Komentārs
02.10.2012

Sifiliss kā baudas avots

Komentē
0
Saglabā

Filosofijas un socioloģijas institūta mājaslapā, kur apmeklētāji var šo to palasīt un aplūkot attēlus no konferencēm, kurās Latvijas leģendārie fenomenologi un viņu "jūgends" nepagurdami reflektē par "mūsdienu dzīvespasaules fenomenoloģisko un hermeneitisko deskripciju" [1] un citiem šim diskursam specifiskiem un nenoliedzami ārkārtīgi svarīgiem jautājumiem, lasāma ziņa, ka drīz pie lasītājiem nonāks akadēmisks izdevums "Latviskās modernitātes veidošanās: idejas un teorijas". Lai gaidīšana nebūtu tik mokoša, tiek piedāvāta iespēja iepazīties ar mūsdienu Latvijas fenomenoloģijas spožās zvaigznes prof. Riharda Kūļa pētījuma "Latviskā identitāte un sociālā prakse" fragmentu [2], kura pilnā versija būs lasāma minētajā izdevumā. Par ko ir šis fragments? Apskatu gribētos sākt, citējot pašu autoru, jo izteiktā atziņa lieliski raksturo aplūkojamās pētījuma daļas saturisko kvalitāti, kuru var ekstrapolēt, lai gūtu priekšstatu par to, kāds varētu būt pētījums kopumā. Autors mums vēsta:

"Pašreizējās situācijas (īpaši ģimenes un dzimstības aspektā) raksturošanai atļaušos minēt dažus piemērus no masu saziņas līdzekļiem. Nenosaukšu autorus,  jo tam nav absolūti nekādas nozīmes. Te runā pati valoda, populārās valodiskās klišejās izpausmi gūst lielas sabiedrības daļas pasaules izpratne un vērtību orientācijas. Būtībā te nekādas autorības nav; svarīgi ir kas cits: šādas atziņas lavīnveidīgi pārpludina visu informācijas telpu, aktīvi veicot smadzeņu skalošanas funkcijas." [3]

Šis nav ad hominem mēģinājums, jo, kaut arī R. Kūļa un autorības atrašanās vienā teikumā var šķist ironiska [4], tas šobrīd nav būtiski. Būtiski ir pamanīt kaut ko pavisam citu, proti, to, ka R. Kūlis, cenšoties aprakstīt oponentu pozīciju, nevilšus ir lieliski raksturojis sava pētījuma būtību. Tieši R. Kūļa (it kā) akadēmiskais teksts satriec ar savu idejisko vakuumu, un tam nav nekādas autorības pazīmes, jo tas sastāv no citātiem, teorētiķu vārdiem un izteikumiem, kas salasīti, viegli slīdot pāri kultūras vēsturei, ziņu portālu komentāriem, brīvdienu žurnāliem, aizdarot to visu klišejām, kas biezā slāni sastopamas konspirācijas teoriju tekstos. Turklāt stratēģiski veiksmīgs manevrs no autora puses ir pieteikumā minētā "pētījuma" padarīšana par "apcerējumu", kas Latvijas fenomenologu aprindās acīmredzot nozīmē brīvu parunāšanos par to, "ko es esmu kaut kur dzirdējis un lasījis", pa vidu iestarpinot Heidegeru, Vēberu un vēl kādu lielo vārdu. Diemžēl arī citātu izvēle vismaz vienā gadījumā ir apšaubāma (skatīt vietu, kur citēts Ž. P. Sartra izteikums "Cilvēks nav jūras putas, pelējums vai puķkāposti"), jo šis Ž. P. Sartra citāts ir slinki iemests tekstā un trivializēts, runājot par Latvijas demogrāfiskajām problēmām. Apcerējuma statuss šādu apcerētāju izpratnē implicē to, ka nepastāv nekādas atbildības par pateikto, tēzes var brīvi mētāt, bet neviena no tām nav jānostiprina ar būtiskiem argumentiem. Lasot šo apokaliptiskās īdēšanas žanra darbu par Rietumeiropas galu, postmodernisma ļaunumu, visaptverošo izvirtību un vērtību sairšanu, nepamet sajūta, ka tas viss ir jau neskaitāmas reizes dzirdēts: šāds aizbildniecisks, pastāvošo kārtību slavinošs, inerts un autoritatīvs troksnis nepārtraukti nāk no dažādu vietējo "republikāņu" puses, reliģiskām organizācijām un nacionālistiskiem politiskajiem spēkiem, kuru politisko rūpju amplitūda raksturojama trijos vārdos: krievi, aborts un geji.

