Proza
17.08.2012

Sievietes roka

Komentē
0

Stāsts – finālists
Krievijas lielākā
literārā portāla
“Samizdat” konkursā
“Neo-noir 2012”.


Tev mājās trūkst sievietes rokas, mamma bieži mēdza teikt. Mjā...
Man bija pieklājīga alga. Neatkarīgi no slodzes. Man bija strikts darba laiks un sociālo garantiju luksuspakete. Un gari atvaļinājumi. Darbs mani nekad nesteidzināja. Man nekad nebija jāsarauj, jāpārpūlas, jāpārcenšas. Es nekad nestrādāju virsstundas, neņēmu haltūras uz mājām, nepiestrādāju pie privātajiem. Zinu, ka kolēģi mani apskauda. Bet nezinu, vai viņi gribētu mainīties darbiem. Un varētu.
Māja man bija liela, smalka un ērta. Ar plašu pagalmu. Bet par to sievietes roku – bija jau mammai taisnība. Viņas nāca un gāja, tiktāl nekādu problēmu. Tomēr neaizķērās. Pārāk liela daļa manis bija darbs. Par kuru nezināja pat mamma. Arī viņai es pēc profesijas biju tas, kas dokumentos. Viņa nekad neuzzināja un arī neuzzinās īstenību. Diskrēcija ir mana ķermeņa daļa. Bet tagad saprotu, ka darba dēļ man nevarēja būt tuvs cilvēks, ar kuru dalīt visu dzīvi. Jo manu darbu nedala. Kaut nekāds darbaholoķis es neesmu.
Toties beigās man ir viss. Un labāk vēlāk, nekā sliktāk. Apprecējos, kad ritēja jau piektais desmits.
Visu manu dzīvi izmainīja Žanna. Bez viņas es droši vien līdz pat kapa malai tikai nestu atbildību par kapa malām. Tagad esmu viņai pateicīgs. Bet toreiz, kad tas notika, biju gatavs viņai galvu noraut. Ko vis nekādi nevarēja izdarīt.

*

Viņu nesauca Žanna. Vienkārši asociācijas. Šis vārds man iespiedies atmiņā no kriminālistikas simtgadei veltītās grāmatas. Tur bija tāda Žanna, kas nodarbojās ar to pašu, ar ko viņa, un tā nu es viņu tad arī saukšu.
Arī mani nesauca Hārons. Es pats sevi saucu par hāronu. Ne mans vārds, bet darbs. Pārcēlājs. Pēc dokumentiem un spožajām zīmotnēm biju vienkārši augsta ranga apsardzes dienesta virsnieks. Nevienā oficiālā papīrā ne pušplēsta zilbe neatklāja manu profesionālo specifiku. Paradokss. Sabiedrība savās interesēs deleģē man īpaši atbildīgu uzdevumu, ko pati atzīst par nepieciešamu, bet – slēpj. Nepieciešams, nepateicīgs arods, kas reti kuram pa spēkam. Un prātam. Vai tāds var būt necienījams? Nezinu. Valda uzskats... Vai varbūt nevalda? Nekad neesmu to pārbaudījis. Labāk nepārbaudīt.
Savu darbarīku es saucu par stiksu. Jo giljotīnas vārds cilvēkos raisa šermuļus. Nē, ne kontekstā ar mani – jau teicu, ka par to nekad nerunāju. Vienkārši vārds kā tāds, ar savu skanējumu. Atkal ačgārnība. Giljotīna ir viens no lielākajiem civilizācijas soļiem humanizācijas augšupceļā, anestēzijas priekšvēstnesis. Man nudien negribētos šobrīd iegrimt antīko un viduslaiku instrumentu un procesu svilinoši asiņainajās finesēs. Ko ar savu parādīšanos maigi pārcirta mana stiksa. Aizstāja. Un ģēnijs, kas rastu iespēju giljotinēt arī visus mūsu vajadzībām nonāvējamos zvēriņus, vispasaules dzīvniektiesību aizstāvjiem būtu vienkārši jāapzeltī. Pēc nāves, es domāju, ne jau par sodu.
