kaķis mauro nebarots, un telefonam skaņa tiek nogriezta uz klusumu. Lai gan telefonam skaņa pārsvarā ir nogriezta uz klusumu – sarunas atņem tik dārgo enerģiju un sāp, jo ir tukšas un neīstas kā saldinātās brokastu pārslas, kuras sprūst zobos un kurās patiesībā nav ne mazākās miņas no uzturvērtības. Neviens taču nezvana, lai uzzinātu patiesību.

Patiesība mūsdienās patiesībā ir krietni vien pārvērtēta. Tu dzīvo tās gaidās kā tāda Skārleta O'Hāra pēc Ešlija, cerēdams uz ja ne mērenu apgaismību vai mazmazītiņu satori, tad vismaz uz atvieglojumu vai relatīvu mieru, bet rezultātā saņem belzienu ar sūdainu mietu pa pakausi, kas neko neatrisina, tikai uzliek arvien jaunus pienākumus un atbildības, no kuriem tā vien gribas atkratīties kā no nejauši sastapta bijušā klasesbiedra vai attāla radagabala, kas pa visu ielu skaļi spiedz: "Čau, sīkā, tu nu gan esi izaugusi varen liela!", lai gan patiesībā atkratīties nav tavā dabā.

Nebūt savā dabā šobrīd ir Skārletas vienīgā daba. Ne viņa īsti valda pār savu sačākstējušo ķermeni, ne sadrumstaloto prātu. Viņa pakļaujas un izpilda kā tāds parasts ierindnieks, lai kaut kā simulētu dzīvošanu un vismaz kaut cik pakustētos uz priekšu, lai gan pārsvarā tas izskatās kā smirdīga plenča tenteru venteriem meimurošana mājup agrā svētdienas rītā pa nospļaudīto un cigarešu izdeguļiem nomētāto vecpilsētas bruģi – solis uz priekšu, divi atpakaļ, viens pa kreisi, divi pa labi. Galvenais ir neapstāties, jo uzsākt kustību pēc ilgākas dīkstāves ir divtik sāpīgi. Gan fiziski, gan garīgi. Turklāt tā var itin viegli zaudēt līdzsvaru, ievandīties ar pieri stabā un tikt pie sāpīga puna.

Nē, tas viss, protams, neuzgāzās virsū vienā dienā kā ezers, kam uzminēts vārds. Tas rūga un brieda kā aizkavējušās mēnešreizes jau labu laiku iepriekš, pa drusciņai signalizējot, ka nav un pilnīgi noteikti nebūs lāgā. Iesākumā bija vienkārši nespēks, kam, kā tas nāca gaismā tikai tagad, par iemeslu bija pakāpeniska muskuļu atrofija, jo tie nesaņem nepieciešamās barības vielas. Tam ar laiku pievienojās apātijas lēkmes, dažādas neirozes un atmiņas zudumi, sākot no Otrā pasaules kara notikumu secības un mīļāko grāmatu galveno varoņu vārdiem un beidzot ar tuvinieku dzimšanas dienām un iepriekšējā dienā paveikto.

Noteikti nedrīkst aizmirst par bada trakumu, kas iestājas visnepiemērotākajos brīžos, pilnībā paralizējot spējas skaidri domāt un racionāli rīkoties, nemaz nerunājot par pilnvērtīgu iekļaušanos sociumā. Pēc tam uzradās īdošas muskuļu un locītavu sāpes, roku un kāju tirpšana un krampji, kā arī līdzsvara zudumi. Nepatika pret spilgtu gaismu, spalgām skaņām, ņirbošiem ļaužu pūļiem un grūtības koncentrēties. Stostīšanās. Duna deniņos un spiedīga sajūta acu dobuļos. Nespēja ilgstoši atrasties vienā pozā, vai tā būtu sēdēšana, vai stāvēšana. Pēdējais vispār ir diezgan elle, ej nu to iestāsti vecajām tantēm sabiedriskajā transportā, kas ir elle numur divi.

It kā jau tā nebūtu gana, Skārletas miesa tikām pakāpeniski pārvērtās par ļenganu kunkuļu blāķi, gluži kā tie bezformīgie mīklas ķiļķeni, ko bērnudārzā launagā deva kopā ar recekļainu rabarberu ķīseli. Atšķirība tāda, ka Skārletas miesas kunkuļi vis nepeld kur kurais pa lēzenu bļodu ar apdauzītu maliņu, bet gan ir neproporcionāli saķipināti kopā kā tādam "Michelin" cilvēciņam, un viņai ar tiem, smejies vai raudi, ir jāmēģina operēt pa dzīvi. Nagi neaug, brūces nedzīst, bet zilumi uz caurspīdīgi bālās ādas, šķiet, rodas paši no sevis un nepazūd nedēļām ilgi.

