Video
31.08.2012

Sieviete ir vistuvākais cilvēks

Komentē
1
Saglabā

Uldis Tīrons un Valdis Ābols intervēja grupas "Dzeltenie pastnieki" dibinātāju Ingu Baušķenieku festivālā "Laba daba". Pilnu intervijas tekstu lasiet žurnāla "Rīgas Laiks" septembra numurā. Piedāvājam jums noskatīties videofragmentu.

RL: Piedod par stulbu jautājumu, bet vai tev visi ieraksti ir analogā veidā taisīti?

Baušķenieks: Nav jau, nē! Nav tēvs uzgleznojis tik ļoti daudz gleznu, lai man varētu būt analogie ieraksti. Nu zin’, kā taisa ierakstus – tur ir daudzi celiņi... Gandrīz jebkurā tehnikā: vienā celiņā, teiksim, ģitāra, otrā celiņā dzied, trešā celiņā sit pa bungu... Un faktiski mazāk kritiski ir tas, ka ciparaini ir ierakstīts, pieņemsim, tas viens instruments, kurš pēc tam tiek miksēts, atšķirībā no tā, ja ciparaini ieraksta komplekso signālu summu, kad viņa ir samiksēta. Jo, kad viņa mikserī samiksējas, rodas tik ļoti daudz visādu virsskaņu, mutāciju... Tai parastā analogā mikserī, kur kanālus miksē kopā, – tur tais silīcija pārejās, kā tie tranzistori, kā molekulas tusē savā starpā... Tas ir pilnīgi kaut kas cits, nekā kaut ko saskaitīt. Digitālā mikserī vienkārši saskaita, ja? Te ir tik, te šitik – ā, kopā tik! Ne par ko nedomājot, ja? A tajā fizikā ir savādāk. Un tas mikss ir tik komplekss, viņš ir tik pilns ar virstoņiem, ar virsskaņām, ka to ierakstīt ciparaini jau ir daudz kritiskāk. Savu iespēju robežās – māksliniecisko, finansiālo un pārējo – man ir izveidota tāda hibrīdsistēma, kurā instrumentus, tos atsevišķos celiņus – jā, tos es rakstu uz ciparainās mašīnas. Tas gan nav dators – tas ir kā dators bez ekrāna, kur ir astoņi skaitļi, kur viss ir redzams tāpat... Nu, un tad celiņi analogi tiek miksēti un rakstīti uz magnetofona. Visi pārējie procesi – tie tālāk ir analogi. Viņi ir, nu, godīgi.

RL: Uz lenšu magnetofona?

Baušķenieks: Jā. Vācu.

RL: Trīsgalviņu?

Baušķenieks: Jā.

RL: Kad tu teici, ka tēvs nav tik daudz sagleznojis, tu gribēji teikt, ka...

Baušķenieks: Viss analogais ir ļoti dārgs – to es gribēju teikt. Es jau būtībā neko nepelnu, ja? Šodienas situācijā es absolūti nevarētu sevi uzturēt. Tā ir māte karma.

RL: Māte – kas?

Baušķenieks: Karma.

RL: Karma – ko?

Baušķenieks: Nu, māte karma.

RL: Māte karma – ko dara?

Baušķenieks: Uztur mani.

RL: Ko tu ar to saproti?

Baušķenieks: Es ar to saprotu, ka... Ne tik tiešā veidā, teiksim, obligāti notiek tas, ko tu strādā un par ko tev maksā, – nu, respektīvi, tas, ko tu dari citiem un ko citi dod tev. Tā griežas pasaule.

RL: Vienkāršojot – tev nemaksā par to, ko tu dari?

Baušķenieks: Jā! Man maksā par kaut ko citu – par to vai par to, vai par to... Nu tā tas summējas! Un, ja es redzu, ka tā summa daudzmaz sēž uz vietas un neiestājas kaut kāda... Dažreiz ir tāda sajūta, ka neiestājas tā kritiskā situācija – kaut gan viņa tepat jau būtu varējusi būt!

RL: Kas ir tas, ko tu gribētu, lai tev tas būtu? Tādā nozīmē – ar ko tev pietiek? Nu, es nezinu – 500 vai 1000 latu, un tev viss mājās ir – gurķis, desa, margarīns... Es aizmirsu, kas tev vēl bija vajadzīgs. Čības, ķemme?

Baušķenieks: Magnetofons. Ā, jā, un dažas jaunas plates.

RL: Un dažas jaunas meitenes.

Baušķenieks: Nē-ē, ar tām meitenēm ir savādāk. Šobrīdējais attiecību modelis lielākoties reducējas uz to, ka meitene ir viena.

RL: Jeb, kā Ubāns teiktu: "Tas nav tik vienkārši."

