Dārta (Dariuša Suskas motīvs) [1]
Dzīvoja ilglaimīgi. Līdz viņam apnika,
Akāciju ziedu skauts, augšā debesdziņas
Neredzamas skatījās. Uz nevienu, uz viņu.
Sēdēja uz soliņa, augšā debesdziņas,
Vakar akācijziedi, krīt aiz viņa ziņas.
Viņš bija (un nebija), viņai krītot
Beatrise
Dzīvnieki savelk nakti sev ap pleciem,
Kamēr viņas ķermenis Kārtago manu
Kā audu armija
(Paver savus gurnus liktenim, pasaule,
Un radi vīru);
Kā kanibāls viņa apēd
Ziloņcilvēku manī. Perfektā divtulībā
Sekundes dzīvildzē, ko pārtrauca
Vārs čuksts plkst. 01.23 (10 dB):
"Cerības ir cietums!"
No rīta es vaicāju virvei,
Kā izdzīvot.
Atbildi, ko tā viņai
Jau bija sniegusi.
Ludmila
Pieradums nograuzt
Jūtas pa gabal…
Kā lapsas nograuž sev kājas,
Lai tiktu ārā
No mūžīgiem slazdiem.
Apātija ir mūsu jaunā mesija –
Uzticama kā ciankālijs viltus zobā,
Pastāvīga kā tukšums pēc novembra lietus.
Mēs to atzīmējam rītos un vakaros,
Bet vienmēr aizmirstam tās svētku dienas.
Kā februāri 13. – brāļa nāves dienu.
Viņš kategoriski atteicās no alkohola:
Viņa nāve bija neizbēgama.
Bella
Es tiešām gribu mīlēt Tavu miesu –
Just sāpes kad Viņa elš sāji
Iekrītu apziņas strupceļā Baltas putas pilda
Esme kā no plīša Viss vēršas cukurā
Madara
zaļgano cipariņu vienmuļības metronoms
dienu no dienas šai ceļmalas
oāzē izplūdes gāžu
jaunavīgā sniega ieskautā
Etiopijā tālbraucēju šķīstītavā
ar platmuguraino, plikpauraino
Svēto Pēteri
dienu no dienas viņš domā
dienu no dienas soli no ēteriskā
vakuuma viņa pasaule ir
guļamkonteiners un divi gāzes krāni viņš
ir gaistošs skatam un atmiņai
kā viņa mašīnās pildītā gāze
vēlmes ir visu ciešanu sakne
tēvs-barotājs sevi mierina
pulksteņdzegužojot starp mašīnu un
tās barību nostalģisks un praktisks
kā bārddzinis
žilešu laikmetā
Diāna
Pazudis, meklējot mājas
starp tējas tasi un pastētmaizi.
Garām kā biļešu kontrole
paiet ierasti gurni, stikls raso,
nezinādams, kādu biļetenu izvilks.
Diena sākusies jau katatoniska.
Kataleptisks dzimumakts sagaidāms
kā piecnieks par visu pareizo
ķeksīšu atzīmēšanu.
Nopūšu tējas skursteni, nokožu galvu maizītei
un glupi pasmaidu pats
par to, cik labi šis kadrs izskatītos
kādā mazbudžeta studentu filmā.
Elīza
Taranējos šajā Afrodītes templī –
vulgārs trojietis, piebriedis
paštīksmē un gandarījumā.
Pa labi, kreisi, augšup, lejup
grozu galvu, visus kaktus izokšķerēju,
guldzēdams riju priesterieņu brūvēto
nektāru, klumzāju un beržos, beržos, beržos
gar ogļu izgaismotajām rubīna sienām, lāsumainām,
pats par strauju sev, viss reibst, un
es izvemjos uz altāra.
Alise
viļņi kā skalpeļi šķeļ elpu —
janvāra Purvciema pievakares deja vu —
putojas piekraste kā pārvārīts sautējums,
sauss, kaltis baļķēns, pret ko atspiest kāju —
kaut uz mirkli atspiest gaitu,
pazaudēt skatienu trumainajā plaisā,
atgūt to spodrāku, grodāku, atduļķotu.
izsmēķis rokā, bet ar to pilnīgi pietiek.
pilnīgi pietiek un neprasās. aļģes smird
lepni un uzstājīgi kā Saules karaļa galms,
to gan nemana, kāds ir atvēris debesu kanalizācijas slūžas,
slīd lēnām ledlauži virs, viss slīd, bet ne tu.
tev ir tava vieta, pat ja "pat ja" vairs beidzot nav.
tik skaisti. tik tālu un tik tuvu no šejienes.
jebkad un jebkur.
