Pianists Georgijs Osokins
 
Recenzija
17.08.2016

Skaņu ainavas Cēsu Mākslas festivālā

Komentē
0

Bagātīgā kultūras programma šī gada Cēsu Mākslas festivālā noslēdzās ar Latvijas Nacionālā teātra izrāžu ciklu, mūzikas sadaļa – ar Džordža Gēršvina operas "Porgijs un Besa" koncertuzvedumu Cēsu pils estrādē, taču īsi pirms tam publiku vēl gaidīja divi koncerti, kas arī notika klausītāju piepildītās zālē, – ģitārista Matīsa Čudara un Latvijas Radio kora grupas programma Cēsu tirgus paviljonā 2016. gada 5. augustā un pianista Georgija Osokina solokoncerts Cēsu koncertzālē dienu vēlāk. Georgija Osokina spēles kvalitātes lielas divdaļīgas soloprogrammas ietvaros bija iepazītas jau senāk, pirms pusotra gada, līdz ar to mūziķa jaunā uzstāšanās tikai nostiprināja pārliecību par viņa neordināro talantu un radošajām spējām. Turpretī Nīderlandē studējušā džeza un improvizētās mūzikas ģitārista Matīsa Čudara darbību līdz šim bija iespēja iepazīt tikai epizodiski, un jau tagad var teikt, ka viņa iedvesmotā programma, kas nosaukta par skaņu improvizāciju teātri, droši ierindojama 2016. gada lielāko atklājumu un priecējošāko pārsteigumu vidū. Turklāt abu koncertu salīdzinājums uzskatāmi vēstīja, cik spilgtas un individuālas atklāsmes mūziķi arī mūsdienās spēj radīt gan klasiskās, gan neakadēmiskās skaņumākslas jomā, ja vien līdztekus profesionāli izkoptām iemaņām viņiem pašiem ir ko teikt.

Matīsa Čudara domubiedru vidū tagad ir arī Latvijas Radio kora grupa – astoņi dziedātāji, ieskaitot diriģentu un vokālistu Kasparu Putniņu, – taču jau pirms tam ģitārists bija uzstājies kopā ar slovēņu pianisti Kaju Dreksleri, un mākslinieku pieteiktajās skaņu ainavās viņai bija tikpat neatņemama vieta kā citiem priekšnesuma dalībniekiem. Mūziķi savu uzstāšanos raksturoja kā daļēji sagatavotu improvizāciju, un tā to arī varēja uztvert – korim izrakstīta tematiskā materiāla posmi mijās vai daļēji saplūda ar ģitārista iztēlē uzreiz dzimuša un iepriekšneparedzama skaņuraksta izklāstu, kuram klāt vēl pievienojās pianistes spēlētas līdzīgas izcelsmes arabeskas. Priekšnesuma struktūra, starp citu, tika veidota ļoti skaidri – ar pārdomātu mākslinieciskās dramaturģijas loģiku un nekur nepārtrūkstošu muzikālās domas ritējumu, saistot uzmanību ar izvērstā skaņdarba vēstījuma emocionālajiem uzplūdiem un atplūdiem, stilistiskām pārmaiņām un dzīvīgu dialogu starp instrumentālistiem un kori. Varēja just, ka atskaņotāji ļoti labi saprot, kādā formā vispiemērotāk ietērpt viņu radošās idejas, un tieši to mūzikas autoram Matīsam Čudaram bija vairāk nekā pietiekami.

Vispirms jau uzrunāja un pārsteidza uzstāšanās kopainas emocionālais veidols, jo šeit dzirdamajai izteikti individuālajai skaņu pasaulei, kuras muzikālajā valodā bija identificējama gan avangarda estētika, gan džeza improvizāciju brīvais plūdums, gan postminimālismam radniecīgi rakstura vilcieni, viscaur piemita vitāla un optimistiska izjūtu gamma. Šī priekšnesuma laikā kontrastu nudien netrūka, sastopoties ar ģitārspēles un kora dziedājuma pretstatījumiem, temporitma izmaiņām, lirisku un dinamisku epizožu mijiedarbībai, taču to visu caurauda gaišu noskaņu klātesamība, kas nezuda arī dramatiskākajos pavērsienos un īpaši virtuozu kāpinājumu brīžos. Un tajā pašā laikā mūziķu intuīcija un iztēle ļāva viņiem izvairīties no jebkādām klišejām, pārliecinot gan romantiskajiem sabalsojumiem vokālajos korāļos, gan ģitārista nepagurstošajai aizrautībai koncerta visgarākajā improvizācijā, kas raisīja asociācijas ar kādu sevišķi apņēmīgu roka vai kantrimūzikas pārstāvi.