Lai arī darba izteiktajās domās grūti atrast ko oriģinālu vai pat interesantu, šis teksts uzrāda to, ka Latvijai ir savi mazie Kultūras kari, kas, protams, atšķiras no ASV batālijām, kur evaņģēlisti, republikāņi un citi konservatīvie skaļi un nepārtraukti polemizē ar liberāļiem vai vienkārši domājošiem cilvēkiem un attieksme pret abortiem ir daļa no personas identitātes (Pro Life vai Pro Choice?). Tomēr arī mums ir savi varoņi abās frontēs – R. Kūļa apcerējumā antagonists cīņā pret sifilisu (pie tā nonāksim vēlāk) un par tautas skaitlisko pieaugumu un vērtībām tekstā ir sociālantropologs un RSU pasniedzējs K. Sedlenieks, kurš apgalvo:

"18. un 19. gadsimta mīts par nāciju kā objektīvi pastāvošu vienību ir izplēnējis. Nācija vai etniska grupa vai tauta fiziski nepastāv, tās ir tikai koncepcijas, identitātes un ideoloģijas veidi, kā indivīdi vai to grupas veido savu stāstu par atrašanos grupā vai to, kā dominēt pār citiem indivīdiem un grupām." [5]

Stingri turoties pie "apcerējuma" formas sniegtajām iespējām būt aptuvenam un nelikties ne zinis par tādām formalitātēm kā argumenta atspēkojums, R. Kūlis diskvalificē šo apgalvojumu, vienkārši pasludinot:

"Būtu ļoti grūti komentēt šo pārsteidzoši neprecīzo un neargumentēto izteikumu kopumu. To arī nevēlos darīt." [6]

Šis izteikums mazliet apdullina, ja ņem vērā to, ka teksts pēc savas institucionālās piederības tomēr ir akadēmiska publikācija un tāpēc inerces pēc tiek gaidīta kaut jel kāda cieņa pret akadēmiskajiem standartiem. Bet nu labi, iespējams, ka tas neattiecas uz mazas postpadomju valsts filosofijas patriarhiem, jo pie mums taču valda kontinentālā tradīcija, kur būtisks ir profesora personības šarms. Ja reiz R. Kūlis nevēlas to darīt, tad lai paliek. Tātad kāpēc mēs, pretēji K. Sedlenieka ieskatam, tomēr varam runāt par kaut ko tādu kā nācijas identitāte? Kādēļ tiem, kuru izlasīto darbu saraksts nebeidzas pie M. Heidegera vai M. Mamardašvili, bet kuri ir pacentušies izlasīt kaut vai M. Fuko darbus, kaut ko no kritiskās teorijas vai vienkārši monogrāfijas, kas izdotas pēc 1960. gada, un kuriem K. Sedlenieka apgalvojums šķiet pilnībā adekvāts, tomēr nav taisnība? Atbilde ir vienkārša – tāpēc, ka R. Kūlis interneta komentāros, pārtikas veikala un "sociālajā diskursā" ir fiksējis "apziņas sabiezinājumus" (???). Kas ir apziņas sabiezinājumi? Autors skaidro:

"Visbeidzot es gribētu runāt par sociālā diskursa elementiem, kurus varētu dēvēt par specifiskiem apziņas sabiezinājumiem, kas tiek reproducēti masveidā." [7]

