Juriko Onoderas portrets, dāvināts pulkvedim Grigorijam Ķikulim 1938. gada martā. Latvijas Okupācijas muzejs
 
Vēsture
11.09.2019

Sievietes acīm. Militārās vēstures pētījums

Komentē
6
Saglabā

 

"Visiem – lai arī no kādas kārtas viņi būtu –, kas pasaulē ir paveikuši ko labu vai ko tādu, kas patiešām liekas labs, ja viņi mīl patiesību un ir labi, vajadzētu pašrocīgi attēlot savu dzīvi [..]"

"Mumintēta memuāri", Tūve Jānsone.

Tēma, kas caurvij šīgada Starptautiskā jaunā teātra festivāla "Homo novus" programmu, ir ielūkošanās tajos slāņos, kas slēpjas aiz redzamākās un pierastās realitātes virskārtas, arī aiz skatuves, tēla vai izstādītā mākslas darba. Kopā ar japāņu režisora Akiras Takajamas vadītās radošās apvienības "Port B" komandu mēs sākām darbu pie pašlaik Rīgas centrā skatāmās izrādes "Heterotopija Rīgā" jau agrā februārī, meklējot saikni starp Japānu un Latviju – kādu vēsturisku vai kultūras notikumu, kas būtu atstājis nospiedumus abās kontinenta pusēs. Varētu šķist, ka līdz mūsdienām, kad vēstniecības rūpējas par savstarpēju ekonomisko sadarbību un kultūrapmaiņu, abu valstu attiecību vēsturē šāda punkta nav bijis, bet, mazliet pameklējot, dažus saskarsmes momentus tomēr atradām.

Lai arī līdz valsts dibināšanai 1918. gadā Latvijai ar Japānu nebija nekādu sakaru, kaut kāds priekšstats par japāņiem baltiešiem jau bija. Daudzi tūkstoši latviešu bija piedalījušies Krievu–japāņu karā, un daži, iespējams, lasījuši krievu ģenerāļa Viktora Saharova sarakstīto grāmatu, kurā japāņi raksturoti kā "pārsteidzoši izglītoti un disciplinēti ļaudis". Divdesmitajos gados tika atvērta pirmā Japānas sūtniecība Rīgā, noslēgts ekonomiskās sadarbības līgums un jaunajā Latvijas valstī darbojās vesels viens japāņu uzņēmējs. Tomēr par mūsu izrādes vienojošo punktu izvēlējāmies trīsdesmitajos gados Rīgā dzīvojušo japāņu izlūku un militāro atašeju Makoto Onoderu, kura sieva Juriko Onodera atstājusi retu liecību – memuārus par Rīgā un Stokholmā pavadīto laiku. Retu tādā ziņā, ka liecības par Rīgas sabiedrību biežāk pierakstītas no pašmāju, kaimiņvalstu vai pilsētā ienākušās armijas skatu punkta, kam visbiežāk jau ir bijis noteikts priekšstats par šo vietu. Juriko ir bezaizspriedumaina viešņa no "citas pasaules", kurai Rīga ir pirmā pietura Rietumos un kas uzmanīgi vēro mūsu pilsētu ar pietāti un pirmatklājējas naivumu. Ceļojums uz Rīgu bija tradicionāli audzinātās japānietes pirmais tālais ceļojums, tāpat pirmo reizi dzīvē viņa nonāca diplomāta sievas statusā, kas paredzēja gluži citādu dzīvesveidu, iespējas, kā arī atšķirīgu uzvedības un apģērba etiķeti, pret ko japāņi izturas ar īpašu uzmanību.

