Foto: "Unsplash.com"
 
Proza
04.12.2019

Sieviete no reģistratūras

Komentē
0
Saglabā

Būtu laiks sakārtot papīrus. Viss mētājas, kur pagadās. Uz galda, palodzes, krēsliem. Salocīti līgumi žakešu iekškabatās, izraksti no slimnīcām atvilktnē ar instrumentiem. Rēķini kaut kādi, protokoli. Pa kuru laiku es tā esmu apaudzis ar to visu? Ievācoties man līdzi bija viena liela, pustukša aploksne ar pagātnes grāmatvedību, un tas nemaz nebija sen. Kā normāli cilvēki ar to visu tiek galā? Ievieš mājās kaut kādas mapes, kartotēkas? Tas taču ir drausmīgi. Ja vēl to visu varētu mierīgu sirdi izmest laukā. Bet nevar. Kādā kantorī noteikti būs tante, kura piepeši teiks: "Mums vajag izrakstu par to un to no aizpagājušā gada. Tam jābūt pie jums. Jūs nepaņēmāt līdzi?" Tādās situācijās mans tūkstoš jardu skatiens skaidri viņām signalizē, ka ar mani var darīt jebko. Nezinu, kādu izrakstu un no kurienes vajag, nezinu, vai man tāds ir ticis izsniegts, un īsti vairs nesaprotu, ko vispār gribēju.

Pagājušajā vasarā, kad man nācās ciešāk un regulārāk saskarties ar medicīnas iestādēm un to darbiniekiem, es vienā mirklī aptvēru, ka esmu pilnībā pazaudējis procesa pavedienu. Pierakstījies ar ārsta nosūtījumu pie speciālista Gaiļezerā, es pēc laika no turienes saņēmu zvanu. Sieviete, kura nosauca sevi par reģistratūras darbinieci, diezgan aizvainotā tonī paziņoja, ka man tas neies cauri. Es tobrīd lejā pa kāpnēm stiepu velosipēdu (mums bija paredzēts neliels izbrauciens) un tā arī sastingu – vienā rokā cenšoties noturēt riteni, ar otru spiežot telefonu pie auss. Sejā mulss pārsteigums, mute vaļā. Es nesapratu, ko esmu zvanītājai nodarījis. Nesagaidījusi no manis nekādu atbildi, viņa paskaidroja jau mazliet pielaidīgākā tonī, ka man no sākuma jāpierakstās pie cita speciālista. Un tad pirmais speciālists nosūtīs mani pie otrā. Bet man, saprotams, jāsaņem jauns nosūtījums no ģimenes ārsta.

Pirmais speciālists – ļoti solīda pirmspensijas vecuma kundze vanaga skatienu – bija tieša.

"Kāpēc jūs tērējat manu laiku?" viņa jautāja, ātri pāršķirstījusi papīrus, ko biju atnesis līdzi, nometa tos atpakaļ man priekšā uz galda un ar efektīgu žestu norāva no deguna brilles.

"Es... Kādā ziņā?" man bija tāda sajūta, it kā es būtu atstiepis viņai savu manuskriptu.

"Tas nav mans lauciņš. Manai praksei nav nekāda sakara ar jūsu saslimšanu. Un jums, atklāti sakot, ļoti paveicies, ka tā. Bet atbildiet – kāpēc jūs tērējat manu un arī savu laiku? Man ir desmitiem pacientu tiešām nopietnā stāvoklī, kuri tagad būtu varējuši tikt uz pieņemšanu, bet te sēžat jūs un mirkšķināt acis."

Acis es nemirkšķināju, starp citu, vispār.

"Man jau arī tā likās, ka pie jums man nevajag... Es vispār pie cita ārsta biju pierakstījies. Bet tad man piezvanīja no jūsu reģistratūras..."

"Kas piezvanīja!?"

"Es nezinu, kaut kāda sieviete. Viņa teica, ka sākumā pie jums vajagot..."

