Komentē
0
Saglabā

35

Es iznācu no bāra un apskatīju ziņojumu paneli. Reiss nekavējās. Ketrina bija gaisā un tuvojās man. Es apsēdos un gaidīju. Man pretī sēdēja labi kopta sieviete un lasīja grāmatu. Kleita bija uzrāvusies un augstu rādīja viņas neilonā tērptās kājas. Kāpēc tas viņai vajadzīgs? Man bija avīze, es skatījos pār tās malu viņai zem kleitas. Lieliskas ciskas. Kam šīs ciskas tiek? Es jutos muļķīgi, lūrēdams viņai zem kleitas, bet nevarēju noturēties. Viņai bija figūra. Reiz viņa bija maza meitenīte, reiz viņa būs mirusi, bet tagad viņa man rādīja savas ciskas. Uznāca kārība. Sasodītā slampa, ai, kā tev derētu simtiņš grūdienu ar pulsējošu septiņarpus collu daiktu! Viņa sakrustoja kājas, un kleita paslīdēja vēl augstāk. Viņa paskatījās pār grāmatas malu. Es skatījos pār avīzes malu, un mūsu skatieni sastapās. Viņas sejas izteiksme bija neitrāla. Viņa izņēma no somiņas košļenes plāksnīti, noņēma papīrīti, ielika gumiju mutē. Zaļa košļene. Viņa gremoja zaļo košļeni, un es vēroju viņas muti. Viņa nepavilka kleitu zemāk. Zinādama, ka es skatos. Es neko nevarēju darīt. Atvēru maku un izņēmu divas piecdesmit dolāru banknotes. Viņa pacēla acis, ieraudzīja naudu un nodūra skatienu. Tad man blakus nosēdās resns vīrs. Viņam bija ļoti piesarkusi seja un milzīgs deguns. Viņš bija ģērbies kombinezonā, gaišbrūnā kombinezonā. Viņš nopirdās. Dāma pavilka kleitu zemāk, un es iebāzu naudu atpakaļ makā. Mans pimpis zaudēja stīvumu, es piecēlos un aizgāju pie dzeramā ūdens strūklakas.

Ketrinas lidmašīna pa skrejceļu tuvojās rampai. Es stāvēju un gaidīju. Ketrina, es tevi dievinu.

Ketrina nokāpa pa trapu — perfekta, jauna, ar sarkanbrūniem matiem, zilā kleitā, kas ejot piekļāvās slaidajam augumam, baltās kurpēs, glītām, smalkām potītēm. Galvā viņai bija balta cepure ar platu malu, mazdrusciņ nošķiebta sānis: tieši kā vajag. Viņas acis skatījās no cepures apakšas — lielas, brūnas un priecīgas. Viņa bija līmenī. Viņa nemūfiam nevirinās kājas lidostas uzgaidāmajā zālē.

Un turpat biju es, divsimt divdesmit piecas mārciņas smags, mūžīgi apmaldījies un apjucis, īsām kājām, augumu kā mērkaķim, ar milzu krūškurvi un tikpat kā bez kakla, pārāk lielu galvu, blāvām acīm, neķemmētiem matiem, sešas pēdas garš ķēms, kas viņu gaidīja.

Ketrina nāca man pretī. Viņas garie, tīrie, sarkanbrūnie mati… Teksasas sievietes izturas tik brīvi, tik dabiski! Es noskūpstīju viņu un apjautājos par bagāžu. Ieminējos, ka to varētu pagaidīt bārā. Viesmīlēm bija īsas sarkanas kleitiņas, kas neslēpa viņu kruzuļainās, baltās biksītes. Kleitu izgriezumi bija dziļi, lai būtu redzamas krūtis. Viņas pienācīgi nopelnīja savu algu un dzeramnaudu, līdz pēdējam centam. Viņas dzīvoja priekšpilsētās un ienīda vīriešus. Viņas dzīvoja kopā ar māti un brāļiem un bija iemīlējušās savā psihiatrā.

