"Parasti par arhitektiem tiek domāts kā par vīriešiem. Arhitekts ir tāda kā Dieva-visuradītāja atblāzma, un Dievs jau arī nav ne mazais bērns, ne kāda sieviete. Tā tas ir ildzis gadsimtiem, taču nav tiesa, ka šajos gadsimtos nebūtu bijušas sastopamas arī arhitektes sievietes. Bieži vien viņām ir trūcis profesionālas izglītības, bet tas nav traucējis uzņemties un īstenot ambiciozus projektus."
Aptuveni tā es iesāku savu uzstāšanos Latvijas Būvnieku padomes organizētā foruma un konkursa "Sieviete arhitektūrā, būvniecībā, dizainā 2018" nobeiguma ceremonijā, kas notika pirms dažām dienām. Priekšlasījumu man pasākuma rīkotāji palūdza sagatavot pēc arhitektūrai veltītās, "Satori.lv" publicētās slejas parādīšanās.
Viens no pirmajiem manā īsajā slavas mirklī minētajiem piemēriem bija Katrīna Brisonē, kas dzīvoja 16. gadsimtā un ir pazīstama kā Šenonso pils tornīša projektētāja Luāras ielejā Francijā.
Kā bija minēts pasākuma aprakstā, tā mērķis esot "sabiedrību iedvesmot ar veiksmes stāstiem, kuru autores ir aktīvas, radošas personības – sievietes – līderes, kuru enerģija un spēki tiek veltīti sabiedriski nozīmīgu notikumu veicināšanai arhitektūrā, būvniecībā un dizainā".
17. gadsimtā Lielbritānijā darbojās kāda lēdija Elizabete Vilbreihema, kas bija pamanījusies pētīt nīderlandiešu arhitekta Pītera Posta un itāļu renesanses klasiķa Andreas Palladio darbus. Viņa bija projektējusi Votona namu Bekingemšīrā un daudzas citas celtnes. Tomēr zināms, ka Vilbreihemai nācās izmantot vīriešu arhitektu pakalpojumus būvniecības pārraudzīšanai.
Kad ierados notikuma vietā, kas, kā izrādījās, bija kultūras nams "Ziemeļblāzma", mani uzmanīgu darīja atskārta, ka neieraudzīju tur nevienu no man vai sabiedrībā pazīstamajām arhitektēm. Taču nedaudz nomierināja fakts, ka par foruma patronesi bija nosaukta Māra Lāce, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore.
Sofija Greja 19. gadsimtā Dienvidāfrikā ir projektējusi aptuveni 35 anglikāņu baznīcas. Viena no pirmajām arhitektēm Ziemeļamerikā – Māte Džozefa Persē –projektējusi vienpadsmit slimnīcas, septiņas akadēmijas, piecas skolas indiāņu bērniem un divus bāreņu namus.
Pēc Māras Lāces svinīgajiem ievadvārdiem sekoja kādas kundzes referāts. Viņa pati ar mikrofonu un pierakstu lapām slēpās aiz kulisēm un nebija īsti saskatāma, bet uz ekrāna mijās internetā sameklēti cits par citu sliktākas izšķirtspējas attēli, kuriem vajadzēja ilustrēt aktīvu sieviešu darbošanos cauri laiku lokiem. Turklāt viņa konsekventi slaveno vācu mistiķi Bingenes Hildegardi dēvēja par Hildegardi von (sic!) Bingeni.
Taču jāņem vērā, ka visas iepriekš minētās arhitektes bija amatieres, kas arhitektes amatu bija apguvušas vai nu pašmācības, vai intuīcijas, vai arhitektu vīriešu iespaidā. Pirmā amerikāņu sieviete, kas tiek uzskatīta par profesionālu arhitekti, bija 19. gadsimtā dzīvojusī Luīze Blanšarda Betūna. 1881. gadā kopā ar vīru viņa atvēra savu arhitektu biroju, bet 1889. gadā kļuva par pirmo sievieti, kas uzņemta Amerikas Arhitektu institūtā. Vēl viena agrīnā ASV arhitekte bija Emīlija Viljamsa, kas, draudzenes Emīlijas Palmeres mudināta, projektēja virkni savrupmāju un villu.
Nākamajam uz skatuves bija jākāpj man. Lai gan nedaru to pirmoreiz, mani allaž pavada ellīgs uztraukums, kāju un roku trīcēšana. Savu tekstu lasīju no iPad, tāpēc vismaz bija aizņemtas abas rokas, bet mikrofons – statīvā. Turēšanās pie savas ierīces kaut nedaudz iedrošināja, jo tik lielā zālē, šķiet, uz skatuves kāpu pirmoreiz. Publika pāris reizes pat iesmējās, un tas iedrošināja vēl vairāk.
Rumānijā 20. gadsimta pirmajā pusē čakli rosījās Virdžīnija Andrejesku Hareta, kas ne vien projektējusi virkni ēku Bukarestē un Rumānijas provincēs, bet mēdza apmeklēt arī arhitektūras kongresus Romā, Parīzē, Maskavā un Briselē.