"Bardaks kaut kāds... Tomēr pašam, atklāti sakot, jau arī it kā galva uz pleciem ir. Vai nav? Labi, te jums nosūtījums. Ejiet tagad, tas ārsts šodien vēl līdz četriem būs, varbūt pieņems. Jums tie izmeklējumi ir līdzi? Es redzu, ka esat atnesis izrakstus un slēdzienu, bet izmeklējumi?"

"Kuri… Kuri no visiem…? Ā, tie. Man teica, ka viņi ir bāzē. Nu, sistēmā, datorā."

"Tas ir ļoti labi, ka datorā, bet, lai ārstam nav ikreiz jātērē laiks – jums laikam liekas, ka mums vispār tā laika ļoti daudz, atšķirībā no jums, ja? – vajag vismaz izmeklējumu disku tad ņemt līdzi."

"Disku...?"

"Jums noteikti to iedeva, būsiet vienkārši pazaudējis. Labi, tad, pirms iet pie ārsta, aiziesiet uz laboratoriju, es jums izrakstīšu to formu 6-12, iedosiet tur, un viņi ierakstīs jums no jauna. Visu labu."

Vai man maz jāsaka, kā ārsts centās slēpt uzjautrinājumu, kad, pēc pāris dienām beidzot pie viņa ticis, es nedroši, ar mulsu smaidu stiepu viņam konvertā kompaktdisku? "Labi, ka ne kaseti," es lasīju ārsta acīs, kad viņš laipni no tā atteicās un divu sekunžu laikā sistēmā atrada visu vajadzīgo. Ja pie vienas man bija jāsajūtas kā neveiksminiekam, kurš atstiepis savu nožēlojamo manuskriptu, tad pie otra kā draņķīgam reperim, kurš atvilcies ar savu nevienam neinteresējošo disku. "Aita tāda," es nosarcis domāju pie sevis, "ceru vismaz, ka tas bija apzināti, ar nolūku paņirgt."

Šorīt es sēžu un, salicis sev priekšā visu to kaudzi ar papīriem – savācis tos no malu malām –, redzu, ka no dzimšanas brīža, par kuru liecina dzimšanas apliecības kopija, līdz apmēram 33 gadu vecumam ar mani nekas dokumentēšanas vērts tā īsti nav noticis. Kaut gan, lūk, pabalējis protokols. Tas liecina, ka 2009. gada 25. jūlijā plkst. 17. 40 Mīlgrāvja kanālā esmu vadījis "pašbūvētu motorlaivu", kura, kā atklājies pēc pārbaudes, nebija "aprīkota ar nepieciešamo aprīkojumu". Cik atceros, mēs vienkārši, aliņus sadzērušies, kompānijā dumji dauzījāmies ar laivu, traucējot prāmja kustībai. Kad uzradās mentu kuterītis, es, pēc iepriekšējās vienošanās, ieņēmu vadītāja – laivas īpašnieka – vietu un, piestājis vai, pareizāk sakot, ietriecies krastā, jo stūrēt nemācēju, padevos un tiku savākts. Pārējos palaida kuģot tālāk, un tas arī izskaidro protokola miglaino saturu. Kad tie pionieri bija nogādājuši mani iecirknī un sākās apstākļu noskaidrošana, viņu priekšnieks ar klusām šausmām sāka aptvert, ka viņa brašuļi nezina, vai kādam uz laivas vispār bija vadītāja apliecība, nezina, kam laiva pieder, nezina, vai kāds no visiem bija kaut puslīdz skaidrā, kas, spriežot kaut vai pēc mana stāvokļa, bija visai mazticams. Skaidrs bija tikai tas, ka laiva ar visu jautro kompāniju jau ir gabalā. Šerifs vārījās dusmās, man ātri uzķēpāja kaut kādu protokolu un klusi izsvieda laukā. Protokola apakšā, kā tagad redzu, maziem burtiņiem minēta arī lietas izskatīšanas vieta un laiks. Toreiz es, saprotams, to nepamanīju un vispār ātri vien aizmirsu. Tiesas izpildītāji mani noķēra un piesūtīja rēķinu tikai dažus gadus vēlāk, pēc elektroniskās Tautu skaitīšanas, kurai iesniegtie dati, kā tika svinīgi solīts, protams, nekur citur nenonāca un tika izmantoti tikai un vienīgi statistiskiem nolūkiem.