Var uzskatīt arī citādi – ka darbarīks biju es. Kopā ar stiksu. Jo mēs bijām viens vesels. Bez manis tā savu darbu neveica. Savukārt es ar to nekad neīstenoju savus lēmumus. Es pats biju instruments. Izdarīju, ko tauta vēlas izdarīt, nevēloties darīt. Varbūt. Jo tauta – tas nav viens vesels. Vismaz vārdos tā dažkārt tomēr vēlējās darīt manu darbu pati savām rokām – un ne jau ar giljotīnas anestēziju, nē, ar antīki viduslaicīgiem paņēmieniem. Nezinu gan, kā veiktos darbos. Bet labi, ka ir hārons, kas pasargā mūs no atbildes, kā būtu tad, ja nebūtu, kā ir.
Savus klientus es saucu par – klientiem. Neteiksim, ka mīlēju viņus. Man nudien negribētos šobrīd iegrimt manu klientu likteņa kruzuļu asiņainajās finesēs, bet mīlu tās parasti neraisīja. Es viņus cienīju. Es sniedzu pakalpojumu, viņi to saņēma. Viņi uz mani paļāvās, es viņus nepievīlu. Vai es biju viņu izvēle? Tā nav mana daļa. Arī es neizvēlējos viņus un viņiem sniedzamo pakalpojumu. Viss iepriekš definēts, katram sava loma, pašu rokās tikai izpildījums. Bet mani klienti varēja vienmēr būt droši par izpildījuma augstāko kvalitāti. Un viss.
Kas ir izpildījuma kvalitāte, arī nenoteicu es. Kas bija jau nepieminēto benžu izpildījuma mērs? Ciešanu skaudruma un ilguma reizinājums? Varbūt. Nezinu. Es nebiju bende, bet gan rīks, kas paredzēts tieši pretējam: pēc iespējas acumirklīgai nesāpīgai klienta pārdalei. Divās nevienādās pusēs. Vienā, kas iekrīt grozā. Kas pieņēmusi lēmumus, kuru dēļ klients ir mans klients. Un otrā, kas neko nav izlēmusi, tikai izpildījusi to, ko pirmā definējusi. Tāpat kā es.
Lai par ko arī klients būtu sodīts, es viņu saņēmu jau tiesas šķīstītu un aizvadīju, figurāli izsakoties, dieva mierā. Figurāli, jo esmu neticīgais, tāpat kā mani klienti. Bet arī neticīgie mēdz priekš nāves vaiga meklēt kapelāna mierinājumu. Mani klienti melnsvārci nelietoja. Pat ticīgie ne. Viņiem biju es.
Ar to es atšķīros. Es pavadīju ar klientu kopā viņa dzīves nogali. Ne tikai eksekūcijas brīdi, kā bende. Es biju tas, kas klientu viņa pēdējā nogrieznī pastāvīgi apmeklē, aprunājas, uzklausa, remdina. Kas noskaidro viņa pēdējo vēlēšanos un gādā par tās izpildi. Klienti aizejot man bieži mēģinājuši ko uzdāvināt. Nekā liela jau nāviniekam nav pie dvēseles. Cits – grāmatu, ko pēdējo kamerā lasījis. Cits – laulības gredzenu. Viens trakais sev izdauzīja pret restēm zelta zobu – sak, ja neņemsi, citi tāpat tak bezpalīdzīgo galvu aptīrīs, zeltu jau krāsnī nemetīs. Bet šajā ziņā man bija nelokāms princips: es nepieņēmu neko. Kategoriski. Man nav nekādu sasodītu suvenīru no savām darba uzvarām. Nedz fotogrāfiju. Nudien nezinātu, kur ko tādu grūst. Es izdzīvoju katra mana klienta dzīvi viņa pēdējās dienas kā savu, bet ar naža kritienu viņš man bija nocirsts, manā dzīvē viņš nepalika.
Esmu dalījis arī netaisnu spriedumu. Ne jau morāli. Sadalīju fiziski. Kā vēlāk izrādījās. Skarbi, protams. Bet esmu vien nāvnesis, akls ierocis taisnās tiesas rokās. Un kā tāds biju viņam laime nelaimē. Piedod, draugs: liktenis mēdz būt netaisns, bet tieši ar mani tev paveicās nudien vairāk nekā tikpat nevainīgiem ugunsgrēka vai trakumsērgas upuriem.
