Bērnu bibliotēka
19.06.2013

Sirli, Sīms un noslēpumi

Komentē
0

Vēl pirms igauņu rakstnieks Andruss Kivirehks Rīgā saņēma Baltvilka balvu par "multeņgrāmatu", "Lote no Izgudrotāju ciema", vēl pirms latviski iznāca viņa stāstiņu krājums bērniem "Kaka un pavasaris", Latvijā jau bija izdots Kivirehka stāsts "Sirli, Sīms un noslēpumi" – joku un brīnumu pilna grāmata par sapņu pasaulēm. Šobrīd tā vairs nav atrodama grāmatnīcās, bet lasāma bibliotēkās – un šeit publicētajos fragmentos.

Māsa Sirli, kas mācās ceturtajā klasē, un brālītis Sīms, kas iet bērnudārza 4. grupiņā, kopā ar vecākiem dzīvo parastā namā. Taču Sīmam ir pagultes zeme, kurā viņš ir burvis, Sirli ar liftu brauc uz Mākoņvalsti, mamma, ieejot alkšņu pudurī, nonāk un valda savā karaļvalstī, bet tētis, līdzko pārrāpjas uz mašīnas aizmugurējo sēdekli un izkāpj no mašīnas pa aizmugures durvīm, kļūst par labāko sportistu pasaulē. Mājas sētnieka sapnis pārvērš slotu kambari okeānā, tikai rakstnieks Aitas kungs, kopš izaudzis liels, ir pametis savu bērnības sapni novārtā – bet tas izrādās ļoti bīstami!

No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, ilustrējis Ilmars Trulls


•••

Sīms devās uz savu istabu un palīda zem galda. Tur bija labi sēdēt un prātot. Viņš jau kopš pavisam mazām dienām bija sapņojis, kaut prastu burt. Cik daudz vienkāršāka būtu visa dzīve! Piemēram, šitā pati zivju būšana. Nepavisam nevajadzētu diedelēt tētim, atliktu tikai pateikt: “Gribu tūlīt ķert zivis!”, un viņi jau atrastos upes krastā. Tētim nebūtu nekādas iespējas izlocīties, burvju spēks viņu aiznestu uz īsto vietu kā tādu siekstu. Un ne jau tikai tā makšķerēšana. Varētu uzburt dažādas lietas sev un citiem.

Sīms par to bija sapņojis ilgi, tepat zem šī galda. Taču reiz pamanīja, ka paklājā ir sīka lūciņa. Sīms gan mazliet baiļojās, tomēr rāpās iekšā. Īss tunelis viņu izveda saulainā mežā. Sīms tūlīt saprata, ka tas ir tāds mežs, kur ikviens puika māk burt. Tāpēc nepavisam nebrīnījās, atklājis, ka egles zarā karājas glīts gaiši zils mētelis un zvaigznēm apgleznota smaila cepure. Tieši šādas drānas kādā pasaku grāmatā bija nēsājis burvis, un nu tās uzvilka Sīms. Mētelis bija pašā laikā.

Viņš tūlīt pārbaudīja, kā veicas buršana.

“Gribu, lai šī egle pārvēršas par priedi!” viņš pieprasīja, un tā arī notika. Egle kļuva par priedi.

Nu Sīms pa pagaldes tuneli bieži devās uz savu burvju zemi. Tur viņš ielīda arī pašlaik. Burvja drānas, ko Sīms mēdza valkāt, kārtīgi karājās uz vadža, šo vadzi Sīms bija uzbūris pats. Viņš uzvilka mugurā mēteli, uzlika galvā cepuri un gāja skatīties, ko dara burvju zemes iemītnieki.

Iedzīvotāji bija galvenokārt dzīvnieki, bet, kā jau burvju zemei piedienas, labi prata runāt. Tur nāca arī kāds kaķis nošļukušām ūsām.

“Sveiks, kaķi,” sacīja Sīms. “Kas tev kaiš?”

“Esmu izbadējies un izslāpis,” atbildēja kaķis. “Pat paiet vairs īsti nespēju, un aste tā izdēdējusi, ka ver kaut diega vietā caur adatas aci.”

