Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
Recenzija
18.06.2007

Sirdslietu zooloģija

Komentē
0
Saglabā

Kaisli sarkanos toņos noformētā Laimas Muktupāvelas otrā īsprozas grāmata „Totēmi” latviešu literatūras pazinējam atnes maz jauna, vairāk labi pārbaudīta un pazīstama. Autores īpatnais rakstības stils, kam daži piešķir „ikdienišķuma slavinātājas” pirmtiesības, bet citi nevilcinās piedēvēt pat maģiskā reālisma iezīmes, nostabilizējies jau ar pirmajiem literārajiem darbiem un arī turpmāk saglabājas praktiski nemainīgs - neizpušķots, neizsmalcināts, tomēr arī tīši nepiezemēts. Arī formāli krājums „Totēmi” sevī nekādus noslēpumus neglabā, un pat tad, ja tādi būtu, autore jau priekšvārdā atklāj visas kārtis, ar kurām šai darbā spēlēs: „Totēmiskie mīti nav tikai fantastiski priekšstati par radniecību starp cilvēkiem un dzīvniekiem. Lasot senos mītus par zooantropomorfām būtnēm, bieži vien nav atšķirības starp cilvēku un dzīvnieku. (..) Viss dzīvē atkarīgs no jūtu novilktā tīkla. To mēs esam nosaukuši par vairošanās instinktu, ar ko daba mūs gudri apveltījusi. Šo instinktu saucam arī citos vārdos - sapratne, pieķeršanās, uzticība. Ir mums savi āži un dzegužu pietiek, bet kādreiz esam kā lapsas, lūši, bruņrupuči, putni. Lidojam, rāpojam, peldam.” Te nu varētu izsaukties, tad ta’ atklājums - šī ir tēma, ko pasaules literatūrā jau no laika gala ekspluatējuši gan tādi fabulas un alegorijas dižgari kā Ēzops un Lafontēns, gan modernās dzīvnieku pasakas autori, sākot ar Džordža Orvela nemirstīgo „Dzīvnieku fermu” un beidzot ar mūsu pašu Regīnas Ezeras „Zooloģiskajām novelēm”. Tomēr ziņkāre liek ielūkoties tālāk cerībā atklāt, ko jaunu Muktupāvela ienes mūžsenajā cilvēka-dzīvnieka dvēseliskā un miesiskā duālisma tematikā.

„Visi stāsti ir patiesi. Personas neizdomātas, situācijas reālas,” tā šai pašā priekšvārdā deklarē autore, un lasītāja acu priekšā patiesi aizvirknējas bieži pirmajā personā rakstītas vaļsirdīgas refleksijas, atmiņas, dienasgrāmatas un publicistikas fragmenti un sapņi, kuru varone nereti ir pati autore vai vismaz viņas otrais „es”. Tā, piemēram, jau krājuma pirmais stāsts „Vilkatis” sižetiski vispār neatgādina stāstu, bet drīzāk tematisku eseju - apziņas plūsmas vadītu rakstnieces pašpreparāciju, kurā rūpīgi mēģināts no dažādiem skatupunktiem, tai skaitā aiz matiem pievilktiem, pamatot analoģiju „rakstnieks kā vilkatis”, kurš radīšanas procesa laikā pāriemiesojas, kļūst neprognozējams un cit-pasaulīgs. Brīžiem tomēr šķiet, ka stāstā notiek tāda kā radošās profesijas glorifikācija, kuras laikā rakstnieces argumenti par labu minētajai analoģijai griežas pa apli, iestarpinot gan Muktupāvelai raksturīgos folkloras izrāvumus un fantastiskos motīvus, gan atsauces pašai uz saviem darbiem, literatūrvēstures faktiem un finišējot ar psiho-socioloģiskas analīzes mēģinājumu. Tomēr apjomā īsajā stāstā tas viss savijas un atstāj pārlieku eklektisku iespaidu, no kura prātā paliek tikai centrālā analoģija, kamēr visi pārējie vārdu vērpumi no prāta pagaist.

Otru dominējošo krājuma niansi piesaka nākamais stāsts - „Lauvene”, kuru veido personiskā pieredze kā neliels, vienkāršota stila ceļojumu dienasgrāmatas fragments, kura laikā ar „stāsta stāstā”, senas vai pašizdomātas leģendas palīdzību vēstītāja uzbur sievietes-mātes-prostitūtas, „lauvenes” tēlu, kas reizē ir un nav viņa pati, kas mēģina sniegt dzīvesgudru pamācību virteni savām meitām un vienlaikus grimst pragmatiski sievišķīgas dzīvotmīlas apskāvienos.