Klientes man bijušas ārkārtīgi reti. Varbūt tāpēc bija grūtāk saglabāt pret viņām to pašu kalpotāja cieņu. Bez naida un pārmetuma. Bez līdzjūtības un sentimenta. Sieviešu man tomēr bijis mazliet žēl. Mazliet vairāk. Vienas pat ļoti. Un savu pienākumu pret viņām vienmēr esmu centies izpildīt ar vēl lielāku rūpību. Nē, tā nevar vis teikt: es ikvienu apkalpoju ar galēju rūpību. Runa ir tikai par iekšējo attieksmi. Bet tā viena īpašā – tai man pat nenācās izpildīt. Ko uzskatu par īstu likteņa dāvanu.
Žanna man bija mazliet pretīga. Mazliet vairāk nekā citi. Tajās šaurajās robežās, ap kurām mana nomināli bezkaislīgā attieksme varēja nosvārstīties augšup vai lejup. Mani maz ar ko var pārsteigt. Es nudien negribētu šobrīd iegrimt klientu vainu spektra asiņainajās finesēs. Nezinu, kāpēc Žanna trāpīja skaudrāk. Varbūt aiz nepieraduma: manas vīrišķās klientūras noziegumi visi bija zināmi, es tos varēju klasificēt, neviens jauniņais vairs neatvēra jaunu lappusi dzīves grāmatā. Bet varbūt aiz paša bērnības atmiņām par īsto Žannu, tolaik patiesu šausmu iekrāsotām.
Šā vai tā, Žanna atvēra. Jaunu lappusi. Dzīvē, ne senlasītajā grāmatā.
Viņai bija nedaudz pāri četrdesmit. Medmāsa, auklīte. Vairāk nekā pusi mūža pavadījusi bērnu veselības aizsardzības un bāreņu aprūpes sistēmā. Nomainījusi ne mazums darba vietu. Bet arī ne uzkrītoši bieži. Normāli. Katrā vietā savu reizi arī gadījās kādam bērnam nomirt. Gan pirms viņas, gan viņas laikā, gan pēc. Vienmēr jau gadās, ka ar slimību, ko vairums pārcieš, kāds nomirst. Diemžēl. Vienmēr jau gadās, ka bāreņu namā kādas neizprotamas nāves cēloņos nerokas tik rūpīgi, kā miesīgi vecāki. Tikpat tak nepiecelsi. Turklāt tas negadījās uzkrītoši bieži. Normāli.
Cēloņsakarības atklāsme sabiedrībai prasīja ceturtdaļgadsimta. Žannas darba stāžu.
Viņa smacēja mazus bērnus. Un zīdaiņus. Saspieda tiem krūškurvi. Neļāva ieelpot. Saucas – mehāniska asfiksija. Nekāda žņaugšana, nē: bez redzamām pēdām. Tie bērni nebija veseli, kaut kāds izskaidrojums viņu nāvei allaž atradās. Kaut vai zīdaiņu pēkšņās nāves sindroms...
Nezinu, cik viņai bija upuru, un nezinu, kāpēc. Daudz. Un bezjēdzīgi. Bez profita. Protams, viņa steigšus pretendēja uz nepieskaitāmību. Bet ārstu komisija pēc īsas izmeklēšanas viņu – viens, divi! – pieskaitīja gan.
Žannai sevis bija ļoti žēl. Viņa bija smalka, sažuvusi sievietīte. Necik skaista, bet jaunāka par saviem gadiem. Ar skumji apgarotu seju. Un viņai bija skaistas rokas. Smalkas, vijīgas, gariem pirkstiem, ovāliem nagiem, samtainu ādu. Ārkārtīgi skaistas. Tādām noteikti vajadzēja izvilināt dvēseli no kāda dievišķa instrumenta. Arfas. Vai flautas. Bet tās to tikai izsvēpēja no mazām miesiņām, neko vairāk.