Burvju zemes iemītnieki vispār cieta briesmīgu trūkumu, jo tā Sīms viņiem vienmēr varēja palīdzēt un visi viņam bija briesmīgi pateicīgi. Arī tagad Sīms nobubināja pāris burvju vārdu, un, pavej, no debesīm nokrita kravas mašīna desu pilnu kulbu.

“Esi tencināts, labais burvi!” kaķis pateicās un ķērās pie desas ēšanas, acīm redzami atkopdamies. Aste pat kļuva tik resna, ka dzīvnieks izbijās un lūdza Sīmu palīdzēt vēlreiz – tādu asti viņš nespēšot nēsāt līdzi.

Sīms asti samazināja un pēc tam jokodamies vispār pārbūra kaķi par aitu. Šķita gan, ka dzīvnieku tas sevišķi neiepriecina, bet Sīmam reizēm patika nodarboties ar burvestībām savam priekam, burvju zemes iemītnieki to zināja un nestīvējās pretī.

Sīms gāja tālāk un nonāca ezera krastā. Tur sēdēja Stjopa un tētis, un sacentās makšķerēšanā. Stjopam spainītī nebija neviena zivtulēna, viņš rādīja izmisušu seju un no piepūles stenēja, bet tētim bija ķēries labi, viņš līdz kaklam sēdēja zivju kaudzē un svilpoja.

“Redzi nu, Stjopa, cik krietns makšķernieks ir mans tētis!” burvis Sīms palielījās un gāja tālāk.

Tēti, mammu un Sirli Sīms burvju zemē sastapa bieži, pats bija viņus tur uzbūris – lai būtu mājīgāk. Īstenībā viņu tur, protams, nebija, un tie par burvju zemi vispār nekā nezināja, domāja, ka Sīms tāpat vien tup zem galda. Kas tur daudz ko zināt, burvju zeme bija Sīma noslēpums, un noslēpumi jāglabā.

Sīms nosprieda, ka nu vajadzētu iet pacīnīties ar kādu briesmoni (tādu burvju zemē bija daudz, visi šausmīgi neganti, tikai Sīms no tiem nebaidījās, tūlīt nobūra par mušām), bet tad istabā ienāca mamma un teica, ka ies uz veikalu.

“Tu atkal sēdi zem galda?” viņa jautāja un pacēla galdautu. Sīms tik tikko paspēja no tuneļa iesprukt atpakaļ istabā.

“Jā, sēžu,” viņš atbildēja. “Ko tu pirksi?”

“Mums beidzies piens,” mamma sacīja un izgāja no istabas.

Sīms apsvēra, vai nevajadzētu doties atpakaļ uz burvju zemi un uzburt tur debesīs piena mākoni, lai burvju zemes mamma varētu pienu krāt lielā mucā tieši no debesīm. Viņam nevīžojās. Ārā bija skaists laiks, un viņš devās meklēt Sirli.

 

•••••

Mamma nāca no veikala. Uz veikalu varēja iet pa diviem ceļiem. Viens ceļš bija asfaltēts un veda garām četrām mūra mājām. Tas bija pats taisnākais un vienlaikus pats garlaicīgākais ceļš. Otrs veda cauri alksnājam, kas bija atstāts netālu no mājām. Šis ceļš nebija asfaltēts, un slapjā laikā no tā pāri palika tikai dubļu sliede. Bet pašlaik vairākas nedēļas nebija lijis, ceļš bija pilnīgi sauss, un alksnājā skaistās balsīs dziedāja kaut kādi putni. Uz veikalu mamma bija gājusi pa taisnāko ceļu, taču atpakaļ nolēma nākt pa alksnāja taciņu.