Mēs izdzērām pasūtīto un gājām pēc Ketrinas bagāžas. Vairāki vīrieši mēģināja notvert viņas skatienu, taču viņa gāja cieši man blakus un turēja manu roku. Ļoti nedaudzas skaistules grib publiskās vietās izrādīt, ka kādam pieder. Es pazīstu pietiekami daudz sieviešu, lai to saprastu. Es pieņemu viņas, kādas ir, mīlestība nāk smagi un ļoti reti. Kad tas notiek, tās atnākšanas iemesli parasti ir aplami. Cilvēks vienkārši nogurst turēt mīlestību sevī un izlaiž laukā, jo vajag kādu vietu, kur tai iet. Tad parasti sākas nepatikšanas.

 

Manā dzīvoklī Ketrina atvēra čemodānu un izņēma gumijas cimdu pāri. Viņa iesmējās.

— Kas tas? — es jautāju.

— Darlīna, mana labākā draudzene, redzēja mani kravājamies un sacīja: «Ko tu, sasodīts, dari?» Un es atbildēju: «Es Henka māju nekad neesmu redzējusi, tomēr zinu — lai es tur varētu uzturēties un gatavot ēst, un gulēt, man tur vajadzēs iztīrīt!»

Tad Ketrina izplūda laimīgos teksasietes smieklos. Viņa iegāja vannasistabā, uzvilka džinsus un oranžu blūzi, iznāca basām kājām un devās uz virtuvi ar gumijas cimdiem rokās.

Arī es iegāju vannasistabā pārģērbties. Nolēmu — ja ieradīsies Lidija, es neļaušu viņai aizskart Ketrinu. Lidija?… Kur viņa ir? Ko viņa dara?

Aizsūtīju mazu lūgšanu dieviem, kas mani sargā: lūdzu, lai Lidija nebrauc šurp! Lai viņa sūkā kovboju struņķus un dejo līdz trijiem naktī — tikai lai nebrauc šurp…

Kad iznācu ārā, Ketrina bija nometusies ceļos uz virtuves grīdas un berza nost divus gadus vecu netīrumu slāni.

— Ketrin, — es teicu, — aizbrauksim uz pilsētu! Paēdīsim vakariņas. Šitā taču nevar sākt.

— Labi, Henk, es tikai vispirms pabeigšu tīrīt grīdu. Tad varēsim braukt.

Es apsēdos un gaidīju. Kad viņa iznāca no virtuves, es joprojām sēdēju un gaidīju. Viņa noliecās, noskūpstīja mani un iesmējās: — Tu tak esi viens netīrs vecis! — Tad viņa iegāja guļamistabā. Es atkal biju iemīlējies, es biju ķezā…

 

36

Pēc vakariņām mēs atbraucām atpakaļ un runājāmies. Viņa bija fanātiska veselīga uztura cienītāja un neēda gaļu, tikai zivis un vistu. Uz viņu tas nudien atstāja labu iespaidu.

— Henk, — viņa sacīja, — rīt es iztīrīšu tavu vannasistabu.

— Labi, — es atteicu, atrāvis lūpas no glāzes.

— Un man katru dienu ir jāvingro. Vai tas tevi netraucēs?

— Nebūt ne.

— Tu varēsi pastrādāt, kamēr es te ņemos?

— Nekādu problēmu.

— Es varu iet pastaigāties.

— Nē, tikai ne viena, ne šajā rajonā.

— Es negribu traucēt tev rakstīt.

— Rakstīt mani nekas nevar aizkavēt, tas ir tāds ārprāta paveids.

Ketrina pienāca klāt un apsēdās man blakus uz dīvāna. Viņa izskatījās vairāk pēc meitenes, nekā pēc sievietes. Es noliku glāzi un noskūpstīju viņu, tas bija ilgs, lēns skūpsts. Viņas lūpas bija vēsas un maigas. Manu apziņu pārpludināja viņas garie, sarkanbrūnie mati. Es atrāvos un iedzēru vēl vienu mēriņu. Viņa mani mulsināja. Es biju pieradis pie raupjām, piedzērušām slampām.

Mēs runājāmies vēl stundu. — Iesim gulēt, — es teicu. — Es esmu noguris.

— Jā! Es tikai nomazgāšos, — viņa attrauca.

Es sēdēju un dzēru. Man vajadzēja iedzert vēl. Viņas klātbūtne bija pārvarīga.

— Henk! — viņa sauca. — Es esmu gultā.

— Jā.

Es iegāju vannasistabā un noģērbos, iztīrīju zobus, nomazgāju seju un rokas. Viņa ir atbraukusi visu tālo ceļu no Teksasas, es domāju, atbraukusi ar lidmašīnu, tikai lai satiktu mani, un tagad viņa ir manā gultā un gaida.