Es tā arī nespēju nonākt līdz vajadzīgajam vienaldzības līmenim pret Žannu. Īpaši pret viņas skaistajām rokām. Kas vismuļķīgāk. Jo rokas bija tikai nevainīga giljotīna viņas galvas kalpībā.
Nē, ne giljotīna: viņas skaistajās rokās anestēzijas nebija.
Pēdējās dienas es pavadīju ar Žannu vairāk nekā parasti. Nekā ar vidējo klientu. Viņas klātbūtne man bija nepatīkamāka, nekā pienāktos. Es mazliet gribēju viņu nožņaugt. Un nespēju pārvarēt sevī vainas apziņu par to. Bet viņai mana klātbūtne bija vajadzīgāka nekā vairumam klientu. Un mana vainas apziņa viņai to pastiprināti dāvāja.
Žannu interesēja, vai sāpēs. Vai notiks momentā, vai galva vēl turpinās just, domāt, smakt... Īpaši jau smakt: tas viņu biedēja.
Viņa visu uzzināja par manu stiksu – humānāko no atvadu rīkiem. Bet bez asiņainām finesēm. Es zinu, ko un cik stāstīt. Un nerunāju, ko nezinu. Nostāsti par smaidošām nocirstajām galvām noteikti nav mani. Un arī leģendas par grozu apgrauztajām iekšpusēm ne. Galva neko nevarētu apgrauzt, pat ja vēl spētu to gribēt – jo tai vairs nav kakla, kas to pagriež pret mērķi, un pati no sevis galva nekad nenoguļas uz deguna un zoda. Bet nenosakāmas grimases mirstošajā sejā, no mutes izslīdoša mēle, neko neredzošu (kā man tomēr šķiet) acu truli maldīgais skatiens – nevaru noliegt. Vai tur vēl piedalās apziņa? Vai tiešām rumpja nociršana nav pietiekama absolūti izslēdzošam sāpju šokam? Nē, tās noteikti nebija manas sarunu tēmas ar klientiem. Lielāko daļu koplaika mēs vienmēr pavadījām cilvēcīgi sirsnīgi, neskarot gaidāmo momentu, kura dēļ vispār esam tuvinājušies. Mana funkcija nebija viņu izglītošana. Man bija jāpanāk, lai pēdējā brīdī viņi uztver manu klātbūtni biedējošā instrumenta priekšā kā drauga plecu. Arī Žanna.
Nāvessodos visādi mēdz būt. Klienti ne vienmēr ir rāmi. Bet man reti gadījušies ekscesi. Esmu virtuozs.
Pie Žannas nāca arī viņas māte. Viņai līdzīga smalka, nīgra, sirma sievele, īsta ragana, kam mūždien nekas nebija labi. Nekad nebiju manījis viņā patiesu pārdzīvojumu par meitas likteni. Viņa vienkārši baudīja savas nemitīgās pretenzijas: pret viņas apģērbu, ēdienu, dienas režīmu. Un, protams, piespriesto nehumāno sodu. Neviena cita klienta tuvinieki nebija rakstījuši sūdzības par servisa līmeni manā darbnīcā. Bet Žannas mātes dēļ mums pat nācās viņas atvadu kostīmam, kas jau tā bija specpasūtījumā skroderēts viņas sīkajam izmēram, pāršūt pogas – uz sieviešu pusi!
Žannas pēdējā vēlēšanās bija, lai viņas kaklu neieslēgtu stiksas siekstā. Viņa vēlējās guļus uz muguras brīvi nolikt galvu apakšējā gropē – vaļējā, bez augšējā kluča. Ar šādu iegribu sadūros pirmo reizi mūžā. Nē, es saprotu, ka var nepatikt gulēt uz vēdera ar kaklu bluķī… Bet nekad neviens nebija iedomājies savā pēdējā vēlmē ietekmēt tieši dekapitācijas tehniskās fineses. Lieki piebilst, ka tas būtu klajš procedūras pārkāpums, ko es nekādi nedrīkstēju pieļaut. Bet Žanna apgalvoja, ka sieksta ap kaklu viņu smacēšot. Turklāt tik paniskā tonī, ka es manīju ekscesa draudus. Un pats galvenais: mani joprojām mocīja vaina viņas priekšā par to, ka izjūtu pret viņu riebumu, naidu un pārmācības alkas. Tādā mērā, ka mēģinājumu ieslēgt viņu siekstā es tagad varētu uztvert kā savu personisko atriebību viņai.