Protams, pašā skaņurakstā tās bija tikai alūzijas, un priekšnesuma daudzveidīgajā izteiksmē kā stipri nozīmīgāks izcēlās, piemēram, niansētais klavieru izmantojums Kajas Dreksleres spēlē, kur skaņas radīja ne tikai taustiņu piesitiens, bet arī dažāda rakstura un intensitātes pieskārieni stīgām un klavieru korpusam. Tikpat bagātīgs izvērtās arī kora vokālo iespēju spektrs, ļaujot avangarda atskaņojuma tehnikās trenētajiem Radio kora grupas māksliniekiem izpausties pilnā mērā. Taču iespaids par programmas ieceri un tajā dzirdamās mūzikas saturu vienalga palika nemainīgs, vēstot, ka Matīsu Čudaru te vairāk interesē nevis iedziļināšanās komplicētos mūzikas struktūras elementos, bet gan uzreiz uztverama un izjūtama iedarbība uz klausītāju. Vērts atzīmēt, ka šī koncertprogramma tika sagatavota pavisam neilgā laika posmā, Latvijas Radio korim aktīvi strādājot pie augusta beigās gaidāmā muzikāli skatuviskā uzveduma "Neoarctic", un arī šī iemesla dēļ ne viss ģitārista un vokālistu dialogā padevās nevainojami, taču muzikālo inspirāciju ziņā šis Cēsu Mākslas festivāla koncerts bija īpaši spilgts. Zīmīgi, ka izrādei "Neoarctic" mūziku kopā ar Endiju Stotu komponē Krists Auznieks, jo Matīsa Čudara radītais skaņuraksts zināmā mērā sasaucās ar Auznieka radītās kameroperas "Saules vējš" koncepciju un emocionālo kolorītu, un arī neatkarīgi no tā koncerta laikā vairākkārt šķita, ka šis priekšnesums definējams kā "gandrīz kameropera". Pietrūkst tikai poētiska libreta, kas aizstātu dažādu fonēmu virkni, minimālas skatuviskas darbības un scenogrāfa pienesuma, un tad klausītāja iztēlei būtu tādi paši pieturas punkti kā toreiz Spīķeru koncertzālē. Atliek vienīgi pieminēt Kaspara Putniņa solīto, ka Radio kora sadarbība ar Matīsu Čudaru nākotnē turpināsies.

Georgijs Osokins pēdējo pāris gadu laikā strauji kļuvis par vienu no pavisam nedaudzajiem Latvijas atskaņotājmāksliniekiem, kuru koncertiem, lai tie būtu izpārdoti, nevajag ne saspēli ar citām slavenām personībām, ne unikālu, šeit vēl nekad nedzirdētu repertuāru, ne baletdejotāju vai režisoru līdzdalību, ne arī videoinstalācijas vai dzejas lasījumus. Viss tāpat kā senos laikos – klausītāju rindas grimst pilnīgā tumsā, un uz skatuves atrodas vienīgi ar prožektoru apgaismotas klavieres. Un mūzikas izvēle, starp citu, arī tāda, kāda varētu būt jebkura 20. gadsimta klavierspēles meistara programmā, – Domeniko Skarlati, Sergejs Rahmaņinovs, Aleksandrs Skrjabins un Frideriks Šopēns. Vienlaikus jāteic, ka koncerta dramaturģija veidota patiešām konsekventi – pirmās daļas sākumā Skarlati sonāte, bet tai sekojošo krievu komponistu skaņdarbu sēriju ievada Rahmaņinova barkarola; otrās daļas sākumā – cita Skarlati sonāte minora skaņkārtā, pēc tam Šopēna barkarola, un finālā tad nu arī lielas formas darbs – Šopēna 3. sonāte. Turklāt šajā šķietami tik klasiskajā programmā diez vai kāds spēja atpazīt pilnīgi visus skaņdarbus – biežāk spēlētas Rahmaņinova partitūras (prelūdija sol mažorā no 32. opusa, "Etīde-glezna" no 33. opusa, "Elēģija" no "Fantāzijskaņdarbiem") mijās ar mazzināmām miniatūrām (jau pieminētā barkarola, "V. R. polka" un 1917. gadā rakstītie "Fragmenti"), Šopēna barkarola un sonāte katrā ziņā ir populārāka nekā trīs Skrjabina prelūdijas, valsis labemol mažorā un etīde rediēz minorā, un arī abi viendaļīgie Skarlati darbi neizklausījās pēc tiem, kurus pianisti parasti izvēlas no itāļu baroka autora 555 sonāšu vidus.