Šo dubulto tematiku - nobriedušas („četrdesmit ar astīti”) sievietes pašanalīzi un savdabīgu feminisma manifestu gan no sievišķā (sievas, mājas kopējas, bērnu dzemdētājas), gan profesionālā (literātes, pasaules vērotājas, teicējas) skatījuma fantastiski ietonētā garā - turpina visa grāmata, katrā stāstā ar cita dzīvnieka tēla asociatīvās sasaistes palīdzību preparējot mūsos iedēstītās divējādās būtības, dzīvniecisko pret cilvēcisko, neviltoto un bieži nežēlīgo pret rafinēto un bieži vēl nežēlīgāko, kas noslēgumā allaž izrādās viens un tas pats. (Jāatzīmē, ka daži no „totēmiem” tomēr dzīvnieku pasaulei pieskaitāmi visai nosacīti - kritiķis Rimands Ceplis kā savdabīgāko izceļ koralli, tomēr šķiet, ka interesantākais „dzīvnieks” ir Īrijas latviešu Pelnrušķītes stāsta „totēms” - nāra.)

Šķietamais personiskums tomēr ir mānīgs, jo narratore no stāsta stāstā acīmredzami maina veidolu - iejūtas te psihoterapeites, te vecam vīram piesaistītas jaunas klubiņu spindzeles, te vīrieša - algota slepkavas tēlā. Vairumam stāstu dots apakšvirsraksts „stāsts par mīlestību”, un tās patiesi ir savādas, nereti deformētas, mūsdienīgas un arhaiskas mīlestības formas starp būtnēm un būtnēm, būtnēm un nemateriāliem objektiem, gaistošas un eksistenciāli bioloģiskas sajūtas, ko autore apraksta gan ar postmoderni skeptisku smīnu, gan gluži vai vecmodīgi dzejisku romantismu, turklāt šīs vēstījuma manieres saplūst un mijas pat viena stāsta ietvaros.

Sākotnēji šķiet, ka liela daļa krājumā ietverto stāstu vispār nav tikuši domāti publicēšanai - tik uzsvērti neizkopts ir to stils, un arī tematika, bieži vien, paliek karājamies gaisā. Kad izlasīti visi, apjaušam, ka stāsti ar nolūku viegli vibrē uz sadzīviskā, gandrīz publicistiskā sarunvalodas stilā aprakstīta piedzīvojuma un daiļliteratūras robežas, kurā organiski ievijas Muktupāvelas tik iemīļotie folkloras, īpaši šausmu folkloras, tēli un motīvi, ar kuru palīdzību autore mēģina izpētīt galējības, līdz kurām mīlestībā - visdažādākajās šī tik novazātā jēdziena izpausmēs - spējīgi nonākt viņas varoņi. Atsevišķos gadījumos kopsakarība ar „totēmu”, stāsta virsrakstā minēto dzīvnieku, ir visai attālināta, simboliska, piesaukta vien salīdzinājumos - transvestīts kā abus dzimumus iemiesojošā slieka, jauna puiša pavedēja - lapsa, sievietes izmantotājas valgos nonākušais dzejnieks - zaļā vārna. Tomēr starp šiem diezgan fabuliskajiem stāstiem atrodamas arī īstas pērles, piemēram, „Dievlūdzēja. Mīlas stāsts par mīļāko. Ēdienu”, kurā mīļākā ritmiska, rečitatīva monologa pavadībā gatavo gaidītajam neuzticamajam mīļākajam salātus, vienlaikus iztēlojoties pašu vīrieti par šo salātu galveno sastāvdaļu, un iebaro tos viņam, kā veicot savdabīgu ieēdināšanas rituālu, vai stāsts „Čūska. Mīlas stāsts par mīlu uz rakstniecību”, kurā, pasmīnot par skaistumkopšanas līdzekļu reklāmu, vilktas paralēles starp čūskas ādas nomešanas procesu un sievišķajiem centieniem atgūt jaunību, vienlaikus uzstādot jautājumu - vai tā, proti, jaunības atgūšana, ir aizgājušo gadu iegūtās pieredzes vērta? Ar brīnumaina kosmētikas līdzekļa palīdzību stāstītāja atgriežas jaunībā, taču ar to pašu izrādās zaudējusi visu iepriekšējos gados uzkrāto, un tūlīt iedarbojas arī trešā paralēle - čūska/sieviete/rakstniecība, vecā un jaunā mijiedarbība, kuras ietvaros, nemitīgi „izlaužoties no pagājušā” un atgriežoties „pie pirmsākumiem”, faktiski atkārtojas vieni un tie paši procesi.