Un es – piekritu. Es zināju, ka man, hāronam, uz kura aroda prasmi visi paļāvās, neviens nemetīsies starpā šādas niecīgas atkāpes dēļ un neviens pēc tam nepārmetīs. Augstākais, šefs vēlāk iesauks kabinetā un izteiks brīdinājumu, pirmo manā nevainojamajā biogrāfijā. Labi, varbūt tieši tāda arī ir tās maitas pēdējā vēlēšanās – tad es viņai dāvāšu šo prieciņu!
Šķiršanās dienā Žanna izskatījās sliktāk, nekā biju cerējis. Viņa nevarēja pati piecelties, nevarēja parunāt un pie ešafota durvīm nesaturēja. Šādā gadījumā klientam ir tiesības atgriezties un sakopties. Un, kaut varbūt dažas minūtes kailbetona nišā skārda vannā pašā Stiksas krastā jau padotas laivas malā nav augstākā laime, ko no likteņa iešmaukt, klienti mēdza ķerties arī pie šā nožēlojamā salmiņa. Jo biežāk cilvēks teicis, kaut ātrāk tas viss būtu galā, jo drīzāk viņam gadīsies misēklis un, visticamāk, viņš atgriezīsies paildzināt savu sodu un padarīt to vēl mokošāku, no jauna atkārtojot reiz jau pārciesto Golgātas pusceļu. Bet Žannā acīmredzot bija saglabājušās tikai kaili ķermeniskas reakcijas. Viņa pilnīgā prostrācijā vispār neko vairs nemanīja. Apskaužama psihofizioloģiskā pašaizsardzība. Kas diemžēl gan jau bijusi liegta viņas upurīšiem. Un es devu zīmi turpināt, jo bijos, ka jebkuras atkāpes no taisnā kursa varētu izraisīt neparedzamus sarežģījumus. Īpaši tāpēc, ka aiz stikla Žannas māte sekoja katrai mūsu kustībai.
Es noguldīju Žannu uz muguras kā zārkā un rūpīgi ieriktēju viņas kārno kaklu gropē, kas bija tam daudz par lielu. Viņas skatiens pavērās uz asmeņa slīpo šķautni, un piepeši viss ļenganais ķermenis saspringa tā, ka es jau iedomājos pārkāpt solījumu un žigli aizcirst siekstu, pirms viņa mēģina izrauties, ja nu piepeši... Bet viņa ierunājās, un es no sava nodoma atteicos, izjuzdams neviltotu pateicību – jo to es sev pēcāk nekad nepiedotu.
Es pagriezīšos uz sāniem, viņa teica. Pagriezīšos un palikšu roku zem galvas, kā dusot saldā miegā. Un pagriezās arī. Uz kreisā sāna. Bet kreiso roku zem galvas palikt nekādi neizdevās: iebāžot dilbu gropē zem kakla, plauksta aizstiepās kaut kur aiz pakauša un galva tajā netrāpīja. Tad es paņēmu viņas labo roku, pārkrustoju pār krūtīm un pabāzu plaukstu zem kreisās auss, kam viņa pati tūdaļ arī cieši piespieda delnu. Kakls un roka – viss tik tievs, ka šādai pozai gropē rūmes pietika, pat ļoti ērti, akurāt ar ausi delnā. Jā, es negribu to dzirdēt, aizspied man arī otru ausi, viņa, aizverot acis, čukstēja. Šī doma man nudien šķita ļoti prātīga, jo krītošais asmens švīkst bezmaz sekundi, un nepieslēgts cilvēks… Es jau pastiepu roku caur stiksas statīvu un daudz netrūka, ka būtu aizspiedis viņas ausi no šīs pašas puses – jo pār viņas kaklu tak nebija siekstas un es uz mirkli pazaudēju orientāciju. Tomēr man laikus pieleca, jau nākamajā brīdī es atrados galvpus asmeņa un piespiedu delnu pie auss – kas tūdaļ arī ievēlās grozā līdz ar galvu. Žannas sods bija izciests, un es izjutu milzīgu atvieglojumu.