Turklāt alksnājs arī glabāja kādu noslēpumu. Tās bija durvis. Patiesībā šīs durvis vispār nebija redzamas, bija tikai jāzina, kur tās atrodas, un tad jādodas pa tām iekšā. Mamma to pieprata labi. Jau maza meitene būdama, viņa netālu no savām tālaika mājām, aiz malkas šķūnīša, bija atklājusi vienas šādas durvis un bieži tās izmantojusi. Pēc tam viņa durvis atrada visur, kur vien apmetās uz dzīvi. Pašreizējās mājās viņa bija nodzīvojusi astoņus gadus un tikpat ilgi zināja arī šīs durvis alksnājā. Tik bieži kā bērnībā mamma durvis vairs nelietoja. Viņa to darīja visai reti, bet dažkārt tomēr. Pašlaik viņai atkal bija vajadzīgais noskaņojums. Mamma iegāja pa neredzamajām durvīm.

Tūdaliņ viņa nokļuva lepnā karaļa pilī. Arī šī pils mammai bija zināma jau kopš seniem laikiem. Reiz viņa bija bijusi šīs pils mazītiņā princese greznā, rozā kleitiņā, kurai piederēja milzīga istaba, pilna ar visskaistākajām rotaļlietām. Tūkstoš pavāru viņai caurām dienām cepa cukurkliņģerus un gatavoja marcipānu. Pašlaik mamma vairs nebija princese, tagad viņa bija karaliene. Bija arī karalis, protams, tētis, taču no viņa pilī nebija ne miņas, izņemot portretu zelta rāmī virs kamīna. Tas tur bija piekārts pēc mammas kāzām.

Kambarkungs greznā livrejā steidzās mammai pretī un dziļi paklanījās.

“Sen neesat redzēta, Jūsu Augstība,” viņš sacīja. “Atļaujiet, es paturēšu!”

Viņš paņēma mammas iepirkumu somu. Mammai vairs nemaz nepiedienētu to stiept, jo viņa bija tērpusies jaunā, brīnumskaistā kleitā, kas viņai mugurā uzradās tajā pašā brīdī, kad viņa iegāja pa savām neredzamajām durvīm. Pie šādas balles kleitas tirgus taša nepavisam nepiestāv!

“Kā klājas augstdzimušajam princim un princesei?’ kambarkungs goddevīgi jautāja.

“Ļoti labi,” atbildēja mamma, spoguļa priekšā matos piekārtodama savu zelta kroni, kurā mirgoja dārgakmeņi. “Sirli jau ies ceturtajā klasē, bet Sīmam sāksies pēdējais gads bērnudārzā.” Arī Sīma un Sirli portreti karājās pilī pie sienas, pat vairākās vietās, bet viņu pašu pilī nebija. Tā bija mammas pils.

Kambarkunga pavadībā mamma gāja pa garajiem gaiteņiem, kur pie sienām dega garas, baltas sveces. Zelta durvis no gaiteņiem veda uz mammas istabām. Vienā istabā nebija nekā, izņemot milzīgu gultu, pilnu dūnu spilveniem un zīda palagiem, citā istabā pavāri būvēja torti līdz pašiem griestiem un pašlaik pārlēja to ar karstu šokolādi. Mamma gāja tālāk. Pie kādām durvīm viņa apstājās un ielūkojās istabā. Tā bija pilna ar viņas vecajām rotaļlietām.

“Kādu dienu es atnākšu un tās visas pārskatīšu,” sacīja mamma. Kambarkungs pamāja.

“Mēs ar prieku jūs gaidīsim.”

Viņi devās tālāk un nonāca balles zālē. Kad mamma iegāja iekšā, orķestris tūlīt uzsāka spēlēt, kambarkungs nolika mammas tirgus somu uz zelta krēsla un uzlūdza karalieni uz deju.

Viņi dejoja, un simtiem galminieku darīja to pašu, visi traki priecīgi, ka mamma viņus nav aizmirsusi.

 

•••••••

“Ak tu viens, cik jau pulkstenis!” izbijās tētis. “Man uz brīdi jāaizbrauc līdz darbam!”

Viņš ar nožēlu izslēdza televizoru.

“Pašus aizraujošākos finālus vienmēr atstāj pašus pēdējos un man nekad nav laika noskatīties tos līdz galam!” viņš sūkstījās.