Eižēnija (1)
Mana vasaļa vasalis nav mans vasalis:
Esamība divdaļās (neesmē un rakstos)
Zodiaks [2] (I LIKE KILLING PEOPLE
BECAUSE IT IS SO MUCH FUN IT IS
MORE FUN THAN KILLING WILD GAME)
Mani savieno ar zvaigžņu putekļiem,
Padarot par saules aptumsuma vasali. [3]
Es cīnījos ar alkām,
Nespējot sagremot to sakāvi
(Hineni Hineni).
Man labāk turēt mēli aiz zobiem [4]
(Gadu no gada,
Mēnesi no mēneša,
Dienu no dienas,
Domu no domas)
Un pacelt šo asins biķeri:
Mea culpa.
Eižēnija (2)
Ejot taisni caur fabulu pilīm,
Celtām no morāles putekļiem,
Cauri lielveikalu altāriem,
Garām ievainotiem praviešiem un
Raudošām neona ikonām
Līdz ar pērkamiem vīriešiem
Un sievietēm, kas pērk.
Cauri čūskas ādai uz
To koku.
Cauri robežai, kas iezīmē
Visas robežas.
Ligita
Šajā dzejolī nav dziļu domu
metaforu vai māksliniecisku izteiksmes līdzekļu
šis dzejolis nav konceptuāls
šis dzejolis nav manifests
tas ir sekls, liekulīgs un virspusējs
tāpat kā es
jo man apnicis izlikties gudrākam nekā esmu
šobrīd ir 17.27 (protams, ka nav
pagāja 10 sekundes,
kamēr uzskribelēju šo teikumu,
jūti
atkal pagāja)
un es to rakstu Lidiņā
mani sauc Kaspars Zalāns
un es strādāju muzeju apvienībā
kā sabiedrisko attiecību
"speciālists" (kaut gan nekāds fakin’ speciālists es neesmu
nekādā jomā
tādēļ pašironiski saku
"cilvēks")
manos darba pienākumos ietilpst arī plakātu iznēsāšana pa kultūriestādēm
es bieži dodos uz Jauno Vietu
nest plakātiņus
tajā strādā Jauka Meitene
lai slāpētu savu kaunu es nereti nopērku
kādu nieciņu no viņas
es bieži iztēlojos ka viņas smaids
nav vien aiz pieklājības
ka viņa tāpat kā es
fantazē par kopīgi ēstiem pelmeņiem zeķēs
skatoties True Detective
tāpat alkst kopā braukt uz
bolderāju pa pludmali staigāties
es liekuļoju
(es zinu ka tas ir tuč creepy
bet tikai nevajag dirst
ka jūs to nekad neesat darījuši)
visvairāk es liekuļoju dzejā
godīgi sakot
pierīšanās un viegli gūts pišuks
man sniedz krietni augstāku baudu
par jebkādiem Vērdiņiem un Brodskiem
(кстати, man vienīgajam šķiet
ka "jauno dzejnieku" (lai ko tas arī nozīmētu) paaudze jau ir atlasīta
un neviens jauns nafig vairs nav vajadzīgs?)
šis ir grēksūdzes dzejolis
ar ko dalīties sociālajos tīklos
un šausmināt skolēnu vecākus
par dzejas degradāciju
tas nekad netiks ņemts par paraugu Literārajā Akadēmijā
tas ir truls un ne par ko
tāpat kā es
(bet vismaz rindiņas izskatās smuki)
[1] Vārdiem/ dzejoļu nosaukumiem nav nekāda semantiska vai jēdzieniska saistība ar dzejoļu saturu.
Autors ir tos izvēlējies, jo viņam patīk, kā tie skan.
[2] Skorpions — tu elpo un dzer ūdeni.
[3] Mans zudums bija atradnes mīmika,
Mans nerīkoties bija darbības falsifikācija.
[4] Vai šie runājošie mērkaķi nezina,
Ka Ēdenē vietas pietiks visiem?
0