Kad noplaka šalts, es pieliecos ar ierastu kustību uzlikt grozam vāku, un... Nu, protams: līdz ar galvu tajā atradās arī... roka!
Tā nu Žannai viss bija beidzies. Tik gludi un laimīgi, kā vien viņa vēlējās. Bet Žannas māmuļa... Nu tik sākās!
Viņa uztaisīja traci jau turpat aiz ekrāna. Tā kā izskaidrošanās eksekūcijas telpā nav paredzēta, viņu laipni, bet noteikti izvadīja ārā.
Pirmo sūdzību viņa uzrakstīja jau uzreiz, turpat šefa kabinetā.
Viņas meitai līdz ar galvu esot nocirsta arī roka! Nu, labi, atvainojiet, kundze, mazs tehnisks misēklis, darbiniekam izteikts aizrādījums – tāda bija šefa oficiālā atbilde. Domājām, ka ar to beigsies. Nekā nebija!
Nākamais ziņojums pienāca tūlīt pēc dekapitētā ķermeņa atdošanas mātei. Tas bija – lūk, kāds: viņas meita pirms nāves pakļauta spīdzināšanai! Jo, raugi, viņa gulējusi uz kreisajiem sāniem, bet nocirsta labā roka. Tātad – roka bijusi virs galvas! Tātad pirms nāves – galvas nociršanas – notikusi spīdzināšana, nocērtot dzīvam cilvēkam roku! Nezinu, vai Žannas māte apzināti meloja, vai tiešām kaut ko tur nesaskatīja, kamēr mēs ar Žannu kopīgiem spēkiem pielaikojām te virs, te zem viņas kakla te vienu, te otru viņas roku, te vēl manējo – cik tur trūka, ka arī zaudēto. Bet, tā kā visas eksekūcijas tiek filmētas, ķermeņa daļu zuduma secība bija viegli pierādāma, tikai… Kā zināms, es laikus biju gatavojies pārkāpt procedūru. Un, lai nu tas paliek mans noslēpums, kā, bet... Vārdsakot, šī reize izņēmuma kārtā nebija nofilmēta.
Ko darīt?
Tiesu ekspertiem sadarbībā ar bioloģijas institūtu un tehnisko universitāti nācās sakomponēt veselu kompleksa pētījuma atskaiti. Viņi mērīja, rēķināja un pierādīja, ka giljotīnas asmens taisno lejupceļu no pirmā pieskāriena delmam, kas no augšas piespiests kaklam, līdz pilnīgai smadzeņu stumbra pārdalei, pat ņemot vērā visu pārcērtamo audu bremzējošo pretestību, veic ātrāk, nekā nervu impulss no tā paša pirmā pieskāriena delmam – garo apkārtceļu caur elkoni un plecu līdz kaklam, kur to pirms galamērķa jau sagaida strupceļš. Vārdsakot, pat ja roka bijusi virs kakla un nocirsta Žannai vēl dzīvai esot, šā cirtuma sāpes viņas galvu mājās vairs nesastapa. Žannas mātei piedāvāja arī izmeklēšanas eksperimentu, balstoties uz abu sieviešu fizisko parametru līdzības, bet viņa no tā atteicās. Tā vietā viņa...
Rakstīja trešo sūdzību: ka viena veida piespriestā nāvessoda vietā izpildīts gluži citāds. Galvas nociršanas vietā viņas meita – sacirsta gabalos! Un, kaut arī šī saciršana notikusi vienlaicīgi, tas ir principiāli cits, mūsdienu pasaulē vairs neiedomājams soda veids!
Te nācās nopietni piestrādāt mūsu juristiem, un izvērstais lēmums bija tāds: Žannas nāvessods pēc sava gara ir pilnībā sasniedzis tam izvirzīto teleoloģisko mērķi, tomēr tā izpildē konstatētas atkāpes no burta, tāpēc procedūra jāatkārto. Ar to arī jampadracis beidzās, jo Žannas rumpis tobrīd jau bija civilizēti apbedīts un starp iespējamajiem ekshumācijas atļaujas pamatojumiem nāvessoda atkārtojuma nebija.
