Dienasgrāmata no XXVI Vispārējiem latviešu dziesmu un XVI deju svētkiem
Katram līdz Mežaparka lielajai estrādei ir savs ceļš. Dažiem, kurus koristu aprindās mēdz dēvēt par Dziesmusvētku tūristiem [1], tas sākas tieši Dziesmusvētku gadā. Tieši kā šāds tūrists kamerkorī "Muklājs" kāju spēru 2007. gadā, kur iestigu 10 gadus. Tad pat nenojautu, ko nozīmē būt koristam līdz kaulam un "ieķerties" kormūzikā tā, ka tagad nu ir skaidrs – tas ir uz mūžu.
2017. gadā pieņēmu grūtu lēmumu. Vēloties muzikālu izaugsmi un iespēju tieši simtgadē pirmo reizi piedalīties Koru karos [2], nolēmu kļūt par cita kolektīva 2. altu. Tā kā vienmēr esmu uzskatījusi, ka kora muzikalitāte un sasniegumi lielā mērā ir atkarīgi no diriģenta ambīcijām, tad jau sen zināju: ja kādreiz došos prom no "Muklāja", tad vēlos dziedāt pie Jāņa Ozola – viņa harismas un atraktivitātes dēļ. Tāpēc izvēlējos Garkalnes novada jaukto kori "Pa Saulei". Konkurss bija liels. Pēc noklausīšanās biju pārliecināta, ka neuzņems. Tomēr kļūdījos: man tika dota iespēja izkāpt no ērtajām čībām, lai varētu traukties cauri muzikālu pretstatu pilnam – no Mocarta "Rekviēma" līdz repa mūzikas ierakstiem un koncertiem kopā ar Mesu [3] – emocionāli raibam gadam līdz simtgades Dziesmusvētkiem.
30. jūnijs
Dziesmu kari un to fināls
Kad 3. jūnija vēlā vakarā Latvijas Universitātes aulā pēc Koru karu pusfināla paziņoja finālistus, apraudājos – "melnais zirdziņš" jeb mazpazīstamais koris "Pa Saulei" bija ticis finālā un labāko koru desmitniekā! Neizsakāms prieks.
Bet kāds tad bija lielais piedzīvojums, pēc kā tiecos 10 gadus? Koru kari – lielākais Latvijas koru konkurss Dziesmusvētku gadā – tas ir ļoti liels darbs vairāku gadu garumā, kur katrs korists un diriģents ziedo laiku kopējam mērķim, ir mazāk kopā ar ģimeni un brīžiem gandrīz nesatiek draugus. Domāju, katra korista tuvs cilvēks simtiem reižu ir dzirdējis atbildi: "Es šodien nevaru, man koris!" Tie ir papildu mēģinājumi, nervu sasprindzinājums, atdziedāšanas. Arī asaras, kad netiek galā ar nošu materiālu un diriģents pēc tam "mazgā kaulus". Tas ir milzīgs kopā būšanas prieks korim kā vienotam organismam un atbildība savu kora kolēģu priekšā – dziedāt pareizas notis, intonatīvi tīri, ievērot visas dinamiskās zīmes, dziedāt apaļi, ar zobiem, lūpām tūtiņā, kur nu vēl dikcija! Un tas viss jādara mirdzošām acīm, neizlaižot diriģenta rokas no skatiena ne sekundes desmitdaļu.
Lielā fināla dienā LU zumēja kā spiets. Skatītāju vēlme redzēt Karus bija liela, bija brīži, kad nācās palikt aiz aulas durvīm. Pirmie agri no rīta sacensības sāka seniori, tad vīru un sievu kori, un pēdējie – jauktie kori. Starptautiskajai žūrijai bija ko turēt, izvēloties labākos.
Viena no manām mīļākajām kora tradīcijām pirms kāpšanas "uz dēļiem" ir kora sastāšanās ciešā aplī, kad aiztaisi acis, jūti kora biedra plecu, vibrāciju un piekonektējies diriģenta kanālam. Un, kad atveras aulas durvis, korists ar smaidu un lepni paceltu galvu dodas iekšā, lai 15 minūtēs parādītu to labāko no daudzu nedēļu darba. Gaisā vibrē spriedze, rūgteni smaržo mazliet vītušas bērzu meijas... Daudz mikrofonu, kameru, cilvēku. Turpat aulā sēž arī Valsts prezidents Raimonds Vējonis un kultūras ministre Dace Melbārde. Mēs šajā Karu finālā bijām kā skaisti dabas bērni – izdziedājām par savām saknēm, ziediem un rasu, skaistas, muzikālas dziesmas bez bungošanas, šova, staigāšanas, šņākšanas, locīšanās, kaukšanas, buršanās, Pērkontēva piesaukšanas un citiem mākslinieciskiem paņēmieniem. Un klausītāji aizvien nemāk izslēgt telefonus.