Pasaules valstu militārajā vēsturē redzamāko cilvēku uzvārdi latviešu valodā visbiežāk beidzas ar "s". Ir daži skanīgi patskaņi – "i" kā Musolini vai "o" kā Hirohito –, un arī tie ir vīriešu dzimtē. Bet Juriko atmiņās par pirmskara un kara gadiem, kā arī par ārlietu diplomātu un militāro aprindu dzīvi uzkrītoši bieži parādās galotnes "-a" – sākot ar literatūru, ko viņa lasīja, beidzot ar kaimiņienēm un uzņēmējām, pie kurām iegādājās apģērbus vai apmeklēja vingrošanas nodarbības. Dzīvojot Rīgā un pēc tam Stokholmas rezidencē, kas Otrā pasaules kara laikā bija Japānas galvenais izlūkošanas centrs Eiropā, Juriko bija lieciniece un pati tika iesaistīta ārkārtīgi svarīgos izlūkošanas uzdevumos, kas būtu varējuši mainīt pasaules vēstures gaitu. Viņas atmiņās par šo laiku ir ļoti daudz mātišķu un sievišķīgu nianšu, detaļu, smaržu un nojautu, kuras oficiālajā pasaules vēsturē bieži izgaist aiz vīrišķās varonības spozmes. Mēģinot caur šo Juriko perspektīvu pētīt Onoderu gaitas Rīgā, viņu māju adreses, kaimiņus, apmeklētos saviesīgos pasākumus, šo vārdu kļuva vēl vairāk. Lai arī klausāmizrādē inteliģentā un neparasti emancipētā sieviete stāv līdzās vīram un varbūt pat izvirzās priekšplānā, japāņu un latviešu autoriem, kuri rakstīja izrādes stāstus, bija zināmi vēl daudzi nepieminēti notikumi un personāži, kas neietilpa uz vienas izrādes skatuves, tomēr man gribētos viņām un viņiem veltīt vismaz šo publikāciju.

Par vīra nosūtījumu dienestā Juriko uzzināja tajā pašā dienā, kad piedzima viņas ceturtais bērns. Tiklīdz bija aizgājusi vecmāte, ieradās eiropiešu uzvalku drēbnieks, lai sāktu laicīgi šūt frakas, smokingus un vizītsvārkus mūžīgi hakamas biksēs un haori tērptajam Makoto. Eiropas modei atbilstošu sieviešu apģērbu Juriko steidza meklēt pie kādas skolas direktores Jamavaki kundzes, kura gan nevarēja solīt, ka ar viņas ieteiktajām piegrieztnēm Juriko varēs turēt līdzi Parīzes modes dāmām, taču, tā kā viņa plānoja doties uz tālāku ziemeļu reģionu, visam vajadzēja būt kārtībā. Savukārt iepriekšējā militārā atašeja Kavamatas dzīvesbiedre atviegloja Juriko vakarkleitu jautājumu, dodot padomu – oficiālās pieņemšanās varot ierasties tradicionālajā japāņu kimono. Lai arī Juriko mājās ikdienā nēsāja tikai tradicionālo japāņu apģērbu, eiropiešu stils viņai bija mazliet pazīstams, jo Juriko māte (viņa gatavoja arī kimono, kuru Juriko nēsāja Rīgā) bijusi "švītīga kundze" un saviem bērniem šuvusi eiropiešu bikses un kleitiņas.

Nav tā, ka par tērpiem un etiķeti raizējās tikai japāņu pusē. Divdesmito gadu beigās, kad Latvijā vēl tikai plānoja atvērt pirmo Tālo Austrumu sūtniecību, avīzes rakstīja, ka "simpatiskajam protokolšefam nāksies noplēst daudz lakzābaku, iekarojot Latvijai tik nepieciešamo ārvalstu labvēlību". Un pirmā Japānas sūtņa Harukas Nagoakas akreditēšana notika ar vērienīgu ceremoniju: protokolšefs Tepfers Valsts prezidenta automobilī ieradās jaunā sūtņa mītnē, Pēterpils viesnīcā (tagadējais Pils laukums 4, tieši pretī prezidenta pilij, kur šobrīd ir pirmais tikšanās punkts klausāmizrādei "Heterotopija Rīgā"), lai kopā ar sūtni eskorta un fanfaru pavadībā mērotu 50 m tālo ceļu atpakaļ līdz prezidenta pilij, kur sūtnis sniedza svinīgo zvērestu.