Tētis bija kaislīgs sporta draugs. Tas nozīmē – viņam patika skatīties sportu. Pats viņš nekad nesportoja, viņam nebija ne slēpju, ne slidu, ne velosipēda, ne hanteļu. Pat peldēt tētis neprata, viņš nepeldējās, bet zvilnēja pludmales smiltīs un pa radio klausījās sporta pārraides.

“Tas taču ir dabiski,” viņš pats skaidroja. “Es labprāt skatos arī filmas par zvēru dzīvi, bet tāpēc jau man pašam nav jārikšo pa mežu un jābūt dzīvniekam.”

Taču neviens nezināja, ka patiesībā tētis visu mūžu sapņojis par sportista karjeru. Būdams mazs zēns, viņš sēdēja pie loga, skatījās, kā klasesbiedri pagalmā trenkā futbola bumbu, un domāja: “Ja spēlētu es, tādus vārtus iesistu, ka vārtsargs aizlidotu kā divi deviņi!” Taču vārtsargs viņam bija labs draugs, tāpēc viņš tomēr futbolistiem nepievienojās, bet nolika uz palodzes savu zupas šķīvi, skatījās spēli un ēda.

Vēlme veikt sportā lielas lietas tēti tā arī nekad neatstāja… Jā, arī tagad, ar mašīnu nobraucis sava biroja priekšā, tētis nespēja pretoties kārdinājumam. No auto viņš izkāpa nevis pa tām durvīm, kas viņam vistuvāk, bet pārrāpās pāri ātruma pārslēgam uz aizmugures sēdekli – rāpšanās nebija viegla, jo auto bija maziņš, bet tētis visai resns – un izkāpa pa aizmugures durvīm.

Viņš vairs neatradās sava biroja priekšā. Tēta skatienam pavērās milzu stadions. Viņam pretī klaigājot skrēja pāris vīriešu – tie bija viņa treneri.

“Skrējiens jau sācies!” viņi kliedza. “Visi jau uz skrejceļa!”

“Tad ta nelaime,” atbildēja tētis. “Atnesiet manas naglenes. Laika mums ir pāri galvai!”

Viņš mierīgi nosēdās stadiona mauriņā un vilka kājās skrejamās kurpes. Apmēram desmit vīru uz dzīvību un nāvi dieba pa skrejceļu, bet tas, ka citi skrējēji ir priekšā par vairākiem simtiem metru, tētim nekādas raizes nesagādāja.

Viņš piecēlās kājās un gatavojās stāties uz starta līnijas.

“Bet žakete!” klaigāja treneri. “Vai jūs žaketi nenovilksiet?”

“Ak, nē, man nevīžojas,” tētis atbildēja un, sagaidījis starta šāvienu, aizdrāzās pa skrejceļu. Pāris metru norikšojis, viņš apstājās un palūdza: “Man šķiet, ka sāk pilināt. Vai jūs man neaizdotu lietussargu?”

“Ar lietussargu nevar skriet!” vaimanāja treneri, tomēr pasniedza tētim lielu, melnu lietussargu. “Lūdzu, mēģiniet veicīgāk, citi sportisti tūlīt būs finišā!”

“Esiet pilnīgi mierīgi,” bilda tētis, atvēra lietussargu un nu sāka skriet pa īstam. Viņš skrēja kā stirna. Dažos mirkļos bija panācis savus konkurentus, tad paskrējis viņiem garām, pēc tam apsteidzis par vienu apli, pēc tam vēl par vienu, turklāt visu laiku turēja virs galvas lietussargu un brīžiem joka pēc skrēja arī atmuguriski.

Tad viņš bija uzvarējis un viņam kaklā uzkāra zelta medaļu.

“Lūk, tas tik ir vīrs!” sauca treneri un priekā lēkāja kā zvirbuļi. “Lai dzīvo diženais sportists Heino Ātrkājis!”

Tētis lepni māja sajūsmā spiedzošajai publikai. Stadiona pirmajā rindā sēdēja mamma, Sīms un Sirli, arī viņi gavilēja, lepodamies ar savu tēti. Tētis noņēma no kakla medaļu un iesvieda to tieši mammai klēpī.