Vietumis šķiet, ka autore mēģina aizgūt Regīnas Ezeras spoži izkopto „stāstu vampīres” tradīciju - proti, sižetu, kurā vēstītāja nejauši nokļūst situācijā, kad vienas uz labu laimi kopā salasījušās kompānijas dalībnieki katrs stāsta savu stāstu ar vienu un to pašu vadmotīvu (stāstā „Dēle. Stāsti labi temperētām balsīm par draudzību uz mīlestības robežas”), tomēr šķiet, ka šis mēģinājums, salīdzinot ar Ezeras filigrānajām motīvu spēlēm, ir tīši strupināts, vienkāršots, saturiski un stilistiski pietuvināts sieviešu žurnālos vai izdevumā „Patiesā Dzīve” atrodamajiem stāstiņiem, kas drīzāk ir visiem zināmu faktu apstiprinājums un no kuriem dziļāku jēgu nereti tā arī neizlobām. Vienlīdz žurnālistiskā stilā ieturēti un tomēr saistošāki, arī formā plūstošāki izdevušies tie stāsti, kuros netiek mēģināts ar varu iespiest personiskas situācijas daiļprozas rāmjos, piemēram, „Vista. Stāsts par meitumātes ģimenisko mīlestību”, kurā autore gandrīz realitātes šova formātā ar krietnu ironijas devu izklāsta kāda visai trauksmaina „ģimeniska” vakara gaitu savās mājās un kurā gandrīz vislabāk no visa krājuma stāstiem samanāms Muktupāvelas lielais trumpis - ar smalki noaustu 21. gadsimta sākuma urbānās vides iedzīvotājam labi atpazīstamu faktu un detaļu (galvenokārt sadzīvisku nebūšanu) tīkla palīdzību lasītājs tiek „ievilkts” viegli iedomājamā (kaut bieži visai groteskā) situācijā, identificējoties ar vēstītāju, un agrāk vai vēlāk attopas identificēts arī ar attiecīgo totēmdzīvnieku - arhaisko, dzīvniecisko klātbūtni, kas ikdienišķajās situācijās brīžam nemanāmi, brīžam valdonīgi uzpeld virspusē. Savdabīgu un, šķiet, latviešu rakstniecībā vēl nepārstāvētu žanru piesaka arī stāsts „Briedītis. Nepublicēta intervija, mīlot mūžam otro”, kurā cilvēka pašatklāsme pasniegta kā žurnālistiska stila un pilnīgi ne-žurnālistiska satura intervija ar izbijušu aktieri.

Daudzos stāstos varoņu vietā darbojas gan pati rakstniece, gan viņas laulātie un nelaulātie draugi, bērni un pat mājdzīvnieki. Tas viss padara „Totēmus” par ļoti personiski izjustu, teju vai grēksūdzes tipa grāmatu, tomēr tā arī nav līdz galam skaidrs, cik darbā ir patiesas pašatklāsmes, autorei vismaz daļēji vienādojoties ar vēstītāju, cik - postmodernas pašatklāsmes ilūzijas, kurā pat šķietami personiskas dabas fakti kalpo tikai kā būvmateriāls kāršu namiņa celtniecībā. Pati autore atzīst: „„Totēmos”, protams, ir daudz stāstu, kas nav no manas dzīves, tipiskas situācijas, varbūt arī kaut kas garāmejošs, kas, paejot laikam, izrādās, mani ir tikai cēlis un padarījis cilvēcīgāku.” Stāstu lasīšanas gaitā „kaut ko cilvēciskāku” sevī apjauš arī lasītājs, uz kuru iedarbojies daudzu rakstnieku jau sensenis izmantotais triks - ar dzīvniekiem mēs jau kopš bērnības nezināmu iemeslu dēļ identificējamies labprātāk, nekā ar cilvēkiem, varbūt tāpēc, ka dzīvnieki ir tik dažādi, bet mēs, kā raksta Muktupāvela, „visi esam tik līdzīgi un tik trausli”.

Tēmas

Bārbala Simsone

Bārbala Simsone (1978) ir filoloģijas doktore, literatūrzinātniece, kritiķe. Viņas specialitāte ir fantāzijas, fantastikas un šausmu literatūra. Ikdienā strādā grāmatu izdošanā. Regulāri publicē jaunā

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!