Aptuveni tajā pašā laikā ASV strādāja Mērija Koltere, kas savos viesnīcu un citu ēku projektos bieži izmantoja Amerikas pamatiedzīvotāju motīvus, spāņu koloniālisma arhitektūras elementus un "art deco" līnijas.
Tad tika pieteikts muzikāls pārsteigums – deju grupa "MEN’$", kas esot tik populāra, ka, piemēram, ASV sniegusi simtiem koncertu. Uz skatuves tika uznesti trīs krēsli. Uz krēsliem, kā šķita, bija uzmesti trīs plašķi. Atskanēja ritmiska mūzika, uz skatuves parādījās trīs jauni vīrieši vienādos uzvalkos un sāka deju. Uzreiz varēja nojaust, kas sekos. "Erotiski" gorīdamies, viņi sāka izģērbties – par deju nosauktais bija vīriešu striptīzs. Biju tik pārsteigts, ko tādu ieraugot sieviešu tiesībām un līdztiesībai veltītā pasākumā, ka neattapu, ko vispār domāt un just. Līdz bikšu novilkšanai gan viņi netika, toties puskaili uzdejoja ar tiem plašķīšiem.
Jau vēlākos laikos Frenka Loida Raita mazmeita Elizabete Raita Ingrema projektēja 150 ēkas Kolorādospringsā.
Tad uz skatuves kāpa žūrija – vieni vienīgi vīrieši. Kāds no viņiem pajokoja, ka arī viņiem tagad vajadzētu sākt izģērbties. Balvu pasniegšanas ceremonija varēja sākties. Es pēc brīža lavījos prom.
20. gadsimta sākums bija robežšķirtne, jo tas bija brīdis, kad arvien vairāk sieviešu kļuva par profesionālām arhitektēm, proti, viņas bija studējušas arhitektūru augstskolās pie citiem arhitektiem un par to saņēmušas diplomus. Tas savā ziņā ir paradoksāli, jo daudzviet sievietēm vēl nebija pat vēlēšanu tiesību, sievietes vēl nebūt nebija sev izcīnījušas līdztiesību, taču ēku projektēšanu vīrieši viņām bija gatavi uzticēt. Latvijā pirmoreiz arhitektes diploms sievietei tika piešķirts 1923. gadā – gandrīz piecdesmit gadus pēc Arhitektūras fakultātes nodibināšanas Rīgā –, un turpmāko piecu gadu laikā viņai piebiedrojās tikai trīs kolēģes.
Tā lēnām un pamazām pienāca mūsdienas. Nu jau sieviete arhitekte nevienu nepārsteigs. Visi zina Zahu Hadidu, Martu Staņu un Zaigu Gaili, un mēs labi zinām arī šā gada Latvijas Lielās arhitektūras balvas ieguvēju Brigitu Bulu.
Man trūkst tādu skaitļu, taču man ir aizdomas, ka Latvijā arhitektu vīriešu un sieviešu proporcija varētu būt gandrīz vai puse uz pusi. Kā izskanēja balvas pasniegšanas ceremonijā, arhitektūru Rīgas Tehniskajā universitātē studējot daudz vairāk meiteņu nekā puišu.
Tas mudina uzdot jautājumu – vai sieviešu arhitektūra kaut kā atšķiras no tās, ko veidojuši vīrieši? Vai, lūkojoties uz ēku, ir iespējams pateikt – rau, šo celtni ir projektējis vīrietis, bet šo – sieviete? Uz šo jautājumu man, kā jau rakstniekam, gribas atbildēt, izmantojot līdzību no literatūras jomas. Arī tajā laiku pa laikam ir ticis uzdots līdzīgs jautājums, un atbilde parasti ir – nē. Literārs teksts nenodod autora dzimumu. Reizēm to var nodot aplūkotās tēmas, autora vai autores intereses, bet pats par sevi teksts ir neitrāls. Kā liecina pētījumi, pat viena un tā paša autora teksts tikai atkarībā no rakstības formas un stila – teiksim, tā ir lietišķa vēstule vai prasmīgi uzrakstīts sonets – var šķist vai nu vīrieša, vai sievietes rakstīts.
Es uzskatu, ka arhitektūrā ir līdzīgi. Jo kā gan tas būtu, ja par arhitektūru sāktu spriest ar tādām frāzēm kā "vīrišķīga arhitektūra" vai "sievišķīga", vai vēl trakāk – ja par kādu arhitektu nicīgi teiktu: "Viņš jau nu gan projektē kā tāda sieviete!" Vai arī: "Tu nu gan esi šo ēku uzprojektējusi kā tāds īsts vecis!"
Ko tas nozīmē? Manuprāt, tas nozīmē, ka vismaz arhitektūrā gadsimtu gaitā sievietes ir izcīnījušas patiesu līdztiesību un vienlīdzību. Un tas ir labi.
8