Man nebija pidžamas. Iegāju guļamistabā. Viņa bija naktskreklā. — Henk, — viņa sacīja, — sešas dienas mēs to varam darīt droši, pēc tam būs jāizdomā kaut kas cits.

Iekāpu gultā pie viņas. Mazā meiteņsieviete bija gatava. Es pievilku viņu sev klāt. Man atkal bija paveicies, dievi bija uzsmaidījuši. Skūpsti kļuva kaislīgāki. Es uzliku viņas roku sev uz pimpja, tad pavilku augstāk viņas naktskreklu. Sāku glāstīt viņas pežu. Ketrinai — peža? Iznāca klitors, un es maigi tam pieskāros, vēl un vēlreiz. Pēdīgi es uzkāpu. Pimpis iegāja līdz pusei. Bija ļoti cieši. Pabīdīju turp atpakaļ, tad grūdu. Tagad pimpis ieslīdēja līdz galam. Tas bija satriecoši. Viņa cieši aptvēra mani. Es kustējos, un tvēriens neatslāba. Es mēģināju apvaldīties. Mitējos kustēties, nogaidīju, lai nomierinātos. Skūpstīju viņu, ielauzos starp viņas lūpām, iezīdos augšlūpā. Redzēju viņas plaši pār spilvenu plūstošos matus. Tad metu pie malas pūles sagādāt viņai baudu un vienkārši drāzu viņu mežonīgiem grūdieniem. Tā bija kā slepkavība. Man bija vienalga, mans pimpis bija sajucis prātā. Viņas matu mākonis, viņas jauniņā un skaistā seja… Tas bija kā izvarot Jaunavu Mariju. Es beidzu. Es beidzu viņā, raustīdamies, juzdams, kā mana sperma ieiet viņas ķermenī, viņa bija bezpalīdzīga, un es šāvu savu sēklu dziļi viņā — miesā un dvēselē — vēl, vēl…

 

Pēc tam mēs gulējām. Vismaz Ketrina gulēja. Es biju viņu apskāvis no mugurpuses. Man pirmo reizi ienāca prātā doma par laulībām. Es zināju, ka viņai noteikti ir trūkumi, kas vēl nav parādījušies. Attiecību sākums vienmēr ir visvieglākais. Pēc tam sākas atklājumi, kas nekad nebeidzas. Un tomēr es domāju par precēšanos. Es domāju par māju ar suni un kaķi, par iepirkšanos lielveikalos. Henrijs Èinaskis sāka zaudēt pautus. Un viņam bija vienalga.

Es beidzot aizmigu. Kad no rīta pamodos, Ketrina sēdēja uz gultas malas un sukāja savus jardiem garos, sarkanbrūnos matus. Manī lūkojās viņas lielās, tumšās acis.

— Labrīt, Ketrin, — es sacīju, — vai drīkstu lūgt tavu roku?

— Lūdzu, nevajag, — viņa atbildēja, — man nepatīk.

— Es nopietni.

— Mīļo Henk, nedirs!

— Ko?

— Es teicu «nedirs», un, ja tu tā runāsi, es aizlaidīšos ar pirmo lidmašīnu.

— Labi.

— Henk?

— Jā?

Es paskatījos Ketrinā. Viņa turpināja sukāt savus garos matus. Viņas lielās, brūnās acis vērās manī, un viņa smaidīja. — Tas taču ir tikai sekss, Henk, — viņa sacīja, — tikai sekss! — Tad viņa iesmējās. Tie bija nevis sardoniski, bet patiesa prieka pilni smiekli. Viņa ķemmēja matus, es apņēmu viņas vidukli un ieliku galvu viņai klēpī. Ne par ko nebiju drošs.

 

37

Sievietes es vedu vai nu uz boksa mačiem, vai uz hipodromu. Tajā ceturtdienas vakarā es aizvedu Ketrinu uz boksa sacensībām olimpiskajā zālē. Viņa nekad nebija tādās bijusi. Mēs atbraucām vēl pirms sākuma mača un apsēdāmies pie paša ringa. Es dzēru alu, smēķēju un gaidīju.

— Dīvaini, — es viņai sacīju, — ka cilvēki ir gatavi te sēdēt un gaidīt, kad divi vīri iekāps tajā ringā un mēģinās notriekt viens otru no kātiem.