Viņš pārrāpās atpakaļ uz priekšējo sēdekli un nu jau izkāpa pa pareizajām durvīm. Vēl uz biroja ieejas kāpnēm viņš bija ļoti apmierināts ar sevi un lēkšoja pāri diviem pakāpieniem reizē, tomēr uz otro stāvu vairs nekāpa, bet labāk izvēlējās liftu.

 

• ••

Sīms iegāja slotu kambarī un tūlīt nonāca ūdenī. Patiesībā pirmajā rāvienā viņš nemaz nesaprata, ka tur nokļuvis, jo, piemēram, vasarā lecot no akmens ūdenī, atskan briesmīgs plunkšķis un pēc tam tu ūdenī atrodies, sacīsim, līdz nabai. Vai līdz krūtīm. Un tas, kas atrodas augstāk par krūtīm, ir sauss. Bet pašlaik neatskanēja nekāds plunkšķis, Sīms pat īsti nesaprata, ka būtu kļuvis slapjš, vienkārši piepeši ieraudzīja ap sevi peldam zivis. Tā Sīms arī aptvēra, ka atrodas zem ūdens.

“Kāpēc es varu elpot?” viņš jautāja sētniekam. “Cilvēks taču nespēj elpot zem ūdens?”

“Tu esi kopā ar mani, bet es esmu Zemūdens valstības princis,” atbildēja sētnieks, kam galvā piepeši bija zaļu jūraszāļu kronis un mugurā līdakādas mētelis. Acis viņam spīdēja kā siļķu galvas. “Kopā ar mani tev zem ūdens nav ko baidīties.”

Sīms apjucis skatījās uz sētnieku. Nu, viņš pats, protams, arī pa grīdas lūku devās uz savu burvju zemi un strādāja tur par burvi, tomēr tas bija kas gluži cits. Atšķirībā no sētnieka viņš nevienu nevarēja paņemt līdzi uz savu burvju zemi. Tas bija ļoti ērmoti.

Sētnieks saprata, ka Sīms ir izbrīnīts, un vaicāja:

“Gribi, es tev paskaidrošu, kas par lietu? Tas nav tik sarežģīti. Sīm, saki, tev taču ir sapņi? Pavisam slepeni sapņi, ko neviens nezina?”

“Ir,” atbildēja Sīms.

“Un reizēm tu sapņo šos sapņus un tad piepeši arī nonāc šajā sapnī, vai nav tiesa?”

“Ir,” Sīms no jauna atbildēja.

“Bet ar mani ir tāds nelāgs stāsts, ka esmu jau par daudz sasapņojies un mans sapnis vairs nelaiž mani vaļā,” runāja sētnieks. “Es vispār visu mūžu neesmu darījis neko citu, kā tikai sapņojis. Būdams mazs zēns, briesmīgi gribēju zināt, kāda ir dzīve zem ūdens. Gribēju iemācīties elpot zem ūdens, caurām dienām par to sapņoju, lasīju grāmatas, kur stāstīts par jūru un ūdens radībām, bet naktī redzēju to visu sapnī. Vannā pabāzu galvu zem ūdens un skatījos uz kāju pirkstiem, tomēr elpot zem ūdens nepratu. Sapņoju vēl un vēl, un tad – kādu dienu atklāju, ka manā drēbju skapī ir jūra, un bieži devos zem ūdens. Drēbju skapja jūrā es iemācījos arī elpot un drīz vien nemaz nenācu ārā no turienes. Iet skolā vairs nebija laika, tāpat pagalmā spēlēties. Visu laiku atrados zem ūdens. Kad izaugu, man arī nevīžojās darīt kādu darbu, kvernēju tik pie savām zivīm. Kvernēju tikmēr, līdz jau bija par vēlu. Mans sapnis mazpamazītiņām vērtās īstenībā. Tas vairs nelaida mani vaļā, un nu man lielākā daļa laika jāsēž šeit, slotu kambarī, ūdenī, jo svaigā gaisā es vairs īsti nespēju paelpot un slāpstu kā zivs uz pannas.”

