Gada sākumā Sandensas kinofestivālā pirmizrādi piedzīvoja režisora Dena Rīda filma "Atstājot Nekurzemi". Tā uzreiz radīja plašu rezonansi medijos, jo caur divu vīriešu bērnības stāstiem atklāj, kādi pagātnes noslēpumi slēpjas aiz popkultūras ikonas Maikla Džeksona diskutablās personības. 2. un 9. aprīlī filma divās daļās plkst. 22:00 būs skatāma LTV1, vēsta televīzija.
Šobrīd filma izrādīta gan televīzijā, gan straumēšanas platformās vairāk nekā 130 valstīs. ASV kanālam HBO tā piesaistīja trešo lielāko auditorijas apjomu pēdējā desmitgadē, bet Lielbritānijas TV kanālu "Channel 4" filmas pirmās daļas pirmizrādes laikā vēroja 20% no visiem tā brīža televīzijas skatītājiem vecumā no 16 līdz 34 gadiem – vidēji 2,1 miljons cilvēku.
Dokumentālā filma "Atstājot Nekurzemi" atklāj divu jaunu zēnu – Džeimsa Seifčaka un Veida Robsona – pieredzi par to, kā mainījās viņu dzīve, kad viņi sadraudzējās ar popkultūras ikonu Maiklu Džeksonu. Zēni un viņu ģimenes tika ievestas dziedātāja šķietami pasakainajā pasaulē, kad viņa karjera bija tās augstākajā punktā.
Šobrīd Džeimsam ir 37, bet Robsonam – 41 gads. Atklātas un šokējošas intervijas ar abiem vīriešiem, kuri šobrīd ir izveidojuši savas ģimenes, sarunas ar viņu mātēm, sievām un citiem radiniekiem veido filmas "Atstājot Nekurzemi" stāsta mugurkaulu.
Džeimss Seifčaks bija bērnu aktieris no Kalifornijas. Astoņu gadu vecumā, 1986. gadā, viņš ieguva lomu "Pepsi" reklāmā, kurā piedalījās arī Džeksons. Dažu mēnešu laikā Džeksons kļuva par tuvu Seifčaku ģimenes draugu. Veids Robsons bija bērnu dejotājs no Austrālijas. 1987. gadā, kad viņam bija pieci gadi, viņš uzvarēja dejošanas konkursā un ieguva iespēju satikt Džeksonu aizskatuvē pēc viņa uzstāšanās. 1990. gadā Veida māte Džoja atsaucās Džeksona aicinājumam ciemoties pie viņa.
Džeksons abās ģimenēs ienāca līdzīgā veidā. Kā rāda filma, satuvināšanās process bija lēns un maigs, un tas bija maskēts kā nevainīga pieķeršanās bērniem – viņš kļuva par zēnu labāko draugu, skolotāju un uzticamības personu, pamazām izolējot viņus no ģimenēm.
Visspilgtāk vīrieši atceras ciemošanos "Nekurzemes rančo". Abi raksturo to kā bērnu fantāziju pasauli – ar spēlēm, karuseļiem, eksotiskiem dzīvniekiem, konfektēm un dažādām uzkodām. Drīz ģimenes sāka arī nakšņot Džeksona namā, bet pats Džeksons gulēja vienā guļamistabā ar zēniem. Kā Robsons, tā Seifčaks stāsta, ka tā sākās kā nevainīga palikšana pa nakti. Sākoties zēnu seksuālajai izmantošanai, Robsonam bija tikai septiņi gadi, bet Seifčakam – 10. Seifčaks atminas, ka drīz visas "Nekurzemes rančo" zīmīgākās vietas viņam saistījās ar seksuālu kontaktu.
Kad zēni sasniedza pusaudžu gadus, viņi lēnām apjēdza, ka viņu "privileģētā" pozīcija vairs nav spēkā un Džeksons tiem vairs nepievērš nedalītu uzmanību. Par spīti tam, viņi neatklāja noslēpumu un turpināja pret Džeksonu izturēties ar uzticību un cieņu. 90. gados, kad skaļi izskanēja vairākas pret Džeksonu vērstas apsūdzības, viņš vērsās gan pie Seifčaka, gan Robsona, cerot, ka viņi aizstāvēs zvaigzni. Tā arī notika, un abi kā vecākiem, tā plašākai sabiedrībai pauda, ka nekad nav saskārušies ar nepieņemamām darbībām no Džeksona puses.
Robsons kļuva par vienu no savas paaudzes veiksmīgākajiem jaunajiem horeogrāfiem – viņam bijusi iespēja strādāt gan ar grupu NSYNC, gan dziedātāju Britniju Spīrsu, taču pozitīvās emocijas par panākumiem karjerā pārmāca skumjas un depresija. Arī Seifčaks, kurš vēlējās kļūt par režisoru un rokmūziķi, vēlāk saskārās gan ar depresiju, gan cīņu ar atkarībām. Tomēr abi šobrīd ir izveidojuši ģimenes un abiem ir arī dēli. Redzot viņus augam, kā Seifčaks, tā Robsons izjuta emocionālu spriedzi un nemieru, ko radīja tas, ka viņiem nav bijis iespējas tikt galā ar pagātni un izprast, kas tieši ar viņiem noticis.
Seksuālas izmantošanas sekas var atklāties arī pēc vairākām desmitgadēm, un tieši tas notika ar vīriešiem, kuru stāstus atklāj dokumentālā filma. Emocionālā krīze veicināja viņu vēlmi atklāt patiesību savām ģimenēm.
Filmā cietušo ģimenes locekļi stāsta par to, kā Robsons un Seifčaks atklāja baisos Džeksona nodarījumus tuviniekiem. Apzinoties savu psiholoģisko un emocionālo traumu, abiem vīriešiem vairākus gadus bija jādodas pie terapeitiem, lai saprastu notikušo un uzlabotu attiecības ar ģimenes locekļiem.
Dokumentālā filma pirmizrādi piedzīvoja 2019. gada Sandensas kinofestivālā un izraisīja plašu rezonansi medijos. Izdevums "Rolling Stone" to raksturojis vārdiem "grūti skatīties, vēl grūtāk ignorēt, neiespējami aizmirst; tas ir drosmes portretējums". "Hollywood Reporter" savukārt norādīts, ka filma ir sirdi plosoša un sarežģīta, bet "Variety" uzteica tās pārliecinošo liecību spēku.
0