— Tas tiešām izskatās šausmīgi.

— Šitā zāle ir celta ļoti sen, — es sacīju, kad Ketrina lūkojās apkārt vecajā arēnā. — Te ir tikai divas tualetes, viena vīriešu, viena sieviešu, turklāt mazas. Tāpēc labāk mēģināt tur nokļūt vai nu pirms, vai pēc starpbrīža.

— Skaidrs.

Uz olimpisko zāli nāca lielākoties latīņamerikāņi un trūcīgi baltie strādnieki, arī pa kādai kinozvaigznei vai citai slavenībai. Uzstājās daudz labu meksikāņu bokseru, viņi cīnījās no sirds. Draņķīgas cīņas bija tikai starp baltajiem vai melnajiem, sevišķi smagsvaru cīņas.

Bija dīvaini atrasties šeit ar Ketrinu. Cilvēku attiecības vispār ir dīvainas. Proti, tu esi kopā ar kādu cilvēku, ēd un guli, un dzīvo ar viņu kopā, mīli viņu, runā ar viņu, visur ej kopā, un tad tas beidzas. Seko īss periods, kad tev neviena nav, tad parādās cita sieviete un tu ēd kopā ar viņu un pisies ar viņu, un tas viss liekas tik normāli, it kā tieši viņu tu būtu visu laiku gaidījis, un viņa būtu gaidījusi tevi. Vienatnē es nekad nejūtos lāgā; pareizāk sakot, dažreiz tas ir patīkami, tomēr vienam būt nav pareizi.

Pirmā cīņa bija laba, daudz asiņu un drosmes. Skatoties boksa mačus un ejot uz hipodromu, var iemācīties šo to, kas noder rakstot. Apgūtais nav skaidri izsakāms, bet tas man palīdz. Tieši tas ir svarīgi — ka apgūtais nav izsakāms. Tas ir bez vārdiem, kā degoša māja vai zemestrīce, vai plūdi, vai sieviete, kam, kāpjot ārā no mašīnas, atsedzas kājas. Es nezinu, kas vajadzīgs citiem rakstniekiem; man vienalga, es tāpat viņus nevaru palasīt. Es esmu iežogojies pats savos paradumos, pats savos aizspriedumos. Nav slikti būt trulam, ja šī nezināšana ir tikai tevis paša.

Es zināju, ka kādu dienu rakstīšu par Ketrinu un ka tas būs grūti. Ir viegli rakstīt par maukām, bet par labām sievietēm — daudz grūtāk.

Otrā cīņa arī bija laba. Pūlis brēca un auroja, un aizgūtnēm tempa alu. Tie bija ļaudis, kas uz laiciņu izbēguši no rūpnīcām, noliktavām, lopkautuvēm, automazgātavām, — jau nākamajā dienā viņi būs atgriezušies verdzībā, bet tagad viņi bija laukā — viņi bija apdulluši no brīvības. Viņi nedomāja par nabadzības verdzību. Vai par bezdarbnieka pabalsta un pārtikas talonu verdzību. Mums, pārējiem, nekas nekaitēs, kamēr nabagi neiemācīsies, kā savos pagrabos iztaisīt atombumbas.

Visas cīņas bija labas. Es piecēlos un aizgāju uz tualeti. Kad atgriezos, Ketrina bija ļoti klusa. Viņa izskatījās tā, it kā sēdētu baletā vai koncertā. Viņa izskatījās ļoti smalciņa, un tomēr ar viņu bija neticami labi drāzties.

Es turpināju dzert, un Ketrina palaikam, kad cīņa kļuva īpaši brutāla, ieķērās man rokā. Pūlis mīlēja nokautus. Tas auroja, kad viens no cīnītājiem vairs nespēja turpināt. Viņi bija tie, kuri izdarīja šos sitienus. Varbūt viņi domās sita savu priekšnieku vai sievu. Kas zina? Kam svarīgi? Vēl alu.

Pirms pēdējās cīņas es teicu Ketrinai, ka mēs varētu iet prom. Man bija diezgan.

— Labi, — viņa sacīja.

Mēs gājām pa šauro eju, gaiss virmoja zils no smēķu dūmiem. Nebija nekādu svilpienu, nekādu neķītru žestu. Mans rētainais un apdauzītais ģīmis dažkārt der kā vairogs.