Bet, atgriežoties pie Juriko, – viņa bija studējusi Tokijas sieviešu pedagoģiskajā institūtā, mācēja angļu valodu un mēdza lasīt bērniem priekšā Selmas Lāgerlēvas "Nilsa Holgersona brīnišķīgo ceļojumu", vēl nenojaušot, ka šāds ceļojums tuvākajā nākotnē gaida arī viņu pašu. 1936. gada maijā ar smagām šķiršanās skumjām sirdī, atstājot abus vecākos bērnus mātei, Juriko ar trīsgadīgo meitiņu Secuko un zīdainīti Rjūdži devās četrdesmit divu dienu garā ceļojumā no Jokohamas līdz Marseļai. Grūtajā ceļā viņai palīdzēja nejauši satiktā klasesbiedrene, savukārt Parīzē sievu un bērnus sagaidīja vīrs un tur dzīvojošā militārā atašeja Komodas kundze, kas uzreiz aizveda Juriko uz universālveikalu, liekot nopirkt laikmetam atbilstošu apģērbu, jo Jamavaki ieteiktās eiropiešu drēbes bija par vecmodīgu pat provincei. Juriko vīrs, pasaulslavenais spiegs Makoto, iepirkumu gaitās pacietīgi gāja nopakaļus abām kundzēm, auklēdams mazuļus.

Sekojot Parīzē dzīvojošās Komodas kundzes padomam: "Ja bērni sāks uzmākties, nodod tos auklei, vienu dienu papinkšķēs, bet tad jau pieradīs," – drīz pēc ierašanās Rīgā Juriko ielika sludinājumu, ka Elizabetes ielā 33 tiek meklēta bērnu meita. Un diezgan drīz par militāro atašeju/izlūku biroja pastāvīgu locekli kļuva bērnu aukle Vallija, virtuvē rosījās ķēkša Luīze, bet saimniecība tika atstāta pieredzējušās kalpones Zelmas pārziņā. Katrai darbiniecei bija sava istabiņa Onoderu plašajā dzīvoklī, un daļa no viņām, sākoties Otrajam pasaules karam, uzticīgi sekoja līdzi izlūkam uz neitrālo Zviedriju.

Iemesls, kādēļ Juriko bija jādodas vīram līdzi dienestā, bija pienākums palīdzēt viņam ar telegrammu kodēšanu, kas bija laikietilpīgs un atbildīgs darbs. Arī citu valstu militārie atašeji, kas uzturējās PSRS pierobežā ar līdzīgiem nolūkiem kā Onodera, bija ieradušies Rīgā ar sievām un ģimenēm. Juriko un Makoto ātri nodibināja draudzīgas attiecības ar amerikāņu un franču atašeju ģimeni, aristokrātisko poļu pāri Brudžeskvinskiem, kas daudz palīdzēja jaunajiem Onoderām ar vietējās mentalitātes un etiķetes paskaidrošanu. Taču vistuvākā draudzība, kas turpinājās visa mūža garumā, Onoderām izveidojās ar Igaunijas militāro atašeju Vilemu Sārsenu, kurš dzīvoja blakus kvartālā ar sievu un trim pirmsskolas vecuma meitām, no kurām vidējā meita Karina vēlāk Zviedrijā ieguva grādu filozofijā un kļuva par zināmu rakstnieci un žurnālisti.

Oficiāli militāro atašeju uzdevums bija sniegt valdībai tikai oficiālu politisko un militāro informāciju, un par aģentu vervēšanu viņi tiktu no valsts izraidīti 48 stundu laikā. Tomēr pirmskara gados šie likumi šķietami vairs nedarbojās, un tieši militārie atašeji bija galvenie izlūkošanas un spiegošanas darbību veicēji. Turklāt japāņi visaptverošajā pirmskara situācijā bija izveidojuši un līdz cīņas mākslas līmenim noslīpējuši masveida mēroga spiegošanas sistēmu ar devīzi "spiegot var, un to vajag darīt visiem", kas vēlāk bieži tikusi izmantota daudzos autoritatīvos režīmos. Tajā darbojās visu iespējamo profesiju pārstāvji: frizieri/-es, veļas mazgātājas/-i, fotogrāfi, optiķi, tirgotāji, prostitūtas, arī priesteri, mākslinieki/c-es, inženieri, profesori un pat plaši uzņēmumi, kas bieži kalpoja tikai par izlūkošanas piesegu.