“Tas patiešām ir briesmīgi,” nosprieda Sīms. Viņš nu gan negribētu visu laiku dzīvot savā burvju zemē, arī pie tēta un mammas bija jauki, un bērnudārzā tāpat.

“Nu, nav ne vainas,” atzina sētnieks. “Esmu pieradis. Turklāt šeit zem ūdens esmu svarīgs vīrs – zivis mani izvēlējās par savu princi. Manai dzīvei nav ne vainas, zem ūdens ir interesanti! Redzi – tā ir haizivs!”

Liela, pelēka zivs aizpeldēja viņiem garām tik tuvu, ka Sīms būtu varējis tai pieskarties. Zēns izbijies atlēca atpakaļ, jo zināja, ka haizivis ir bīstamas.

“Nebaidies!” mierināja sētnieks. “Maniem draugiem šeit pāri nedarīs neviena zivs. Esmu tās izdresējis, viņas man klausa uz vārda. Sēdi!” viņš uzkliedza haizivij. “Balsi!”

Haizivs klausīgi atsēdās uz astes un ierējās kā suns:

“Vau-vau!”

“Malacis,” sētnieks uzslavēja un iedeva haizivij cukuru. “Nu, Sīm, nāc, mazliet pastaigāsimies. Es tev parādīšu nogrimušus kuģus un milzu astoņkāji.”

Sīms labprāt piekrita, taču tad izdzirda, kā viņu sauc Sirli.

“Mana māsa mani sauc,” viņš nožēlā teica.

“Ej un atved šurp arī viņu,” sētnieks deva padomu.

 

•• ••••••

Sirli nāca no skolas un tūlīt ieraudzīja, ka pastkastē ielikts kas skaists un krāsains. Viņa steidzās iekšā, atnesa pastkastes atslēgu un – nu ja, tieši tā Sirli bija domājusi – turēja rokās jauno pasta tirdzniecības katalogu.

Sirli bija labs prāts, ka tieši viņa to atklājusi pirmā. Tētis šādus katalogus parasti uzreiz meta atkritumos, nemaz nenesa uz dzīvokli. Žēl, jo Sirli krāsainie katalogi ļoti patika. Tur attēlos bija kleitas un brīnumskaisti aizkari, lelles un sporta tērpi, servīzes un gultas veļa, apzīmēta kaķiem, suņiem un bembijiem. Sirli iebāza katalogu azotē un lidoja uz mākoņu zemi. Viņa zināja, ka arī mākoņu balerīnām, Mēnestiņai un Saulei patīk šķirstīt katalogu.

Mākoņzemes iedzīvotāji nudien bija ļoti priecīgi. Mākoņu balerīnas lēkāja ap Sirli un saviļņoti vidžināja, Saule uzlika uz deguna brilles un Mēnestiņa pat veselas divas, jo viņa spīd naktīs, bet tad ārā ir tumšs.

“Kas tad mums tur šodien jauns?” Saule prašņāja un tūlīt izsaucās:

“Slēpošanas kombinezons! Par tādu es vienmēr esmu sapņojusi!”

“Vai jūs neesat mazliet par apaļīgu kombinezonam?” Mēnestiņa dzēlīgi jautāja.

“Jūs gribat teikt, ka esmu resna?” apvainojās Saule. “Jūs pati jau arī vienmēr neesat pusmēness! Reizēm kļūstat tik drukna, ka gandrīz ripojat zemē no debesīm!”

“Klusu!” pamācīja Sirli. “Kāpēc jūs atkal pukojaties! Mierīgi apskatīsim katalogu! Saule, tu jau tāpat nevari doties slēpot, sniegs tev apkārt izkustu.”

“Tā ir taisnība,” nopūtās Saule, taču tūlīt izsaucās:

“O, kāds naktskrekls! Tādu gan es gribētu!”

“Naktskrekls noderētu man, jo es spīdu naktīs,” sacīja Mēnestiņa, taču Saule atbildēja, ka tieši tāpēc Mēnestiņai naktskreklu nevajag.

