Gārsa varētu būt vispiemērotākais salīdzinājums. Jebkurš, kam nācies cīnīties ar gārsām, zina, ka vienīgais veids, kā no tām atbrīvoties, ir durt dakšas dziļi zemē un izrakt treknās, baltās saknes. Ja noplēsīsi tikai "augšiņu", proti, lekno kātu ar lapu galā, gārsa atkal izlīdīs no zemes jau aiznākamajā dienā. Ar seksisma daudzveidīgajām izpausmēm mūsu sabiedrībā tieši tā arī notiek – ik pa laikam mēs nokniebjam zaļo kātu, bet saknēm klāt neķeramies, tāpēc tas drīz vien izlien atkal – jauns un zaļš. "Ghetto Games" plakātu izvietošana publiskajā telpā arī bija šāds jaunais gārsas asns, kuru mēs veiksmīgi (un diezgan skaļi) nokniebām. Bet saknes turas dziļi zemē, kur tām ir daudz barības vielu.
Pirmkārt, šāda barības viela ir sievietes tēls publiskajā telpā – gan attēlos, gan tekstos. Jumpravas ar pieticīgi piesegtajiem apaļumiem, kuras greznoja "Ghetto Games" plakātus, bija uzzīmētas tā, lai priecētu vīrieša aci. Uz tiem skatoties, ienāca prātā citāts no (šķietami) cita laikmeta – 1929. gadā Virdžīnija Vulfa darbā "Sava istaba" rakstīja, ka sievietes literatūrā tiek attēlotas gandrīz tikai caur vīrieša skatījuma prizmu [1]. Vīrieša iztēle ir radījusi "krāšņu galeriju", kurā mīt šķīstās un kritušās, "pārsteidzoša skaistuma un briesmīguma" galējības, dažādas sieviešu tēla variācijas "starp debešķīgu labestību un ellišķīgu izvirtību" [2], bet šī galerija nepaģērē nekādas citas lomas – tikai tādas, kuru centrālā ass ir vīrietis. Vai nu tu esi pazemīga māte tīrajam vīrietim un viņa bērniem, vai tu esi spītniece un nešķīstene, kura var vīrieti novest no taisnā ceļa.
Vāji argumentētajā skaidrojumā par "Ghetto Games" plakātu ideju mākslinieks Vladislavs Lakše precīzi atražo šo stereotipu. "Es vienkārši parādīju, ka, no vienas puses, lūk, ir sievietes, kuras vilina vīriešus. Viņas ir vienā pusē. Bet pretējā pusē attēloti vīrieši ar kārtīgām, jaunām sievietēm. Pirmās pavedina vīriešus ar savu ķermeni, bet kārtīgās sievietes viņus notur," viņš teica intervijā portālam "Tvnet". Jaunava vienā pusē, padauza otrā – bet gan vienā, gan otrā gadījumā sieviete ir, Vulfas vārdiem, "palielināmais stikls", kurā vīrietis spoguļojas (un pats sev šķiet liels).
"Ghetto Games" pavedinātāja, pēc Lakšes ieceres, ir prostitūta – "savtīgu mērķu vadīta sieviete, kas var sagraut ģimeni". Šis klasiskos stereotipos balstītais raksturojums pilnībā ignorē prostitūcijas klientu – vīrieti – un nežēlīgi izgaismo faktu, ka šajā jomā neesam nekur tālu tikuši, salīdzinot ar 1894. gadu, kad Aspazija priekšlasījumā Pēterburgas Ārrīgas dziedāšanas biedrības jautājumu vakarā atzīmēja sekojošo: "Tikumība, kāda tā līdz šim pastāv, ir morāle tikai priekš sievietēm, priekš vīriešiem viņa nebūt nav tik stingra. [..] Kamdēļ vīrietis drīkst visu un sieviete nekā? Ja tie mūs tiesā, tad mēs tiesāsim arī viņus." Dubultie standarti attiecībā uz morāli arī ir labs mēslojums seksisma gārsai – jā, jā, nosodīsim "savtīgās prostitūtas", bet vīrieši, kuri maksā par seksa pakalpojumiem, kopumā ir šķīsti, varbūt vien uz brīdi paklupuši, jo blakus īstajā brīdī nav bijis jaunavas-sargātājas.