Makoto Onoderas Rīgas izlūkošanas centra vērtīgākais darbinieks bija sekretāre Ņina Švangeradze. Ņinas tēvs bija gruzīns, Salomonska cirka pārvaldnieks, bet māte – baltvāciete. Mājās viņi runāja trijās valodās, bet, pildot sekretāres pienākumus, Ņina spēja kārtot darījumu korespondences sešās valodās. Iepriekš viņa strādāja "Splendid Palace", organizējot starptautisko filmu iegādi un tulkošanu, un ar savām darba spējām sekretāre ātri vien ieguva Onoderu uzticību. Ņinai ne vien pašai bija savs ofiss Onoderu otrajā rezidencē, bet viņai tika uzdoti arī atbildīgāki pienākumi. Glītā tumšmate bieži iegriezās viesnīcas "Hotel de Rome" bārā, lai ne tikai dejotu un atpūstos, bet arī lai nodotu zināmiem cilvēkiem svarīgu informāciju. Ņina bija apmierināta ar savu darbu un lielo algu, tāpēc 1939. gadā negribēja izmantot baltvāciešiem doto iespēju repatriēties uz Vāciju, bet tā izrādījās liktenīga kļūda.

Juriko savās atmiņās apraksta, kā abas ar Ņinu apstaigājušas pēc garšvielām smaržojošus ebreju dzīvokļus un tirgotājus, lai pārpirktu senlaicīgas mēbeles, ar ko iekārtot otro Baznīcas ielas rezidenci. Šajā pašā namā dzīvoja un klīniku vadīja pasaulslavenais ķirurgs profesors Vladimirs Mincs. Viņš pazīstams ar to, ka veicis pirmo sirds operāciju Latvijā un sniedzis palīdzību atentātā ievainotajam Ļeņinam. Juriko, visticamāk, nekad neuzzināja, ka pēc vācu okupācijas viņas kaimiņu Mincu ieslodzīja Rīgas geto, kur viņš izveidoja slimnīcu, bet vēlāk pats mira Būhenvaldes nometnē. Iespējams, viņa nezināja arī to, ka pirms gadiem pie šī nama rindā gulēja landesvēristu nošautās sievietes, kam pie krūšu atloka bija piešūtas viņu komunistiskās piederības kartītes. Varbūt Juriko to nojauta, jo japāņi apgalvo, ka jūt spokus un mirušo garus, kas mēdz atgriezties savās vecajās vietās.

1940. gada vasarā PSRS okupēja Baltijas valstis un visiem ārvalstu diplomātiem līdz 25. augustam bija steigā jāatstāj Latvijas teritorija. Ņinas japāņu darba devēji vēl nebija paspējuši aizbraukt, kad Višinskis jau paspēja izsaukt simpātisko bruneti pie sevis, piedāvājot turpmāk kalpot viņam. Nezinādama, ko darīt, Ņina izmisumā raudāja, bet draudzenes viņai ierosināja noslēgt fiktīvas laulības ar kādu draudzīgu ASV vēstniecības darbinieku. Lai arī bija grūti doties pie amerikāņu puiša ar šādu lūgumu, draudzeņu atbalstīta un sapucēta, Ņina devās uz tikšanos, un amerikānis viņu esot bildinājis, vēl pirms pati to vaicājusi. Tā drīz vien Ņina tika pie ASV pases un pārcēlās līdzi jaunajam vīram uz Ēģipti.

Atšķirībā no vīra, kurš brīvi tērzēja vairākās valodās, Juriko Onodera jutās nedroša par savām svešvalodu zināšanām. Tāpēc viņa bieži viesojās "Bingnerhofa" namā, Brīvības ielā 55, pie vienīgā Rīgā dzīvojošā tirgotāja Jokoi Kisaburo, kura meita Tamāra bija studējusi Londonas universitātē un varēja palīdzēt atašeja sievai uzlabot angļu valodas prasmes. Jokoi Kisaburo bija pirmais japāņu tirgotājs, kurš 1904. gadā atvēra Japānas preču veikalu Maskavā. Nākot pie varas padomju valdībai, viņa uzņēmējdarbība tika aizliegta, un Kisaburo Jokoi ģimene pārcēlās uz Rīgu, kas bija viņa sievas –baltvācietes Lauras – dzimtā pilsēta. Šeit viņi atvēra vairākus japāņu preču veikalus un nodzīvoja septiņpadsmit gadus līdz 1939. gadam, kad izceļoja uz Vāciju kā daudzas vācbaltiešu ģimenes.