Rezultātu gaidīšana, dziedot un dejojot LU aulā, postfolkloras grupas "Rikši" pavadībā, paziņošana un laureātu apbalvošana ievilkās pēc pusnakts. Tāpēc tieši Dziesmu karu finālisti bija pirmie, kas simtgades Dziesmusvētkus sagaidīja un atklāja ar Sigvarda Kļavas diriģētajām "Dziedot dzimu, dziedot augu" un "Gaismas pili".
1. jūlijs
Svētku gājiens un Atklāšanas koncerts
Mūsu korim bija paveicies būt vienam no pieciem koriem, kas izdziedāja svētku Atklāšanas koncertu no skatuves kā dāvanu visiem svētku dalībniekiem. Mūsu diriģents Jānis Ozols bija šā koncerta mākslinieciskais vadītājs, tāpēc centāmies viņu atbalstīt, cik vien iespējams. Koncerta mēģinājumi notika jau pirms svētkiem. Tie bija kolosāls enerģijas lādiņš – izdziedāt skaistākās koru dziesmas ar tādiem tautā populāriem solistiem kā Renārs Kaupers, Intars Busulis, Daumants Kalniņš, Aminata (un vēl un vēl) un instrumentālistiem. Un cik selfiju un video vien tapa ar māksliniekiem!
Pēc agrajām pēc Karu rīta svinībām mēģinājums "Skonto" stadionā nebija možs. Kamēr pūta vējš un neliels smidzeklis, liela daļa no mums cīnījās ar miegu, bija grūti nostāvēt, bet Liepājas simfoniskā orķestra, solistu un Ozola priekšā nācās saņemties. Dažs labs pat paguva nosnausties uz podestiem, bet, kā zināms, kas guļ, tas negrēko.
Atšķirībā no citiem gadiem, svētku gājiens notika atklāšanas dienā ar mainītu maršrutu, beidzoties "Skonto" stadionā, nevis pie Dailes teātra. Svētku gājiens man vienmēr ir bijis īpašs moments, kad tik daudz skaistu cilvēku visu latvju krāsu straumē kā mirdzoša čūska izvijas cauri Rīgai. Tur ir smaidi, urravas, dziesmas un dejas. Un šogad arī vējš negantnieks – cik meitām gandrīz nocēla vainadziņus!
Sākoties Atklāšanas koncertam, stadions ņurdzēja, ņirbēja, čabēja, šalca, urdēja. Un tad, pirmās nošu skaņas, un sākas vairāk nekā divu stundu muzikālās viļņošanās. Nu kā gan var neviļņoties līdzi Ešenvalda "Dvēseles dziesmai" vai Kauperam "Manā dziesmā" vai Liepiņa "Zibsnī zvaigznes"? Līdz asarām dalībnieki plecu pie pleca no sirds dzied līdzi, deju kolektīvi dejo. Daudzas reizes tika saukts – atkārtot, atkārtot! –, bet acīmredzot televīzija bija atvēlējus ierobežotu laiku.
2. jūlijs
Atpūta
Laimīgs bija tas, kurš nākamā rītā varēja gulēt, cik sirds kāro! Šī brīvā diena bija kā balzams dvēselei un arī sāpošajām kājām, kurām gājiena laikā bija sarūpētas četras jaukas tulznas.
3. jūlijs
Sadziedāšanās nakts mēģinājums
Tā kā Jānis Ozols bija arī Sadziedāšanās nakts mākslinieciskais vadītājs, tad, protams, arī šajā pasākuma daļā mums tika piešķirta loma. Jau iepriekš estrādes Sadziedāšanās nakts virtuālajam korim bijām iedziedājuši fonu dziesmai "Tumša nakte zaļa zāle". Pēc svētku koncepcijas – Sadziedāšanās nakti bija jāatklāj ar četrbalsīgām tautasdziesmām, kas ir latviešu kordziedāšanas pamats. Tāpēc satikāmies pieslīpēt klasiskās un dinamiskās "Rīga dimd", "Krauklīt’s sēž ozolā", "Kur tu skriesi, vanadziņi". Pārējās jaukās dziesmas nošu burtnīcā pa 5 eiro gabalā pietaupījām estrādes pirmreizīgumam.