Vēl kaut kādi mazāk jautri protokoli, pāris izrakstu, Baltkrievijas tranzītvīza, galvaskausa rentgens. Tēva miršanas apliecības kopija – šķiet, man to vajadzēja iesniegt, lai darbā oficiāli dabūtu dažas apmaksātas brīvdienas. Dzīvesvietas izziņa – nez kādu iemeslu dēļ es reiz esmu bijis deklarēts Bauskas rajonā. Nudien neatceros, kas un kāpēc. Gandrīz tukša algas nodokļu grāmatiņa un līdz pēdējai lapai parakstiem un zīmogiem noklāta medicīniskā grāmatiņa. Ja es visu to gadu laikā kaut reizi patiešām būtu aizgājis uz kādu pārbaudi, tad atsevišķas lietas būtu izvērtušās mazāk skumji, iespējams. Bet varbūt arī ne. Pa starpai iejukusi izbalējusi dzelzceļa biļete Rīga–Bulduri, otrā pusē ar pildspalvu uzšņāpts telefona numurs, uz kuru ne reizes netiku piezvanījis. Savādi, kā šis papīra gabaliņš pārdzīvojis vairākkārtējas selekcijas, es nodomāju, saņurcot to. Biļetes parasti izdzīvo starp brauciena laikā lasīto grāmatu lapām, atstātas tajās kā grāmatzīmes, lai tad negaidot izbirtu laukā nākamajā reizē, kad, pēc sazin cik gadiem atkal braucot tajā pašā maršrutā, esi, kā izrādās, nejauši paķēris līdzi pārlasīšanai to pašu grāmatu.

Man vajadzētu kādu grāmatvedi, lietvedi. Bet tam derētu tikai tāds Deivam Kleinfildam vai, drīzāk, Ichakam Šternam līdzīgs čalis. Kāds vēl nervozāks par mani pašu. Kurš bez mitas uztrauktos un man tik ilgi atgādinātu – tas un arī, lūk, šis nekādi vairs nav atliekams un jānokārto uzreiz –, ka es pārstātu viņu uztvert nopietni. Viņš regulāri mani uzmeklētu kaut kādos krogos un līstu klāt ar papīriem, sparīgi šņācot ausī, bet es smejoties dzītu viņu prom, kliedzot pakaļ, lai netaisa drāmas tukšā vietā. Un būtu pilnīgi mierīgs līdz brīdim, kad izrādītos, ka viņš nejokoja un tagad viss ir pagalam. Bet tas jau nebūtu uzreiz.

Sākumā rūpīgi un apcerīgi, beigās jau aizkaitināti, pa roku galam sabāzis visu to makulatūru polietilēna kabatiņās un iegrūdis atvilktnē, es apmierināts sēžu pie tukša galda. Kādu laiku es visu no jauna klāt nākušo varēšu mierīgu sirdi izmētāt riņķī, kur pagadās. Ārpusē palicis, vientuļi mētājas tikai tas nolāpītais disks. Pirms to izmest, nolemju paskatīties, kas īsti tajā iekšā, bet aizmirstu un atceros tikai vakarā, pārnācis mājās un apsēdies pie datora ar glāzi rokā. Un beigās aiz loga jau ir nakts, glāze kāda septītā, bet es aizvien sēžu pie monitora, iegrimis virtuālā ceļojumā caur paša iekšām. Tur izrādās daudz visa kā interesanta, tajā diskā, patiesi iespaidīgas, atmosfēriskas ainavas. Kaut kas no Kliforda Stila vietām, citur – Polloka cienīgi, ekspresīvi triepieni. Ilustrācijas papildinātas dažādiem noslēpumainiem uzrakstiem un ciparu virtenēm. Man nav ne jausmas, kas tas viss ir, bet izskatās aizraujoši. Es nemaz neesmu tik tukšs, kā jūtos.

Tēmas

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!