Katra iziešana sabiedrībā visupirms paģērē iekšēju dialogu pašai ar sevi, motivējot un argumentējot, kāpēc tieši tas būtu jādara un kāda no tā ir jēga. Visas cilvēku sarunas slīd garām kā vecākiem vīriešiem jaunu meiteņu naivi pašapzinīgā vāvuļošana, kuri to vien nevar sagaidīt, kad dabūs viņu tvirtās miesas laukā no drēbēm un varēs nolikt slīpi.

Smaids ir vislabākais meikaps, tici saviem sapņiem, un sapņi noticēs tev, par godu Latvijas simtgadei radīta īpaša tomātu mērču izlase, Rīgā uzstāsies populāra un karsta krievu dziedātāja Olga Buzova, selfiji vannā, darbiņā un veikalu skatlogos ar bantītē savilktām lūpiņām un nostieptu kājiņu, uzprasoties pēc tukšiem komplimentiem, ikdienas instastoriji no sporta zāles un pusdienu ēstuves, tu nekad neuzzināsi savu robežu, līdz nepārkāpsi to, small talk internetos ar cilvēkiem, kurus nekad neesi saticis un diezin vai satiksi, bet, ja satiksi, tad pat nepasveicināsi, šēri un laiki ar pazudušiem minčiem un cilvēkiem, meitenes brīvsolī ar aperol spritz, #summervibes, Džons Malkovičs Dzintaros, futbola čempionāts, Dalailama un tam visam nopakaļus piedevām neatlaidīgi velkas izdiluši pagātnes rēgi un kaut ko grib. Dzīve kūsāt kūsā uz velna paraušanu, un ļaudis tajā ar pilnu krūti uz līdzenas vietas metas arī iekšā, jo viss ir īsts un svarīgs.

Bet tikai ne Skārleta. Viņai īsts un svarīgs šobrīd nav itin nekas. Izņemot, protams, Oļegu. Viņa nekad nav klātesoša, pat tad, kad šķietami ir. Visam skatās cauri vai garām. Pusi nedzird, otru pusi negrib dzirdēt. Nekas neuzrunā, neaizkustina, neaizķeras, nepaliek. Pasaule liekas sastingusi, šaura, smacējoša un blāva. Viss, pilnīgi viss prasa piepūli, it kā dzīve būtu studiju laika vakara darbs, kas nav saistīts ar izvēlēto profesiju un nepieciešams vien tāpēc, lai varētu savilkt kopā galus, nevis lai izpaustos, pašapliecinātos un pilnveidotos.

Lai arī oficiāli reģistrējuši savas attiecības Oļegs un Skārleta ir pavisam nesen, viņa varā jaunā sieviete, pati to nemaz nezinot, bija jau sen. Tiesa, Oļegs ne tuvu nav nekāds Rets Batlers. Viņš ir kā dzimtas lāsts trijās paaudzēs, kā negribēta grūtniecība, smiltis starp zobiem un nepārejoša caureja reizē. Attiecības ar viņu pārsvarā ir vienvirziena komunikācija, nemitīga pakļaušanās un iztapšana, pretī reizi pa reizei kā tādam nobadinātam šunelim saņemot apbalvojuma kaulu labo dienu veidolā, kas mēdz uzjundīt smeldzīgas atmiņas par dzīvi pirms tā visa, neļaujot novērtēt un izbaudīt mazo atelpas brīdi.

***

"Vai tu netaisies beidzot viņiem par mums pateikt? Iepazīstināt mani ar draugiem un radiem?" viņš uzstājīgi vaicāja.

"Nē," Skārleta noskaldīja un spēji izpūta gaisā dūmus. Pīpēšana ir vienīgais, kas viņai vēl atlicis, kad viss pārējais ir liegts, bet nu arī tas pēkšņi vairs nesniedz nekādu dižo baudījumu. Spēja baudīt un nodoties kaut kam ar visu savu būtību ir zudusi līdz ar spēju pilnvērtīgi iesaistīties konstruktīvās sarunās par būtisko un aktuālo (?), paturēt galvā jaunu informāciju vai momentāni un adekvāti reaģēt uz pasauli sev apkārt, kas ne uz brīdi neapstājas, lai Skārleta varētu atvilkt elpu un tikt līdzi, bet gan gluži pretēji – joņo kā joņojusi pa neprognozējamu maršrutu, neklapējot ne ar ausi, ik pa laikam ieņirdzot tieši sejā un citējot Darvinu.