Aizgājām uz mazo autostāvvietu zem šosejas. Zilā 1967.gada folksvāgena tur nebija. Šis modelis bija pēdējais labais folksvāģis — un jaunieši arī to zināja.

— Hepberna, man ir nozagts mans sūda vāģis.

— Ai, Henk, nevar būt!

— Prom ir. Tur stāvēja. — Es parādīju. — Tagad vairs nav.

— Henk, ko mēs darīsim?

— Ņemsim taksi. Es tiešām jūtos draņķīgi.

— Kāpēc cilvēki tā rīkojas?

— Viņi citādi nevar. Tā ir viņu izeja.

Mēs iegājām kafetērijā, un es no turienes izsaucu taksometru. Pasūtījām kafiju un virtuļus. Kamēr mēs skatījāmies cīņas, zagļi bija nostrādājuši triku ar pakaramo un drāti. Man ir tāds teiciens: «Ņemiet manu sievieti, bet neaiztieciet manu vāģi!» Es nemūžam nenogalinātu vīrieti, kas atņēmis man sievieti, bet es varētu nožmiegt tipu, kas nospēris manu mašīnu.

Atbrauca taksometrs. Mājās, par laimi, vēl bija alus un kāda šļuka šņabja. Es biju atteicies no cerībām palikt pietiekami skaidrā, lai mīlētos. Ketrina to zināja.

Es soļoju šurpu turpu pa istabu un runāju par savu zilo 1967.gada folksvāgenu. Pēdējais labais modelis. Es pat nevarēju izsaukt policiju. Biju pārāk piedzēries. Nācās nogaidīt līdz rītam, līdz nākamajam pusdienlaikam.

— Hepberna, — es viņai sacīju, — tu neesi vainīga, tu jau to nenozagi!

— Kaut būtu! Tad tev tagad mašīna būtu.

Es domāju, kā divi, trīs jauni puikas, uzlauzuši durvis, dragā ar manu zilo mazulīti pa krasta šoseju, pīpē zāli, smejas. Tad es domāju par daudzajām autokapsētām Santafē avēnijā. Kalnu kalniem buferi, vējstikli, durvju rokturi, stikla slauķi, motoru detaļas, riteņi, riepas, pārsegi, domkrati, sēdekļi, stūres balsti, bremžu diski, radio, virzuļi, ventiļi, karburatori, sadales vārpstas, transmisijas, asis — mana mašīna drīz būs tikai detaļu čupa.

Tonakt es gulēju ar seju pret Ketrinu, bet mana sirds bija skumja un salta.

 

38

Par laimi, ar auto apdrošināšanas naudu pietika vismaz, lai noīrētu citu vāģi. Ar to es aizvedu Ketrinu uz Holivudparka hipodromu. Mēs apsēdāmies vaļējā tribīnē pie distances pagrieziena. Ketrina teica, ka negribot spēlēt, bet es tomēr ievedu viņu iekšā, parādīju totalizatoru un bukmeikeru lodziņus.

Es liku 5 uz zirgu ar izredzēm 7 pret 2, tas bija zirgs ar strauju startu, tādi man tīk visvairāk. Es vienmēr lēsu — arī zaudējot labāk būt vienam no pirmajiem; tu esi uzvarētājs, kamēr neviens nav tevi apsteidzis. Zirgs skrēja purnu pie purna ar sāncensi un pašās beigās atrāvās. Mans ieguvums bija 17,50 dolāri.

Pirms nākamās sacīkstes Ketrina palika savā vietā, kamēr es gāju izdarīt likmi. Kad atgriezos, viņa norādīja uz kādu vīru divas rindas zemāk. — Redzi to vīrieti?

— Jā.

— Viņš man teica, ka vakar esot laimējis divus tūkstošus dolāru un ka tagad esot priekšā par divdesmit pieciem tūkstošiem.

— Tu tiešām negribi uzspēlēt? Varbūt mēs visi laimēsim.

— Ai, nē, es neko no tā nesaprotu.

— Tas ir vienkārši: vispirms jāiedod viņiem dolārs, un viņi tev izdos astoņdesmit četrus centus. To sauc par iemaksu. To vienādās daļās sadala valsts un hipodroms. Viņiem vienalga, kas tajās sacīkstēs uzvar, viņiem iemaksātais neiet kopīgajā likmju katlā.