Baušķenieks: Profesors Konrāds Ubāns tā teica, jā. Mans tēvs diezgan labi to bija ierakstījis savā galvā un atspēlēja to man. Bioloģiskā kopijā tas skan apmēram tā: "Ziniet, ko es jums pateikš’? Es jums pateikš’ vot tā – tā lieta nav tik vienkārša!" Ubāns bija mana tēva pedagogs, un, tā kā tas nebija viens rakstījums, bet vairāki dubļi, tad es to diezgan labi esmu iegaumējis. Nu jā, un tas par to apgriezienu – kā tas griežas tajā pasaulē... Ne es esmu tas gudrītis, kas kaut ko var ekspertēt par šiem jautājumiem, bet skatīties jau es skatos. Un vērošana, kas ar mani notiek, savā ziņā ir daļa no tā, ko es pa to dienu daru. Teiksim, viens uz ielas piekasījās – ā!

RL: Vakar mēs, klausoties tavu koncertu, nodomājām, ka šeit tu varbūt esi visandergraundīgākais no visiem andergraundiem – no visiem jaunajiem...

Baušķenieks: Es tā cerētu, jā. Man ļoti gribētos, lai tas tā būtu. Es būtu laimīgs, ja tas tā būtu.

RL: Ja mēs atceramies Ņujorkas andergraundu ar nosaukumu "Velvet", kā tu nosauktu savu pagrīdi? Kāds andergraunds tas varētu būt?

Baušķenieks: Nu, tādas vietējas nozīmes...

RL: Varbūt tu tomēr varētu tam izdomāt vārdu? Piemēram...

Baušķenieks: Nē. Nē.

RL: "Sliekutēva vaļasprieks" vai kaut kas tamlīdzīgs.

Baušķenieks: Sliekutēva vaļasprieks ir makšķerēšana! Ja kādam tas paslīdējis garām nepamanīts...

RL: Ir diezgan grūti iedomāties, kas tevi iespaido. Piemēram, es domāju par tavu mūziku jeb, nu es nezinu, kā tu to sauc...

Baušķenieks: Es neatļautos būt tādā aušīgā iedomā, ka tu domā par manu mūziku. Muļķības! Tu nedomā par manu mūziku.

RL: Bet ja es domāju par tavu mūziku... Tā drīkst teikt?

Baušķenieks:  Jā, protams.

RL: Ja es domāju par tavu mūziku, tad man šķiet, ka tam vajadzētu rasties no kaut kā – no kādas ietekmes, traumas... Kādu lomu, piemēram, tavā mūzikā un dzīvē spēlē sievietes?

Baušķenieks: (Ilgi domā.) Nu-u, dažreiz viņas spēlē iedvesmojošu lomu – viens variants; dažreiz viņas spēlē atbalstošu lomu... Nu, un dažreiz viņas spēlē varbūt traucējošu lomu.

RL: Ļoti izsmeļoši.

Baušķenieks: Jo nu tur ir tā, ka... Cilvēks jau vispār var atrasties dažādos stāvokļos, ja? Tagad būs kaut kas svarīgs – šito vajag ierakstīt... (Smejas.) Teiksim, viens variants – būt iedvesmotības stāvoklī. Otrs variants ir iegūt tādu situāciju, ka tu redzi darāmo, ja? Tur var būt arī tā kā ar laukiem – kādu laiku tie auglīgi ienes kaut ko, un tad viņiem ir jāatpūšas, jābūt atmatā, lai lauku zemapziņa pa to laiku atjaunojas – tas micēlijs. Nu, un tā jau ir ar tām sievietēm – ka viņas parasti ir klāt. Vai viņas ir bijušas klāt tajā brīdī, kad tas tevi ir iedvesmojis, vai viņas ir bijušas klāt, kad tu dari darāmo, vai viņas ir bijušas klāt, kad tevi besī ārā...

RL: Vai tu uzklausi arī viņu ieteikumus attiecībā uz mūziku, ja viņām tādi rodas?

Baušķenieks: Protams! Jo sieviete ir vistuvākais cilvēks.

RL: Kam?

Baušķenieks: Nu-u... Man, piemēram. Kā vistuvākais draugs. Man draugi parasti ir tie cilvēki, ar kuriem es kaut ko kopā daru. Tā ka ieklausos... Sieviete jau arī reprezentē veselo saprātu ļoti veikli!

RL: Kā tad tas ir iespējams?

Baušķenieks: Tā ir kaut kā dabā iekārtots! Sievietei viennozīmīgi ir daudz vairāk veselā saprāta, un, ja tu gribi kaut kā, teiksim, mijiedarboties ar pasauli nevis kā pilnīgs idiots, bet kā tāds temperēts idiots...

RL: Kāds idiots?

Baušķenieks: Temperēts. Es gan nezinu, ko tas nozīmē. Bet man liekas, ka to var izmantot. Tad tu ieklausīsies.

Ingus Baušķenieks

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!