"Iepazīties sagribējis... Interesanti, kā tieši viņš to iedomājas? Mīļie, šis ir Oļegs, mans kungs un pavēlnieks, riktīgs knauzeris un maitasgabals!" viņa nievājoši pie sevis nomēdījās tā, lai Oļegs nedzird, un saberzēja viscaur sadurstītos apakšdelmus.

Ja nu kaut ko viņa šai dzīvē prot, tad tas ir nodot analīzes. To viņa ir darījusi neskaitāmas reizes biežāk, nekā gājusi uz randiņiem vai zvanījusi mammai. Skārletai patīk skatīties, kā dažāda izmēra plastmasas mēģenes cita pēc citas pildās viņas asinīm, kas izskatās pēc tumīga aveņu sīrupa, ik reizi liekot aizdomāties par neriktīgu profesijas izvēli. Medmāsa ir arods, kas būs nepieciešams pat kara apstākļos, turklāt tā varētu īstenot savu muļķīgo un neizskaidrojamo iekšā gruzdošo vēlmi glābt un palīdzēt. Bet ir jau par vēlu, lai ko mainītu, turklāt Oļegs nemaz neļautu.

Oļegs neļauj Skārletai gandrīz neko, kas normāliem cilvēkiem ir pilnīgi ierastas ikdienas dzīves sastāvdaļas, par kurām nav pat jāaizdomājas. Vienlaikus klausīties mūziku un lasīt ir liegts, braukt vienai ceļojumos, nēsāt pieguļošu apģērbu, augstpapēžu kurpes un apmeklēt iemīļotu grupu koncertus vai saviesīgus pasākumus arī. Viņš visu redz un dzird, reģistrē un iegrāmato, lai pēcāk ieberzētu acīs, ka īstā dzīve Skārletai vairs nepienākas. Visbiežāk tas notiek pirms gulētiešanas. Tāpēc labi, ja blakus ir Ksanakss.

No kurienes viņš uzradās? Uz šo jautājumu konkrētu atbildi neviens īsti neņemas sniegt. Šūnu mutācija, iedzimtība, nekas paredzams vai akmenī iekalts. Labās ziņas ir tādas, ka Skārletas gadījumā viņš ir labdabīgs.

Lab-dabīgs.

"Vispār dīvaini audzēju galvā saukt par labdabīgu, ja nekāda labuma no viņa nav. Ne viņš labs, ne dabīgs," Skārleta pie sevis prātuļoja, pustumsiņā aiz aizvilktām žalūzijām sēdēdama pēc urīna smakojošās palātas ellīgi čīkstošajā gultā, kad bija beigusies minihistērija pēc diagnozes uzzināšanas.

Viņas palātas biedrenei ir tieši tāds pats, tikai viņu nesauc par Oļegu, bet gan par Nauri – apmēram puszirņa lielumā, izaudzis dziedzerī aiz acīm smadzeņu apakšdaļā, kas regulē visu iekšējo sekrēcijas dziedzeru darbību. Vairogdziedzeris, virsnieres, aizkuņģa dziedzeris un olnīcas – visi sagājuši šreijā kā viens. Viņš arī izjauc smadzeņu bioķīmiskos procesus, ietekmējot kognitīvās spējas, atmiņu un radot krasas garastāvokļa svārstības. "Mazs cinītis gāž lielu vezumu" šajā gadījumā ir vairāk nekā "Kā naglai uz galvas".

Mazs sūda cinītis konkrēti un neatgriezeniski sačakarē pilnīgi visu, atstājot tevi vienu pašu ar pliku pakaļu raudam pie sasistas siles.