Bet, piedodiet, arī "Ghetto Games" "kārtīgā, jaunā" sieviete ir pavedinoša – viņa, kā vēstīja plakāti, "nelaidīs izsalkušu vai nogribējušos vīrieti uz Ghetto Games". Lasi: viņa vispirms pabaros un piedāvās savu ķermeni, lai vīrietis uz "Ghetto Games" dotos paēdis un apmierināts. Lūk, sievietes īstuma mēraukla – ko viņa ir vai nav izdarījusi akuzatīvā vai datīvā attiecībā pret vīrieti.
Plakātu autora un to pasūtītāju arguments par prokovāciju nespēj nostāvēt taisns un stingrs, jo nav saprotams, uz ko mēs tiekam provocēti. "Par neērtām lietām jārunā publiskajā telpā," saka mākslinieks. Par kurām tieši? Par neērto faktu, ka 2019. gadā vīrieši Latvijā uztver sievieti atbilstoši 19. gadsimta stereotipiem (kuru autori, protams, ir vīrieši)? Nez vai tāds ir bijis mākslas darba nolūks. Un runāt par ķermeņa attēlojumu mākslā šajā kontekstā arī šķiet lieki – tvirtas krūtis ir zīmētas un gleznotas gadsimtiem, bet svarīgs ir konteksts. Mēs uzzīmējam nerātnās meičas, kuras pavedina, un kārtīgās meičas, kuras arī pavedina, bet tikumīgāk. Un tad mēs šīs ainas piedāvājam pusaudžiem aplūkošanai kā pievilcīgu, atdarināmu modeli.
Seksismu baro arī darba attiecību valoda un publiskais diskurss. Plakātos, kā atminaties, bija runa par kucēm. Un jebkura sieviete, kura Latvijā strādājusi vadošā amatā, pazīst situāciju – kamēr vadītāji-vīrieši vienmēr tiek dēvēti vārdā, vadītājas-sievietes saņem kolektīvo uzrunu "meitenes". Lūk, "meitenes" būs tās, kas, piemēram, sīkāk pastāstīs par piedāvāto risinājumu valsts informatīvās telpas stiprināšanai, nevis profesionāļi ar konkrētiem amatiem un zināšanām, kas ļauj šādus risinājumus piedāvāt. Tikpat viegli mēle ceļas arī pasūtīt dirst Resursu centru "MARTA", kā to darīja "Ghetto Games" līderis Raimonds Elbakjans, kad žurnāliste lūdza komentēt iebildumus pret "Ghetto Games" plakātiem. Dusmas un lamas vai patriarhāli deminutīvi – gan vieni, gan otri ir brīvā un atļautā lietošanā, ja esi vīrietis.
Visbeidzot gārsas saknes labi baro arī sievietes vizuālā izslēgšana. Piemēram, var rīkot publiskas diskusijas, kur panelī sēž tikai vīrieši. Un ne tikai konferencēs, arī televīzijā – redzi, skatītāj, sievietēm nav domu, nav vārdu, nav statusa, un puiši visu zina labāk. Sieviete – tā lai paliek "Ghetto Games" plakātiem! Nešķīstā, kas pavedina, un kārtīgā, kas preventīvi pabaro un pārguļ. Ir arī trešā kategorija – feministe, kura kritizē šādus stereotipus un atsakās būt par palielināmo stiklu, citiem vārdiem, "apdauzītā lezba, kurai nekad nebūs mazbērnu". Pēdējais citāts – no vīriešu dzimtes "Facebook" troļļa, kuram bija iebildumi pret maniem publiskajiem izteikumiem. Ja tev nav vīrieša, kuru tu apmierini un kuram radi bērnus, tad tev nav vērtības, apdauzītā! Ak, ja trollis un viņa brāļi zinātu, "how small a part of a woman’s life that is", kā rakstīja Vulfa! Un, kad mēs sāksim runāt par to, "cik maza sievietes dzīves daļa" patiesībā ir vīrieši, tad beidzot būsim ķērušies pie dakšām.
[1] Vulfa, Virdžīnija, "Sava istaba", Atēna, 2002.
[2] Sievietes tēls mākslā Virdžīnijas Vulfas "krāšņās galerijas" kontekstā detalizēti analizēts Janas Kukaines rakstā "Tēlu krāšņā galerija: mājas eņģelis, ķermenis un seksualitāte", "Latvijas fotogrāfija 2019", FK 2019.
26