Tālāk tekstā tiek sniegti apziņas sabiezinājumu piemēri, un tie ir šādi: "tauta nonākusi izmisumā, visa rūpniecība sagrauta un likvidēta, visi meži izcirsti, viss nozagts un tautas lielākā daļa dzīvo pusbadā" [8] R. Kūlis izvairās minēt nācijas identitātes pozitīvos piemērus, tā vietā aicinot apzināt destruktīvos, no kuriem daļa ir šie apziņas sabiezinājumi. No rakstītā izriet, ka filosofa-akadēmiķa analītisko instrumentāriju veido kaut kur saklausīti anonīmu cilvēku intelektuālās nolaidības radīti vispārinājumi, kuri nez kāpēc tiek uzskatīti par tādiem, kas īpaši raksturo tieši latviešus. Vai autors ir veicis arī lietuviešu, igauņu, poļu vai ukraiņu interneta komentāru kontentanalīzi, lai izdarītu tik pārdrošu secinājumu, ka attiecīgie "sabiezinājumi" raksturīgi tikai latviešiem, ja reiz tie ir pamatā R. Kūļa negatīvajai pieejai latviskās identitātes analīzei? Turklāt kopš kura laika akadēmiskas analīzes konceptuālais kodols var būt anonīmu pamuļķu izteikumi internetā vai noklausītas sarunas, gaidot pie "Narvesen" kases? Ja šīs trivialitātes var atmest to nebūtiskuma dēļ, tad ar pārējiem latviskās identitātes negatīvajiem stūrakmeņiem varētu būt sarežģītāk, jo autors min arī tādas latviskumu raksturojošas destruktīvās tendences kā "paternālisma" un "bāreņu tautas" mēmus, kas jau izklausās nopietnāk, bet arī tie neko nepasaka specifiski par latviešiem, jo šāda memētiskā orientācija raksturīga arī citām sabiedrībām ar okupācijas traumu. Oficiālā Polija, piemēram, mēdz pieminēt to, cik labi viņi dzīvotu, ja nebūtu Hitleriskās Vācijas vai Padomju Savienības. Kas tajā visā ir specifiski latvisks? Pēc paternālisma vai tā sauktās Stingrās rokas ilgojas noteikta daļa praktiski jebkurā sabiedrībā – arī šeit ir grūti saskatīt kaut ko Latvijas sabiedrībai unikālu. Pēc šī varētu šķist, ka viss ir beidzies un šo viduvējo publicistiku, kas nez kāpēc iekļauta akadēmiskā izdevumā, varētu norakstīt kā kļūdu akadēmiskajā sistēmā, īpaši ņemot vērā to, ka patlaban atrodamies universitātes izglītības reformas priekšvakarā, pēc kuras šādi teksti varētu atrasties tikai tur, kur to specifika iederas vislabāk, piemēram, "Neatkarīgās Rīta Avīzes" viedokļu slejā blakus E. Veidemanei. Bet atslābt ir par agru, jo tālāk R. Kūlis ķeras pie venerisko slimību konotatīvā potenciāla, lai pastāstītu, cik liela nozīme ir ģimenes institūcijai. Autors noskaita aizkustinošu tautasdziesmu, un pēc tam seko hipotēze:

"Atļaušos izvirzīt nelielu hipotēzi: haotiskajā, brīvajā attiecību telpā nedzims bērni, toties neapšaubāmi vairosies sifiliss un HIV." [9]

Pēc šīs satriecoši analītiskās hipotēzes tālāk tiek ekspluatēts sifilisa tēlainības potenciāls, jo autors turpina:

"Ļoti aicinu teikto neuztvert kā moralizēšanu vai centienus  mācīt pareizi dzīvot. Šobrīd situāciju gribētu aplūkot tikai kā analītiķis un turklāt no fiksēta aspekta: demogrāfija, iedzīvotāju skaita palielināšanās, nācijas izdzīvošana. Tāpēc, ja kāds bērna radīšanas vietā noteikti vēlas dot priekšroku sifilisa izraisītām baudām, man kā pārliecinātam demokrātam nav iebildumu." [10]

Ko R. Kūlis mums kā analītiķis (un nu jau arī kā "pārliecināts demokrāts") pēc "sabiezinājumu" un transnacionālo kompāniju tīkojumu atmaskošanas piedāvā tagad? Mēs uzzinām, ka pastāv kaut kāda haotiska un brīva attiecību telpa, kura, bez šaubām, ir tikpat objektīvi esoša kā "sabiezinājumi" un kurā "neapšaubāmi" vairosies sifiliss un HIV. Ja reiz autors piemin konkrētas veneriskās slimības, tad kāpēc tieši sifiliss? Var piekrist, ka 20. un 21. gadsimta seksuālajā kultūrā HIV ir būtiska, ierobežojoša loma – tas ir vīruss ar savām konotācijām ikkatrā sabiedrībā, bet kāpēc sifiliss, nevis cita padomju laikos populāra STS, teiksim, gonoreja vai herpes? Kāpēc tik anahroniska izvēle, ņemot vērā to, ka sifiliss mūsdienās ir ārstējams un tam nav vairs nav tādas nozīmes slodzes kā 19. gadsimtā? Ir grūti iedomāties, cik paviršam savu dzimumpartneru izvēlē ir jābūt cilvēkam mūsdienu Rietumu sabiedrībā, lai inficētos ar sifilisu; vieglāk varētu būt laimēt loterijā. Tāpēc šis teksts klibo arī (pat) kā literatūra, jo autors izmanto semiotiski tukšas zīmes, liekot teiktajam izklausīties neveikli un lieki, kas savukārt pilnībā izgāž drosmīgo pieteikumu uzstāties kā analītiķim. Tāpat pavisam mulsinošs, jo neaptverami bezjēdzīgs, ir izteikuma fragments "dot priekšroku sifilisa izraisītām baudām".  Nav saprotams, kādā dzīvespasaulē jāatrodas un kas jālieto, lai šim izteikumam varētu rast jēgu. Kā sifiliss var izraisīt baudu? Neviens nestājas dzimumsakaros, lai iegūtu sifilisu un pēc tam pavadītu laiku, baudot komplikācijas. Tomēr "sabiezinājumi" un ļaunais sifiliss nobāl salīdzinājumā ar nākamo vietējā filosofa konceptuālo ieviesumu, proti:

"Dīvainu radījumu, ko veido nepiepildāma rīkle, anālā atvere un dzimumorgāni." [11]

Tas, cik var noprast, ir cilvēks, kas neatzīst ģimenes institūciju, vērtības, Jēzu un tāds vientuļš kā B. Dilana dziesmas "Like a Rolling Stone" varonis klīst pa pasauli, kur viņam no malu malām uzglūn sifiliss. Sāk šķist, ka mums nav darīšanas ar akadēmisku rakstu, bet gan pornogrāfisku sci-fi literatūru, kur apokaliptiskās pasaules gala ainās risinās "dīvainā radījuma" un "sifilisa" cīņa – kurš kuru? Šī mitoloģija gan šķiet tāda paknapa, jo ir vajadzīgs trešais; tas varētu būt ģimenes un vērtību cilvēks ar rīkli, kuru pabaro trīs tradicionālas ēdienreizes, bez anālās atveres un dzimumorgāniem, bet ar filosofijas doktora grādu un apšaubāmām publikācijām. Tā viņu tur abi staigātu apkārt, ik pa laikam savstarpēji izkautos un reizē mēģinātu nesastapties ar sifilisu.

Kādus secinājumi nāk prātā šobrīd, kad esam jau tikuši tik tālu? Secinājumus varētu izteikt jautājumu formā: kāpēc viena cilvēka indiosinkrātiskā un ar erotiskas fiksācijas motīviem greznotā publicistika tiek piedāvāta kā akadēmisks pētījums, ja tas tāds acīm redzami nav? Vai šāda materiāla atrašanās zinātnisku pētījumu krājumā neliecina par nepilnībām akadēmisko publikāciju kvalitātes novērtēšanas kritērijos Filosofijas un socioloģijas institūtā? Un vai ar šādām publikācijām netiek degradēts filosofijas disciplīnas prestižs Latvijā? Jautājumi, protams (un diemžēl), ir retoriski.

Paradoksāli, ka prof. R. Kūlis, savā publicistikā tik ļoti kritizējot postmodernismu, pats pētījumā izmanto Rietumu akadēmiskajās aprindās reti praktizētu metodoloģijas, valodas reģistru un stilu sajaukumu, un tāpēc, lai arī šim darbam piemīt trūkumi kā akadēmiskai publikācijai, tas noteikti varētu būt vienīgais akadēmiskais pētījums pasaulē, pēc kura motīviem ir iespējams uzņemt filmu. Kamēr to atskārtīs vietējie vai ārvalstu režijas talanti, es gribētu piedāvāt savu versiju (autortiesību ienākumus apņemos ziedot kādai lauku skolai) par to, kā šajā potenciālajā kinodarbā varētu izskatīties "Dīvainais radījums, ko veido nepiepildāma rīkle, anālā atvere un dzimumorgāni".

 

 

 

 

 

  1. Šeit domāts M. Kūles un viņas FSI kolēģu gandrīz desmit gadu ilgais un dāsni finansētais darbs pie pētījuma "Mūsdienu dzīvespasaules fenomenoloģiskā un hermeneitiskā deskripcija".
  2. http://www.fsi.lu.lv/?sadala=98&id=298.
  3. Turpat.
  4. Atsauce uz I. Kanta tulkojumu plaģiātisma lietu, kurā iesaistīts R. Kūlis.
  5. http://www.fsi.lu.lv/?sadala=98&id=298, kur citēts šis K. Sedlenieka raksts: /raksts/3159.
  6. http://www.fsi.lu.lv/?sadala=98&id=298.
  7. Turpat.
  8. Turpat.
  9. Turpat.
  10. Turpat.
  11. Turpat.

 

Tēmas

Raitis Iljenkovs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!