Atklāti sakot, Domeniko Skarlati sonāte re minorā un sonāte si minorā vispār neizklausījās pēc baroka – pianists šos darbus interpretēja izteikti romantiski, nemaz necenšoties atskaņojuma temporitmu un noskaņu sfēru iedzīvināt atbilstoši klavesīna spēles nosacījumiem. Mūzikas satura atklāsmi šeit iezīmēja psiholoģiski mainīgas krāsas, turpretī ar kontemplatīvo raksturu solists, šķiet, katras koncerta daļas sākumā gribēja pievērst pastiprinātu klausītāja uzmanību arī turpmāk dzirdamajām visjūtīgākajām emociju niansēm. Par individualizētām un ārpus stingriem stilistiskiem principiem esošām jānosauc arī interpretācijas Rahmaņinova un Skrjabina skaņdarbiem, pianistam ar sava muzikālā skatījuma eksistenciālo spriegumu, jūtu neviennozīmību un negaidītajiem skaņuraksta pavērsieniem atgādinot, ka abi krievu mūzikas meistari daudzus no saviem opusiem radīja 20. gadsimtā. Protams, šādā salikumā ļoti pārliecinošs izrādījās Skrjabina radošās estētikas un pasaules izjūtas pretstatījums Rahmaņinova pausto tēlu kolorītam, savukārt Friderika Šopēna darbu lasījumi koncertā ienesa atkal jaunas emocionālās dimensijas un citādu mentalitāti, ko Georgijs Osokins atspoguļoja tikpat pilnvērtīgi un saistoši kā iepriekš.

Ja arī pianista versijas par Skarlati sonātēm kādā varētu atstāt skepsi, tad priekšstats par Rahmaņinova, Skrjabina un Šopēna mūzikas interpretācijas kvalitātēm visdrīzāk vienoja gan tos klausītājus, kam kāds no iepriekšminētajiem komponistiem ir sevišķi tuvs, gan arī tos, kuriem ir aktuālāka kāda cita laikmeta mākslas valoda. Georgija Osokina atskaņojumā īstos vaibstus ieguva Rahmaņinova skaņdarbos ietvertā melanholija un liriskā patētika (bet netrūka arī gaišas poēzijas un īsti dramatisku uzbrāzmojumu); Skrjabina valsis, etīde un prelūdijas te izgaismojās tieši šim komponistam raksturīgajā aristokrātiskas izsmalcinātības un sakāpināta kaismīguma apvienojumā; visbeidzot, pēc Šopēna barkarolā jaušamā pastorālu impulsu izkliedējuma psiholoģiski neatkārtojamā veidolā klausītājs varēja izsekot muzikālajam stāstam vienā no nedaudzajiem poļu komponista lielas formas opusiem un pārliecināties par to, ka Šopēns tajos ir vēl enigmātiskāks, vēl neparedzamāks un izaicinošāks nekā miniatūrās. Bez šaubām, tik plašs emocionālo un stilistisko nostādņu izvērsums nav iedomājams bez teicamas pianista kontroles pār instrumentu, un Georgijam Osokinam tā neapšaubāmi piemita. Par to vēstīja ne tikai noslīpētā virtuozitāte, bet arī daudzveidīgā tembru partitūra, ko var salīdzināt ar tādu toņa bagātīgumu, kādu iespējams panākt, piemēram, ievērojama operdziedātāja sniegumā. Šādā gadījumā ar atšķirīgām un vienlīdz izkoptām krāsām izceļas gan dziedājuma augšējais reģistrs, gan zemākās notis, valdzinot ar skaņas izteiksmīgumu un tīrību – un Cēsu koncertzālē iepazītajā pianista spēlē bija tieši tāpat.

Noslēgumā līdz ar to trīs pagaidām neatbildēti jautājumi. Interesanti, kad Georgija Osokina priekšnesumā būs dzirdams kāda latviešu komponista darba pirmatskaņojums vai arī iepriekš tapusi liela mēroga partitūra; kādus tēlus un intonācijas viņš atrastu Johana Sebastiāna Baha mūzikā; un kad viņš uzspēlēs klavieres četrrocīgi vai sešrocīgi ne tikai ar savu tēvu un brāli, bet arī, piemēram, ar Reini Zariņu vai Diānu Ketleri? Jāpiebilst, ka Georgijs Osokins koncertu Cēsu Mākslas festivālā apvienoja ar sava pirmā kompaktdiska prezentāciju, un tas vien liecina, ka no viņa gaidāmi vēl daudzi atklājumi un sasniegumi.

Armands Znotiņš

Armands Znotiņš ir mūzikas un kultūras kritiķis, Normunda Naumaņa balvas 2017. gada nominants. Apmeklē koncertus un raksta par tiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!