Otrajā skrējienā mans zirgs ar izredzēm 8 pret 5 nonāca galā otrais. To par purna tiesu pārspēja viens, kura izredzes vērtēja daudz zemāk. Ieguvums: $45,80.

Vīrs divas rindas zemāk pagriezās un paskatījās Ketrinā. — Manējais vinnēja! — viņš sacīja. — Es liku desmit.

— Oho, — Ketrina smaidīdama atteica, — tas gan jauki.

Es pievērsos trešajam skrējienam, kurā sacentās divgadīgi kumeļi un rūnīti ērzeļi. Piecas minūtes pirms termiņa es pārskatīju zirgu sarakstu un devos izdarīt likmi. Aizejot es redzēju zemāk sēdošo vīru pagriežamies un uzrunājam Ketrinu. Katru dienu hipodromā bija vismaz ducis tādu kā viņš, kas stāstīja skaistām sievietēm, kādi vareni laimētāji viņi ir, cerībā, ka izdosies tikt ar viņām gultā. Varbūt viņu domas nemaz tik tālu nesniedzās; varbūt viņi tikai neskaidri uz kaut ko cerēja, paši nejēgdami, uz ko. Viņi bija dumji un kroplīgi un spēlēja uz dullo. Kas viņus varēja ienīst? Pavērojot šos lielos laimētājus, bija redzams, ka savas likmes viņi izdara pie divdolāru lodziņa, ka viņu kurpes ir nomītas un drēbes netīras. Viszemākie no zemākajiem.

Es liku uz favorītu, un tas arī uzvarēja, ieguvums gan tikai četri dolāri, tomēr vairāk nekā nekas.

Vīrs lejā pagriezās un skatījās Ketrinā.

— Nu, re! — viņš teica. — Simts dolāri rokā!

Ketrina neatbildēja. Viņa sāka saprast. Laimētāji tā nepļāpā. Laimētājiem bail, ka viņus autostāvvietā nenovāc. Pēc ceturtā skrējiena, kurā es laimēju $22,80, vīrs atkal pagriezās un sacīja Ketrinai: — Atkal manējais! Desmitkārtīgi!

Ketrina novērsās. — Viņam ir dzeltena seja, Henk. Tu redzēji viņa acis? Viņš ir slims.

— Viņš ir slims no sapņiem. Mēs visi esam slimi no sapņiem, tāpēc mēs te atrodamies.

— Henk, brauksim projām!

— Labi.

Tovakar viņa izdzēra puspudeli sarkanvīna, laba sarkanvīna, un bija klusa un bēdīga. Es sapratu, ka viņa salīdzina mani ar vīriem, kas pulcējas hipodromā un boksa maču tribīnēs, un patiešām, es biju ar viņiem, es esmu viens no viņiem. Ketrina saprata, ka manī ir kaut kas neveselīgs, vismaz parastajā izpratnē par veselīgumu. Es biju saistīts ar visu aplamo: man patika dzert, es biju slinks, man nebija dieva, politisku uzskatu, ideju un ideālu. Es dzīvoju tukšumā, tādā kā neesamībā, un biju mierā ar to. Interesants šāds cilvēks nevarēja būt. Es nemaz negribēju būt interesants, tas ir pārāk grūti. Īstenībā es gribēju tikai ērtu kaktu, kur varētu vieglā skurbulī dzīvot un kur mani liktu mierā. Lai gan piedzēries es klaigāju, ārdījos un kļuvu galīgi nevaldāms. Viens uzvedības veids nesaskanēja ar otru. Man vienalga.

Drāziens tonakt izdevās lieliski, tomēr šī bija nakts, kad es viņu pazaudēju. Es neko nevarēju darīt. Novēlos nost un noslaucījos palagā, kamēr viņa aizgāja uz vannasistabu. Augšā, virs jumtiem, pār Holivudu riņķoja policijas helikopters.

 

No angļu valodas tulkojis Jānis Elsbergs.

Čārlzs Bukovskis

Amerikāņu dzejnieks un prozaiķis, kurš pieskaitāms tā saucamajai bitņiku paaudzei, savā daiļradē galvenokārt pievērsies alkoholiķu un citu marginālu ļaužu dzīvesstāstiem. Pirms literārās karjeras uzsā

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!