Juriko un tirgotāja meitas bija vienaudzes un labprāt pavadīja laiku sarunās, salīdzinot Austrumu un Rietumu pasaules uzskatus. Tamāra ar māti un māsu bija dzīvojušas gan Krievijā, gan Japānā, kur atšķirīgā izskata un apģērba dēļ viņas izsmējuši vietējie bērni. Pēc pārcelšanās uz Latviju Jokoi meita Marija absolvēja Vācu klasisko ģimnāziju un palīdzēja tēvam veikalā, bet Tamāra strādāja par angļu valodas pasniedzēju Latvijas Universitātē. Tamāra bija dedzīga kristiete un aktīva draudzes locekle, kas vēlāk kļuva par Skandināvijas alianses misijas dibinātāju.

Dzīvodama Rīgā un Stokholmā, Juriko ne tikai centās padziļināti apgūt angļu un vācu valodu, bet, sekojot interesei par zviedru literatūru, nolēma iemācīties arī zviedru valodu. Pēc kara atgriezušies Japānā, Onoderas nodarbojās ar zviedru rakstnieku grāmatu tulkošanu un izdošanu. Japānā Juriko Onodera ir vēl populārāka nekā viņas vīrs, slavenais spiegs, kurš centies novērst Japānai traģisko kara iznākumu, jo viņa pirmā iepazīstinājusi japāņu lasītājus ar Tūves Jansones trollīšu Muminu stāstiem, kas Japānā ieguvuši kulta literatūras statusu. Bet ne tikai – abi Onoderas kopīgi tulkojuši un izdevuši zviedru feministu autores Elenas Keijas darbus "Mīlestība un laulība" un "Bērna gadsimts", kā arī Barbro Lindgrēnas grāmatas.

Neraksturīgi tā laika japāņu tradīcijām, Juriko savu vīru nav saukusi par vīra kungu, Makoto kungu vai par cienīto, bet gan par Onoderu, kas liecina par ciešām, līdzvērtīgām, savstarpējas cieņas un uzticības pilnām attiecībām abu starpā. Āzijas pasakās neredzamo saikni starp cilvēkiem mēdz attēlot kā sarkanu diedziņu, ar kuru cilvēki ir saistīti uz mūžu. Iztēlojoties, kā Onoderas staigā pa Rīgas klusā centra ielām, paslēpuši tērpu platajās jostās uz pusēm pārdalīto spiegošanas šifru grāmatiņu, es nevaru neredzēt sarkano dzīparu kā ikoniskajā Takeši Kitano filmā "Lelles" (2002).

Tāpat man liekas, ka, šķērsojot Eirāzijas kontinentu pa zemes, ūdens un gaisa ceļiem, šie sarkanie pavedieni reizēm aizķeras un tā arī paliek nostiepti starp pilsētām. Gatavojot izrādi, bieži sarakstījos ar Japānas–Baltijas militāro attiecību pētnieku Šingo Masunagu. Viņš kādu dienu man teica: "Es satiku skautu vadītāju Jasuhiko Kavašimu, kurš savā Tokijas veikaliņā tirgo arī Latvijas preces. Pie viņa bieži nākot kāda astoņdesmit sešus gadus veca kundze, vārdā Secuko, pirkt Latvijas maizi, jo nevarot aizmirst "bērnības garšu"."

Santa Remere

Santa Remere ir vizuālās komunikācijas speciāliste, kas ieguvusi izglītību Latvijā un ārzemēs, tostarp mācījusies Tokijā pie fotogrāfa un mākslas antropologa Čihiro Minato. Ceļo, pieraksta lietas un k...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!