Bet galvas mēs radiem neatdodam. Diskrēti kremējam un izkaisām vējā. Tā vēsturiski iegājies: lai ar nāvi sodīto autoritāšu – senāk politisko, tagad kriminālo – atdusas vietas nepulcinātu pielūdzējus. Līķis bez galvas neko nepulcina. Tāpēc – ķer nu galvu vējā!
Procedūra paredz, ka groza atvēršanā pirms kremēšanas piedalās arī hārons: parakstās protokolā, ka tā patiesi ir tā pati galva, kuru viņš nocirtis un pār kuru aizvākojis grozu. Tad galvu nosver un atdod krāsnij. Pēc svara. Laikam tak, lai nepazustu zelta zobi. Vai lai taupītu kurināmo. Tad lūk, kad beidzās visa tā jezga, ko Žannas galva pārlaida saldētavā, un manu acu priekšā pacēlās groza vāks, tajā bija... Nuja.
Krematoram radās daži pamatoti jautājumi.
Kādu tu man tagad piedāvāsi šīs galvas svaru? Un kur lai es bāžu to roku? Tā man nav paredzēta ne papīros, ne krāsnī!
Ko es varēju darīt? Viņa balss man jau atgādināja Žannas māti – tiktāl biju novests. Tā nu brīdi padomāju un...
Kādu roku? Te nav nekādas rokas!
Patiesi – nekādas rokas tur nebija.
Krematoru šāds risinājums apmierināja, un incidents bija izsmelts. Viņam. Bet joprojām – ne man.
Es lieliski pārzināju savu klientu problēmas. Lai kur arī nogrūstu cilvēka ķermeņa daļu, to obligāti kāds atradīs. Un tad jau mierā neliksies. Mazākais, tiks velti tērēts izmeklēšanas resurss. Ļaunākajā gadījumā – kādam vēl uzkraus vainu. Nē, tiesas kļūdās es nepiedalos! Vienu jau sadalīju – pietiek.
Kamīnā sadedzināt? Nu, ziniet, kaut kā... Bez tam – cik tos līķus dedzina, cik ar skābēm kodina, tikpat kauli paliek, tāpat mūždien kāds miskastnieks tos uzraks.
Izbarot suņiem?
Pirmkārt, gan jau neapēdīs. Mūsdienu suņi tik vien spēj, kā granulas kraukšķināt. Ja noliksi blakus mīkstas gaļas gabalu, bet nesagriezīsi kumosiņos – nosprāgs badā. Nu, katrā ziņā kaulus jau nu noteikti negrauzīs... Atkal kauli. Cik īss, tik šaurs.
Otrkārt tak tie mīti, ka cilvēka gaļu reiz baudījis dzīvnieks kļūstot slepkavnieks. Es gan nezinu. Kaut pats esmu zvērināts hārons, man ne prātā nenāk ņemt savu stiksu un slaktēt garāmgājējus. Tomēr suns viņu sazin, kā tas ir tiem suņiem. Nē, plēsēju labturības noteikumus es nepārkāpšu! Vienreiz jau pārkāpu – tad nu tagad nezinu, kur grūst...

*

Nedaudz ūdeņu kopš tās reizes aiztecējis. Bet esmu jau laimīgi precējies. Un šķīries. Nē, otrādi gan.
Vispirms es šķīros. No stiksas. To tagad darbina cits. Mana kvalifikācija gan bija tādā vērtē, ka mani nepalūdza aiziet: vien šādas tādas disciplināras represijas, un es varēju palikt. Bet es aizgāju pats. Piegriezās. Laikam manī bija par daudz hārona un par maz bendes. Tā nu par hāronu vien esmu palicis. Bendesbrīvā izpildījumā. Mans ieguldījums klientu pēdējā gaitā tika un joprojām tiek novērtēts. Mani tituli un zīmotnes turpina trausties augšup pa karjeras kāpnēm, bet nāvinieki mani pazīst nu jau kā kapelānu. Es gan esmu nekristīts. Un man nav reliģiskas izglītības – ja tāda vispār iespējama. Bet klientiem nekādu pātaru arī nevajag, viņiem vajag – hāronu. Kas kvalificēti sagatavo viņus un silti izvada pēdējā gaitā līdz pašai stiksai.