Operācija paredzēta pēc diviem mēnešiem. Līdz tam – virkne sagatavošanās procedūru un tablešu jūra, kas paredzēta, lai sniegtu kaut kādu nebūt veldzi priekšā stāvošajos karstajos vasaras mēnešos, kas būs vismokošākie, nevērtīgākie un arī vientuļākie Skārletas dzīvē. Kamēr pārējie dzīvos, bezbēdīgi čalojot kaut kādas sadzīviskas muļķības vai kaldinot jēgpilnus nākotnes plānus, ēdot parkā uz soliņa saldējumu ar konfektes "Gotiņa" pildījumu, tuvu un tālu ceļojot, kniebjoties uz virtuves iekārtas letes, jo guļamistabā ir pārāk karsti, braucot ar velosipēdu uz jūru lēkāt pa viļņiem, dzerot kāzas, svaigi nopļautā dārzā malkojot norasojušus aliņus vai baltvīnu, kas nu kuram labāk iet pie dūšas, Skārleta tikām turpinās skatīties pa logu, kas sarūk arvien mazāks, un to visu melanholiskā apcerībā vērot no malas, reizi pa reizei ar kādu samājoties un neīsti sasmaidoties.

Labi, ka vismaz mati nebūs jāskuj nost. Varēšot pa daļām izķeksēt caur degunu. Pilnā narkozē, protams. Hipofīzes adenomas transfenoidāla ekstirpācija. Ja Skārleta prastu rakstīt dzeju, tad tieši tā nosauktu savu debijas krājumu. Atvēršanas pasākums notiktu slimnīcas kafejnīcā, klātesot neiroķirurgam, nosēdinātam goda ķeblī ar ziedu vainagu galvā.

Kas notiks pēc tam? To neviens tā īsti nevar paredzēt. Audzējs galvā tomēr nav nekāds aklās zarnas piedēkļa iekaisums, vai zinies. Hormonu terapija, varbūt arī starošana, laiks un analīzes rādīs. Jebkurā gadījumā jārēķinās, ka kādu brīdi pēc operācijas dzīve būs mazāka un grūtāka.

"Vēl mazāka un grūtāka?!!" Skārleta caur puņķiem un asarām izgrūda, kad blondā ārste ar pietūkušajiem kāju lieliem paziņoja viņai jaunumus. Viņai pašai nenāktu par ļaunu aizdoties pie flebologa, pat Oļegam būtu skaidrs, ka te darīšana ar venozo vai limfātisko nepietiekamību. "Jūs vēl esat jauna, jums viss vēl priekšā, visu atgūsiet un paspēsiet ar uzviju," viņa, vārgi smaidot, klišejiski nodeklamēja, nevienu brīdi ar savu ķermeņa valodu un balss intonāciju neradot ne mazāko iespaidu, ka tiešām domā to, ko saka.

No vienas puses – diagnoze ir mērena apgaismība, mazmazītiņš satori, atvieglojums un relatīvs miers. No otras – belziens ar sūdainu mietu pa pakausi, kas neko neatrisina, tikai uzliek arvien jaunus pienākumus un atbildības, no kuriem tā vien gribas atkratīties kā no nejauši sastapta bijušā klasesbiedra vai attāla radagabala, kas pa visu ielu skaļi spiedz: "Čau, sīkā, tu nu gan esi izaugusi varen liela!"

Skārleta lieliski zina, ka ir izaugusi varen liela, nav ne mazākās nepieciešamības viņai to atgādināt. Oļegs viņu dūšīgi baro, lai neviens cits pat nesadomātu uz viņu mest acis.

***

"Varbūt pēc izrakstīšanās aiziet pie pedikīra?" viņa vaicāja Oļegam, veroties uz saviem garajiem kāju pirkstiem, uz kuriem locījuma vietās kā tādi mazi pūpēdīši no dažādu ne pārāk kvalitatīvu vai pēdas fizioloģiskajām īpatnībām nepiemērotu apavu nēsāšanas laika gaitā izveidojušies ne visai glīti ādas sabiezējumi.

"Nē, nav taču vērts, dumā," viņš vēsi, gandrīz ieņirdzoties attrauca.

Skārleta nostrīķēja izpīpēto cigareti pret asfalta flīzi, un, lai noturētu līdzsvaru, ar abām rokām atbalstoties pret soliņa izgrabējušajiem dēļiem, piecēlās kājās un slāja atpakaļ, kur viņu gaidīja čīkstošā gulta un krācošā palātas biedrene.

Zem viņas soliņa dēlī kāds ar nazi bija šķībi iegravējis "Skārleta+Oļegs=LOVE".





Sabīne Košeļeva

Sabīne Košeļeva pabeigusi žurnālistikas studijas LU Sociālo zinātņu fakultātē un Rakstniecības studiju maģistrantūru Liepājas Universitātē. Kopš 2011. gada piedalās LLC rīkotajos "Prozas lasījumos". 2...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!