4. jūlijs
Jaunās estrādes iemēģināšana
Tā kā koristiem mēģinājumi vēl nebija sākušies, bet mūsu korim bija skaņu mēģinājums Sadziedāšanas naktij, tad 4. jūlija vakarā beidzot jauno estrādi varēja skatīt vaigu vaigā. Ak, cik bezgala plaša un skanīga, balta, un bez koka soliņiem! Tad, lūk, kāpēc dalībniekiem svētku kulītēs bija ievietoti padibeņi!
Ļoti tīkama izskatījās arī jaunā skatītāju zona ar svaigajiem soliem un zālāju. Un jau pēc pāris dienām uz viena no tiem pamanīju uzrakstu "Anita". Bet mana sirds visstraujāk iepukstējās, kad skatītāju zonas aizmugurē ieraudzīju tās gala pārbūvi. Tajā brīdī latviešu klasiskās filmas izteiciens – "Kultūra, sievasmāt, sākas no mazmājiņas!" – ieguva jaunas krāsas. Beidzot aromātisko plastmasas būdu ēra ir beigusies – to vietā solīdi labierīcību angāri ar papīru, ūdeni, ziepēm un roku salvetēm, kas neizbeidzās arī visu svētku laikā. Paldies arhitektiem!
5., 6., 7. jūlijs
Kopkora mēģinājumi
Rīta agrumā, kamēr ar korbiedriem randiņsektorā tiek tiesātas kolektīvās brokastis, estrādi enerģiski nepagurstoši (visas dienas) pieskandina Jāņa Baltiņa balss, koriģējot koristu stāšanos, bīdīšanos, rindošanos, noiešanu.
Pirmais vārds, kas nāk prātā no mēģinājumiem, – karsti! Un visās šā vārda nozīmēs. Estrāde izsenis koristu aprindās tiek dēvēta par "pannu", kur vienmēr var dabūt simpātiskus latvju rakstu iedegumus un apdegumus. Nākamās dienās visi jau gudrāki un bruņojušies krēmiem, garročiem, dažāda kalibra cepurēm un ūdeni. Aizvien dziesmu starpās koristi mēģina aizšmaukt uz tualeti, un vadītāji rājas – koris, beidziet staigāt!
Arī diriģenti bija karsti iedegušies. Katrs savai dziesmai vēlas piešķirt īpašo spožumu – strādā gan palēkdamies, gan basām kājām, gan rājoties uz kopkori. Bet mēs zinām – koncertā būs!
7.–8. jūlijs
Ģenerālmēģinājums un Dziesmusvētku noslēguma koncerts
Nevar šos koncertus nodalīt, jo, kaut arī ģenerālmēģinājumā neteica runas, nedejoja dejotāji un bija pāris mazas ķibeles, tomēr koncerti bija ļoti līdzīgi, arī emocionāli. Sākot ar mirkli, kad tautastērpā skaistāko ziedu vainagu galvā ar vīru roku rokā dodies pa karogiem rotātu Mežaparka aleju uz estrādi. Tad aizskatuvē nepacietīgā gaidīšana, kad varēs uznākt koru dāmas pie Ērika Ešenvalda "Krustiem zvaigznes debesīs". Un tad tiek ienests un uzvilkts mastā Latvijas karogs, skanot "Karoga dziesmai". Tad Latvijas himna, un dziedāšanas svētki ir sākušies. Nezinu, vai var īsti aprakstīt tās emocijas, kas virmoja gaisā. Man personīgi ļoti īpašas bija "Tēvs Mūsu" un "Lauztās priedes". Domāju, katram no vairāk nekā 16 000 dalībnieku tās ir citādas, jo koncerta dienā cauri svētku programmai katram bija ejams savs zvaigžņu ceļš, aizkustināja citi vārdi, un zinu, ka mana kora 2. altu rindā katra raudājām citā vietā, daloties mutautiņiem. Beigās "Pūt vējiņi", un atkal kas skaists ir paskrējis kā viens mirklis. Tad vēl tikai varena sadziedāšanās un sadancošanās visas nakts garumā. Zinu, ka daudzi mani kora biedri uz milzīga emocionāla pacēluma bija vieni no pēdējiem, kas pabeidza svētkus estrādē. Malači!
Izdziedot savus trešos Dziesmusvētkus, esmu pārliecināta, ka estrādē kāpšu, cik vien ilgi spēki un Dieviņš ļaus – mūžu mūžos, baltās zeķēs, savai dzimtenei. Ar dziesmu mēs, latvieši, varam visu.
[1] Dziesmusvētku tūrists – kordziedātājs, kas dziesmu mīl tikai Dziesmusvētku gados.
[2] Oficiāli šogad Koru kari tika pārdēvēti par Dziesmu kariem.
[3] Mūziķis Mesa plašāk pazīstams kā Gacho.
0