Un degiljotinizējies es apprecējos. Man ir kaislīga jauna sieva. Kas mani saprot un atbalsta. Un visu par mani zina. Un es – par viņu. Un neko lieku par mums nezin neviens cits, pat mamma ne. Diskrēcija ir mūsu ķermeņa daļa.
Mēs iepazināmies darbā. Jau ļoti, ļoti sen.
Viņa bija mana kliente. Aiz greizsirdības.
Mērķtiecīga dubultslepkavība vainu pastiprinošos apstākļos. Tieši astoņpadsmitajā dzimšanas dienā. Īsi pēc pusnakts. Viņas sodoms ar svešu gomoru, uz lāvas sutinātavā, liesmu pārņemtā pirtī. Precīzi pēc bibliskā priekšraksta.
Nē, ne precīzi. Un sods viņu piemeklēja tieši par atkāpēm no kristīgajām instrukcijām. Viņa nespēja grēciniekus nodot pekles ugunīm dzīvus, kā pienākas, bet vispirms iedzina viņos tētim nospertā revolvera viegli atpazīstamās lodes. Un pēc tam vēl bezdievīgi nenokāva nevainīgu liecinieci.
Es biju viņu jau samierinājis ar stiksu. Panācis patiesu nožēlu par izdarīto un pateicību par pelnīti humāno pestīšanu, ko viņai nesīšu es. Tomēr viņu apžēloja, aizstāja ar mūža ieslodzījumu. Un mums abiem bija prieks šķirties.
Pēc tam lietā atklājās jauni apstākļi: pirts tomēr nosvilusi pirms pusnakts. Un mūžu aizstāja ar desmit gadiem.
Viņa atnāca pie manis ar ziediem. Bijušie klienti reti iegriežas pie manis pateikties par darbu: viņa bija pirmā.
Tagad mums ir fantastiska ģimene. Viņa pat apgalvo, ka neesot vairs greizsirde un man esot brīv palaist pa kreisi. Lai vecpuisis nenomirtu no straujās pārmaiņas. Bet es labāk ne. Pats esmu bijis tikai izpildītājs, kamēr viņa – verdiktspējīga.
Mana māja ir pilnībā pārvērtusies. Mamma sajūsmā, lutina vēlīno mazbērniņu. Un palaikam atkārto: es tak vienmēr teicu, ka tev mājā trūkst sievietes rokas. Vai pats jūti atšķirību?
Es jūtu. Ne tikai mājā. Kaut valsts alga samazinājusies, manas ģimenes labklājība aug. Jo es nesen atvēru mūsu nāvessodītavā hārona privātpraksi. Pēc shēmas, ko nolūkoju dzemdētavā: privāta maksas apkope ar bezmaksas noslēgumu valsts operāciju zālē. Un pieprasījums ir liels, tāpat kā pēc maksas dzemdībām. Klienti gan man bieži apgalvojuši, ka kāda tur starpība, kādā veidā viņi piebeidz savu upuri, un arī zvērinātie tikai skaita līķus, sak, tāpat katrs vienreiz mirstam, vai nav vienalga, kā... Tomēr pašiem pat ļoti nav vienalga. Savukārt sievu es iekārtoju sociālajā dienestā – pie brīvlaisto rehabilitācijas. Viņa labi saprotas. Un aicina mani nodarbībās par vieslektoru. Es reklamēju recidīvistiem savu pakalpojumu. Un mums ir labi panākumi: neviens viņas klients pie manis vēl nav vērsies.
Nē, sievietes rokas manā dzīvē nudien vairs netrūkst. Gluži otrādi – ir pat vienas par daudz. Joprojām kalst pažobeles caurvējā kā pelēka vārnas kāja.
Sasodītais suvenīrs.

Tēmas

valdis felsbergs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!