“Jūs taču nevarēs redzēt, ja uzvilksiet mugurā naktskreklu! Turpretī es pēc norietēšanas gan varētu ietērpties šādā jaukā mežģīņu krekliņā.”

“Jūs to aizdedzinātu!” apstrīdēja Mēnestiņa. “Jūsu naktskreklam jābūt darinātam no čuguna!”

“Klusu, klusu!” kušināja Sirli un rūpīgi šķīra kataloga lapas. Viņas bija nonākušas līdz kleitām, mākoņu balerīnas sajūsmā spiegaļāja, bet reizēm, kad parādījās kādi sevišķi rozā un kupli svārki, pāris mākoņu balerīnu no lielas laimes ņēma un noģība.

“Un šīs kurpes – ooo! Tādas es gribētu sev! Paskaties uz to blūzi! Vai to cepuri! Tā ir kā no pasakas!” viņas gavilēja un sagrūdās galvām, lai labāk redzētu.

“Negrūstieties!” sacīja Sirli. “Redziet, tagad būs gultasveļa. Vai nav mīļi spilventiņi? Ar kaķēniem!”

Mākoņu balerīnas tikai sajūsmā kunkstēja, bet Saule nervozi izšņauca degunu un piezīmēja:

“Es tādus uz vietas nopirktu, bet man nav gultas! Tas ir šausmīgi netaisni! Kāpēc man viss mūžs jānodzīvo bez spilvena ar kaķēniem, ja dažiem labiem ar tādiem pilna visa istaba! Es arī gribu spilvenu ar kaķēniem! Gribu vienu spilvenu ar kaķēniem un otru ar kucēniem!”

“Es gribētu tādus rītasvārkus, kam uz muguras lācēns,” sacīja Mēnestiņa un nespēja atraut skatienu no attiecīgās fotogrāfijas katalogā.

“Nesatraucieties tik briesmīgi!” Sirli mierinoši bilda. “Tētis vienmēr apgalvo, ka tās lietas, ko piedāvā pasta tirdzniecības katalogos, ir pēdējie mēsli. Tās ir skaistas tikai attēlos.”

“Tad es gribētu sev šo attēlu,” sacīja Mēnestiņa. Sirli izrāva no kataloga fotogrāfiju, kur bija redzami rītasvārki ar lāčuku, un iedeva Mēnestiņai.

“Bet es tādā gadījumā gribētu to fotogrāfiju, kur ir spilvens ar mincīšiem!” lūdza Saule. “Un es to ar gaišzilo kleitu!” sauca viena mākoņu balerīna. “Un es to ar pušķainajām čībiņām!” – “Bet es gribu to fotogrāfiju, kur ir rozā svārciņi ar volāniem!”

Visas drūzmējās ap Sirli, kas rāva no kataloga lapas un dalīja visapkārt kā pastnieks vēstules. Kura savu mīļāko attēlu bija dabūjusi, laimīgi lēkāja pa mākoņiem, bet Mēnestiņa un Saule kā iemīlējušās uzlūkoja savus dārgumus, Mēnestiņa vēl palaikam nošūpoja galvu un čukstēja:

“Rītasvārki ar lāčuku! Kaut ko tik skaistu es vēl neesmu redzējusi! Cilvēki nu gan ir gudri, ko visu viņi māk uzšūt!”

Bet, kamēr augšā debesīs lasīja pasta tirdzniecības katalogu, Aitas kungs uz zemes, mājā, gribēja braukt ar liftu. Taču viņš varēja gaidīt, cik uziet, sarkanā uguntiņa, kas nozīmē, ka lifts šobrīd aizņemts, nenodzisa.

“Nē, es to vairs necietīšu!” noņurdēja Aitas kungs. “Mans mērs ir pilns!”

Noteiktā solī viņš devās uz telefona būdiņu līdzās mājai un izsauca lifta montierus.

PIEDĀVĀ IZDEVNIECĪBA "LIELS UN MAZS"

Andruss Kivirehks

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!