Vakar Nacionālajā teātrī vēroju pirmizrādi drosmīgam mēģinājumam pārcelt uz skatuves Džeimsa Džoisa "Ulisa" tekstu, pareizāk sakot, tā vienu nodaļu. Ja vienkāršojam šī pasaules literatūru graujošā romāna saturu līdz stāstam par kāda pļēgura vazāšanos apkārt visas dienas garumā, tad 18. nodaļa ir ceļojuma noslēgumā dzirdamās viņa sievas pārdomas, sagaidot vīru pārnākam atpakaļ mājās. Tiesa, vienkāršot "Ulisu" nedrīkst, jo tas pirmām kārtām ir ceļojums tekstā un valodā, nevis sižeta vai pat mitoloģisku metaforu labirintos.
Mēģinājumi pasniegt šo tekstu citā medijā ir bijuši, taču ne pārāk bieži – atrodama informācija par diviem skatuves uzvedumiem ASV – 2006. un 2013. gadā. Zīmīgi, ka abos gadījumos šis teksts ticis pārrakstīts jaunā literārā darbā un interpretēts "caur sievieti". Vienā galvenie varoņi Leopolds Blūms un Stefans Dedals ir pārstāstīti kā Samanta Blosoma un Džuela Jupitera (neņemos spriest, kā tas izskatījies), bet otrā visa izrādes sižeta līnija koncentrēta Leopolda un viņa sievas Mollijas mīlestības stāstā. Ir bijuši arī pāris mēģinājumi romānu ekranizēt (1967. gadā Džozefa Strika "Uliss" un 2003. gadā Šona Volša "Blūms"), taču tas ir vēl cits stāsts.
Nacionālā teātra aktrises Marijas Bērziņas monoizrādē ir izmantots tīrs un praktiski negrozīts Džoisa teksts (pareizāk sakot – Dzintara Soduma tulkojums), tāpēc jo interesantāk bija ieraudzīt, kā šo divu nebūt ne vienkāršo vīriešu galvās samudžinātie vārdi skan reālas, dzīvas un mums kaut kādā ziņā pat ļoti labi pazīstamas sievietes mutē. Te jāpiebilst, ka visa 18. nodaļa sastāv no septiņiem gariem teikumiem, kuros apziņas plūsma gājusi savu, brīžiem nekontrolējamu gaitu un nekādu citu pieturzīmju, izņemot vienu nejaušu punktu kaut kur pa vidu, tekstā nav. Nogurušais lasītājs, ticis līdz šai vietai grāmatā, visbiežāk šo nodaļu izlasa monotonā un nepacietīgi nervozā intonācijā, īpaši lielu vērību neveltot Mollijas emocionālajiem pārdzīvojumiem un bagātajai iekšējai pasaulei. Galu galā, jau sen identificējies ar pārmēru sarežģītā un uz beigām pārmēru iereibušā Leopolda tēlu, viņš sievas monologu uztver tieši tādā pusmiega murgā, kādā to varētu sadzirdēt piedzēries vīrs, kam jāuzklausa dzīvesbiedres neapmierinātā burkšķēšana.
Bet te jāatklāj kāds izrādes noslēpums – Marija Bērziņa šo monologu lasa "pa īstam". Nu, tajā nozīmē, ka viss tajā pateiktais tiek izdzīvots, pārdzīvots un nospēlēts labākajās reālistiskā psiholoģisma tradīcijās, kas Nacionālā teātra gadījumā ir stabila un skatītāju mīlēta vērtība. Mēs redzam dzīvu un pat visnotaļ ticamu sievieti, kas sarunājas pati ar sevi un brīžiem – ar skatītājiem, atklājot visas slēptākās savas sabeigtās, taču vēl cerību pilnās dzīves detaļas. Lielākā daļa ulisologu un, domājams, arī pats Džeimss Džoiss par šādu interpretāciju varētu būt, maigi izsakoties, šokā. Tas, kas tiek izdarīts, ir "Ulisa" sakrālā teksta dešifrācija – saliekot atpakaļ visus pazaudētos komatus, domu zīmes un daudzpunktus, padarot Molliju par normālu un reālistisku, brīžiem pat pārāk "taustāmu" sievieti, kuru parupjais un neciešamais tēviņš Džoiss, kā izklausās, ir spējis itin labi saprast un parādīt bez mazākās šovinisma piegaršas. Protams, kaut kādā ziņā tas atgādina mūsdienu fotogrāfu azartiskos mēģinājumus dešifrēt Van Goga vai Pikaso gleznas, atrodot un nofotografējot attiecīgo ainavu vai kompozīciju tādu, kāda "tā bija patiesībā".
Vai šāds profesionāli laikietilpīgais un pagrūtais darbs ir atmaksājies? Pagaidām nezinu. Grūti pateikt, kas paliktu pāri no Džoisa mīta, ja līdzīgā veidā tiktu dekonstruēts viss pārējais teksts – pa nodaļai, pa teikumam. Iespējams, ka ir iegūts tīrs un aizkustinošs sievietes stāsts, kura kontekstā Džoiss nemaz nav svarīgs. Vai to var (varbūt pat vajag) skatīties, neko nezinot par "Ulisu"? To rādīs publikas atsaucība (protams, ja mēs ļaujamies snobiskajam kārdinājumam pieņemt, ka "plašākai publikai" oriģinālais Džoiss ir tāls un nesaprotams kā hadronu paātrinātājs). Jebkurā gadījumā – paldies Marijai Bērziņai par spēku, režisoram Pēterim Krilovam par drosmi un māksliniecei Kristīnei Abikai par ārkārtīgi skaisto logu uz "Ulisa" pasauli.
P.S. Mollijas monologa nobeiguma daļu, kurā viņa atceras jāvārda teikšanu Leopoldam, savulaik par dziesmu padarīja Keita Buša – 1989. gada albumā "The Sensual World" un divdesmit divus gadus vēlāk ar nosaukumu "Flower of the Mountain" albumā "The Director's Cut". Šajā klipā Keitas Bušas mūzika savienota ar kadriem no Šona Volša filmas "Bloom" (2003):
1